Projekta ID
25-TA-1301Atzinuma sniedzējs
Latvijas Pašvaldību savienība
Atzinums iesniegts
10.08.2026.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Noteikumu konsolidētā versija
10.3. pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem gadījumā - psihiatra atzinumu par personas psihisko veselību un speciālajām (psihiatriskajām) kontrindikācijām sociālo pakalpojumu saņemšanai (1. pielikums), ja tā vēlas saņemt pakalpojumu grupu mājā (dzīvoklī) vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;
Iebildums
Pašvaldība uztur iebildumu (izziņas 11.punkts), pamatojot:
Mūsu priekšlikums ir noteikt šādas tiesības dienestam pēc nepieciešamības. Respektīvi, šādas tiesības varētu izmantot gadījumā, ja ģimenes ārsts izziņā norāda, ka personai ir psihiskas saslimšanas, kā arī, ja par to liecina personas uzvedība vai sociālās funkcionēšanas pazīmes. Šādas izziņas nepieciešamība nav saistīta ar medikamentu lietošanu vai individuālo spēju izvērtējumu, bet gan ar citu klientu, kuri saņem pakalpojumu un darbinieku drošību. Izvērtēšanas laikā, redzot personu pirmo reizi, nav iespējams spriest par iespējamajiem personas uzvedības riskiem. Līdz ar to, nav svarīga formāla diagnoze, bet gan psihiatra skaidrojums, kuru nevar sniegt ģimenes ārsts.
Mūsu priekšlikums ir noteikt šādas tiesības dienestam pēc nepieciešamības. Respektīvi, šādas tiesības varētu izmantot gadījumā, ja ģimenes ārsts izziņā norāda, ka personai ir psihiskas saslimšanas, kā arī, ja par to liecina personas uzvedība vai sociālās funkcionēšanas pazīmes. Šādas izziņas nepieciešamība nav saistīta ar medikamentu lietošanu vai individuālo spēju izvērtējumu, bet gan ar citu klientu, kuri saņem pakalpojumu un darbinieku drošību. Izvērtēšanas laikā, redzot personu pirmo reizi, nav iespējams spriest par iespējamajiem personas uzvedības riskiem. Līdz ar to, nav svarīga formāla diagnoze, bet gan psihiatra skaidrojums, kuru nevar sniegt ģimenes ārsts.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Noteikumu konsolidētā versija
11.1. izvērtē personas sociālo situāciju, ja nepieciešams, apmeklē personu dzīvesvietā vai atrašanās vietā un vienojas par sociālo problēmu, kuras risināšanai nepieciešams atbalsts;
Iebildums
Tukuma SD iebildumu uztur daļēji (izziņas 18.punkts)
Tiesību normā ir mainīts teksts : “šo noteikumu 11.5.1 apakšpunktā minēto apgādnieka ienākumu novērtēšanu”, vārds “novērtēšanu ir aizstāts ar “aizpildīšanu”, šādu risinājumu atbalstām.
Attiecībā uz pašvaldību, kura var veikt deklarācijas aizpildīšanu, tur savu iebildumu uzturam:
Nav saprotams, kāpēc, ja apgādnieks, kurš dzīvo citā novadā, ir vērsies dienestā, kurš pieņēmis lēmu, lai aizpildītu ienākuma deklarāciju, nevar to šajā dienestā sagatavot un iesniegt, jo tiesību norma nosaka, ka viņam ir jāvēršas pēc savas dzīvesvietas, jāaizpilda deklarācija tur, tad šis dienests atsūtīs atpakaļ pēc piekritības dienestam, kurš pieņem lēmumu. Runa ir arī par apgādniekiem, kuri deklarēti vienā novadā, bet dzīvo citā, iespējams tajā, kura pieņem lēmumu. Kāpēc viņam obligāti jābrauc uz to novadu, kurā deklarēts? Mūsuprāt apgādnieks pats varētu izvēlēties, kur pildīt deklarāciju, kur šai personai ir ērtāk.
Attiecībā uz skaidrojumu par 10 darba dienām, tiek norādīts, ka normatīvie akti paredz veikt izvērtēšanu viena mēneša laikā.
Iebilstam pret šādu skaidrojumu, jo MK noteikumu 11.punkts nosaka darbības, kuras veicamas 10 darba dienu laikā un šīs 11.1 punkts ietver atsauci uz 11.punkta 11.5.1
Apakšpunkta izpildi, t.i. 10 darba dienu laikā.
Tiesību normā ir mainīts teksts : “šo noteikumu 11.5.1 apakšpunktā minēto apgādnieka ienākumu novērtēšanu”, vārds “novērtēšanu ir aizstāts ar “aizpildīšanu”, šādu risinājumu atbalstām.
Attiecībā uz pašvaldību, kura var veikt deklarācijas aizpildīšanu, tur savu iebildumu uzturam:
Nav saprotams, kāpēc, ja apgādnieks, kurš dzīvo citā novadā, ir vērsies dienestā, kurš pieņēmis lēmu, lai aizpildītu ienākuma deklarāciju, nevar to šajā dienestā sagatavot un iesniegt, jo tiesību norma nosaka, ka viņam ir jāvēršas pēc savas dzīvesvietas, jāaizpilda deklarācija tur, tad šis dienests atsūtīs atpakaļ pēc piekritības dienestam, kurš pieņem lēmumu. Runa ir arī par apgādniekiem, kuri deklarēti vienā novadā, bet dzīvo citā, iespējams tajā, kura pieņem lēmumu. Kāpēc viņam obligāti jābrauc uz to novadu, kurā deklarēts? Mūsuprāt apgādnieks pats varētu izvēlēties, kur pildīt deklarāciju, kur šai personai ir ērtāk.
Attiecībā uz skaidrojumu par 10 darba dienām, tiek norādīts, ka normatīvie akti paredz veikt izvērtēšanu viena mēneša laikā.
Iebilstam pret šādu skaidrojumu, jo MK noteikumu 11.punkts nosaka darbības, kuras veicamas 10 darba dienu laikā un šīs 11.1 punkts ietver atsauci uz 11.punkta 11.5.1
Apakšpunkta izpildi, t.i. 10 darba dienu laikā.
Piedāvātā redakcija
-
3.
Noteikumu konsolidētā versija
11.5.1 ja pienākums maksāt par personai sniegto sociālo pakalpojumu ir apgādniekam, sociālais dienests novērtē apgādnieka mājsaimniecības maksātspēju, ņemot vērā normatīvajā aktā par mājsaimniecības materiālās situācijas izvērtēšanu un sociālās palīdzības saņemšanu noteiktajā kārtībā aizpildītās iztikas līdzekļu deklarācijas daļā norādītos ienākumus, kā arī apgādnieka saistības segt maksu par citiem sociālajiem pakalpojumiem;
Iebildums
Tukuma novada SD norāda, ka iebildums ņemts vērā daļēji (izziņas 16.punkts). Tika lūgts ieviest terminu “apgādnieka ģimenes ienākumi”, taču risinājums paredz “apgādnieka mājsaimniecības ienākumus”, kas protams ir labāk par pirmreizējo “apgādnieka ienākumi”, bet tomēr mājsaimniecība ir ar šo personu (apgādnieku) dzīvojošās personas, kurām ir kopīgi izdevumi un ienākumi, respektīvi tas var skart personas, kurām nav nekādu saistību ar apgādnieka ģimenei un viņa pienākumu pret vecākiem. Piemēram: apgādnieks dzīvo vienā mājsaimniecībā ar sievieti, kura nav viņa sieva, un viņas 2 bērniem, kuri nav viņa bērni. Sievietei ir lielākie ienākumi, vīrietim ienākumi zemi vai to nav, sanāk, ka sievietei ir jāuztur šī vīrieša vecāki. Kā jau rosinājām, apgādības pienākums izriet no civillikuma un tas attiecas tikai uz vecākiem un viņu bērniem un viņu ģimenēm, viņu bērniem, mazbērniem, laulāto, respektīvi tiem, kuriem ir tiesības mantot.
Piedāvātā redakcija
-
4.
Noteikumu konsolidētā versija
11.2 Ja apgādnieks dzīvo ārvalstīs un Latvijā nav deklarējis dzīvesvietu, šo noteikumu 11.5.1 apakšpunktā minēto iztikas līdzekļu deklarācijas aizpildīšanu veic sociālais dienests, kas izskata šo noteikumu 10. punktā minētos dokumentus.
Iebildums
Latvijas Pašvaldību savienība uztur iebildumu, kas atspoguļots izziņas 20. punktā.
Attiecināms uz šo iebildumu, kopsakarā ar vispārējo kārtību samaksas atgūšanā no apgādniekiem:
Nepiekrītam Labklājības ministrijas skaidrojumam, ka esošais regulējums pietiekami nodrošina apgādnieku pienākuma izpildi sociālo pakalpojumu samaksas jautājumā.
Ministrijas sniegtais skaidrojums balstās uz pieņēmumu, ka sociālajam dienestam ir efektīvi tiesiskie instrumenti, lai panāktu apgādnieka līdzdalību sociālā pakalpojuma izmaksu segšanā, taču praksē šādu instrumenta izmantošana ir ļoti ierobežota.
Pirmkārt, sociālajam dienestam nav tiesiska pamata ar administratīvu lēmumu uzlikt apgādniekam pienākumu maksāt par sociālo pakalpojumu. Tiesu praksē ir atzīts, ka apgādnieka maksājuma pienākums nav nosakāms ar sociālā dienesta administratīvo aktu, jo starp pašvaldību un apgādnieku nepastāv publiski tiesiskas attiecības, kas ļautu šādu pienākumu noteikt vienpusēji.
Līdz ar to sociālā dienesta rīcībā faktiski ir tikai divi risinājumi:
apgādnieks brīvprātīgi piekrīt slēgt vienošanos vai līgumu par pakalpojuma izmaksu segšanu;
ja apgādnieks atsakās sadarboties, pašvaldība ir spiesta vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā.
Praksē apgādnieku brīvprātīga iesaiste sociālo pakalpojumu finansēšanā ir ierobežota, īpaši gadījumos, kad pakalpojuma izmaksas ir būtiskas vai apgādnieks dzīvo citā pašvaldībā vai ārvalstīs.
Otrkārt, Ministrija nav vērtējusi pašvaldību administratīvo kapacitāti šādu prasījumu īstenošanai. Lai piedzītu sociālā pakalpojuma samaksu no apgādnieka civilprocesa kārtībā, nepieciešami ievērojami personāla un finanšu resursi:
juridiskā izvērtēšana;
prasības pieteikuma sagatavošana;
pārstāvība tiesā;
sprieduma izpildes kontrole.
Nav izvērtēts, cik sociālajos dienestos ir pieejami juristi un cik pašvaldībām ir reāla kapacitāte sistemātiski nodarboties ar šādu prasījumu celšanu un uzturēšanu tiesās.
Tādējādi problēma nav atsevišķu apgādnieku nevēlēšanās sadarboties, bet gan sistēmiska regulējuma nepilnība. Ja valsts uzskata, ka apgādniekiem jāiesaistās sociālo pakalpojumu finansēšanā, nepieciešams risināt jautājumu valstiskā līmenī, izveidojot skaidru un efektīvu mehānismu apgādnieka pienākuma noteikšanai un izpildei, nevis šo pienākumu faktiski pārliekot uz pašvaldībām, kurām pēc tam individuāli jāvēršas tiesā katrā konkrētajā gadījumā.
Ministrijas norādītais risinājums faktiski aprobežojas ar atsauci uz civiltiesisku prasības celšanu tiesā, kas nav uzskatāms par efektīvu publiskās politikas instrumentu finansēšanas sistēmas nodrošināšanai valstiskā līmenī. Valsts nevar prezumēt regulējuma efektivitāti, balstoties vienīgi uz iespēju pašvaldībām individuālā kārtā uzsākt tiesvedības procesus pret apgādniekiem, ja vienlaikus netiek nodrošināts reāls, vienkāršs un administratīvi izpildāms mehānisms apgādnieku pienākuma izpildei.
Tādēļ lūdzam pārskatīt anotācijā un izziņā ietverto pieņēmumu, ka esošais regulējums ir pietiekams, kā arī izvērtēt tāda tiesiskā regulējuma izstrādi, kas paredz ne vien apgādnieka pienākumu, bet arī efektīvus, skaidrus un praksē realizējamus tā izpildes mehānismus, neradot nesamērīgu administratīvo un finansiālo slogu pašvaldībām.
Attiecināms uz šo iebildumu, kopsakarā ar vispārējo kārtību samaksas atgūšanā no apgādniekiem:
Nepiekrītam Labklājības ministrijas skaidrojumam, ka esošais regulējums pietiekami nodrošina apgādnieku pienākuma izpildi sociālo pakalpojumu samaksas jautājumā.
Ministrijas sniegtais skaidrojums balstās uz pieņēmumu, ka sociālajam dienestam ir efektīvi tiesiskie instrumenti, lai panāktu apgādnieka līdzdalību sociālā pakalpojuma izmaksu segšanā, taču praksē šādu instrumenta izmantošana ir ļoti ierobežota.
Pirmkārt, sociālajam dienestam nav tiesiska pamata ar administratīvu lēmumu uzlikt apgādniekam pienākumu maksāt par sociālo pakalpojumu. Tiesu praksē ir atzīts, ka apgādnieka maksājuma pienākums nav nosakāms ar sociālā dienesta administratīvo aktu, jo starp pašvaldību un apgādnieku nepastāv publiski tiesiskas attiecības, kas ļautu šādu pienākumu noteikt vienpusēji.
Līdz ar to sociālā dienesta rīcībā faktiski ir tikai divi risinājumi:
apgādnieks brīvprātīgi piekrīt slēgt vienošanos vai līgumu par pakalpojuma izmaksu segšanu;
ja apgādnieks atsakās sadarboties, pašvaldība ir spiesta vērsties tiesā civiltiesiskā kārtībā.
Praksē apgādnieku brīvprātīga iesaiste sociālo pakalpojumu finansēšanā ir ierobežota, īpaši gadījumos, kad pakalpojuma izmaksas ir būtiskas vai apgādnieks dzīvo citā pašvaldībā vai ārvalstīs.
Otrkārt, Ministrija nav vērtējusi pašvaldību administratīvo kapacitāti šādu prasījumu īstenošanai. Lai piedzītu sociālā pakalpojuma samaksu no apgādnieka civilprocesa kārtībā, nepieciešami ievērojami personāla un finanšu resursi:
juridiskā izvērtēšana;
prasības pieteikuma sagatavošana;
pārstāvība tiesā;
sprieduma izpildes kontrole.
Nav izvērtēts, cik sociālajos dienestos ir pieejami juristi un cik pašvaldībām ir reāla kapacitāte sistemātiski nodarboties ar šādu prasījumu celšanu un uzturēšanu tiesās.
Tādējādi problēma nav atsevišķu apgādnieku nevēlēšanās sadarboties, bet gan sistēmiska regulējuma nepilnība. Ja valsts uzskata, ka apgādniekiem jāiesaistās sociālo pakalpojumu finansēšanā, nepieciešams risināt jautājumu valstiskā līmenī, izveidojot skaidru un efektīvu mehānismu apgādnieka pienākuma noteikšanai un izpildei, nevis šo pienākumu faktiski pārliekot uz pašvaldībām, kurām pēc tam individuāli jāvēršas tiesā katrā konkrētajā gadījumā.
Ministrijas norādītais risinājums faktiski aprobežojas ar atsauci uz civiltiesisku prasības celšanu tiesā, kas nav uzskatāms par efektīvu publiskās politikas instrumentu finansēšanas sistēmas nodrošināšanai valstiskā līmenī. Valsts nevar prezumēt regulējuma efektivitāti, balstoties vienīgi uz iespēju pašvaldībām individuālā kārtā uzsākt tiesvedības procesus pret apgādniekiem, ja vienlaikus netiek nodrošināts reāls, vienkāršs un administratīvi izpildāms mehānisms apgādnieku pienākuma izpildei.
Tādēļ lūdzam pārskatīt anotācijā un izziņā ietverto pieņēmumu, ka esošais regulējums ir pietiekams, kā arī izvērtēt tāda tiesiskā regulējuma izstrādi, kas paredz ne vien apgādnieka pienākumu, bet arī efektīvus, skaidrus un praksē realizējamus tā izpildes mehānismus, neradot nesamērīgu administratīvo un finansiālo slogu pašvaldībām.
Piedāvātā redakcija
-
5.
Noteikumu konsolidētā versija
28.1.1. pirmais aprūpes līmenis – 90 %–75 %;
Iebildums
Tukuma SD uztur iebildumu (zziņas 25.punkts)
Skaidrojumā teikts, ka
“Klientam, kuram pēc aprūpes līmeņa izvērtējuma ir 94% pašaprūpes spēju, un pastāv bet ir citi aspekti, kā rezultātā nepieciešams atbalsts, tad visdrīzāk situācija uzlabojama nevis ar aprūpes pakalpojumu, bet gan citiem, situācijai atbilstošākiem pakalpojumiem”..
Skaidrojums ietver pieņēmumu “visdrīzāk’, bet ne argumentu. Kā jau dienesta iebildumu aprakstā norādām, praksē ir gadījumi, ka persona kuram pēc aprūpes līmeņa izvērtējuma ir 94%, bet ir citi aspekti, kuru dēļ sociālais darbinieks ir secinājis, ka personai ir nepieciešams aprūpes mājās pakalpojums. Situācijas ir dažādas un tas ka netiks grozīts % aprūpes līmenis, pēc mūsu ieskatiem neko nedod. Jo,ja persona pieprasa pakalpojumu, dienestam tāpat ir jāveic izvērtēšana un tāpat ir jāpieņem lēmums. Darbinieka atzinums ir pamats lēmuma pieņemšanai, izvērtējuma veidlapas ir tikai viens no instrumentiem. Ja darbinieks atzinumā norāda, ka, neskatoties uz aprūpes līmeņa %,ko sniedz izvērtējuma veidlapa, personai nepieciešams aprūpes mājās pakalpojums vai cits aprūpes līmenis un to argumentē, tas ir pamats attiecīgā apjoma aprūpes mājās pakalpojuma piešķiršanai. Nav argumentācijas tam, kāpēc nepieciešams šo punktu mainīt, kāds būtu ieguvums.
Piedāvātā redakcija
-