Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) ir izskatījusi likumprojektu un sniedz sekojošus iebildumu:

Ņemot vērā LDDK biedra Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” (turpmāk – RP SIA “Rīgas satiksme”), kas ir lielākais pasažieru pārvadājumu pakalpojumu sniedzējs valstī, izteiktos iebildumus, LDDK iebilst pret likumprojekta 1.punktā ietverto 1.panta 17.punkta piedāvāto vienotās biļetes definīciju, kas nosaka, ka vienotās biļetes ir “biļetes, kas apliecina tiesības izmantot sabiedrisko transportlīdzekli vairākos pārvadājumu veidos un maršrutos,” jo atbilstoši minētajai definīcijai ar šo grozījumu spēkā stāšanos visas
RP SIA “Rīgas satiksme” abonementa biļetes kļūst par vienotajām biļetēm Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma izpratnē, jo tās dod tiesības izmantot Rīgas valstspilsētas sabiedrisko transportu vairākos pārvadājumu veidos (tramvajs, trolejbuss un autobuss) un visos Rīgas valstspilsētas sabiedriskā transporta maršrutos, tādejādi nesamērīgi ietekmējot RP SIA “Rīgas satiksme” kā pārvadātāja tiesības realizēt savu pārvadājumu biļešu tirdzniecību. Likumprojekta 1. punkta piedāvātā redakcija ietekmē arī citus pārvadātāju, kas neatkarīgi (vieni paši) īsteno vairākus pārvadājumu veidus un maršrutus, ja tie piedāvā vienu abonementa biļeti.

Priekšlikums:
Likumprojekta 1. punktā precizēt kādā tvērumā piemērojama vienotās biļetes definīcija - vai tā attiecināma arī uz viena pārvadātāja realizētajām biļetēm savā maršrutu tīklā vai arī uz divu vai vairāku pārvadātāju saskaņotiem (savietojamiem) pārvadājumiem un maršrutiem.
 

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 4.punktu tā pašreizējā redakcijā, jo atbildība par pasažieru identificēšanas un uzskaites nenodrošināšanu ir noteikta pārvadātājam, lai gan faktiski pasažieru identificēšanas un uzskaites nenodrošināšana var notikt arī pasūtītāja vai datu devēju kļūdu vai bezdarbības dēļ, nenodrošinot atvieglojumu vienotās informācijas sistēmas vai citu sistēmu darbību, funkcionalitāti vai pieejamību.

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 5.punktā piedāvāto risinājumu 12. panta ceturtās daļas redakcijai, jo tā rada neskaidrības, kas kompensēs starpību starp ar normatīvajiem aktiem uzlikto pienākumu izpildei (uzskaitei un identificēšanai) nepieciešamajiem izdevumiem un pasažieru ar valsts noteikto braukšanas maksas atvieglojumu pārvadāšanas ieņēmumiem, ja tie ir noteikti tikai braukšanas maksas (biļetes cenas) apmērā, un to samērīgumu.

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 7.punktā piedāvāto risinājumu 14.¹ panta 2.² daļas pirmajam teikumam, jo, neskatoties uz iepriekš izteiktajiem iebildumiem, norma joprojām nesniedz skaidru un nepārprotamu norādi, ka valstspilsētas pārvadātājam, kas nodrošina pasažieru ar valsts noteikto braukšanas maksas atvieglojumu pārvadāšanu elektronisku identifikāciju / uzskaiti, ir jāveic papildus ievērojami ieguldījumi jaunas, faktiski esošo sistēmu dublējošas braukšanas maksas atvieglojumu piemērošanas un uzskaites sistēmas risinājuma iegādē.
Balstoties uz tās biedra RP SIA “Rīgas satiksme” sniegtajām ziņām, LDDK norāda, ka lielākā daļa RP SIA “Rīgas satiksme” pasažieru, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, ir saņēmuši un lieto RP SIA “Rīgas satiksme” elektroniskās identifikācijas līdzekli – personalizēto e-talonu, tādēļ attiecībā uz RP SIA “Rīgas satiksme” kā pārvadātāju faktiski tiek pieprasīts, lai pasažieru, kas izmanto valsts noteiktos braukšanas maksas atvieglojumus, paralēlai personalizētai uzskaitei tiktu ieviesta vēl viena sistēma. Šīs jaunā sistēmas ieviešana realitātē attiektos tikai apmēram uz 20 tūkstošiem validāciju jeb braucieniem mēnesī, kas ir nesamērīgi maz pret kopējo RP SIA “Rīgas satiksme” pasažieru skaitu – apmēram 10 miljoniem mēnesī. 
Likumprojekta izziņā un anotācijā šādai iecerei un finansiālai ietekmei uz valstspilsētas pašvaldības budžetu nav sniegts pietiekams pamatojums un fakts, ka šī ideja ir radusies 2015. gadā nav un nevar būt pietiekams pamatojums ievērojamu finanšu līdzekļu ieguldījumam sistēmā, kas RP SIA “Rīgas satiksme” nav nepieciešama. Šādi izdevumi RP SIA “Rīgas satiksme” nav lietderīgi un samērīgi. It īpaši būtiski un kritiski tas šķiet kontekstā ar 2024.gada 1.augusta izziņas 18.punktā norādīto par Eiropas invaliditātes kartes digitālā versijas nodrošināšanu, kas būs iespējama caur Eiropas digitālo maku prognozējoši 2026. gada beigās. Neskatoties uz to, ka gan konkrētie risinājumi, gan to ieviešanas datumi ir zināmi, virzot likumprojektu tiek secināts, ka “pašlaik iebildumā minētais jautājums nav attiecināms uz virzīto Likumprojektu”, lai gan ar lielu varbūtību var secināt, ka gadu pēc likumprojekta piemērošanas uzsākšanas varbūtēji jau būs jāuzsāk piemērot citas prasības, dati, dokumenti un risinājumi šajā kontekstā.
LDDK iebilst arī pret normā no jauna ietverto piebildi “ievērojot atvieglojumu vienotās informācijas sistēmas atvieglojumu pārvaldības procesus”, jo šādi atbildība par pasažieru identificēšanas un uzskaites nenodrošināšanu ir noteikta pārvadātājam, lai gan faktiski pasažieru identificēšanas un uzskaites nenodrošināšana var notikt arī pasūtītāja vai datu devēju kļūdu vai bezdarbības dēļ, nenodrošinot atvieglojumu vienotās informācijas sistēmas vai citu sistēmu darbību, funkcionalitāti vai pieejamību. 

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 14.¹ panta 3.¹ daļā noteikto pārvadātāja pienākumu iesniegt informācijas sistēmā informāciju par elektroniskās uzskaites sistēmas identificēto valsts noteikto braukšanas maksas atvieglojumu saņēmēju braucieniem, jo to nav iespējams veikt, ja atvieglojumu vienotās informācijas sistēma nedarbojas, nav pieejama vai tajā ietvertie dati ir neprecīzi.

LDDK norāda uz likumprojekta 14.¹ panta 3.¹ daļā noteikto nesamērīgo prasību nodrošināt personu ar braukšanas maksas atvieglojumiem veikto braucienu identifikāciju sabiedriskajos transportlīdzekļos un sabiedriskā transporta biļešu tirdzniecības vietās, jo gramatiski lasot normu, ir noprotams, ka šāda identifikācija jānodrošina arī sadarbības partneru biļešu izplatītāju tirdzniecības vietās (piemēram, Narvessen) un biļešu automātos, kas vismaz LDDK biedra RP SIA “Rīgas satiksme” gadījumā nav paredzēti biļešu ar braukšanas maksas atvieglojumiem statusu noformēšanai vai braucienu identifikācijai. Arī sabiedriskajā transportā šobrīd biļešu tirdzniecība (pie vadītāja) lielākoties nenotiek, jo to kā obligātu prasību pilsētas nozīmes maršrutos neparedz normatīvie akti. Līdz ar to  nav skaidrs, kādā veidā un apjomā šī prasība (“nodrošināt personu ar braukšanas maksas atvieglojumiem veikto braucienu identifikāciju”) ir jānodrošina sabiedriskajos transportlīdzekļos un sabiedriskā transporta biļešu tirdzniecības vietās, proti, vai ar šo normu domāts, ka šīs prasības izpilde jānodrošina visās sabiedriskā transporta biļešu tirdzniecības vietās, arī tiešsaistē. Un ja jā, tad kāds ir šādas prasības mērķis, jo personu ar braukšanas maksas atvieglojumiem veikto braucienu identifikāciju var nodrošināt arī bez visu sabiedriskā transporta biļešu tirdzniecības vietu, tajā skaitā biļešu tirdzniecības automātu, iesaistes, savienojot tos ar valsts noteiktajām sistēmām tiešsaistē datu apmaiņas nodrošināšanai. RP SIA “Rīgas satiksme” gadījumā, attiecībā uz biļešu tirdzniecības automātiem vien, šādas papildus izmaksas varētu būt ap 150 tūkstošiem eiro gadā.
 

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 10.punktā piedāvātajiem precizējumiem vienotās biļetes regulējumam, īpaši 19.panta devītajā daļā.
Ne no likumprojekta, ne tā anotācijas nav saprotams, no kādiem finansējuma avotiem pārvadātājiem tiks kompensēta 10 % cenas starpība un vai tā jau ir jāiekļauj biļešu tarifā, turklāt nav izvērtēta šāda risinājuma ietekme uz tirgus dalībniekiem, kam jau ir šobrīd spēkā esoši biļešu izplatīšanas līgumi ar pārvadātājiem, kas nelabvēlīgi varētu tikt ietekmēti šādu mākslīgi noteiktu cenas priekšrocību dēļ. Tai skaitā, ar šādas 10% cenas atšķirību tiks veikta tirgus kropļošana no konkurences viedokļa, it sevišķi situācijā, kad pašreiz ar pārvadātājiem noslēgtajos līgumos par biļešu tirdzniecību tirgū ar likumu faktiski tiek radītas priekšrocības vienam no biļešu izplatīšanas kanāliem.
 

-

LDDK iebilst pret likumprojekta 12.punktu - Pārejas noteikumu 35.punkta otro teikumu, kas paredz noteikt atšķirīgu, pret reģionālajiem pārvadātājiem, salīdzinoši ar pilsētas nozīmes pārvadātājiem, labvēlīgāku regulējumu, nosakot, ka “no 2025. gada 1. jūlija līdz 2025. gada 31. decembrim pasažieri, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta un kuri vēl nav saņēmuši personas apliecību, kura papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni), ir tiesīgi izmantoto braukšanas maksas atvieglojumus reģionālās nozīmes maršrutos sabiedriskajā transportlīdzeklī neidentificējoties ar personas apliecību.” Anotācijā nav skaidrots, kādēļ attiecībā uz reģionālajiem pārvadātājiem tiek pieļauts šāds izņēmums un atšķirīga attieksme, kas ir nepamatoti, it īpaši ņemot vērā, ka lielā pasažieru un sabiedrisko transportlīdzekļu skaita dēļ ar lielu varbūtību var precizēt, ka arī pilsētu un valstspilsētu sabiedrisko transportu joprojām varētu izmantot arī tādi pasažieri, kas līdz 2025.gada 1.jūlijam vēl nebūs saņēmuši personas apliecību, kas papildināta ar speciālo funkcionalitāti (lietotni). 

 

Ņemot vērā, ka konkrētā nosacījuma izpilde (jaunā parauga personas apliecību saņemšana) ir no pārvadātāja gribas neatkarīgs process, lūdzam izteikt Pārejas noteikumu 35.punkta otro teikumu šādā redakcijā, tajā skaitā labojot pārrakstīšanās kļūdu vārdā “izmantot”:
“No 2025. gada 1. jūlija līdz 2025. gada 31. decembrim pasažieri, kuru braukšanas maksas atvieglojumi tiek kompensēti no valsts budžeta un kuri vēl nav saņēmuši personas apliecību, kura papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni), ir tiesīgi izmantot braukšanas maksas atvieglojumus sabiedriskajā transportlīdzeklī, neidentificējoties ar personas apliecību.”

LDDK norāda, ka likumprojekta anotācijas 8.1.16. sadaļa par ietekmi uz bērna labākajām interesēm būtu papildināma ar skaidrojumu par to, kā pasažiera - bērna ar invaliditāti pienākums piešķirtos braukšanas maksas atvieglojumus izmantot, elektroniski identificējoties ar personas apliecību, kas papildināta ar speciālu funkcionalitāti (lietotni) korelē ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 9.panta pirmajā daļā noteikto, ka personas apliecība ir obligāts personu apliecinošs dokuments Latvijas pilsonim vai nepilsonim, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu.
Bērni (ar šo domājot skolas vecuma bērnus, kas brauc sabiedriskajā transportā pastāvīgi) biežāk kā citi pasažieri zaudē savus elektroniskās identifikācijas līdzekļus. Tā, piemēram, 2023. gadā reģistrēti 4672 gadījumi, kad skolēnu e-taloni tika nozaudēti, nozagti u.tml. Tomēr, gadījumā, ja nozaudēts personalizētais e-talons, to ir iespējams ātri un ērti atjaunot, kā arī tas neradīs citus tiesību ierobežojumus bērnam, piemēram, iespēju ceļot, apmeklēt ārstniecības iestādes un apliecināt savu identitāti, kur tas ir nepieciešams, kā tas būtu, nozaudējot personas apliecību.
Vēršam uzmanību, ka, nosakot risinājumu pirmsskolas vecuma bērnu identifikācijas problēmas risināšanai, likumprojektā nav atrisināts jautājums par bērniem ar valsts noteiktajiem braukšanas maksas atvieglojumiem skolas vecumā.

 

-