Atzinums

Biedrība "Latvijas Ģimenes ārstu asociācija" (turpmāk – LĢĀA)  uztur spēkā iepriekš, 2025.gada 10.jūlijā un 19. novembrī, kā arī 2026.gada 9.aprīlī un 9.jūnijā iesniegtos iebildumus visā to daļā, kurā tie nav ņemti vērā. 
Atbildes, kuras ietvertas projekta 2026.gada 14.jūlija Izziņā, lai noraidītu iepriekš iesniegtos priekšlikumus, ir vērtējamas kritiski. 
Veselības ministrija (turpmāk - VM) joprojām piedāvā virzīt tādus grozījumus Ārstniecības likumā, kuri paredz ierobežot ģimenes ārstu kā strādājošo valsts darbinieku pamattiesības, kā arī paredz pacientu pamattiesību ierobežojumu un ārsta medicīnas ētikas principu ignorēšanu.
1. LĢĀA iebilst pret grozījumiem Ārstniecības likumā, kas paredz papildināt likumu ar 10.3 panta normu, kura noteiktu ģimenes ārstu, kuri sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus, pienākumu maksāt zaudējumus un līgumsodus. 
2026.gada 14.jūlija priekšlikumā ir iekļauts 10.3 normas projekts:
"10.3 Līgumu par no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas apmaksu, kā arī līgumu par ambulatorajai ārstēšanai paredzēto kompensējamo zāļu, medicīnisko ierīču, M sarakstā iekļauto zāļu un farmaceita pakalpojumu nodrošināšanu un apmaksu, izpildi un veselības aprūpei paredzēto valsts budžeta līdzekļu izlietojumu ārstniecības iestādēs un aptiekās uzrauga Nacionālais veselības dienests. Līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām Nacionālais veselības dienests iekļauj pienākumu ārstniecības iestādei vai aptiekai atlīdzināt zaudējumus, maksāt līgumsodu. Ministru kabinets nosaka gadījumus, kādos maksājams līgumsods un līgumsoda apmēru, kas nepārsniedz Civillikumā noteikto, kā arī kārtību, kādā tiek veikta līgumsoda samaksa un veikti ieturējumi."
Likumprojektā iekļautās 10.3 normas saturs ir Veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas likuma priekšmets. Iepriekš VM kā attaisnojumu normas iekļaušanai Ārstniecības likumā, nevis atbilstošā likumā, norādījusi likumdevēja izvēlēto likumdošanas procesa norisi - tas esot lēns. Šāds attaisnojums nav pieļaujams. VM ir pienākums ievērot veselības aprūpes tiesību normu sistēmu un likumā, kurš neregulē veselības aprūpes finansēšanas jautājumus, nedrīkst virzīt normas par šo tiesību priekšmetu. VM  kā tiesību aktu projekta autoram ir pienākums un atbildība izstrādāt tādus priekšlikumus, kas ievēro pastāvošos pamattiesību, publisko, valsts pārvaldes un darba tiesību principus.
LĢĀA iebilst Ārstniecības likumā noteikt, ka līgumos ar ārstniecības iestādēm - ģimenes ārstiem, kuri sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus un tādējādi izpilda valsts funkciju veselības aprūpes jomā, tiek paredzēts, ka Nacionālais veselības dienests iekļauj pienākumu atlīdzināt zaudējumus un maksāt līgumsodu gadījumos, ja valsts funkcijas izpildē, piemēram, izrakstot kompensējamos medikamentus, nosūtījumus vai atskaišu dokumentus, ir pieļauta neprecīza vai kļūdaina ģimenes ārsta darbība. Nav pieļaujams, ka Ministru kabinetam tiek deleģētas tiesības noteikt sankciju - līgumsoda - piemērošanas gadījumus un apmēru.
Šāds regulējums paredz būtisku un nesamērīgu ģimenes ārstu kā valsts strādājošo tiesību ierobežojumu. Ģimenes ārsti izpilda valsts funkcijas. Ārstu darbs sarežģīts un saspringts, šādos darba apstākļos kļūdaina rīcība, piemēram, izrakstot zāles vai nosūtījumus, ir iespējama. Ģimenes ārsta darba regulējums, mūsdienām neatbilstoši, neprecīzi un nekvalitatīvi strādājošā e-veselības sistēma, citu ārstniecības iestāžu un personu neatbilstoša darbība, objektīvi palielina kļūdainas rīcības iespēju. 
Tāpēc, ka ģimenes ārsti ir valsts sektorā strādājošie, viņu atbildība ir jānosaka vienlīdzīgi ar valsts pārvaldē strādājošo personu un darbinieku atbildības principiem, nevis ar Ārstniecības likuma 10.3 pantā plānotajiem grozījumiem. Valsts amatpersonu, darbinieku un strādājošo atbildības principus un kārtību nosaka Valsts pārvaldes iekārtas likums. Šis pats likums nosaka atbildību personām, kuras deleģējuma kārtībā izpilda valsts funkcijas, arī ģimenes ārstiem. Nav pieļaujams, ka ģimenes ārstiem, kas ir Ministru kabineta pakļautībā strādājošas personas, ar Ārstniecības likuma normu, atbildību nosaka daudz stingrāk un plašāk kā tā ir noteikta citiem valsts darbiniekiem. Satversmes 91.pants nepieļauj atšķirīgu attieksmi pret vienādā vai salīdzināmā situācijā esošam personām, šajā gadījumā valsts darbiniekiem, bez leģitīma mērķa, bez tiesiska un bez samērīguma principa ievērošanas. Ģimenes ārsti un ģimenes ārstu ārstniecības iestādes nav salīdzināmas ar ārstniecības iestādēm, kuras sniedz ambulatoros vai stacionāros pakalpojumus.  
Ja Saeima, likumdošanas procesā atzītu, ka Ārstniecības likumā ir pieļaujamas normas, kuras ietver Veselības aprūpes finansēšanas likuma priekšmeta regulējumu, 10.3 panta normā būtu jāiekļauj norma, kura nosaka, ka atbildību par valsts nodrošināto primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu nosaka saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajiem principiem un kārtību. 
Papildus norādāms, ka priekšlikumā ietvertā "līgumsoda" konstrukcija neatbilst līgumsoda tiesiskajai dabai Civillikuma izpratnē un faktiski ir slēpta publiski tiesiska sankcija, kurai piemērojami stingrāki tiesiskuma un samērīguma standarti. Civillikuma 1716.pants līgumsodu saprot kā civiltiesisku institūtu, kura pamatā ir pušu brīva griba un vienlīdzīgs stāvoklis līguma slēgšanā. Ģimenes ārstam nav reālas izvēles brīvības neslēgt līgumu ar Nacionālo veselības dienestu (turpmāk - NVD), jo tas ir vienīgais veids, kā sniegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, un NVD šajā jomā ir vienīgais pasūtītājs monopolstāvoklī. Tādēļ runa nav par brīvprātīgi uzņemtu civiltiesisku saistību, bet par valsts vienpusēji noteiktā kārtībā slēdzamu līgumu, kura saturu otra puse nevar ietekmēt. Šādos apstākļos līgumsods pēc būtības ir nevis civiltiesisks, bet publiski tiesisks soda mehānisms, kas piemērojams valsts funkciju pildošai personai, un uz to attiecināmi arī tiesiskās noteiktības, tiesību uz taisnīgu procesu (tostarp tiesības tikt uzklausītam un tiesības pārsūdzēt lēmumu neatkarīgā institūcijā) un samērīguma principi, kurus priekšlikums neievēro.
Deleģējums Ministru kabinetam noteikt gadījumus, kādos maksājams līgumsods, un tā apmēru, neatbilst deleģēšanas pieļaujamības robežām attiecībā uz būtisku jautājumu. Jautājumi, kas skar personas pamattiesības un uzliek tai būtiskus pienākumus vai ierobežojumus, ir jāregulē likumā, nevis jāatstāj pilnībā izpildvaras ziņā. Sankcijas - līgumsoda - piemērošanas pamats, apmērs un kārtība ir šāds būtisks jautājums, jo tas tieši skar ģimenes ārstu un ārstniecības iestāžu mantiskās tiesības, kuras aizsargā Satversmes 105.pants. Likumprojekta 10.3 pants nenosaka ne līgumsoda maksimālo apmēru, ne pārkāpumu veidus, par kuriem tas piemērojams, atstājot šo jautājumu pilnībā Ministru kabineta ziņā. Šāds neierobežots deleģējums neatbilst likumības principam un rada risku patvaļīgai un nesamērīgai sankciju piemērošanai.
Likumprojektam nav pievienots izvērtējums par 10.3 panta normas ietekmi uz ģimenes ārstu pieejamību un gatavību turpināt darbu valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmā, ja ģimenes ārstiem tiktu paredzēts pienākums maksāt visus zaudējumus, kas varētu rasties kļūdainas darbības dēļ. Ņemot vērā jau esošo ģimenes medicīnas pārlieku zemo finansējumu Latvijā, papildu finansiāla riska un soda mehānisma ieviešana var veicināt ārstu aiziešanu no valsts apmaksātās sistēmas, tādējādi mazinot, nevis uzlabojot primārās veselības aprūpes pieejamību - pretēji Ārstniecības likuma mērķiem. Šāda ietekmes un izmaksu izvērtējuma trūkums neatbilst normatīvo aktu izstrādes kārtībai noteiktajām prasībām.
Visbeidzot, sodošas ievirzes regulējums - vietā, kur kļūdas var novērst ar e-veselības digitāliem risinājumiem jau iepriekš, - grauj savstarpējo uzticēšanos starp valsti un ģimenes ārstiem, kas ir priekšnoteikums efektīvai primārās veselības aprūpes sistēmas darbībai, un var veicināt tā saucamās aizsardzības medicīnas (defensive medicine) izplatību, kad ārsta lēmumus nosaka nevis pacienta intereses, bet vēlme izvairīties no soda.
LĢĀA nepiekrīt VM Izziņā paustajam viedoklim, ka Ministru kabineta tiesības noteikt līgumsoda piemērošanas gadījumus un apmēru esot pieļaujamas tāpēc, ka līdzīgs regulējums vēsturiski jau pastāvējis Ministru kabineta 2006.gada 19.decembra noteikumos Nr.1046 un 2013.gada 17.decembra noteikumos Nr.1529. Šāds arguments nav pamatots un neatspēko izteikto iebildumu. Pirmkārt, ilgstoša administratīvā prakse pati par sevi nepadara tiesisku tādu deleģējumu, kas neatbilst deleģēšanas pieļaujamības robežām attiecībā uz būtisku jautājumu. Apstāklis, ka Ministru kabineta noteikumi šādu regulējumu ietvēruši jau kopš 2006.gada, neapliecina šī regulējuma atbilstību Satversmei un deleģēšanas doktrīnas prasībām, bet liecina vienīgi par ilgstoši pastāvošu praksi, kuras tiesiskums pēc būtības nekad nav ticis izvērtēts.
Otrkārt, un tas ir izšķiroši, gan Noteikumu Nr.1046 135.punkts, gan Noteikumu Nr.1529 240.punkts expresis verbis noteica, ka līgumu starp veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un dienestu slēdz atbilstoši Civillikumam. Tas nozīmē, ka vēsturiski līgumsods bija paredzēts kā civiltiesisks nosacījums, uz kuru pilnībā attiecās Civillikuma vispārīgie principi, tostarp iespēja lūgt tiesu samazināt nesamērīgi lielu līgumsodu. Pretstatā tam, grozījumu priekšlikums paredz nevis pušu vienošanos saskaņā ar Civillikumu, bet gan pašā likumā noteiktu, NVD obligāti piemērojamu prasību iekļaut līgumā līgumsoda nosacījumu. Tas maina regulējuma tiesisko dabu no civiltiesiska uz publiski tiesisku, un tāpēc vēsturiskā prakse, kas balstījās tieši uz civiltiesisku regulējumu, nevar kalpot par pamatojumu jaunajam, publiski tiesiskajam regulējumam.
Treškārt, Noteikumi Nr.1046 un Nr.1529 tika izdoti, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 4.panta pirmo daļu pirms 2017.gada 6.decembra grozījumiem, kad likumdevējs vēl nebija izveidojis specializētu Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Tieši ar 2017.gada grozījumiem likumdevējs apzināti nošķīra veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas jautājumus no Ārstniecības likuma regulējuma priekšmeta, izveidojot atsevišķu, specializētu likumu. Atsaukšanās uz regulējumu, kas pastāvēja pirms šīs sistēmiskās izmaiņas, nevis apstiprina, bet tieši pretēji - atspēko VM un NVD nostāju, jo apliecina, ka pēc 2017.gada reformas likumdevējs šādus jautājumus vairs nav paredzējis risināt Ārstniecības likumā.
Ceturtkārt, tiek atzīts, ka spēkā esošie Noteikumi Nr.555 izdoti, pamatojoties uz Veselības aprūpes finansēšanas likuma 5., 6., 7., 8. un 10.pantu, un tikai papildus arī uz Ārstniecības likuma 3.panta otro daļu un 9.panta piekto daļu. Tas apstiprina, nevis atspēko LĢĀA pausto - ka spēkā esošā deleģējuma pamats maksājumu un līgumsodu regulējumam jau šobrīd primāri atrodas Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Nav pamata šo deleģējumu dublēt vai pārcelt uz Ārstniecības likumu, radot paralēlu regulējumu divos likumos.
Visbeidzot, pat ja tiktu atzīts, ka deleģējums formāli varētu tikt ietverts Ārstniecības likumā, VM atbilde nesniedz nekādu argumentāciju par LĢĀA iebilduma būtību - to, ka deleģējums ir neierobežots, nenosakot ne līgumsoda maksimālo apmēru, ne pārkāpumu veidus, par kuriem tas piemērojams. Jautājums par to, kurā likumā formāli ietverts deleģējums, nerisina jautājumu par deleģējuma pieļaujamo apjomu attiecībā uz būtisku jautājumu, kas skar personas pamattiesības.
2. Ar grozījumiem Ārstniecības likumā nedrīkst noteikt tādus ģimenes ārstu darba pienākumus, kuru izpildei nav piešķirts finansējums un tāpēc normu izpilde, ja tādas tiktu pieņemta, nebūs iespējama un radīs ievērojamu finansiālu slogu ģimenes ārstiem. 
LĢĀA iebilst pret priekšlikumu papildināt 78.pantu ar ceturto un piekto daļu projektā norādītajā redakcijā. Tā paredzētu: "(4) Ārstniecības iestādei neatkarīgi no tās juridiskā statusa un veselības aprūpes pakalpojuma apmaksātāja ir pienākums sniegt pacienta veselības datus veselības informācijas sistēmai.'' un "(5) Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam, nodrošinot pacienta veselības aprūpi un ņemot vērā tās steidzamību, ir pienākums iepazīties ar veselības informācijas sistēmā uzkrātajiem datiem par pacientu, kas nepieciešami ārstniecības mērķu sasniegšanai.''
Iebildumi ir pamatoti tiem apstākļiem, kuri jau iepriekš ir izklāstīti LĢĀA iesniegtajos iebildumos.
Ģimenes ārstu praksēm piešķirtais finansējums digitalizācijai un tehniskajiem līdzekļiem, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu šajā normā noteiktā pienākuma - ievadīt datus un iepazīties ar datiem - izpildi, ir ievērojami mazāks par nepieciešamo. Tāpēc ģimenes ārstu praksēs visām ārstniecības personām, kurām būtu jāsniedz un jāsaņem datus no veselības informācijas sistēmas, nav un nebūs pieejami visi tehniskie līdzekļi pienākuma izpildei. Izziņā norādītie 1000 EUR, kuri tika piešķirti kā vienreizējs maksājums 2025.gada beigās, nenodrošina visu ģimenes ārsta praksē nepieciešamo ierīču darbam digitālā vidē iegādes (atjaunošanas) izdevumu segšanu un maksu par pakalpojumiem, kuri nepieciešami, lai digitālā vidē varētu strādāt. Vienreizējs maksājums, kas piešķirts ar Ministru kabineta rīkojumu par apropriācijas pārdali, pēc savas dabas ir vienreizējs un nav uzskatāms par ilgtspējīgu, pastāvīgu finansējuma avotu tādam pienākumam, kas likumā tiek noteikts kā pastāvīgs un beztermiņa. Ne likumprojektā, ne VM atbildē nav ietverts risinājums par to, kā tiks nodrošināta iekārtu nomaiņa, uzturēšana un IT pakalpojumu apmaksa nākotnē.
VM ieskats par to, ka ģimenes ārstu praksēm ir nodrošināts finansējums IT infrastruktūras atjaunošanai un pilnveidošanai, lai nodrošinātu pieprasīto pakalpojumu izpildi, nav pamatots. Aprēķins, ka 1000 EUR "nosedzot 4,85 gadu kapitācijas naudas digitālās komponentes pieaugumu", neatspoguļo reālās IT iekārtu, licenču, uzturēšanas un IT pakalpojumu izmaksas, kuras nepieciešamas normas izpildei. Aprēķinā nav ņemts vērā, ka pienākums attiecas uz visām ārstniecības personām praksē, nevis tikai vienu ārstu vai māsu. LĢĀA jau vairākkārt ir aicinājusi VM tieši šo jautājumu pārrunāt, bet sarunas nav notikušas. Turklāt 2024. gada 21. maijā MK pieņēma ziņojumu “Par primārās veselības aprūpes stiprināšanu”, kurā tika paredzēts, bet neīstenots papildināt kapitācijas naudu ar papildus digitalizācijas maksājumu, jo tika atzīts, ka ilgstoši atvēlētais finansējums ģimenes ārstu prakšu digitalizācijai sedz tikai apmēram 52% no nepieciešamā un noteikts kā prioritāri nepieciešams no 2025. gada. Tātad VM un MK ir atzinis un apstipirnājis, ka digitalizācijai atvēlētais finasējums ģimenes ārtsu praksēs ir nepietiekams un prioritārā kārtībā paaugstināms.
Izziņā ir kļūdaini norādīts, ka šie grozījumi esot tehniska rakstura. Tāpat kļūdaini, atsaucoties uz normu, kura nosaka, ka datus uzkrāj, ir norādīts, ka likuma norma jau paredzot ārstniecības personu pienākumu sniegt datus. Atsauce uz MK noteikumu normām, kuras nosaka datu ievadīšanu, nav pietiekama un pamatota, lai attaisnotu tādu ārstu pienākumu noteikšanu likumā, kuriem valsts nav nodrošinājusi strādājošajiem nepieciešamos līdzekļus. 
LĢĀA uztur spēkā jau iepriekš izteikto iebildumu un norāda, ka ar valsts piešķirtajiem līdzekļiem ģimenes ārsta prakses pakalpojumu sniegšanai ir iespējams nodrošināt tikai e-receptes, darbnespējas lapas, vakcinācijas datu apstrādi. Pacienta plašāku datu ievadīšana e-veselības sistēmā un iepazīšanas ar tiem, proti, normās noteikto pienākumu izpilde, būs iespējama tikai tad, kad ģimenes ārstu praksēm būs nodrošinātas nepieciešamās iekārtas un tiks atlīdzināti tie izdevumi, kuri ģimenes ārstiem ir jāmaksā, lai strādātu ar pacientu datu apstrādes sistēmām, kuras nodod un saņem datus no valsts uzturētās e-veselības sistēmas. Vēl joprojām valsts e-veselības sistēma nedarbojas tā, lai ārsts kvalitatīvi varētu šajā sistēmā veikt visas nepieciešamās datu apstrādes funkcijas. 
Attiecībā uz 78.panta piekto daļu norādāms, ka tajā ietvertais formulējums - pienākums iepazīties ar datiem, "kas nepieciešami ārstniecības mērķu sasniegšanai" - neatbilst tiesiskās noteiktības principam, jo nenosaka objektīvus kritērijus, pēc kuriem ārstam jau ārstniecības brīdī būtu jāizvērtē, kuri no sistēmā uzkrātajiem datiem uzskatāmi par nepieciešamiem. Šāda nenoteiktība rada risku, ka nepieciešamo datu apjoms tiek noteikts retrospektīvi, pēc negadījuma vai sūdzības iestāšanās, nevis pēc objektīviem, ārstam iepriekš zināmiem kritērijiem. Ņemot vērā, ka likumprojekta priekšlikums vienlaikus paredz arī 10.3 pantā ietverto atbildību par zaudējumiem un līgumsodu, šo divu normu kopējā iedarbība rada dubultotu un nesamērīgu risku ģimenes ārstam - gan par datu nesniegšanu, gan par nepietiekamu iepazīšanos ar datiem, kuru apjoms nav iepriekš objektīvi nosakāms.
Visbeidzot, LĢĀA atkārtoti norāda uz vispārējo tiesību principu, ka no personas nevar prasīt neiespējamā izpildi (impossibilium nulla obligatio est), un uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprināto labas pārvaldības principu, saskaņā ar kuru, nosakot jaunus pienākumus, valstij jānodrošina arī reāli līdzekļi to izpildei. Nosakot pienākumu bez tā izpildei nepieciešamo resursu piešķiršanas, netiek ievērots princips, ka valsts pārvaldes darbībai jābūt efektīvai un ekonomiski pamatotai.


3. LĢĀA iebilst pret 78. pantu ar ceturtās daļas normā noteikt, ka ārstniecības iestādei neatkarīgi no tās juridiskā statusa un veselības aprūpes pakalpojuma apmaksātāja ir pienākums sniegt pacienta veselības datus veselības informācijas sistēmai.''
VM kļūdaini norāda, ka likumprojekts, 78. panta ceturtajā daļā neparedzot ierobežot pacienta pamattiesības. Likumprojekta priekšlikums tieši paredz pacientu tiesību ierobežošanu - pacienta privātās dzīves datu ievadīšanu veselības informācijas sistēmā jebkurā gadījumā, arī tad, ja pacients šādu datu apstrādi nevēlas un pret to iebilst. Likumprojekta autori nepamatoti norāda, ka šādu pacientu tiesību ierobežošanu varot pamatot un attaisnot tāpēc, ka e-veselības portālā pacientiem esot iespējas veikt Izziņā uzskaitītās darbības. Šāda argumentācija ir kļūdaina.
VM atbilde nepamatoti pielīdzina divas atšķirīgas darbības - pacienta veselības datu dokumentēšanu ārstniecības procesā, kas ir ārsta profesionāls un tiesisks pienākums, kura izpildei patiešām nav nepieciešama atsevišķa pacienta piekrišana, un šo pašu datu nodošanu vienotajai, valsts pārziņā esošajai veselības informācijas sistēmai, kas ir plašāka mēroga rīcība ar datiem, potenciāli padarot tos pieejamus neierobežotam ārstniecības personu un iestāžu lokam visā valstī. LĢĀA jau iepriekš izteiktajos iebildumos ir norādījusi uz šo nošķīrumu - starp tiesisko pamatu datu ievadei sistēmā un tiesisko pamatu un iespējām rīkoties ar datiem, kad tie sistēmā jau ievadīti. Apstāklis, ka dati tiek likumīgi dokumentēti ārstniecības procesā, automātiski nenozīmē, ka pastāv leģitīms pamats šos datus obligāti nodot centralizētai valsts sistēmai arī tad, kad pacients pret šādu nodošanu tieši iebilst.
LĢĀA iebildumi ir izteikti par to, ka ar likuma normu tiek paredzēts obligāts ārstniecības iestādes, arī ārsta kā ārstniecības iestādes darbinieka vai kā ārstniecības iestādes īpašnieka vai prakses ārsta, pienākums ievadīt datus e-veselības sistēmā. Tātad tiek paredzēts, ka visu Latvijas pacientu veselības un ārstniecības dati, ar ārsta un ārstniecības iestādes veiktu šo datu nodošanu, nonāks un atradīsies valsts veselības informācijas sistēmā.  Šāda prasība ir tiešs pacienta privātās dzīves tiesību ierobežojums, jo netiek pieļautas pacienta pašnoteikšanās tiesību respektēšanas un īstenošanas iespēja. Pacientiem ir  Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību līgumos garantētās tiesības uz pašnoteikšanos un privātās dzīves, arī uz informācijas un datiem par veselību, aizsardzību. Valstij ir pienākums nodrošināt privātās dzīves aizsardzību, primāri, atturoties no iejaukšanās privātajā dzīvē. Likuma projektā ir ietverta tieša prasība iejaukties pacienta privātajā dzīvē, veicot datu nodošanu valsts sistēmai. 
Visu pacientu veselības datu obligāta koncentrēšana vienotā valsts sistēmā palielina datu drošības riskus - datu noplūdes vai neautorizētas piekļuves gadījumā vienlaikus tiktu apdraudēti visu Latvijas iedzīvotāju sensitīvie veselības dati. Likumprojektā un tā anotācijā nav ietverts izvērtējums par šādas centralizācijas radīto risku, kā arī nav vērtēts, vai leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar mazāk riskantiem un mazāk pamattiesības ierobežojošiem līdzekļiem.
LĢĀA iebildums nav vērsts pret sniedzamo datu apjomu, bet pret to, ka pienākums datus nodot tiek noteikts absolūti, bez izņēmuma gadījumiem, kad pacients pret savu datu nodošanu vienotajai veselības informācijas sistēmai tieši iebilst. Vai šis apjoms sakrīt ar Noteikumos Nr.134 jau noteikto, nav izšķiroši - izšķiroši ir tas, vai un kā šāda absolūta prasība atbilst pacienta pašnoteikšanās tiesībām un Satversmes 116.pantā noteiktajiem pamattiesību ierobežošanas kritērijiem. Uz šo jautājumu VM atbilde arī šoreiz nesniedz atbildi.
VM atsauce uz Pacientu tiesību likuma 4.1 un 5.pantu, kas nostiprina pacienta tiesības uz informāciju un pēctecīgu ārstniecību, faktiski apstiprina, nevis atspēko LĢĀA nostāju - šīs ir pacienta, nevis valsts, tiesības, un tās ir domātas, lai dotu pacientam iespēju saņemt pēctecīgu aprūpi, nevis lai attaisnotu pacienta paša gribas ignorēšanu, ja viņš konkrētu datu nodošanai iebilst. Pacienta tiesības uz pēctecīgu ārstniecību nevar tikt izmantotas kā pamatojums pacienta paša noteikšanās tiesību ierobežošanai.
Valstij ir pienākums nodrošināt cilvēka pašnoteikšanās tiesības, lemjot sava privātās dzīves lietas. Tās ir indivīda pamattiesības izvēlēties vai un kādus veselības datus valsts e-veselības sistēmai nodot. Ar likumprojektā ietverto priekšlikumu šīs tiesības tiek ierobežotas. 
Saskaņā ar Satversmes 116.pantā noteikt, valsti ir tiesības ierobežot pamattiesības, bet to drīkst darīt tikai Satversmē noteiktā kārtībā. Lai likumdevējs noteiktu pacienta tiesību uz veselības datu konfidencialitāti un tiesību izvēlēties vai un kam šie dati izpaužami, pilnīgu ierobežojumu, tad šādu normu izdošanai ir jāievēro pamattiesību ierobežošanas kritēriji. Šādai prasībai ir jānosaka leģitīms mērķis, jāizvērtē pieejamie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai un jāizvērtē vai mērķi ir iespējams sasniegt ar mazāk pamattiesības ierobežojošiem līdzekļiem. No anotācijā un Izziņā iekļautajiem apsvērumiem  LĢĀA nesaskata pamatu prasībai ārstniecības iestādei un ārstiem kā ārstniecības iestāžu pārstāvjiem  nodot pacienta privātās dzīves datus valsts sistēmai. Pacienta datu nodošana e-veselības sistēmai gadījumos, kad pacients nevēlas datu nodošanu un tai iebilst, nav pieļaujama.
Papildus iepriekš izteiktajiem iebildumiem LĢĀA norāda uz prasību ievērot Vispārīgās datu aizsardzības regulas (Regula 2016/679) normas, kur 9.pants veselības datus kvalificē kā īpašas kategorijas personas datus, kuru apstrādei nepieciešams stingrāks tiesiskais pamats, savukārt regulas 5.panta 1.punkta "c" apakšpunktā noteiktais datu minimizēšanas princips paredz, ka apstrādājami tikai tie dati, kas ir adekvāti, atbilstīgi un nepieciešami konkrētajam apstrādes nolūkam. Likumprojekta 78.panta ceturtajā daļā noteiktais pienākums sniegt "pacienta veselības datus" veselības informācijas sistēmai nav ierobežots ar konkrētu ārstniecības epizodi vai mērķi, bet paredz visaptverošu, ikreizēju datu nodošanu neatkarīgi no to nepieciešamības konkrētajā gadījumā. Šāds regulējums neatbilst datu minimizēšanas principam un rada risku nesamērīgai iejaukšanās pakāpei pacienta privātajā dzīvē.
Likumprojektā nav paredzēts diferencēts regulējums attiecībā uz īpaši sensitīviem veselības datu veidiem, piemēram, datiem par psihiatrisko ārstēšanu, seksuālo un reproduktīvo veselību, atkarības ārstēšanu vai ģenētiskajiem datiem, kuru nekontrolēta nonākšana centralizētā valsts sistēmā rada paaugstinātu stigmatizācijas, diskriminācijas un ļaunprātīgas izmantošanas risku. Vienotas, kategoriskas prasības noteikšana visiem veselības datu veidiem bez šāda riska izvērtējuma neatbilst samērīguma principam.
Likumprojektā noteiktais obligātais datu nodošanas pienākums, arī tad, ja datus nodod ārstniecības iestāde, nonāk pretrunā ar ārsta pienākumu ievērot un nodrošināt konfidencialitāti, kas ir ārstam ētikas pamatprincips. Likumprojekts nesniedz risinājumu situācijai, kad ārsta pienākums saglabāt pacienta uzticētās ziņas konfidenciālas nonāk pretrunā ar normā noteikto obligāto pienākumu šīs pašas ziņas nodot valsts sistēmai. Šāda tiesiskā nenoteiktība rada risku, ka ārsts tiek pakļauts atbildībai neatkarīgi no izvēlētās rīcības.
LĢĀA kā ģimenes ārstu arodbiedrība aicina Veselības ministriju, gatavojot tādus priekšlikumus normatīvajos aktos, kuri nosaka ģimenes ārstu darba tiesību saturu, ietvaru un profesionālo pienākumi izpildi, kādi ir 2026.gada 14.jūlijā izsludinātie grozījumi Ārstniecības likumā, ievērot Arodbiedrību likuma 12. pantā noteiktās tiesības piedalīties normatīvo aktu projektu izstrādē un sniegt atzinumus par šiem projektiem. Norādītā projekta izstrādē ģimenes ārstu arodbiedrības tiesības, pirms projekts tika publicēts Tiesību aktu portālā, tika ignorētas.  LĢĀA lūdz Ministru kabinetu nodrošināt kolektīvās sarunas ar LĢĀA par Ārstniecības likuma grozījumu priekšlikumiem, kuri paredz noteikt jaunus ģimenes ārstu darba pienākumus un tiesību ierobežojumus - atbildību par zaudējumiem un līgumsodu, pienākumu ievadīt visus pacienta datus e-veselības sistēmā un pienākumu lietot visus  e-veselības sistēmā uzkrātos datus.  
 

-