Atzinums

Norma, kas paredz atkārtotās pirmās palīdzības apmācības īstenošanu sešu stundu apjomā bez pilnvērtīgas zināšanu pārbaudes, rada būtisku nesamērīgumu starp sākotnējās un atkārtotās apmācības mērķi. No apmācību kvalitātes un sabiedrības drošības viedokļa nav pieļaujama situācija, kurā atkārtoti izsniegts apliecinājums apliecina tādu pašu kompetences līmeni kā pēc sākotnējās programmas, lai gan zināšanu pārbaude ir ievērojami sašaurināta.

Tiesiskais un profesionālais pamatojums:
Saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta pirmo daļu un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantu valsts pārvaldei ir pienākums nodrošināt kvalitatīvu un mērķim atbilstošu izglītības procesu, kurā tiek saglabāts vienāds kompetences līmenis neatkarīgi no apmācības formas vai atkārtošanas biežuma. Tāpat Administratīvā procesa likuma 13. pantā noteiktais samērīguma princips prasa, lai normatīvajos aktos noteiktās prasības būtu līdzsvarotas ar to sasniedzamo mērķi – šajā gadījumā, sabiedrības veselības un drošības nodrošināšanu.

Ieteiktais risinājums:
Paredzēt, ka atkārtotās apmācības programma ietver teorētisko zināšanu pārbaudi, līdzvērtīgu sākotnējai programmas pārbaudei.

-

Nav pamatota nepieciešamība palielināt mācību stundas ilgumu no līdzšinējām 40 minūtēm uz 45 minūtēm pirmās palīdzības apmācības programmās. Šāds grozījums neuzlabo apmācību kvalitāti, taču būtiski palielina administratīvo un organizatorisko slogu apmācītājorganizācijām, pasniedzējiem un kursu dalībniekiem.

Tiesiskais un izglītības pamatojums:
Saskaņā ar Profesionālās izglītības likuma 28. panta ceturto daļu mācību stundas ilgums var būt 40 minūtes, kas ir vispārpieņemts izglītības procesa laika vienības standarts Latvijā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Arī Vispārējās izglītības likuma 45. panta pirmā daļa nosaka, ka vispārējās vidējās izglītības programmās mācību stundas ilgums ir 40 minūtes. Tas rada tiesisku pamatu uzskatīt, ka šāda vienotība nodrošina saskaņotību starp dažādu izglītības jomu programmām, tostarp arī neformālās izglītības jomā.

Pirmās palīdzības apmācības raksturs un saturs ir salīdzināms ar Izglītības likuma 46. pantā noteiktajām neformālās izglītības programmām, kurās mācību ilguma noteikšanai jābūt elastīgai un atbilstošai praktiskajam mērķim, nevis mehāniski pielīdzinātai citām profesionālās izglītības formām. Šajā kontekstā nav tiesiska vai pedagoģiska pamata noteikt 45 minūšu stundu kā obligātu vienību, jo apmācības mērķis ir praktisku iemaņu apguve, nevis akadēmiskā stundu skaita palielināšana.

Praktiskie un samērīguma apsvērumi:
Ilguma palielināšana par piecām minūtēm katrā stundā būtiski maina kursa kopējo ilgumu, palielinot to par aptuveni 75 minūtēm.

Šāds grozījums rada šādas sekas:
apmācību norise darba dienu vakaros kļūs ievērojami sarežģītāka;
būs nepieciešams sadalīt praktiskās nodarbības vairākās dienās;
pieaug izmaksas un loģistikas sarežģītība, īpaši reģionos, kur sabiedriskā transporta kustība beidzas agri;
samazinās dalībnieku koncentrēšanās spēja un apmācību efektivitāte vēlos vakaros.

Samērīguma princips un tiesiskās sekas:
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 13. pantu valsts iestādēm, pieņemot normatīvus aktus, jāievēro samērīguma princips, kas paredz, ka noteiktais pienākums vai ierobežojums nedrīkst būt smagāks par tā sasniedzamo mērķi. Palielinot mācību laiku bez pierādīta pedagoģiska ieguvuma, tiek radīts nesamērīgs regulējums, kas neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantā noteiktajam tiesiskuma un lietderības principam.

Šajā gadījumā grozījums varētu negatīvi ietekmēt apmācību pieejamību, kur resursu un pasniedzēju pieejamība ir ierobežota.

Ieteiktais risinājums:
Saglabāt 40 minūšu akadēmisko stundu kā vispārpieņemtu vienību pirmās palīdzības apmācībās, nodrošinot saskaņotību ar citām izglītības programmām.
Ja tiek uzskatīts, ka apmācību kvalitāte jāuzlabo, to var panākt ar mācību metodikas pilnveidi, nevis formālu ilguma palielināšanu.
Veikt ietekmes novērtējumu (ex-ante analīzi) par šāda grozījuma ekonomiskajām un organizatoriskajām sekām, iesaistot nozares pārstāvjus un apmācītājorganizācijas.

-

Termiņš ir pārāk īss, lai nodrošinātu datu ievadi gadījumos, kad norēķini ar klientiem notiek pēcapmaksas veidā, vai arī rodas tehniski traucējumi.

Saskaņā ar Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 5. pantu, tehnisko traucējumu gadījumā datu ievades kavējums nevar būt pamats sankciju piemērošanai, ja kavējums radies objektīvu tehnisku iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no datu ievadītāja gribas. Tādējādi normā noteiktais termiņš būtu jāprecizē, lai novērstu tiesiskās nenoteiktības risku gadījumos, kad apmācītājorganizācija rīkojas labticīgi, bet objektīvi nevar ievērot noteikto termiņu.

Praktiskie apsvērumi:
1. Daļai apmācītājorganizāciju sadarbība ar klientiem notiek pēcapmaksas režīmā, un apliecības izsniegšana tiek veikta tikai pēc maksājuma saņemšanas. Tas nozīmē, ka datu ievade sistēmā nākamajā darba dienā nav objektīvi iespējama, jo apmācība var būt pabeigta, bet juridiski kurss vēl nav noslēgts.
2. Tehnisko problēmu (piemēram, tīkla kļūmju vai sistēmas pieejamības pārtraukumu) dēļ var būt situācijas, kad datu ievade nav iespējama vispār, neskatoties uz apmācītājorganizācijas labu gribu un atbildīgu rīcību.
3. Šādos gadījumos iestādes prasība par datu ievadi nākamajā dienā var radīt neproporcionālu administratīvu risku un pat sodu piemērošanas situācijas, kas neatbilst tiesiskās paļāvības principam.

Ieteiktais risinājums:
1. Noteikt, ka datu ievade informācijas sistēmā jāveic piecu darba dienu laikā pēc kursu pabeigšanas vai pēc pilnas apmaksas saņemšanas, atkarībā no tā, kas iestājas vēlāk.
2. Paredzēt izņēmuma regulējumu tehnisku problēmu gadījumos, nosakot, ka šādās situācijās dati jāievada saprātīgā termiņā pēc traucējumu novēršanas, bez negatīvām sekām organizācijai.
3. Ieviešot šādu termiņa elastību, tiktu nodrošināta samērība starp valsts pārvaldes uzraudzības funkciju un uzņēmēju praktiskajām iespējām, kā arī tiesiskās paļāvības princips tiktu saglabāts.

-

Pašreizējā noteikumu redakcija faktiski rada situāciju, kurā tiek vājināta iekšējās kvalitātes kontroles sistēma pirmās palīdzības apmācībās. Formāli pieļaujot, ka pasniedzēji var darboties patstāvīgi bez apmācītājorganizācijas pārraudzības, tiek izslēgts jebkāds objektīvs mehānisms, kas nodrošinātu apmācību kvalitāti un atbilstību noteiktajiem standartiem. Līdz ar to šāda redakcija var radīt apstākļus, kas veicina kvalitātes kontroles apiešanu un mazinātu sabiedrības uzticību šai sistēmai.

Tiesiskais pamatojums:
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantu valsts iestādēm un to uzraudzītām personām ir jānodrošina, lai publiskā funkcija tiktu īstenota atbilstoši tiesiskuma, caurskatāmības un lietderības principiem. Piemēram, Izglītības likuma 14. pants uzliek par pienākumu izglītības procesa īstenotājiem nodrošināt kvalitatīvu izglītības rezultātu, kas sasniedz noteiktos mērķus. Patstāvīga pasniedzēju darbība bez kvalitātes kontroles sistēmas neatbilst šiem principiem, jo nav nodrošināta objektīva uzraudzība un kvalitātes garantija.

Turklāt, Konkurences likuma 11. pants aizliedz jebkādas darbības, kas rada negodīgu konkurenci, tostarp tirgus dalībnieku nevienlīdzīgu regulējumu. Pašreizējā redakcija faktiski rada atšķirīgu tiesisko režīmu apmācītājorganizācijām un individuālajiem pasniedzējiem, kamēr abu darbības būtība ir identiska — pirmās palīdzības apmācības īstenošana. Tas rada būtisku tirgus kropļojumu un apdraud veselīgu konkurenci nozarē.

Ekonomiskā un profesionālā ietekme:
Apmācītājorganizācijas jau šobrīd uzņemas ievērojamu finansiālo un administratīvo slogu, uzturot kvalitātes vadības sistēmas, nodrošinot apmācību materiālus, pārraudzības mehānismus un personāla kvalifikācijas uzturēšanu. Atļaujot individuāliem pasniedzējiem darboties ārpus šīs sistēmas, tiek izjaukts līdzsvars starp komerciālo atbildību un valsts deleģētā uzdevuma izpildi.
Tā rezultātā pasniedzēji, kuri izvēlas strādāt patstāvīgi, nonāk ievērojami labvēlīgākā pozīcijā nodokļu un administratīvā sloga ziņā (pašnodarbinātības režīms, PVN nepiemērošana, zemākas sociālās iemaksas u.c.), kas veicina cenu dempingu un kvalitātes samazināšanos tirgū. Šāda situācija var novest pie sabiedrības interešu aizskāruma, jo tiek samazināta apmācību caurskatāmība un drošības garantijas.

Ieteiktais risinājums:
Noteikt, ka pasniedzēji drīkst īstenot pirmās palīdzības apmācības tikai sadarbībā ar reģistrētām apmācītājorganizācijām, kuras nodrošina kvalitātes kontroli un uzraudzību.

-

Konkurences likuma 11. pants (aizliegums radīt nepamatotas barjeras tirgus dalībniekiem).
Riska būtība: ekskluzīva tiesība veikt iekšējo kontroli ar instruktora palīga sertifikātu diskriminē mazus pakalpojumu sniedzējus.
Ieteikums: samazināt nepieciešamo kvalifikācijas slieksni vai aizstāt ar kvalitātes vadības prasību.

-

Konkurences likuma 11. pants (aizliegums radīt nepamatotas barjeras tirgus dalībniekiem).
Riska būtība: ekskluzīva tiesība veikt iekšējo kontroli ar instruktora palīga sertifikātu diskriminē mazus pakalpojumu sniedzējus.
Ieteikums: aizstāt ar kvalitātes vadības prasību (kritērijiem)
 

-

Nav pamata atbalstīt noteikuma 16.4. punktā ietverto priekšlikumu, kas ļautu valsts augstskolām bez atsevišķas licencēšanas tiesību piešķiršanas ievadīt informāciju informācijas sistēmā un izsniegt pirmās palīdzības apmācību apliecības. Šāda pieeja radītu būtiskus konkurences un kvalitātes riskus nozarē, kā arī neatbilstu vairākiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Pirmkārt, Konkurences likuma 11. un 13. pants aizliedz publiskām institūcijām iesaistīties komercdarbībā, ja tā rada konkurences kropļojumus vai izmanto valsts resursus tirgus priekšrocību iegūšanai. Valsts augstskolas tiek finansētas no budžeta, līdz ar to tām jau ir segtas infrastruktūras un personāla izmaksas. Ja šādos apstākļos augstskola sniedz maksas pakalpojumu, kas ir identisks privāto apmācītājorganizāciju piedāvātajam, tā rīkojas nelicencēta tirgus dalībnieka statusā, kas rada negodīgu konkurenci.

Otrkārt, šāda norma faktiski apiegtu licencēšanas un kvalitātes uzraudzības sistēmu, ko uztur Veselības ministrija. Privātajām apmācītājorganizācijām ir pienākums ievērot stingras prasības attiecībā uz pasniedzēju kvalifikāciju, kvalitātes vadības procedūrām un apmācību dokumentāciju. Piešķirot augstskolām tiesības izsniegt apliecības bez līdzvērtīgas uzraudzības, tiktu radīta nevienlīdzība starp tirgus dalībniekiem un apdraudēta apmācību kvalitātes vienotība valstī.

Treškārt, Augstskolu likuma 4. pants nosaka, ka augstskolu pamatuzdevums ir akadēmiskā un zinātniskā darbība, nevis komerciālu apmācību sniegšana ārpus studiju programmu ietvariem. Šāda prakse pārsniegtu publiskas personas pilnvaras, pārkāpjot Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88. pantu, kas aizliedz valsts iestādēm konkurēt ar privātpersonām, ja šāda darbība nav tieši nepieciešama to funkciju nodrošināšanai.

Secinājums:
Noteikuma 16.4. punkts ir jāsvītro.

-

Piedāvātā noteikumu redakcija rada būtiskas bažas par taisnīguma un samērīguma principu ievērošanu. Apliecības anulēšana ir visbargākais no iespējamiem pasākumiem attiecībā uz apmācītājorganizāciju, un tā piemērošana tikai uz pamata, ka pēdējo piecu gadu laikā atkārtoti konstatēta neatbilstība kādai no 6. pielikumā minētajām prasībām, ir nesamērīga.
Jāņem vērā, ka apmācību procesā būtiska atbildība gulstas uz sertificētiem pasniedzējiem, kuru pienākumos ietilpst nodrošināt nodarbību atbilstību vadlīnijām, ievērot noteiktu ilgumu, izmantot atbilstošus mācību materiālus un aprīkojumu, kā arī ievērot higiēnas un drošības prasības. Šī atbildības sadale nav skaidri definēta un līdz ar to būtu netaisnīgi piemērot sankcijas organizācijai par pārkāpumiem, kas tieši saistīti ar individuālu pasniedzēju darbību.
Turklāt jāatzīmē, ka piecu gadu termiņš neatbilst samērīgumam un neveicina objektīvu izvērtējumu par organizācijas faktisko darbu un attīstību. Šāds ilgstošs periods neļauj ņemt vērā organizācijas centienus novērst konstatētās neatbilstības un ieviest uzlabojumus. Atbilstošāk būtu noteikt īsāku vērtēšanas periodu vai paredzēt mehānismu, kas ņem vērā organizācijas sadarbību ar uzraugošajām institūcijām un ieviestos kvalitātes pilnveides pasākumus.
Kopumā būtu nepieciešams pārskatīt šī punkta redakciju, lai nodrošinātu, ka sankciju piemērošana ir proporcionāla un vērsta uz apmācību kvalitātes uzlabošanu, nevis tikai sodīšanu.

-

Administratīvā procesa likuma 62. pants – pirms nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas personai jādod iespēja izteikties un novērst trūkumus.
Problēma: noteikumi ļauj tūlītēji anulēt tiesības, ja konstatēta neatbilstība, bez termiņa labojumiem.
Ieteikums: paredzēt obligātu brīdinājumu un iespēju trūkumu novēršanai.

-

Administratīvā procesa likuma 70.–79. pants – noteikts termiņš apstrīdēšanai (1 mēnesis), nepieciešama tiesības saņemt motivētu lēmumu un iesniegt paskaidrojumus.
Problēma: Noteikumos šie termiņi nav minēti, līdz ar to var tikt ierobežotas tiesības uz taisnīgu procesu.
Ieteikums: iekļaut tiešu norādi uz šiem pantiem.

-

Personas datu aizsardzības likuma 10. pants un GDPR 5. panta 1. punkta “e” apakšpunkts – dati nedrīkst tikt glabāti ilgāk, nekā nepieciešams.
Riska būtība: 10 gadu termiņš visiem datiem (tostarp kursu dalībnieku personīgajiem) nav pamatots ar likuma mērķi.
Ieteikums: noteikt termiņu, piemēram, 5 gadi pasniedzējiem un kursu beidzējiem, ja nav tiesisku strīdu.

-

Piedāvātā redakcija, kas paredz satura atbilstību ne tikai vadlīnijām, bet arī algoritmiem, ir pārlieku ierobežojoša un neatbilst mūsdienu pedagoģiskajiem principiem. Termina “algoritmi” iekļaušana būtiski samazina pasniedzēju metodisko brīvību un var negatīvi ietekmēt gan apmācību kvalitāti, gan kursu dalībnieku motivāciju.

Pirmkārt, apmācību efektivitāte ir atkarīga no pasniedzēja spējas pielāgot mācību procesu konkrētajai auditorijai, tās pieredzei un sagatavotības līmenim. Ja tiek noteikts pienākums stingri ievērot algoritmus kā nemainīgu standartu, pasniedzējam tiek liegta iespēja izmantot individuālas mācību metodes, piemērus un praktiskus risinājumus, kas palīdz labāk izprast pirmās palīdzības sniegšanas būtību.

Otrkārt, reālas ārkārtas situācijas reti atbilst “tipiskam algoritmam”. Tādēļ pasniedzēja uzdevums ir attīstīt kursa dalībnieku spēju domāt radoši un piemērot zināšanas mainīgos apstākļos. Šī pieeja ir pretrunā ar mehānisku algoritmu iegaumēšanu, kas bieži vien rada nedrošību un stresu situācijās, kad nepieciešama ātra rīcība.

Treškārt, prasība, lai kursa dalībnieki pēc apmācībām pārzinātu visus algoritmus detalizēti, rada nesamērīgu slogu un var atturēt cilvēkus no dalības kursos. Pirmās palīdzības mērķis nav sagatavot profesionālus mediķus, bet gan nodrošināt, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju spētu sniegt palīdzību bez bailēm un ar pārliecību par savām spējām.

Tā kā NMPD jau šobrīd kontrolē apmācību kvalitāti, izmantojot algoritmus kā metodiskos materiālus, to iekļaušana kā normatīvi saistošu kritēriju tikai palielinātu birokrātisko slogu un radītu risku pasniedzēju sertifikātu nepamatotai anulēšanai. Turklāt algoritmus NMPD var mainīt jebkurā brīdī, kas faktiski nozīmētu, ka pasniedzēji būtu pastāvīgā neskaidrībā par atbilstības prasībām.

Priekšlikums: saglabāt esošo regulējumu, kur nodarbību saturs tiek balstīts uz NMPD izstrādātajām vadlīnijām, bet algoritmus definēt kā rekomendējošu un metodisku atbalstu, nevis obligātu normu.

2. Par aprīkojuma higiēnas un ES atbilstības prasībām
Noteikumos paredzētā prasība, ka apmācībās izmantotajam aprīkojumam jābūt ar ražotāja izsniegtu ES atbilstības deklarāciju, ir juridiski nepamatota un neatbilst kompetenču sadalījumam starp iestādēm. Atbilstības deklarāciju izsniedz ražotājs vai atzīta atbilstības novērtēšanas institūcija, un šis jautājums jau ir detalizēti regulēts Eiropas Savienības un Latvijas normatīvajos aktos par medicīnisko ierīču apriti.
Ne visam aprīkojumam, kas tiek izmantots mācību procesā, ir nepieciešama ES atbilstības deklarācija, piemēram, vienkāršiem treniņu palīglīdzekļiem. Līdz ar to šī prasība būtu svītrojama.
Turklāt šāda prasība nav NMPD kompetencē, un tās saglabāšana var radīt pretrunas ar augstāka līmeņa tiesību aktiem.

3. Par aprīkojuma tehniskajām prasībām un daudzumu
Noteikumu projektā paredzētā prasība par aprīkojuma vienību skaita dubultošanu (piemēram, divi manekeni ar atgriezeniskās saites funkcionalitāti, divi defibrilatori u. c.) ir nesamērīga un rada praktiskas problēmas apmācību īstenošanā, īpaši izbraukumu nodarbībās.

Daudzi pasniedzēji norāda, ka datorizētie manekeni ar atgriezeniskās saites funkciju ne vienmēr darbojas stabili un var radīt tehniskas kļūmes, kas traucē nodarbību norisi. Šādas prasības palielina izmaksas, apgrūtina aprīkojuma transportēšanu un prasa lielāku nodarbību telpu platību, kas ne vienmēr ir iespējams.

Tāpat jāņem vērā, ka kvalitatīvu apmācību var nodrošināt arī ar vienu manekenu un vienu defibrilatoru, ja pasniedzējs prot efektīvi organizēt nodarbību un sekot līdzi katra dalībnieka praktiskajai darbībai. Tādēļ šādas tehniskās prasības būtu formulējamas kā ieteikumi, nevis obligātas normas.

Atsevišķi ir jānorāda uz interešu konflikta risku — ir publiski zināms, ka daļai NMPD darbinieku bijušas saistības ar aprīkojuma tirgotājiem, kuru produkti atbilst tieši šajos noteikumos ietvertajām tehniskajām prasībām. Tas rada pamatotas aizdomas par tirgus ierobežošanu un nepieciešamību izvērtēt šo noteikumu tapšanas procesu caurskatāmības aspektā.

Priekšlikums:
– svītrot pārmērīgi specifiskas prasības par aprīkojuma skaitu un funkcionalitāti;
– atstāt iespēju pasniedzējam izvēlēties aprīkojumu atbilstoši programmas mērķim un mācību apstākļiem;
– noteikt, ka aprīkojuma kvalitātei jānodrošina mācību efektivitāte, nevis konkrētu ražotāju tehnisko risinājumu izmantošana.

-