Atzinums

Informatīvā ziņojuma 2. lp. ir ietverts teksts: "…tādēļ Satversmes tiesa norādījusi, ka Satversmes 62. pantā minēto izņēmuma stāvokļa izsludināšanas pamatu papildināšana ar krīzi vai katastrofu, tās draudiem vai kritiskās infrastruktūras apdraudējumu ir pretrunā ar Satversmi, jo Satversmē minētais izņēmuma stāvokļa izsludināšanas pamatu uzskaitījums ir izsmeļošs." Pie šī teksta ir pievienota 9. atsauce, kas satur atsauci uz likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli". Lūdzu papildināt atsauci uz konkrēto Satversmes tiesas nolēmumu, kurā minētā tēze ir atrodama.

-

Informatīvā ziņojuma 2. lp. ir ietverts teikums: "Eiropas Komisijas par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisijas) ziņojumā norādīts, ka tiesiskuma nodrošināšanai konstitūcijā ir skaidri jāparedz tie apstākļi, kas var būt par pamatu ārkārtējās situācijas izsludināšanai." Pie minētā teikuma nav ietverta atsauce uz konkrēto avotu.

Vēršam uzmanību, ka, piemēram, Venēcijas komisijas 2020. gada ziņojuma 12. lp. ietvertais formulējums būtiski atšķiras no šajā informatīvajā ziņojumā lietotā formulējuma. Proti, Venēcijas komisijas ziņojumā ir norādīts, ka būtu ieteicams valstu konstitūcijās paredzēt apstākļus, kas var būt par pamatu ārkārtējās situācijas izsludināšanai, nevis, ka "konstitūcijā ir skaidri jāparedz šādi apstākļi".

Līdz ar to lūdzam sniegt atsauci uz konkrēto secinājumu, tai skaitā norādot lapu, vai arī ietvert korektu tēzes tulkojumu no ziņojuma.

-

Informatīvā ziņojuma 6.-7. lp. ir ietverti teikumi: "Ženēvas Bruņoto spēku demokrātiskās kontroles centra politikas analīzē par ārkārtas pilnvarām Eiropā tiek izcelta Satversmes tiesas nozīme to tiesību normu satversmības kontrolē, kas pieņemtas ārkārtējās situācijas laikā. Šāda tiesiskā uzraudzība ir būtiska, lai novērstu nepamatotus personu pamattiesību ierobežojumus." Pie minētajiem teikumiem ir pievienota 40. atsauce, bet tajā nav norādīta konkrēta lapa, no kuras šāds secinājums izriet.

Vēršam uzmanību, ka 40. atsaucē minētā dokumenta 31. lp., kas satur ieteikumus nacionālo regulējumu pilnveidošanai, ir norādīts, ka "Arī ārkārtas apstākļos konstitucionālajai tiesai un citām tiesām būtu jāturpina ikdienas darbs, un tām būtu jāparedz kompetence ārkārtas apstākļos pieņemtā regulējuma, tiesību aktu un faktiskās rīcības kontrolē." Arī citās ziņojuma nodaļās ir aprakstīts, ka atbilstoši dažādu valstu praksei ne tikai konstitucionālās tiesas veic šādu uzraudzību, bet to dara arī citas tiesas (sk. 2.5. apakšnodaļu).

Līdz ar to lūdzam precizēt iepriekš minētos informatīvā ziņojuma teikumus, norādot, ka Ženēvas Bruņoto spēku demokrātiskās kontroles centra politikas analīzē būtiska ir tieši tiesu varas efektīva kontrole pār pieņemtajiem lēmumiem, nevis konkrēti "Satversmes tiesas nozīme".

-

Informatīvā ziņojuma 7. lp. ir ietverti teikumi: "Konstitūcijā skaidri ir jābūt norādītam, kuras tiesības var tikt ierobežotas un kuras tiesības nepieļauj atkāpšanos, un tās jāievēro visos apstākļos. Absolūtās tiesības veido cilvēktiesību "neatņemamo kodolu", un tās būtu skaidri jāformulē konstitūcijā. Svarīgi ir iekļaut arī minimālās garantijas pret patvaļīgu aizturēšanu un citas garantijas, kas aizsargā tiesības uz taisnīgu tiesu, turklāt būtu jāatļauj arī tiesības vērsties tiesā pret iestāžu izdotajiem normatīvajiem aktiem un rīcību ārkārtējās situācijas laikā." Pie minētajiem teikumiem ir pievienota 42. atsauce, bet tajā nav norādīta konkrēta lapa, no kuras šāds secinājums izriet.

Vēršam uzmanību, ka pašlaik Latvijas Republikas Satversmē expressis verbis nav nodalītas absolūtās tiesības, kuras nepieļauj atkāpšanos no to ievērošanas, un relatīvās tiesības, kas to pieļauj. Lūdzam papildināt informatīvo ziņojumu ar skaidrojumu, kāda juridiska problēma pašlaik veidojas, ja šīs tiesības konstitūcijā nav "skaidri norādītas".

-

Informatīvā ziņojuma 9. lp. ir ietverts teikums: "Pieļaujot neierobežotu ārkārtējās situācijas pagarināšanu, tiek vājināta nacionālās drošības sistēmas intervences daba (efektīva un koordinēta apdraudējuma novēršana)…" Savukārt no nākamā teikuma var rasties priekšstats, ka Tieslietu ministrijas ieskatā pašreizējā kārtība, kas pieļauj ārkārtējās situācijas pagarināšanu neierobežotu skaitu reižu, neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts un samērīguma principiem.

Lūdzam informatīvajā ziņojumā ietvert skaidrojumu, kā neierobežota ārkārtējās situācijas pagarināšana "vājina nacionālās drošības sistēmas intervences dabu (efektīvu un koordinētu apdraudējuma novēršanu)" un kas liecina par šādas kārtības neatbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts un samērīguma principiem. Šāds secinājums arī šķietami nonāk pretrunā nākamajā informatīvā ziņojuma nodaļā ietvertajam secinājumam, ka "esošais regulējums ir pietiekams, lai krīzes apstākļos likumdevējs, izpildvara un tiesu vara spētu realizēt savas funkcijas un pildīt uzdevumus valsts apdraudējuma pārvarēšanai".

Vienlaikus lūdzam arī papildināt 52. atsauci ar norādi, kurā dokumenta lapā šāds secinājums ir atrodams.

-

Valsts kanceleja (Krīzes vadības centrs) ir iepazinies ar Tieslietu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu "Par ārkārtējās situācijas tiesisko ietvaru, lai nostiprinātu ārkārtējās situācijas laikā pieņemto lēmumu leģitimitāti" (turpmāk — ziņojums) un sniedz atzinumu:
Krīzes vadības centrs kopumā atbalsta ziņojumā identificētās strukturālās nepilnības un Tieslietu ministrijas ierosināto risinājuma virzienu — Satversmes un saistīto likumu grozījumu izstrādi līdz 2027. gada 31. decembrim. Vienlaikus Krīzes vadības centrs vērš uzmanību uz vairākiem aspektiem, kas ziņojumā nav aplūkoti vai ir aplūkoti daļēji un kas, ņemot vērā Krīzes vadības centra praktiskās koordinācijas funkciju, ir būtiski pilnvērtīgai ārkārtējo tiesisko režīmu darbībai:
1. Ārkārtējās situācijas ierosināšanas tiesību kolīzija pēc 2025. gada 1. jūlija
Likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 6. pants paredz, ka ārkārtējās situācijas izsludināšanu var pieprasīt Valsts kancelejas Krīzes vadības centrs, par nozari atbildīgā ministrija vai pašvaldības dome. Vienlaikus Nacionālās drošības likuma 23.² panta 1. daļas 6. punkts, kas stājies spēkā 2025. gada 1. jūlijā, paredz, ka pašvaldībai, kura objektīvu apstākļu dēļ nevar nodrošināt krīzes vadību, vispirms jāiesniedz pamatots ierosinājums Krīzes vadības centram. Šie divi regulējumi var nonākt pretrunā — pašvaldībai teorētiski ir tiesības ar pieprasījumu griezties tieši pie Ministru kabineta, apejot Krīzes vadības centra koordinācijas lomu, ko paredz jaunākais regulējums. Tāda pati iespējama kolīzija pastāv attiecībā uz ministriju tiesībām.
Krīzes vadības centrs iesaka ziņojumā vai sekojošajos grozījumos skaidri nošķirt šos divus kanālus un noteikt, kādos gadījumos piemērojams katrs no tiem, tādējādi novēršot iespēju, ka krīzes situācijā rodas institucionāla neskaidrība par to, kura institūcija ir kompetenta lemt par nākamo soli.
2. Rīcības scenārijs starpperiodā līdz 2027. gadam
Ziņojums paredz Satversmes un saistīto likumu grozījumu izstrādi līdz 2027. gada 31. decembrim, taču neaplūko scenāriju, kādā kārtībā Krīzes vadības centrs un Ministru kabinets rīkotos, ja ārkārtējā situācija iestātos šajā starpperiodā, ņemot vērā, ka deleģētās likumdošanas mehānisms nav pieejams un Saeimas ātras normatīvās reaģēšanas kapacitāte ir ierobežota.
Krīzes vadības centrs iesaka ziņojumu papildināt ar starpperioda rīcības plānu, kurā norāda, kādus pasākumus iespējams veikt likuma līmenī jau pirms Satversmes grozījumu pieņemšanas. Tas neaizstātu Satversmes grozījumus, bet, iespējams, mazinātu juridiskās nedrošības risku, kamēr tiek izstrādāts konstitucionālais risinājums.
3. Ārkārtējās situācijas atcelšanas kritēriji
Ziņojumā nav aplūkots arī jautājums par ārkārtējās situācijas atcelšanas kritērijiem. Spēkā esošais regulējums nosaka pagarināšanas kārtību, taču nenorāda, pēc kādiem kritērijiem izvērtē, vai draudi ir pietiekami mazinājušies, lai ārkārtējo situāciju atceltu. Krīzes vadības centrs iesaka iekļaut ziņojumā priekšlikumu par regulāras pārskatīšanas mehānismu, atcelšanas kritērijiem un Saeimas periodiskas informēšanas prasību par ierobežojumu samērīgumu.
4. Ministru kabineta "mazais formāts" un tā aktivizēšanas kritēriji
Ministru kabineta iekārtas likuma 30. panta 1² daļa paredz, ka krīzes vadības sēde var notikt un lēmums tajā var tikt pieņemts, piedaloties tikai Ministru prezidentam un vismaz trim citiem Ministru kabineta locekļiem, ja objektīvi nav iespējama Ministru kabineta sanākšana pilnā sastāvā. Spēkā esošais regulējums nenorāda, kas ir "objektīvs iemesls" šādai neiespējamībai, vai Ministru prezidentam ir jāpieņem formāls lēmums par šī formāta aktivizēšanu, vai neiespējamība jādokumentē sēdes protokolā vai atsevišķā aktā, kā arī vai Valsts prezidents vai Saeimas prezidijs jāinformē. Tādējādi Ministru prezidents faktiski vienpersoniski un bez pārskatāma procesa izlemj par sēdes formātu.
Krīzes vadības centrs iesaka ziņojumā vai tā sekojošajos grozījumos paredzēt "mazā formāta" aktivizēšanas kritērijus un dokumentēšanas prasības, kas nodrošinātu šajā formātā pieņemto lēmumu juridisko noturību
5. Kara laika iestāšanās fiksēšanas mehānisms
Nacionālās drošības likuma 22. panta 6. daļa nosaka, ka kara laiks iestājas automātiski — bez Ministru kabineta lēmuma vai citas formālas procedūras —, ja ārējs ienaidnieks izdarījis militāru iebrukumu vai vērsies pret valsts neatkarību, konstitucionālo iekārtu vai teritoriālo integritāti. Spēkā esošais regulējums neatbild uz jautājumu, kura institūcija ir kompetenta konstatēt, ka šāds fakts ir iestājies, kādā formā šī konstatācija tiek fiksēta un paziņota Saeimai, Valsts prezidentam, sabiedrotajiem un sabiedrībai, kā arī no kura brīža institūcijas ir tiesīgas un pienākumā aktivizēt savus kara laika plānus un pilnvaras.
Šī nepilnība ir strukturāli līdzvērtīga Ministru kabineta "mazā formāta" mehānismam — abos gadījumos fakts iestājas vai lēmums tiek pieņemts, taču nav noteikts, kas to identificē un kādā formā fiksē. Bez skaidra fiksēšanas mehānisma institūcijas, kas gaida oficiālu signālu kara laika plānu aktivizēšanai, var kavēties, bet institūcijas, kas rīkojas pēc savas faktu interpretācijas, var rīkoties pretrunīgi. Krīzes vadības centrs iesaka šo jautājumu iekļaut ziņojumā kā papildu risināmo nepilnību.
6. Saeimas nespēja sanākt ārkārtējos apstākļos
Ziņojums norāda, ka Ministru kabineta lēmums par ārkārtējo situāciju nekavējoties iekļaujams Saeimas sēdes darba kārtībā apstiprināšanai. Ziņojums tomēr neanalizē scenāriju, ja Saeima objektīvi nespēj sanākt — militāra apdraudējuma, evakuācijas vai sakaru zuduma dēļ. Šajā gadījumā nav skaidrs, cik ilgi Ministru kabineta lēmums ir spēkā bez Saeimas apstiprinājuma, vai tas automātiski zaudē spēku pēc kāda termiņa un kas kontrolē Ministru kabineta rīcību šajā periodā.
Šis jautājums ir tieši saistīts ar deleģētās likumdošanas mehānisma trūkumu, ko ziņojums identificē kā vienu no galvenajām nepilnībām, un ir jo īpaši aktuāls nopietna militāra apdraudējuma gadījumā, kad ārkārtējo tiesisko mehānismu darbības nodrošināšana ir visnepieciešamākā. Krīzes vadības centrs iesaka šo scenāriju iekļaut ziņojuma analīzē un sniegt priekšlikumus tā risināšanai.

 

-

Lūdzam atjaunot informatīvā ziņojuma 11. atsaucē ietverto saiti, jo tā nenorāda uz atsaucē minēto dokumentu.

-

Informatīvajā ziņojumā ir ietverts teikums: "Izsludināšana ir viens no nedaudzajiem ārkārtējās situācijas aspektiem, kas ir ietverts lielākajā daļā Eiropas konstitūciju." Pie šī teikuma ir arī pievienota 19. atsauce uz politikas plānošanas dokumentu. Lūdzam norādīt konkrētu dokumenta lapu, kurā minētais teikums ir atrodams.

-