Atzinums

Likumprojektā ir svītrots saīsinājums "trešās valsts valstspiederīgie" un aizstāts ar vārdiem "personas, kurām piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss Latvijā" attiecīgajā locījumā. Likumprojekta anotācijā tiek norādīts, ka tādējādi tiks panākta korekta izpratne par Likumā minēto personu loku, uz ko tas tiek attiecināts un atbilstoša normu piemērošana.

Norādām, ka vienlaicīgi ar Likumprojektā veikto konkretizēšanu ārkārtas gadījumos varētu nebūt iespējams sniegt palīdzību tādām personām, kuras Latvijas Republikas normatīvo aktu izpratnē nav uzskatāmas par valstspiederīgo.

Saskaņā ar Tūrisma likuma 1.panta pirmās daļas 30.punktu ceļotājs ir fiziskā vai juridiskā persona, kura vēlas noslēgt līgumu par kompleksa tūrisma pakalpojuma vai saistīta tūrisma pakalpojuma sniegšanu vai kurai ir tiesības ceļot, pamatojoties uz līgumu par kompleksa tūrisma pakalpojuma vai saistīta tūrisma pakalpojuma sniegšanu.

Savukārt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/2302 (2015.gada 25.novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (turpmāk – Direktīva) 3.pantā ir noteikts, ka ceļotājs ir jebkura persona, kura vēlas noslēgt līgumu vai kurai ir tiesības ceļot, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts šīs direktīvas darbības jomas ietvaros.   

Atbilstoši iepriekš minētajās normās ietvertajam formulējumam ceļotājs ir jebkura persona, kurai tūrisma operators vai tūrisma aģents piedāvā pārdošanai un pārdod kompleksus tūrisma pakalpojumus (neatkarīgi no valstspiederības), un ceļotāja statusu var iegūt arī citu valstu pilsoņi, kam ir tiesības un iespējas iegādāties tūrisma operatora organizētos ceļojumus, respektīvi, kuri ceļojumu uzsākuši Latvijas Republikā un arī atgriešanās no ceļojuma ir paredzēta Latvijas Republikā.

Tūrisma likums, Ministru kabineta 2018. gada 26. jūnija noteikumi Nr. 380 "Noteikumi par kompleksa un saistīta tūrisma pakalpojuma sagatavošanas un sniegšanas kārtību un kompleksu un saistītu tūrisma pakalpojumu sniedzēju un ceļotāju tiesībām un pienākumiem", kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu, nenosaka noteiktas prasības un repatriācijas kārtību tūrisma operatoriem attiecībā uz ceļotāju iespējām ārkārtas apstākļos atgriezties Latvijā.

Tūrisma operatoram ir pienākums nodrošināt kompleksā tūrisma pakalpojuma līguma izpildi, tomēr var pastāvēt tādi ārkārtas apstākļi, kuru iestāšanās rezultātā tūrisma operatoram nav iespējams noorganizēt ceļotāju repatriācijas reisu, tādējādi arī ceļotājiem, kuri noslēguši līgumu par kompleksu tūrisma pakalpojumu, var rasties nepieciešamība saņemt valsts palīdzību repatriācijas nodrošināšanā.

Ekonomikas ministrijas un Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskatā tiesības pretendēt uz valsts palīdzību repatriācijas vai evakuācijas nepieciešamības gadījumos būtu nosakāmas arī personām, kuras ir citas valsts pilsoņi, kuru atgriešanās no ceļojuma ir paredzēta Latvijas Republikā, ar nosacījumu, ka personas dzīves vieta ir Latvijas Republikā.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, aicinām izvērtēt, vai Likumprojekts būtu papildināms ar tādu normatīvo regulējumu, kas ļautu pilnvērtīgi sniegt palīdzību ārkārtas gadījumos (repatriācijas vai evakuācijas nepieciešamības gadījumos) personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijas Republika (ja personas vēlas saņemt palīdzību): "personai, kurai ir derīga uzturēšanās atļauja vai pastāvīgas uzturēšanās tiesības Latvijā".

-