Atzinums

Lai gan rīkojums formāli atbilst tiesību normām, Tieslietu ministrijas ieskatā, ne vienmēr visi valsts nekustamie īpašumi ir jāatsavina privātpersonām (ieguldot tos pamatkapitālā), īpaši apzinoties, ka tie būs vajadzīgi valstij, kā tas ir šī rīkojuma projekta gadījumā, kad nekustamo īpašumu faktiski izmantos Ārlietu ministrija.

Tieslietu ministrija saskata augstus riskus šādai valsts rīcībai un tādēļ Tieslietu ministrijas ieskatā ir būtiski, ka projektā virzībā iesaistītās institūcijas (Finanšu ministrija un Ārlietu ministrija) apzinās minētā darījuma tiesiskās sekas un potenciālos riskus valstij.

Proti, gan Finanšu ministrija, gan Ārlietu ministrija apzinās, ka:
1) valstij nepieciešamais nekustamais īpašums tiek atsavināts privātpersonai - komersantam, tādējādi valsts zaudējot īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu;
2) komersantam ir pilna rīcības brīvība, kā šī nekustamā īpašuma vienīgajam īpašniekam (tajā skaitā, kā īpašniekam tiesības atsavināt citām personām, tajā skaitā, citām privātpersonām); tāpat valsts atsavināmais nekustamais īpašums tiks apvienots ar komersanta īpašumu, tādējādi faktiski valsts nevarēs atgūt konkrēto atsavināto īpašumu;
3) ja tomēr valstij minētais nekustamais īpašums būs nepieciešam valsts funkciju/sabiedrības vajadzību realizācijai un tā vēlēsies iegūt to savā īpašumā, valstij būs jāveic šo nekustamo īpašumu atsavināšana atbilstoši Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likumā noteiktajai kārtībā. Proti, tajā skaitā un ne tikai, valstij būs jāatpērk par taisnīgu atlīdzību minētais nekustamais īpašums.

Turklāt Finanšu ministrija un Ārlietu ministrija, apzinoties visus riskus valsts īpašuma ieguldīšanai privātpersonas pamatkapitālā, uzņemas arī atbildību (tajā skaitā, finansiālu par to, cik valstij var izmaksāt šāda īpašuma atpirkšana), ja attiecīgi riski iestāsies, tajā skaitā, arī atbildību par problēmas risinājumu meklējumiem, ja valstij būs nepieciešams minēto nekustamo īpašumu atgūt.


 

-