Atzinums

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (turpmāk – LTRK) ir izvērtējusi saskaņošanā nodoto likumprojektu “Darba samaksas pārredzamības likums” (turpmāk – Likumprojekts).
LTRK atkārtoti vērš ministrijas uzmanību, ka Likumprojekta īstenošana paredz pienākumu darba devējiem sagatavot un sniegt informāciju par darba samaksu, kas, visticamāk, prasīs grāmatvedības un personāla uzskaites programmu pielāgošanu. Taču vēl nav zināma detalizēta ziņošanas kārtība, ziņošanas formāts un informācijas iesniegšanas risinājums, jo tos paredzēts noteikt Ministru kabineta noteikumos. Anotācijā norādīts, ka grāmatvedības programmatūras pielāgošana ir programmatūras izstrādātāja pienākums, kas veicams programmatūras uzturēšanas ietvaros un par kuru lietotājiem nebūtu jāsedz papildu izmaksas. Tomēr LTRK ieskatā šāds pieņēmums var nebūt patiess, jo programmatūras pielāgošanas izmaksas un nosacījumi ir atkarīgi no konkrētā pakalpojuma sniedzēja un noslēgtajiem līgumiem, tādēļ pastāv risks, ka darba devējiem būs jāsedz papildu izdevumi. Turklāt, kamēr nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi un nav zināms precīzs ziņojamās informācijas saturs, datu struktūra un tehniskās prasības, programmatūras izstrādātājiem nav iespējams savlaicīgi izstrādāt nepieciešamos risinājumus, bet darba devējiem – pienācīgi sagatavoties jauno prasību izpildei.
            Anotācijā darba samaksas jēdziens skaidrots ļoti plaši, norādot, ka tajā var ietilpt ne tikai darba alga, bet arī dažādi papildu labumi, piemēram, dāvanas, ēdināšanas taloni, transporta izdevumu kompensācija, darba devēja iemaksas pensiju fondos, veselības apdrošināšana, dienesta automašīnas izmantošana personīgajām vajadzībām un citi labumi. Tomēr nav skaidrs, vai visus šos labumus darba devējam vēlāk būs jāiekļauj vidējā darba samaksas līmenī, darba samaksas atšķirību aprēķinā, ziņojumos. Likumprojekta 1. pantā ir definēta darba samaksas atšķirība – atšķirība, kas nodarbināto sieviešu un vīriešu vidējā darba samaksas līmenī pastāv pie kāda darba devēja un kas ir izteikta kā nodarbināto vīriešu vidējās darba samaksas līmeņa procentuālā daļa. LTRK aicina ministriju skaidrot, vai saprot pareizi, ka 1) aprēķina katra darbinieka darba samaksas līmeni (ikgadējā bruto darba samaksu un attiecīgā bruto darba samaksu stundā; 2) Salīdzina vīriešus un sievietes pie viena darba devēja pa amatu grupām.
Lai gan darba devējam ir pienākums izstrādāt darba samaksas struktūru, nav noteikts, kā salīdzināt amatus, piešķirt kritērijiem svaru, dokumentēt vērtējumu vai cik detalizētam tam jābūt. LTRK ieskatā Likumprojekts nesniedz pietiekami skaidrus darba vērtības noteikšanas kritērijus, tādējādi radot augstu subjektivitātes risku amatu salīdzināšanā.
Anotācijā noteikts, ka darba devējs nedrīkst atteikt informācijas sniegšanu darbiniekam arī gadījumos, kad iespējama konkrēta darbinieka identificēšana. Vienlaikus LTRK ieskatā nav noteikts minimālais sniedzamās informācijas apjoms vai formāts, kas rada risku citu darbinieku personas datu netiešai identificēšanai.
Attiecībā par Likumprojekta 13. panta septīto daļu LTRK norāda, ka Latvijā tiesības izdot rīkojumus ir Valsts darba inspekcijai, bet tiesa var noteikt pagaidu aizsardzību vai noregulējumu, kā arī izšķirt tiesību strīdu, taču tiesa nedod rīkojumus. 
LTRK ieskatā ir jāsamazina prasības celšanas laiks, kas izriet no Likumprojekta 17. panta, jo esošā redakcija nozīmē, ka prasību var celt arī pēc 10 gadiem no pārkāpuma dienas, ja nodarbinātais par pārkāpumu uzzinājis, piemēram, pēc darba attiecībām, nomainot amatu. LTRK ieskatā esošā redakcija nav samērīga, tāpēc aicina papildināt Likumprojektu, ka prasība nav ceļama, ja pēc darba attiecību izbeigšanas pagājuši 3 gadi. LTRK vērš ministrijas uzmanību, ka Direktīvas 53. apsvērums paredz, ka ir jānosaka minimālie standarti, kad sākas noilguma termiņš, kāds ir tā ilgums un kādos apstākļos tas tiek apturēts vai pārtraukts un ka noilguma termiņš prasības iesniegšanai ir vismaz trīs gadi.  Tāpat anotācijā ir jāparedz, ka gadījumā, ja darba devējs pilda likuma prasības (nodrošina iespēju pieprasīt un saņemt informāciju), uzskatāms, ka darbiniekam ir iespējas uzzināt par iespējamu diskrimināciju un šādos apstākļos ir pieņemams, ka darbinieks ir zinājis par iespējamu pārkāpumu. LTRK ieskatā nav pamatoti pieļaut situāciju, ka darbinieks neīsteno savas tiesības, bet, tikai izbeidzot darba attiecības, pieprasa informāciju vai norāda uz iespējamu diskrimināciju.
Ņemot vērā uzlikto pienākumu apjomu un to, ka Latvija Direktīvas transponēšanas termiņu nav ievērojusi un likums stāsies spēkā vēlāk nekā ES to bija noteikusi, LTRK ieskatā prasība uzņēmumiem sniegt informāciju un ziņojumus par 2026. gadu nav samērīga. Likumprojekta Pārejas noteikumu 1. punktā ir noteikts, ka  Ministru kabinets  tikai līdz 01.05.2027. izdos noteikumus, kas noteiks kārtību, kādā darba devējiem būs jāiesniedz informācija valsts pārvaldes iestādēm par  nodarbināto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību.  Savlaicīgi nezinot prasības informācijas sniegšanas kārtībai, pastāv liela iespēja, ka uzņēmējiem nebūs iespējams savlaicīgi iesniegt  noteikto informāciju. Ņemot vērā minēto, LTRK ieskatā Likumprojekta pārejas noteikumos būtu jāparedz:
a) vismaz 6 (vai vairāk) mēnešu pārejas periodu no likuma un ar to saistīto MK noteikumu spēkā stāšanās dienas, kura laikā uzņēmumiem jāizstrādā vai jāpielāgo to atalgojuma sistēmas atbilstoši likumā noteiktajiem kritērijiem;
b) pienākumu sniegt Direktīvā paredzētos darba samaksas datu ziņojumus un informāciju tikai sākot no brīža, kad beidzies minētais pārejas periods.
 

-