Atzinums

LPS uztur iepriekš pausto un vērā neņemto iebildi (izziņas 3.punkts) un  atkārtoti aicina Valsts kanceleju, tai skaitā ņemot vērā arī citu institūciju pausto, to ņemt vērā un precizēt likumprojektu.
Pamatojums.
Attiecībā uz iebildi, kas netika ņemta vērā norādot, ka: “tas nav ņemts vērā, lai nodrošinātu pareizu Direktīvas 2019/1937 transponēšanu un neizvirzītu papildu ierobežojošās prasības, tādējādi paredzot stingrāku regulējumu nekā Eiropas Parlaments un Padome noteikusi, iebildumā minētais nav atbalstāms. Tostarp ņemams vērā, ka stingrāku prasību noteikšana šajā gadījumā, potenciāli varētu radīt risku pārkāpuma procedūrai, jo netiks atbilstoši transponēts Direktīvas 2019/1937 regulējums.”
 
Minētais arguments neiztur kritiku, jo jau šobrīd spēkā esošais regulējums paredz iesniegt ziņojumu, kurš ir pašrocīgi parakstīts. Līdz šim nekāda pārkāpuma procedūra par to netika uzsākta. Tāpat ES dalībvalsts var noteikt stingrākas prasības, ja tā uzskata to par nepieciešamu. Konkrētajā gadījumā, tas ir nepieciešams, ņemot vērā LPS 16.07.2025 (un citu institūciju) iebildumos norādītos argumentus.
 
Direktīvas 2019/1937 18.pants paredz, ka: “Publisko un privāto tiesību juridiskās personas un kompetentās iestādes piedāvā ziņojošai personai iespēju pārbaudīt, izlabot un apstiprināt sarunas pierakstu ar parakstu.”
 
No Direktīvas 2019/1937 18.panta konteksta ir redzams, ka publisko un privāto tiesību juridiskai personai un kompetentai iestādei ir noteikts obligāts pienākum “piedāvāt iespēju” ziņojošai personai veikt pieraksta pārbaudi un izdarīt labojumus, ja nepieciešams, atbilstību sniegtajai informācijai apstiprinot ar parakstu.
Līdz ar ko uzskatāmi redzams, ka, ja persona ar savu parakstu (klātienē vai ar elektroniski drošu parakstu) neapliecina viņas sniegto informāciju, tā nevar tikt uzskatīta par patiesu. Tādējādi atsaucoties uz Trauksmes celšanas likuma 3.panta 3.daļas 1.punktu, kas nosaka, ka par trauksmes celšanu nav uzskatāma “apzināta nepatiesu ziņu sniegšana”, kur vārds “apzināta” jau pats par sevi norāda uz to, ka ziņotājs distancē sevi no sniegto ziņu apstiprināšanas, neparakstot iesniegto pieteikumu.
Jo, piemēram, atšķirībā no personas, kura sniedz informāciju par notikušo, kur tā šo informāciju uzskata par patiesu, kā tas noteikts Trauksmes celšanas likuma 1.panta 1.dalās 7.punktā “ja persona šo informāciju uzskata par patiesu” personai nerodas pārdomas par to, vai sniegtās informācijas patiesumu būtu jāapstiprina ar parakstu.
 
Sniegtais noraidīšanas iemesls: “Tāpat augstāk minētā skaidrojuma dēļ nav atbalstāma arī papildu obligātās prasības ieviešana - personu apliecinoša dokumenta uzrādīšana. Vēršam uzmanību, ka trauksmes cēlēja iesniegumu, kā arī parastu iesniegumu, var šobrīd un turpmāk iesniegt arī nosūtot pa pastu un tam netiek lūgts pievienot arī personu apliecinoša dokumenta kopiju. Līdz ar to nebūtu atbalstāms, ka, sniedzot informāciju klātienē, tiek izvirzītas papildu prasības,” minētais apgalvojums neiztur kritiku, kaut vai tāpēc, ka pasta sūtījums tie uzskatīts par  anonīmu, ja pasta sūtījums nesatur informāciju, kura ir pārbaudāma, piemēram, iesniedzēja (vārds, uzvārds, deklarētā adrese) Iesnieguma likuma 3.panta 2.daļa.
Vēl, jo vairāk minētā argumentācija neiztur kritiku par personu apliecinoša dokumenta uzrādīšanu, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā radītu papildus slodzi kompetentajai iestāde palielinot birokrātiju, lai noskaidrotu ziņotāja personību pat nerunājot par ieguldīto darbu, ja sniegtā informācija izrādītos nepatiesa.  Latvijā ir  divi personu apliecinošu dokumentu veidi, kuri noteikti par obligātiem, līdz ar ko norādītais neiztur kritiku par to, ka minētā norma radītu papildus prasības vai apgrūtinājumu.

-