Atzinums

Par 1.punktu
Aicinām noteikt konkrētu Latvijā ieviešamā alternatīvā dienesta mērķi, kas ļautu arī precīzāk izvērtēt izvēlēto dienesta risinājumu piemērotību tā sasniegšanai. Iepazīstoties ar piedāvātajiem alternatīvā dienesta variantiem, rodas iespaids, ka apzinātās institūcijas, iespējams, šī dienesta mērķus izprot atšķirīgi. No atsevišķām atbildēm ir secināmi mērķi, kas saistīti ar militārās infrastruktūras darbības stiprināšanu, bet citām - mazkvalificēta darba spēka trūkuma mazināšanu vai arī apmācību īstenošanu, lai sagatavotu personas noteiktu profesiju pienākumu veikšanai.

Par 2.1.1.punktu
Konkrētajā punktā ir norādīts, ka par izvairīšanos no alternatīvā dienesta tiek paredzēti tādi paši sodi kā VAD militārajos veidos. Vēlamies vērst uzmanību, ka, lai gan arī par izvairīšanos no alternatīvā dienesta ir pieļaujami būtiski sodi, tomēr alternatīvā dienesta uzraudzības kārtībai kā tādai būtu jāatšķiras no tās, kas noteikta VAD militārajos veidos.
Vēršam uzmanību, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir izveidojusies tiesu prakse, kas lielā mērā nošķir atbildības jautājumus, kas saistīti ar militāro un alternatīvo dienestu, jo sevišķi gadījumos, kad alternatīvajam dienestam nav pilnībā civils raksturs. Militārā dienesta normatīvo aktu, pakļautības kārtības un uzraudzības piemērošana, potenciāli var būt nesavienojama ar alternatīvā dienesta būtību. (Skat Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 12. oktobra spriedumu lietā “Adyan un citi pret Armēniju”).
Ieteikums konkrētajā gadījumā būtu paredzēt atšķirīgu normatīvo regulējumu atbildības jautājumos par izvairīšanos no alternatīvā dienesta.

Par 2.1.2.punktu
Ievērojot, ka arī civilais (alternatīvais dienests) pēc savas būtības būs obligāts, likumdevējam ir nepieciešams paredzēt papildu atbalsta pasākumus jauniešiem, kam var būt finansiālas grūtības uzturēt sevi alternatīvā dienesta izpildes laikā.
Jāņem vērā, ka alternatīvā dienesta veicējiem paredzētā kompensācija 300 euro ir būtiski zemāka par 2023.gadā noteikto minimālo algu 620 euro apmērā. Turklāt atšķirībā no valsts aizsardzības (militārā) dienesta veicējiem, jauniešiem būs jāspēj ar 300 euro gan nodrošināt sevi ar dzīvesvietu, gan uzturu. Tas var būt jo sevišķi sarežģīti gadījumos, kad jauniešiem nebūs iespējams īstenot alternatīvo dienestu savas dzīvesvietas tuvumā. Turklāt civilais dienests paredz pilna laika darba slodzi un attiecīgi laika ziņā tiks ierobežotas jauniešu iespējas papildus nopelnīt sev iztikas līdzekļus.
Nebūtu pieļaujama situācija, ka jaunietim būtu jāizvēlas valsts aizsardzības (militārais) dienests pretēji savai pārliecībai tikai finansiālu grūtību dēļ. Citādi alternatīvais dienests pēc būtības kļūs pieejams tikai tiem jauniešiem, kam dienesta veikšanas laikā būs iespējams saņemt atbalstu no vecākiem vai radiniekiem.

Par 3.1.2. punktu.
Ievērojot, ka arī alternatīvais dienests būs obligāts, bet alternatīvā dienesta veicēji neatradīsies valsts apgādībā, nav saprotams, kādēļ paredzēts veikt tikai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarbam un pensijai, nevis nodrošināt pilnvērtīgu pieeju valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai.
Papildus tam nebūtu pieļaujama piedāvātā alternatīva, ka jaunietim, kas izvēlas alternatīvā dienesta veikšanu, būtu jāveic līdzmaksājums par apmācībām. Ievērojot, ka dienesta veikšanai ir obligāts raksturs, valstij ir pienākums arī apmaksāt šādu apmācību norisi.

Par 5.punktu
Tiesības uz pārliecībā balstītu atteikšanos no militārā dienesta pildīšanas aizsargā gan Satversmes 99. pants, gan arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 9. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. panta otrā daļa.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir iepriekš analizējusi alternatīvā dienesta būtību un ir secinājusi, ka veids, kādā var rast taisnīgu līdzsvaru starp dažādajām tiesiskajām interesēm, ir nodrošināt personām iespēju pildīt alternatīvu civilo dienestu ar “patiesi civilu iedabu”, kuram nav sodoša rakstura un nesamērīgi garu izpildes termiņu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 7. jūlija sprieduma lietā “Bayatyan pret Armēniju” 125. punktu, kā arī 2017. gada 12. oktobra spriedumu lietā “Adyan un citi pret Armēniju” un 2012. gada 12. septembra spriedumu lietā “Savda pret Turciju”).
Neskatoties uz to, ka valstij ir zināma rīcības brīvība attiecībā uz alternatīvā dienesta organizēšanu un ieviešanu, alternatīvajam dienestam jābūt tādam, kas pēc savas dabas ir patiesi nemilitārs (civils), kā arī tas nedrīkst tikt veidots kā līdzeklis attiecīgo personu sodīšanai vai atturēšanai no savas pārliecības īstenošanas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izvērtējot alternatīvā dienesta dabu, ņem vērā vairākus faktorus, tai skaitā veiktā darba raksturu, dienesta pārraudzības formu, piemērojamos noteikumus un ārējo tēlu. (Skat Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 12. oktobra spriedumu lietā “Adyan un citi pret Armēniju” un 2022.gada spriedumu lietā “Teliatnikov pret Lietuvu”).
Veidojot alternatīvo dienestu, nepieciešams nodrošināt, ka tam ir patiesi civils raksturs, kas potenciāli var būt problemātiski vairākās no norādītajām Aizsardzības ministrijas iestādēm, kurās veidojas cieša saistība ar militāro infrastruktūru, pakļautības struktūru un arī ārējo tēlu. Tādēļ atbalstāms būtu dienesta ieviešanas variants, kas paredzētu iespēju civilo dienestu īstenot arī institūcijās, kas nav tik cieši saistītas ar konkrēti militārā dienesta funkcionēšanu.
Ievērojot labas likumdošanas principu, arī būtu nepieciešams likumdošanas procesā iesaistīt reliģisko organizāciju, kuras raksturo pacifistiska nostāja, pārstāvjus.

-