Atzinums

Klimata un enerģētikas ministrija iebilst un aicina atkārtoti vērtēt, saskaņojot ar infrastruktūras operatoriem, šo likumprojekta 5. pantā paredzēto Būvniecības likuma14^.2  panta 4. punkta daļu: "Tehnisko noteikumu derīguma termiņš nevar būt īsāks par normatīvajos aktos noteikto maksimālo termiņu būvprojekta izstrādei. Inženierbūvju īpašnieki vai tiesiskie valdītāji nav tiesīgs grozīt tehniskos noteikumus, izņemot, ja ir uzsākta inženierbūves pārbūve vai atjaunošana. [...]." 

Pamatojot iebildumu, pievēršam uzmanību, ka spēkā esošais Ministru kabineta noteikumos Nr.500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 77. punkts nosaka, ka otrās un trešās grupas būvju būvniecības procesā būvatļaujā ietverto projektēšanas nosacījumu maksimālais izpildes termiņš ir pieci gadi, tomēr raugoties no faktiskajiem daudzu infrastruktūras operatoru, piemēram, elektroenerģijas sistēmas operatoru, saimnieciskās darbības apstākļiem, šāds termiņš ir nepamatoti ilgs.

Izsniedzot tehniskos noteikumus, piemēram, pieslēguma izveidei vai infrastruktūras šķērsojumam, sadales operators ņem vērā faktisko tehnisko situāciju inženierbūvē un tās tuvumā - tai skaitā tādus apsvērumus kā faktiskā transformatora apakšstacijas pieejamā jauda un citu lietotāju pieslēguma nodrošināšanai nepieciešamo inženiertīklu izvietojumu objekta tuvumā. Savukārt, lai beznosacījumu veida nodrošinātu tehnisko noteikumos iekļauto nosacījumu nemainīgumu tik ilgstošā periodā, sistēmas operatoram var nākties nepamatoti ierobežot savu saimniecisko darbību, ierobežojot jaunu pieslēgumu izveidi un patēriņa jaudu piešķiršanu lietotājiem transformatoru apakšstacijā.
Atbilstoši sistēmas operatora AS "Sadales tīkls" veiktajam sākotnējam novērtējumam, prasība nodrošināt nemainīgus tehniskos noteikumu nosacījumus tik ilgstošam periodam būtiski sadārdzinās un faktiskās pieslēgumu būvniecības izmaksas un palielinās faktisko pieslēgumu nodrošināšanas laiku. Tāpat jāpievērš uzmanība arī apstāklim, ka praksē gan inženiertīklu operatori, gan būvniecības īstenotāji  bieži ir ieinteresēti izveidot pieslēgumu inženiertīkliem ievērojami īsākā termiņā, nekā pieci gadi, tāpēc ir pamatoti uzskatīt, ka piecu gadu termiņa noteikšana tehniskajiem noteikumiem nenodrošinās būtiskus ieguvumus tehnisko noteikumu saņēmējiem. 
AS "Augstsprieguma tīkls" (turpmāk - AST) ieskatā tehnisko noteikumu derīguma termiņa optimālais ilgums iesakāms divus gadi no to izdošanas. Tomēr saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, maksimālais būvprojekta izstrādes termiņš var būt ilgāks par diviem gadiem. AST vērš uzmanību, ka tehnisko noteikumu derīguma termiņš ilgāk par diviem gadiem ir pārmērīgi garš un tā spēkā esamības laikā tehnisko noteikumu izdevējam (ārējo inženiertīklu turētājam), lai izpildītu normatīvajos aktos noteiktās saistības nodrošināt elektroenerģijas sistēmas nepārtrauktu darbību, apkalpošanu un drošumu, sistēmas vadību un attīstību, kā arī savienojumu ar citām sistēmām, var rasties tehnisko noteikumu izdošanas brīdī neparedzēta nepieciešamība veikt elektrisko tīklu remonta, avārijas un/vai pārbūves darbus, kas savukārt var ietekmēt plānotās būvniecības ieceres projektēšanas risinājumus. Tādēļ AST ieskatā tehnisko noteikumu derīguma termiņš būtu nosakāms ne ilgāks kā divi gadi. Tāpat šajā termiņā būtu paredzamas tehnisko prasību izsniedzēja izņēmuma tiesības mainīt tehniskās prasības, ja šādām izmaiņām ir tehnisks vai ekonomisks pamatojums.

Likumprojekts paredz inženierbūvju īpašnieku vai tiesisko valdītāju tiesības grozīt tehniskos noteikumus, ja ir uzsākta inženierbūves pārbūve vai atjaunošana, izņēmumu neattiecinot uz gadījumu, kad tehnisko noteikumu maiņa nepieciešama citu iemeslu dēļ,  piemēram, tiek izbūvēta jauna inženierbūve, objektā nepieciešams veikt neplānota remonta darbus. Ievērojot minēto, noteiktais izņēmums būtu paplašināms arī ar citiem gadījumiem, kad nepieciešama tehnisko noteikumu maiņa.

Atbilstoši ierosinām, ka energoapgādes (elektroenerģijas, siltumapgādes un gāzapgādes) inženierbūvju operatoru tehnisko noteikumu derīguma termiņš nevarētu būt īsāks par vienu gadu, bet nepārsniedz divus gadus un ka tehnisko noteikumu derīguma termiņa ietvaros tehnisko noteikumu izdevēji nav tiesīgi mainīt iepriekš izvirzītās tehniskās prasības, izņemot gadījumu, kad minētajām izmaiņām ir tehnisks vai ekonomisks pamatojums.

14.²  4. Tehnisko noteikumu derīguma termiņš nevar būt īsāks par normatīvajos aktos noteikto maksimālo termiņu būvprojekta izstrādei, bet elektroapgādes, gāzapgādes un siltumenerģijas apgādes inženierbūvēm - ne īsāks par vienu gadu un nepārsniedz divus gadus. Tehnisko noteikumu derīguma termiņa ietvaros tehnisko noteikumu izdevēji nav tiesīgi mainīt iepriekš izvirzītās tehniskās prasības, izņemot gadījumu, kad minētajām izmaiņām ir tehnisks vai ekonomisks pamatojums.

Klimata un enerģētikas ministrija  iebilst un aicina atkārtoti vērtēt likumprojekta 12. pantā  paredzēto Būvniecības likuma 19.⁴ pantu "Atbildība par pazemes ārējiem inženiertīkliem", kas, atbilstoši infrastruktūras operatoru sākotnējam novērojumam, paredz vērā ņemami samazināt būvniecības procesa dalībnieku atbildību pret ārējo inženiertīklu valdītājiem vai īpašniekiem saistībā ar ārējiem inženiertīkliem nodarītiem bojājumiem. Minētā iebilduma pamatojumam pievēršam uzmanību tālāk izklāstītajiem apsvērumiem.

Neskatoties uz to, ka precīzas informācijas nepieejamība par vēsturiskiem inženiertīklu objektiem, kā arī inženiertīklu īpašnieku un valdītāju neieinteresētība precizēt faktisko inženierkomunikāciju novietojumu,  ir uzskatāma par būtisku problēmu, kas apgrūtina būvniecības procesu, pievēršam uzmanību, ka būtiska būvniecības darbu veicēja atbildības samazināšana, balstoties uz likumprojektā noteiktajiem nosacījumiem, kā arī infrastruktūras operatoriem noteiktais pienākums noskaidrot un uzmērīt pazemes ārējo inženiertīklu faktisko novietojumu dabā atstāj nesamērīgi lielu ietekmi uz infrastruktūras operatoru saimniecisko darbību un normas īstenošana praksē ir grūti piemērojama. Turklāt ir gadījumi, kad pazemes ārējie inženiertīkli neatrašanās tam paredzētajā vietā var būt saistāmi ar šādiem no ārējo inženierkomunikāciju turētāju darbību vai bezdarbību nesaistītiem apstākļiem:
a)   laika gaitā ir mainījušās normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz uzmērījumu veikšanu, datu kvalitāti, precizitāti, ko nevar viennozīmīgi attiecināt uz pilnīgi uz visiem pazemes ārējiem inženiertīkliem;
b) patvaļīgas būvniecības ietekme;
c) augstuma atzīmju izmaiņas;
d) mērniecības pakalpojumu kvalitāte, kuros nereti tiek konstatētas dažādas neatbilstības.

Atbilstoši enerģijas sistēmas operatoru novērojumiem, noteiktos apstākļos pazemes kabeļlīniju (kas zemē atrodas ~0,7-1m dziļumā) novietojums dabā  ekspluatācijas laikā var mainīties un atšķirties pat no augstas detalizācijas uzmērījumu datiem, piemēram, dēļ veiktiem zemes planēšanas darbiem, meliorācijas darbiem, smagās tehnikas pārvietošanās. Līdz ar to kabeļu dziļums un horizontālais novietojums zemē var nobīdīties līdz pat 0,5 metriem, atbilstoši nosakot to, ka tīkla operatora rīcībā no tā neatkarīgu iemeslu dēļ var nebūt precīzas informācijas par faktisko kabeļu novietojumu, un arī gadījumā, ja operators šādu informāciju iegūst, tās precizitāte laika gaitā var samazināties. 

Tāpat arī pievēršam uzmanību, ka  Būvniecības likuma 19.⁴ pantā noteiktais pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieka vai valdītāja pienākums noskaidrot un uzmērīt pazemes ārējo inženiertīklu faktisko novietojumu dabā ir vērtējams kā no sistēmas operatora saimnieciskās darbības viedokļa nesamērīgi augsts un darbietilpīgs - piemēram, Latvijas lielākā tīkla infrastruktūras operatora, AS "Sadales tīkls" aplēses liecina par to, ka pazemes elektrolīniju novietojuma noteikšana dabā kopumā uzņēmuma var radīt izmaksas aptuveni 100 miljonu EUR apjomā, turklāt darbu veikšanai ir nepieciešamai vairāki gadi. 

Papildus norādām, ka Būvniecības likuma 19.⁴ panta nosacījums, ka būvniecības procesa dalībnieki nenes atbildību par inženiertīklam nodarītiem bojājumiem, ja "tas neatrodas vietā vai dziļumā, kurā tas bija norādīts paša pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju saskaņotajā informācijā, izņemot, ja atšķirība starp saskaņoto informāciju un faktisko situāciju dabā ir nebūtiska" ir vērtējams kā neviennozīmīgi interpretējams, jo normatīvajā aktā vai tā anotācijā nav sniegts skaidrojums jēdzienam "nebūtisks". 
Bez tam norādāms, ka paredzot regulējumu, kurš atbrīvo būvniecības procesa dalībnieku no atbildības par pazemes ārējo inženiertīklu bojāšanu, varētu tikt radīta situāciju, ka būvniecības procesa dalībnieki neievēro šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu un enerģijas sistēmas operatoru tehniskajās prasībās iekļautās prasības attiecībā uz inženiertīklu saglabāšanu, jo būvniecības procesa dalībnieks atbilstoši jaunajam regulējumam nebūs atbildīgs par inženiertīklu bojāšanu.

Vienlaikus Ministru kabineta noteikumu Nr.574 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 008-14 "Inženiertīklu izvietojums"" 9. punkts nosaka, ka "veicot inženiertīklu izbūvi, pieļaujama inženiertīklu novietojuma novirze 0,3 metri no būvprojektā vai tehniskajā shēmā paredzētā, nepārkāpjot šajā būvnormatīvā noteiktos minimālos attālumus". Ņemot to vērā, rosinām, ka pieļaujamajās atšķirības starp saskaņoto informāciju un faktisko situāciju dabā būtu būtu precizējamas un, iespējams, ar atbilstošu skaidrojumu anotācijā, pieskaņojamas jau spēkā esošajam Ministru kabineta noteikumu Nr.574 regulējumam, lai šādi novērstu jēdziena "nebūtisks" subjektīvu un neviennozīmīgu interpretāciju un samazinātu iespējamās domstarpības starp būvniecības procesa dalībniekiem un inženiertīklu operatoriem.

Vienlaikus energoapgādes inženiertīklu īpašnieki iebilst par to, ka būvniecības procesa dalībnieku atbrīvošana no atbildības notiktu balstoties uz teorētiskiem (faktiski neprecīziem) datiem. Faktiskā novietojuma precizēšana būvniecības laikā ir svarīga gan no energoapgādes drošības un nepārtrauktības viedokļa, gan no būvdarbu veicēju dzīvības un veselības apdraudējuma viedokļa.

19.⁴ pants. Atbildība par pazemes ārējiem inženiertīkliem

(1) Būvniecības procesa dalībnieki nenes atbildību pret pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju, ja būvdarbu veicējs ir izpildījis visus izsniegtās rakšanas darbu atļaujā noteiktos nosacījumus, tomēr pazemes ārējām inženiertīklam ir nodarīti jebkādi bojājumi sakarā ar to, ka:
1) tas neatrodas vietā vai dziļumā, kurā tas bija norādīts paša pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieku vai valdītāju saskaņotajā augstas detalizācijas topogrāfisku informācijā par attiecīgā inženiertīkla atrašanās vietu;
2) atbilstoši Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas datiem attiecīgajam inženiertīklam bija jābūt citā vietā;
3) tā atrašanā vieta nebija zināma.
(2) Pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieks vai valdītājs faktisko novietojumu dabā uzrāda būvniecības procesa dalībniekam bez maksas.