Projekta ID
24-TA-1200Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
05.07.2024.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk tekstā - LDDK) ir iepazinusies ar Veselības ministrijas (VM) izstrādāto projektu “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 803 "Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem"” un uztur šādus iebildumus:
LDDK uztur iebildumu pret Projekta punktu 3. VM piedāvātajā redakcijā
Pamatojums
Projekta punktā 3. VM piedāvā noteikt, ka gadījumā, ja tādas pašas recepšu zāles tiek izplatītas Lietuvas Republikā vai Igaunijas Republikā, tad ražotāja cena nedrīkst pārsniegt šādu recepšu zāļu zemāko deklarēto cenu minētajās valstīs.
Izziņā VM atsaucas uz Ministru kabineta 2024. gada 16. janvāra sēdes protokola Nr. 2 54. § 2.punktā uzdoto uzdevumu izstrādāt normatīvo aktu projektu, nosakot, ka Latvijas zāļu reģistrā iekļauto recepšu zāļu cena nepārsniedz šo zāļu ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Igaunijā un Lietuvā. Tātad, no uzdevuma izriet, ka Latvijā zāļu ražotāja realizācijas cenas nedrīkst pārsniegt augstāko no attiecīgo zāļu cenām Igaunijā un Lietuvā, ko, visdrīzāk, absolūtā vairumā gadījumu būtu iespējams realizēt bez zāļu pieejamības samazināšanās riska. Savukārt tālāk VM skaidro, ka ar šo punktu ir domāts izvēlēties zemāko no cenām Lietuvā vai Igaunijā. Ņemot vērā to, ka zāļu piedāvājumi var būt grupēti, kur atšķirīgās zāļu cenas var būt savstarpēji kompensējošas (vienas cenas vienā valstī ir augstākas, bet otrā zemākas, savukārt citas ir ar pretēju vērsumu, tādā veidā izlīdzinot kopējo bilanci ), tad risinājums, kas paredz trešajai valstij vienmēr noteikt zemāko no abām, ietver būtisku pieejamības samazināšanās risku. Piemēram, valstī A zālēm X piegādes cena ir augstāka, bet zālēm Y – zemāka. Savukārt valstī B zālēm X cena ir zemāka, bet zālēm Y – augstāka, kas nodrošina nepieciešamo izlīdzinājumu. Savukārt, ja trešajā valstī C zālēm X ir jāvadās pēc cenas valstī A, bet zālēm Y ir jāvadās pēc cenas valstī B, tad kopējā bilance būs negatīva.
Attiecībā uz VM apgalvojumu, ka, ņemot vērā salīdzināmo zāļu tirgus lielumu Baltijas valstīs, nav pamata recepšu zāļu cenu atšķirībām šajās valstīs, jāpaskaidro, ka pirmkārt, zāļu tirgus lielumu nosaka ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī kompensācijas apjoms un struktūra. Otrkārt, arī starp Lietuvu un Igauniju pastāv zāļu cenu atšķirības, no kā var secināt, ka atšķirībai ir objektīvs pamats.
LDDK piekrīt PVO eksperta ziņojumā paustajai nepieciešamībai veikt nekompensējamo zāļu cenu salīdzināšanu ar citām valstīm, kas ir noderīgs analītiskais materiāls, bet nevar būt pamats ar komandekonomikas metodēm noteikt, kuras valsts cenām kuru zāļu cenas jāpieskaņo.
Ir jāņem vērā, ka zāļu vairumtirdzniecības cenas ietekmē ļoti daudzi faktori, tostarp tādi, kas ir ārpus nozares uzņēmumu ietekmes sfēras. Piemēram, ļoti būtiski zāļu cenas ietekmē tas, vai konkrētās zāles ir vai nav ietvertas kompensējamo zāļu sarakstā, kā arī kompensācijas intensitāte. Vēl viens no ietekmējošajiem faktoriem ir tas, ka Latvijā ir augstāki darba nodokļi, kas ir papildus slogs Latvijā strādājošajiem nozares uzņēmumiem. Izvirzot tādus kritērijus, kurus no ražotāja neatkarīgu iemeslu dēļ nevar izpildīt, pastāv pieejamā zāļu klāsta samazināšanās risks.
LDDK uztur iebildumu pret Projekta punktu 3. VM piedāvātajā redakcijā
Pamatojums
Projekta punktā 3. VM piedāvā noteikt, ka gadījumā, ja tādas pašas recepšu zāles tiek izplatītas Lietuvas Republikā vai Igaunijas Republikā, tad ražotāja cena nedrīkst pārsniegt šādu recepšu zāļu zemāko deklarēto cenu minētajās valstīs.
Izziņā VM atsaucas uz Ministru kabineta 2024. gada 16. janvāra sēdes protokola Nr. 2 54. § 2.punktā uzdoto uzdevumu izstrādāt normatīvo aktu projektu, nosakot, ka Latvijas zāļu reģistrā iekļauto recepšu zāļu cena nepārsniedz šo zāļu ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Igaunijā un Lietuvā. Tātad, no uzdevuma izriet, ka Latvijā zāļu ražotāja realizācijas cenas nedrīkst pārsniegt augstāko no attiecīgo zāļu cenām Igaunijā un Lietuvā, ko, visdrīzāk, absolūtā vairumā gadījumu būtu iespējams realizēt bez zāļu pieejamības samazināšanās riska. Savukārt tālāk VM skaidro, ka ar šo punktu ir domāts izvēlēties zemāko no cenām Lietuvā vai Igaunijā. Ņemot vērā to, ka zāļu piedāvājumi var būt grupēti, kur atšķirīgās zāļu cenas var būt savstarpēji kompensējošas (vienas cenas vienā valstī ir augstākas, bet otrā zemākas, savukārt citas ir ar pretēju vērsumu, tādā veidā izlīdzinot kopējo bilanci ), tad risinājums, kas paredz trešajai valstij vienmēr noteikt zemāko no abām, ietver būtisku pieejamības samazināšanās risku. Piemēram, valstī A zālēm X piegādes cena ir augstāka, bet zālēm Y – zemāka. Savukārt valstī B zālēm X cena ir zemāka, bet zālēm Y – augstāka, kas nodrošina nepieciešamo izlīdzinājumu. Savukārt, ja trešajā valstī C zālēm X ir jāvadās pēc cenas valstī A, bet zālēm Y ir jāvadās pēc cenas valstī B, tad kopējā bilance būs negatīva.
Attiecībā uz VM apgalvojumu, ka, ņemot vērā salīdzināmo zāļu tirgus lielumu Baltijas valstīs, nav pamata recepšu zāļu cenu atšķirībām šajās valstīs, jāpaskaidro, ka pirmkārt, zāļu tirgus lielumu nosaka ne tikai iedzīvotāju skaits, bet arī kompensācijas apjoms un struktūra. Otrkārt, arī starp Lietuvu un Igauniju pastāv zāļu cenu atšķirības, no kā var secināt, ka atšķirībai ir objektīvs pamats.
LDDK piekrīt PVO eksperta ziņojumā paustajai nepieciešamībai veikt nekompensējamo zāļu cenu salīdzināšanu ar citām valstīm, kas ir noderīgs analītiskais materiāls, bet nevar būt pamats ar komandekonomikas metodēm noteikt, kuras valsts cenām kuru zāļu cenas jāpieskaņo.
Ir jāņem vērā, ka zāļu vairumtirdzniecības cenas ietekmē ļoti daudzi faktori, tostarp tādi, kas ir ārpus nozares uzņēmumu ietekmes sfēras. Piemēram, ļoti būtiski zāļu cenas ietekmē tas, vai konkrētās zāles ir vai nav ietvertas kompensējamo zāļu sarakstā, kā arī kompensācijas intensitāte. Vēl viens no ietekmējošajiem faktoriem ir tas, ka Latvijā ir augstāki darba nodokļi, kas ir papildus slogs Latvijā strādājošajiem nozares uzņēmumiem. Izvirzot tādus kritērijus, kurus no ražotāja neatkarīgu iemeslu dēļ nevar izpildīt, pastāv pieejamā zāļu klāsta samazināšanās risks.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
LDDK uztur iebildumu pret Projekta 17. punktu VM piedāvātajā redakcijā
Pamatojums
Projekta 17. punktā VM piedāvā noteikt, ka šo noteikumu 17.5 1. un 17.5 2. punktā minētās maksas par farmaceita pakalpojumu no zāļu pircēja iekasē 0,75 euro, bet atlikušo aptiekai sedz no valsts budžeta līdzekļiem. Kā redzams no Anotācijas, šiem mērķiem no veselības aprūpei piešķirtā finansējuma ir paredzēts novirzīt 9 miljonus euro.
LDDK neiebilst pret pakalpojuma maksas ieviešanu par farmaceitiskās aprūpes sniegto pakalpojumu. Ņemot vērā mājsaimniecību vidējo ienākumu līmeni, 1,5 euro maksājums par farmaceita pakalpojumu absolūtā vairumā gadījumu neietekmē zāļu pieejamību. Līdz ar to LDDK ieskatā ieplānotie 0,75 euro par recepti ir ļoti nemērķēta un absolūtā vairumā gadījumu nevajadzīga subsīdija. Līdzekļi ir jākoncentrē uz punktā 1.17. minētajām sociālajām grupām, kā arī lai izlīdzinātu pacienta maksājumu starp punktā 17.51. un punktā 17.52. (piemaksājot no budžeta 1 euro punktā 17.52. minētajos gadījumos). Savukārt ietaupītais līdzekļu apjoms ir jānovirza pakalpojumu pieejamības uzlabošanai Ārstniecības likuma 3.pantā minētajām sociālajām grupām.
Pamatojums
Projekta 17. punktā VM piedāvā noteikt, ka šo noteikumu 17.5 1. un 17.5 2. punktā minētās maksas par farmaceita pakalpojumu no zāļu pircēja iekasē 0,75 euro, bet atlikušo aptiekai sedz no valsts budžeta līdzekļiem. Kā redzams no Anotācijas, šiem mērķiem no veselības aprūpei piešķirtā finansējuma ir paredzēts novirzīt 9 miljonus euro.
LDDK neiebilst pret pakalpojuma maksas ieviešanu par farmaceitiskās aprūpes sniegto pakalpojumu. Ņemot vērā mājsaimniecību vidējo ienākumu līmeni, 1,5 euro maksājums par farmaceita pakalpojumu absolūtā vairumā gadījumu neietekmē zāļu pieejamību. Līdz ar to LDDK ieskatā ieplānotie 0,75 euro par recepti ir ļoti nemērķēta un absolūtā vairumā gadījumu nevajadzīga subsīdija. Līdzekļi ir jākoncentrē uz punktā 1.17. minētajām sociālajām grupām, kā arī lai izlīdzinātu pacienta maksājumu starp punktā 17.51. un punktā 17.52. (piemaksājot no budžeta 1 euro punktā 17.52. minētajos gadījumos). Savukārt ietaupītais līdzekļu apjoms ir jānovirza pakalpojumu pieejamības uzlabošanai Ārstniecības likuma 3.pantā minētajām sociālajām grupām.
Piedāvātā redakcija
-