Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk – LDDK) iebilst pret likumprojekta 3. pantu Veselības ministrijas (turpmāk arī VM) piedāvātajā redakcijā.

Pamatojums
Likumprojekta 3. pantā VM piedāvā paredzēt Nacionālajam veselības dienestam (turpmāk arī NVD) tiesības noteikt gadījumus, kādos maksājams līgumsods un līgumsoda apmēru.

LDDK ieskatā likumā nav deleģējamas NVD tik plašas tiesības, kas skar ļoti lielu pakalpojumu sniedzēju skaitu, kā arī līdzšinējā prakse neliecina, ka līgumslēdzēja otrai pusei ir pietiekamas iespējas tikt uzklausītām. Tāpēc likumā būtu nosakāms, ka gadījumi, kādos maksājams līgumsods un līgumsoda apmērs, tiek noteikti Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi tiktu dota iespēja arī pakalpojumu sniedzējiem iesaistīties normatīvā akta izstrādē.

Pretēji NVD paustajam viedoklim publiskās apspriešanas laikā, LDDK nepiekrīt, ka NVD tiek noteiktas tik plašas tiesības, pamatojoties uz to, ka normatīvos aktos jau ir vispārīgs līgumsoda regulējums. Pakalpojuma sniedzēju un NVD starpā noslēgtie līgumi ir publisko tiesību līgumi, tāpēc NVD var līgumā noteikt nelabvēlīgas sekas pakalpojuma sniedzējam tikai tad, ja šādas tiesības ir precīzi noteiktas normatīvajos aktos.

Minētais izriet no Administratīvā procesa likuma 11. pantā nostiprinātā likuma atrunas principa. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši likuma atrunas principam personai nelabvēlīgas tiesiskās sekas var radīt tad, ja tam pamats ir rodams tiesību normā, kuru akceptējis demokrātiski leģitimēts likumdevējs. Likuma atrunas princips ierobežo nelabvēlīgu tiesisko seku radīšanu privātpersonai, neesot atbilstošam tiesību normās paredzētam pilnvarojumam (Augstākās tiesas 2021. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-149/2021, 16. punkts).

Tiesību literatūrā norādīts, ka atbilstoši likuma atrunas principam tiesību normai pietiekami skaidri ir jānosaka pienākums, par kura nepildīšanu privātpersonai var draudēt sods vai citas nelabvēlīgas sekas (Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs. Dr. iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 172. lpp.).

Piemērojot līgumsodu, NVD rada nelabvēlīgas sekas pakalpojuma sniedzējam. Turklāt līgumsods pēc savas dabas ir sodoša rakstura, līdz ar to līgumsoda piemērošana publiski tiesisku attiecību ietvaros var tikt uzskatīta par pakalpojuma sniedzēja sodīšanu. Ievērojot minēto, atbilstoši likuma atrunas principam nav pieļaujams, ka pati NVD nosaka gadījumus, kādos maksājams līgumsods, un līgumsoda apmēru, bet šie jautājumi būtu precīzi nosakāmi normatīvajā aktā. Publiskās apspriešanas laikā NVD ir kļūdaini norādījusi, ka “līgumā nav ietverts vairāk, kas ir noteikts vispārīgā normatīvajā regulējumā”, jo normatīvajā regulējumā nekur nav noteikts, kādos gadījumos un kādā apmērā NVD var paredzēt līgumsodu ārstniecības iestādēm un aptiekām.

Turklāt nav nozīmes tam, ka NVD nosaka līgumsodus divpusējos līgumos ar ārstniecības iestādēm un aptiekām, jo pakalpojuma sniedzējiem faktiski nav iespējams iebilst pret NVD izvirzītajiem noteikumiem. Arī Senāts ir atzinis, ka tas vien, ka attiecības tiek veidotas uz līguma pamata, nenozīmē, ka iestāde līgumā var ietvert prettiesiskus noteikumus, pat ja privātpersona, līgumu slēdzot, tiem piekrīt. Atbildētājas iespējas ietekmēt strīdus līguma saturu ir ļoti ierobežotas, jo [..] finansējumu privātpersona var saņemt vienīgi tad, ja tā noslēdz iestādes piedāvāto līgumu [..] (Augstākās tiesas 2021. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-149/2021, 13. punkts).

Tāpat LDDK vērš uzmanību, ka Senāts ir arī atzinis, ka līgumsoda paredzēšana ir pieļaujama tikai tad, ja šādu pašu nelabvēlīgu pienākumu – maksāt līgumsodu (tam pielīdzināmu maksājumu) – varētu noteikt, regulējot konkrētās attiecības ar administratīvo aktu (Augstākās tiesas 2021. gada 15. janvāra spriedums lietā Nr. SKA-149/2021, 16. punkts). Tomēr, ja likumā tiktu abstrakti noteiktas NVD tiesības piemērot līgumsodu, nevienā normatīvajā aktā neprecizējot, par kādiem pārkāpumiem un kādā apmērā līgumsods piemērojams, tad NVD nevarētu ar administratīvu aktu piemērot pakalpojuma sniedzējam līgumsodu konkrētā apmērā un par konkrētu pārkāpumu. Abstrakti formulētas tiesības paredzēt līgumsodu nav pietiekamas, jo tiesību normās jābūt noteiktam, par kādiem pārkāpumiem un kādā apmērā līgumsods var tikt piemērots.

Līdz ar to gadījumi, kādos maksājams līgumsods, un līgumsoda apmērs būtu nosakāmi tiesību normās – likumā vai uz likuma deleģējuma pamata izdotos Ministru kabineta noteikumos.
Tāpat NVD publiskās apspriešanas laikā nepamatoti norādījusi, ka nav pamata noteikt Ministru kabinetam uzdot izstrādāt šādus noteikumus, pamatojoties uz to, ka “normatīvajos aktos nevar noregulēt visas dzīves situācijas, jo realitāte ir pārāk daudzveidīga un mainīga.” LDDK ieskatā, šajā gadījumā netiek pieprasīts, lai normatīvajos aktos tiktu noregulētas visas dzīves situācijas, bet gan būtiskākie jautājumi, tostarp NVD tiesības ierobežot pakalpojumu sniedzēju tiesības uz īpašumu ar līgumsoda piemērošanu, t.i., personu pamattiesības un pamattiesību ierobežojuma apjoms (gadījumi, kādos maksājams līgumsods un tā apmērs), kas ir tādi jautājumi, kuri atbilstoši likuma atrunas principa prasībām būtu jāregulē tieši normatīvajos aktos.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, LDDK lūdz pārskatīt likumprojekta 3. pantā iekļautā likuma 10.3 panta redakciju, nosakot, ka “Ministru kabinets izdod noteikumus, kuros nosaka gadījumus, kādos maksājams līgumsods un līgumsoda apmēru.”
 

-