Atzinums

Likumprojekta "Grozījumi Pacientu tiesību likumā" (turpmāk – projekts) 3. un 4. pants paredz sadalīt divos atsevišķos pantos Pacientu tiesību likuma 4. pantu, kas nosaka tiesības uz informāciju. Pacientu tiesību likuma 4. panta astotā daļa nosaka pacienta tiesības atteikties saņemt Pacientu tiesību likuma 4. pantā minēto informāciju, tostarp, informāciju, kas ietverta projekta 3. pantā. Projektā pacienta tiesības atteikties no informācijas saņemšanas ir paredzētas tikai projekta 4. pantā ietvertajā Pacientu tiesību likuma 4.¹ pantā. Ņemot vērā to, ka šobrīd Pacientu tiesību likuma 4. panta astotā daļa pieļauj atteikties arī no projekta 3. pantā ietvertās informācijas, lūdzam projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk - anotācija) skaidrot, vai projekta 3. pantā ietverta tāda informācija, no kuras saņemšanas pacientam nav tiesību atteikties.

-

Projekts paredz vairāku personas datu kategoriju apstrādi, proti, identificējošos datus un datus par amatu. Netiek apšaubīts, ka projektā minētā informācija ir nepieciešama attiecīgu funkciju veikšanai, taču, lai būtu izprotams attiecīgās informācijas (tostarp personas datu) apstrādes tiesiskais pamats, aicinām to detalizētāk aprakstīt anotācijā, norādot, kādam mērķim nepieciešams apstrādāt attiecīgās personas datu kategorijas (pacientam izpaust ārstējošo ārstu un citu veselības aprūpes procesā iesaistīto ārstniecības personu personas datus).
 

-

Lūdzam anotācijā iekļaut problēmas un risinājuma aprakstu. Šobrīd nav saprotams, kādu problēmu minētā norma risinās.

Vēršam uzmanību, ka no normas izriet, ka ārstniecība ir veicama tikai pēc tam, kad ir saņemts ārsta viedoklis pēc pacienta informētās piekrišanas. Lūdzam skaidrot, par kādu ārsta viedokli ir runa un kādēļ tas ir nepieciešams vēl pēc pacienta informētās piekrišanas. Ja mērķis bija pateikt, ka pirms tiek saņemta pacienta informētā piekrišana, ārstam ir jāsniedz viedoklis, ko attiecīgi pacients var ņemt vērā, pieņemot savu lēmumu, tad norma ir jāizsaka citādi, jo tā to šobrīd neatspoguļo. Lūdzam izvērtēt normas būtību un mērķi un attiecīgi to precizēt, lai tā atbilstu informētās piekrišanas institūtam.

-

Izslēdzot vārdus "aizbildnība vai", tiesību norma paliek šāda: “Pacienta laulātais, tuvākais radinieks vai pacienta pilnvarotā persona, kā arī pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizgādnībā (turpmāk — persona, kas pārstāv pacientu), pieņemot lēmumu par ārstniecību vai atteikšanos no tās, ievēro pacienta iepriekš izteikto gribu attiecībā uz ārstniecību”. Vēršam uzmanību, ka norma neatbilst spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam. Proti, frāze “pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizgādnībā” pēc savas būtības ir nepareiza, tādēļ precizējama. Šobrīd Civillikums neparedz likumiskos pārstāvjus pieaugušajai personai. Ja persona ir aizgādnībā, tad bāriņtiesa personai ieceļ aizgādni, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, turklāt aizgādnis ir tiesīgs rīkoties tikai tiesas noteiktā apmērā. Tādējādi aizgādnis nav pacienta likumiskais pārstāvis atbilstoši Civillikumam. Lūdzam anotācijā norādīt tiesību normu, kurā ir nostiprināts tas, ka aizgādnis ir pacienta likumiskais pārstāvis, un attiecīgi, kādas tiesības un kādā apmērā aizgādnim ir tiesības rīkoties, pārstāvot pacientu.

Vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikumam rīcībspēju personai ierobežo tikai mantiskos jautājumos. Tas nozīmē, ka personiskos nemantiskos jautājumos, kā piemēram, lēmumu pieņemšana par ārstniecību, rīcībspēja personām netiek ierobežota (Civillikuma 356.¹ pants, Civilprocesa likuma 268. pants). Tas savukārt nozīmē, ka arī aizgādnis nevar rīkoties un pārstāvēt personu nemantiskos jautājumos. Ja politikas veidotājs uzskata, ka aizgādnim šādas tiesības ir jāpiešķir vai šajā jomā personai varētu tikt ierobežota rīcībspēja, minētais ir uzskatāms par cilvēktiesību ierobežojumu, tādēļ, to ieviešot vai atstājot tiesību sistēmā, anotācijā ir jāiekļauj detalizēts satversmības izvērtējums, kas šobrīd anotācijā nav ietverts.

Vienlaikus norādāms, ka Pacientu tiesību likuma 7. panta otrā daļa pati par sevi nenostiprina tiesību subjektus, kuri pārstāv pacientu. Minētās normas būtība un mērķis ir nostiprināt to, ka pacienta iepriekš izteiktā griba attiecībā uz ārstniecību tiktu ievērota, pieņemot lēmumus. Līdz ar to ar minēto normu aizgādnim nekādas tiesības ar likumu netiek piešķirtas, tāpat netiek paredzēti izņēmumi uz jomām, kādās rīcībspēju var ierobežot. Tādējādi jau šobrīd ar vai bez grozījumiem tiesību normā, tā neatbilst Civillikumā veiktajai rīcībspējas regulējuma reformai, Satversmei un Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām.

Ievērojot minēto lūdzam izslēgt normā frāzi “kā arī pacienta likumiskais pārstāvis, ja pacients atrodas aizbildnībā vai aizgādnībā”. Lūdzam anotācijā atspoguļot problēmas aprakstu un risinājuma aprakstu.

-

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad.[1]
Norādām, ka Latvijas Republikas Satversmes 96. pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Šādas tiesības ir garantētas arī Latvijai saistošās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā, proti, ikvienam ir tiesības uz savas privātās (..) dzīves (..) un sarakstes neaizskaramību. Minētajam pantam ir arī otra, ne mazāk būtiska daļa, kas paredz, ka publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.
Lai nepārkāptu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta pirmajā daļā noteikto par tiesībām uz privāto dzīvi, ir jānodrošina piemērota un adekvāta tiesiskā aizsardzība, proti, jāievēro datu aizsardzības pamatprincipi, lai novērstu patvaļīgu un nesamērīgu 8.panta tiesību ierobežojumu. Minētais attiecas uz visiem datu vākšanas, apstrādes, glabāšanas un izmantošanas posmiem un ikvienu personu (fizisko vai juridisko), kura veic datu apstrādi. Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 7. pants paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību. Tomēr tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nav absolūtas. Tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas kalpo leģitīmam mērķim un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Eiropas Savienības pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā ir prasīts ne tikai tas, ka visiem pamattiesību ierobežojumiem ir jābūt “noteiktiem tiesību aktos”, bet arī tas, ka tie ir jāīsteno, stingri ievērojot samērīguma principu. (..) Proti, tajā samērīgums nav noteikts kā vispārējs Eiropas savienības princips, bet daudz konkrētāk, kā jebkura pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnosacījums.
Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāvērtē vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs.
Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23.punktu).
Ņemot vērā, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras tiesības piekļūt un apstrādāt informāciju vienotajā veselības nozares elektroniskās informācijas sistēmā par papildu izdevumiem, kas radušies sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību būtu vērtējamas kā datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību ierobežojums, nepieciešams veikt samērīguma izvērtējumu. Ņemot vērā minēto, lūdzam veikt samērīguma izvērtējumu attiecībā uz minēto tiesību uz datu aizsardzību ierobežojumu.


[1]sk. Satversmes tiesas 2005.gada 22.decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9.punktu.
 

-

Lūdzam aprakstīt anotācijā normas problemātiku un risinājumu. Lūdzam skaidrot, kā un kāpēc būtu nošķiramas divas situācijas, kad ārstniecība ir bērna labākajās interesēs un kad ārstniecības nesniegšana riskē nodarīt būtisku kaitējumu nepilngadīgā pacienta veselībai vai dzīvībai.
 

-

Lūdzam skaidrot, kādas būs sekas, ja projekta 12. pantā ietvertajā Pacientu tiesību likuma 18. panta 1.¹ daļā paredzētajā gadījumā pacients ar sūdzību atbildīgajās iestādēs nevērsīsies nekavējoties. Proti, vai persona zaudēs savas tiesības vērsties ar sūdzību atbildīgajās iestādēs, ja tā nebūs to darījusi nekavējoties. Vienlaikus ņemams vērā, ka pacienta veselības stāvoklis var nebūt tāds, lai pacients savas tiesības vērsties atbildīgajās iestādēs ar sūdzību varētu izlietot nekavējoties. Pacienta tiesībām aizstāvēt savas aizskartās intereses jābūt izlietojamām saprātīgā termiņā, ņemot vērā to, ka pacienta primārā interese ir ārstēšana un veselības aprūpes pakalpojuma saņemšana, un tikai pēc tam varētu rasties iespēja aizstāvēt savas aizskartās intereses, ja ārstēšana vai veselības aprūpes pakalpojuma sniegšana ir bijusi neatbilstoša.

-

Lūdzam projekta 12. pantā ietvertajā Pacientu tiesību likuma 18. panta 1.¹ daļā paredzēto sūdzības iesniegšanas termiņu izvērtēt kontekstā ar Pacientu tiesību likuma 18. panta trešajā daļā paredzēto divu gadu termiņu sūdzības iesniegšanai Veselības inspekcijā. Vēršam uzmanību uz to, ka nav saprotams, vai minētajās normās ir paredzēts iesniegt sūdzības dažādos pacienta interešu aizskāruma gadījumos. Savukārt, ja abas minētās normas ļauj iesniegt sūdzību par vienu un to pašu situāciju, tad nav saprotama nepieciešamība projekta 12. pantā ietvertajam regulējumam.

-

Tieslietu ministrijas ieskatā, minētā norma ir deklaratīva un nav saprotams, vai un kā minētā norma varētu risināt anotācijā norādīto problēmu, ka faktiski sūdzību pamatproblemātika ir ārsta un pacienta komunikācijas trūkums un ar to saistītās konfliktsituācijas, kā arī to, ka pacients to sāk risināt zināmu laiku pēc notikuma. Tās ir pacienta tiesības, kuras tas var izvēlēties realizēt un aizsargāt vai nerealizēt, risināt konfliktsituāciju vai to nerisināt un kad. Tas nav pacienta pienākums, bet individuāls subjektīvs izvērtējums, kā arī riska uzņemšanās gadījumos, kad situācija netiek risināta savlaicīgi. Norma faktiski uzliek pienākumu pacientam rīkoties, turklāt nekavējoties. Nav saprotams, ko ietver prasība “nekavējoties”, kādas sekas rodas, ja pienākums netiek izpildīts vai netiek izpildīta prasība “nekavējoties”. Vai minētais nozīmē, ka situācija netiks vērtēta, ja pacients nebūs rīkojies “nekavējoties”. Turklāt, zinot ārstniecības sensitīvo raksturu, ir apšaubāma rīcība, ka valsts šādu pienākumu uzliek attiecību mazaizsargātākajam subjektam - pacientam. Iespējams ārstniecības iestādei un ārstniecības personai būtu jāuzliek proaktīvs pienākums risināt konfliktsituāciju nekavējoties, nevis jāgaida, kad pats pacients nekavējoties vēlēsies risināt konfliktu un vērsīsies pie ārstniecības personas vai iestādes. Turklāt iesniegumu iesniegšanai tiesību aizsardzības iestādēs ir noteikti likumiskie termiņi un, Tieslietu ministrijas ieskatā, netiek saskatīts, ka normas esamība likumā mainītu to, ka pacienti uzreiz savu konfliktu risinās turklāt nekavējoties un savlaicīgi. Lūdzam izvērtēt normas būtību, nepieciešamību un to, vai norma tik tiešām novērsīs problēmu.
 

-

Lūdzam rūpīgi iziet cauri anotācijai un pārbaudīt, vai visām normām ir atbilstošs problēmas apraksts un risinājuma apraksts. Vietām risinājuma aprakstā šķiet ir aprakstīta problemātika, vietām risinājums neatbilst atspoguļotai problemātikai vai attiecīgā norma nemaz nerisina konkrēto problemātiku (skatīt, piemēram 9. un 10. problēmu). Tāpat lūdzam norādīt likuma panta konkrētas daļas un arī likumprojekta panta konkrētās daļas, lai būtu pārsktāmāk.

-

Anotācijas 8.1.16. punktā norādīts, ka likumā tiek ietverts, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja tā ir bērna labākajās interesēs. Faktiski tiek norādīts, ka ar likumu tiek stiprināta bērna labāko interešu principa ievērošana. Vienlaikus anotācijā tiek norādīts, ka, pastāvot likuma 7. panta astotajā un devītajā daļā noteiktajiem apstākļiem, bērna labākās intereses netiek ņemtas vērā. Lūdzam minēto skaidrot, vai un kā bērna labākās intereses netiek ņemtas vērā. Lūdzam skaidrot, vai ārstniecības veikšana kritiskās situācijās, lai glābtu bērna dzīvību vai novērstu vēl lielāku kaitējumu bērna dzīvībai varētu nebūt bērna labākajās interesēs (vai šādos gadījumos nav jāievēro bērna labākās intereses)? Vai šeit ir domāti vēl citi gadījumi, kad, lai gan ārstniecība nav bērna interesēs, tā tiek vienalga veikta un vēl bez piekrišanas, tādā gadījumā sniegt arī piemērus.
 

-

Projekta 7. pantā ietvertā Pacientu tiesību likuma 7. panta trešā un piektā daļa tiek papildināta ar iespēju lēmumu pieņemt ārstējošajam ārstam, ja nav iespējams sasaukt konsiliju, kuram ir pienākums pieņemt lēmumu par ārstēšanu, ja pacienta tuvākie radinieki vai persona, kas pārstāv pacientu, atsakās pieņemt lēmumu par pacienta ārstēšanu. Lūdzam izvērtēt nepieciešamību šādu papildinājumu ietvert arī Pacientu tiesību likuma 7. panta septītajā daļā, ņemot vērā to, ka arī šajā normā minētajā gadījumā var nebūt iespējams sasaukt ārstu konsiliju.

-

Papildināt Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punktu aiz vārdiem "Valsts probācijas dienestam" ar vārdiem "Ieslodzījuma vietu pārvaldei".
Minētā informācija ir nepieciešama Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai nodrošinātu ne tikai ieslodzītā ārstniecību saskaņā ar Ārstniecības likumu, Pacientu tiesību likumu, bet arī, lai nodrošinātu resocializācijas procesa organizēšanu atbilstoši veselības stāvoklim, piemēram, iesaistīšana speciālās izglītības programmās, specializētajās resocializācijas programmās personām ar garīgas veselības traucējumiem, suicidālas uzvedības riska pakāpes noteikšanai un suicidālas uzvedības prevencijas pasākumu nodrošināšanai.
Notiesāto personu resocializācija ir balstīta uz riska, vajadzību un piemērotības principiem, proti, katram notiesātajam, nonākot ieslodzījuma vietā brīvības atņemšanas soda izpildei, tiek vērtēti atkārtota noziedzīga nodarījuma riski un vajadzības, noteikti resocializācijas mērķi un uzdevumi, sagatavots individuālais resocializācijas plāns ar konkrētiem resocializācijas pasākumiem. Atbilstoši risku un vajadzību novērtējumam tiek noteiktas notiesātā resocializācijas vajadzības, antisociālas uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska pakāpe.
Lai mazinātu atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas riska varbūtību, resocializācijas pasākumi tiek fokusēti uz personas resocializācijas vajadzībām. Vadoties pēc piemērotības principa, resocializācijas pasākumiem (to veidiem un formai) jābūt atbilstošiem cilvēka dabai un piemērotiem notiesātā individuāliem raksturojumiem.
Valsts kontroles revīzijas ziņojumā "Valstī īstenoto notiesāto personu resocializācijas pasākumu efektivitāte” (revīzijas ziņojums apstiprināts ar Valsts kontroles Otrā revīzijas departamenta 2019.gada 11.oktobra lēmumu Nr.2.4.1-11/2018.) (turpmāk – ziņojums) cita starpā ir noradīts, ka [..] personu ar garīgā rakstura traucējumiem resocializācijai ieslodzījuma vietās būtu jāvelta īpaša uzmanība, piemēram, jāizstrādā speciālas resocializācijas programmas. Šobrīd šādu programmu nav, un notiesātie ar garīgā rakstura traucējumiem nespēj pilnvērtīgi iesaistīties resocializācijas procesā. [..]. No šī Valsts kontroles secinājuma un spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem izriet Ieslodzījuma vietu pārvaldes pienākums nodrošināt atbilstošu ārstēšanu un jēgpilnu resocializāciju personām ar garīgā rakstura traucējumiem atkārtota noziedzīga nodarījuma prevencijai.
Ieslodzījuma vietu pārvalde ir gatava izstrādāt un ieviest jaunus resocializācijas līdzekļus darbam ar personām, kurām ir diagnosticēti garīgā rakstura traucējumi, tomēr, lai notiesātā persona ar garīgā rakstura traucējumiem tiktu iesaistīta atbilstošā resocializācijas pasākumā, ieslodzījuma vietas personālam ir nepieciešama objektīva informācija par minētās notiesātās personas veselības stāvokli. 
Tāpat Valsts kontroles ziņojumā ir vērsta uzmanība, ka [..] lai darbs ar notiesāto personu būtu efektīvs un tiktu pielietota labāka stratēģija resocializācijai, ir jāzina iemesli, kādēļ resocializācijas pasākumi ir bijuši neveiksmīgi, ir jābūt izsekojamai un operatīvi iegūstamai  informācijai ne tikai vienas iestādes ietvaros,  ir jābūt informācijai par klientu kopumā. [..] .
 Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punkts noteic Valsts probācijas dienesta tiesības pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas, saņemt  informāciju par pacientu ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Ieslodzījuma vietu pārvalde un Valsts probācijas dienests ir valsts pārvaldes iestādes, kas Latvijas Republikā īsteno valsts politiku kriminālsodu izpildes jomā. Līdz ar liegumu piekļūt informācijai par ieslodzījumā esošās personas veselības stāvokli vienai no kriminālsodu izpildes iestādēm (konkrētajā gadījumā – Ieslodzījuma vietu pārvaldei), tiek radīta nevienlīdzīga situācija apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildes jomā, kā arī apdraudēta resocializācijas procesa organizācijas un īstenošanas efektivitāte. 
 

Papildināt Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 6.punktu aiz vārdiem "Valsts probācijas dienestam" ar vārdiem "Ieslodzījuma vietu pārvaldei".

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulas (ES) 2016/679 Par fizisku personu datu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Datu regula) 4.panta 2)apakšpunktam “apstrāde” ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, vākšana, reģistrācija, organizēšana, strukturēšana, glabāšana, pielāgošana vai pārveidošana, atgūšana, aplūkošana, izmantošana, izpaušana, nosūtot, izplatot vai citādi darot tos pieejamus, saskaņošana vai kombinēšana, ierobežošana, dzēšana vai iznīcināšana. Ņemot vērā, ka Pacientu tiesību likuma 10.pantā galvenokārt tiek regulēti jautājumi par pacienta personas datu izsniegšanu, savukārt “apstrāde” aptver daudz plašākas darbības ar personas datiem, Tieslietu ministrijas ieskatā atbilstošāks būtu patreizējās panta nosaukums “Pacienta datu aizsardzība”.
 

-

Projekts paredz izteikt Pacientu tiesību likuma 8.pantu jaunā redakcijā, nosakot pacientam tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, ja tas ir iespējams. Vēršam uzmanību, ka ieslodzītajām personām, ņemot vērā to tiesisko statusu un atrašanās vietu, tiesības brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības personu pastāv noteiktā apjomā. Ieslodzītās personas veselības aprūpes pakalpojumus saņem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā, tajā skaitā atbilstoši Pacientu tiesību likumā noteiktai kārtībai, tomēr ieslodzījuma vietās esošajām personām veselības aprūpes saņemšanas kārtība ir atškirīga, līdz ar to šo peronu tiesības brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi atšķiras. Tamdēļ lūdzam papildināt likumprojekta anotācijas 13. punkta problēmas aprakstu ar norādi uz ieslodzītajām personām. 

-