Atzinums

Latvijas Darba devēju konfederācija (Turpmāk - LDDK) ir iepazinusies ar Labklājības ministrijas (turpmāk - LM) precizēto likumprojektu  “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”  (turpmāk  - Projekts) un uztur iebildumu pret projektu kopumā.

Pamatojums
Ar 2020. gada 27.novembrī pieņemtajiem grozījumiem Saeima likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (turpmāk arī VSA likums)  20.⁴ panta 1.daļā ir ieviesusi obligāto iemaksu minimālo objektu, kas ceturksnī ir trīs Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tomēr VSA likuma 19.panta otrajā daļā izmaiņas nav veiktas, kā rezultātā ir izveidojusies situācija, ka valsts pati neievēro šo nosacījumu veicot obligātās apdrošināšanas iemaksas no valsts pamatbudžeta un speciālajiem budžetiem par tādām sociālajām grupām, kā personas, kuras nav nodarbinātas aprūpējot bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, kopšanas periodā, personas, kuras pilda  audžuģimenes pienākumus u.c.
Ņemot vērā, ka VSA likuma 20.⁴ panta 4.daļā nav ietvertas visas tās sociālās grupas, kurām saskaņā ar Darba likuma 134.panta 2.daļu darba devējam ir pienākums pēc personas lūguma noteikt nepilnu darba laiku, pēc 2020. gada 27.novembra ir izveidojusies kolīzija starp Darba likumu un VSA likumu. 
Darba likums (134.panta 2.daļa) imperatīvi noteic darba devējam pienākumu noteikt nepilnu darba laiku vairākām sociālajām grupām. Savukārt VSA likums (20.⁴ panta 4.daļa) noteic, ka neatkarīgi no noslodzes darba devējam par vairākām Darba likuma134.pantā minētajām sociālajām grupām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) jāmaksā vismaz no minimālā obligāto iemaksu objekta, kas uz darba likuma pamata noteikta nepilna darba laika nav pamatoti un ir nopietns risks šo personu nodarbinātībai.
 

-

Konceptuāli priekšlikumi

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
Papildināt Likuma 14.panta trešo daļu ar jaunu tekstu šādā redakcijā:
“Nosakot obligāto iemaksu objektu par šā likuma 6. panta ceturtās daļas otrajā, devītajā, 10. un 12.punktā minētajām personām, Ministru kabinets ņem vērā, ka tas nevar būt mazāks par šā likuma 20.4 panta pirmajā daļā noteikto minimālo obligāto iemaksu objektu.

Nosakot obligāto iemaksu objektu par šā likuma 6. panta piektās daļas otrajā, sestajā un astotajā punktā minētajām personām, Ministru kabinets ņem vērā, ka kopīgais iemaksu objekts nevar būt mazāks par šā likuma 20.⁴ panta pirmajā daļā noteikto minimālo obligāto iemaksu objektu.”

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“14.pantā
“Izdarīt Likuma 20.⁴ panta 4.daļā šādus  grozījumus:
Izteikt trešo punktu  šādā redakcijā:
“3) personu ar invaliditāti;”
Izteikt ceturto punktu  šādā redakcijā:
“4) personu, kuras aizgādībā ir bērns, kas nav sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu;”
Izteikt piekto punktu šādā redakcijā:
“5) personu, kuras aizgādībā ir trīs vai vairāk bērni līdz 18 gadu vecumam vai līdz 24 gadu vecumam, no kuriem vismaz viens ir jaunāks par astoņiem gadiem;”
 Izteikt sesto punktu šādā redakcijā:
“6) personu, kuras aizgādībā ir nepilngadīgs bērns, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir atzīts par personu ar invaliditāti;”
Izteikt septīto punktu šādā redakcijā:
“7) personu, kura mācās vispārējās, profesionālās, augstākās (pilna laika studijās) vai speciālās izglītības iestādē, izņemot laiku, kad attiecīgā persona ir pārtraukusi mācības vai studijas;”
Izteikt trīspadsmito punktu šādā redakcijā:
“13)  personu līdz 18 gadu vecumam;”
Papildināt Likuma 20.⁴ panta 4.daļu ar jaunu punktu šādā redakcijā:
“14) personu, kura aprūpē tuvinieku, kam ir nepieciešama īpaša aprūpe.”

Pamatojums
Par 20.⁴ panta 4.daļas trešo punktu:
VSA Likumā ir noteikts, ka izņēmuma kategorijā ietveramas personas ar I un II grupas invaliditāti, bet nav ietveramas personas ar III grupas invaliditāti. Saskaņā ar normatīvo regulējumu, III grupas invaliditāti personām noteic, ja darbspēju zaudējums ir 25—59 procentu apmērā. Ja darbspēju zaudējums ir četrdesmit, piecdesmit un vairāk procentu, tad valstij nevajadzētu uzspiest personai veikt pilnas slodzes darbu. Savukārt, uzliekot darba devējam pienākumu veikt nodarbinātības raksturam un apjomam neproporcionālus apdrošināšanas maksājumus, var vēl vairāk tikt apgrūtināta šo personu dalība darba tirgū.

Par 20.⁴ panta 4.daļas ceturto, piekto un sesto punktu:
Darba likums (134.panta otrā daļa) imperatīvi noteic darba devējam pienākumu pēc darba ņēmēja lūguma noteikt nepilnu darba laiku vairākām sociālajām grupām.
Savukārt likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” (VSA likums) 20.4 panta 4.daļa noteic, ka neatkarīgi no noslodzes darba devējam par vairākām no Darba likum134.pantā minētajām grupām valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) jāveic vismaz no Minimālās algas. Šāda neatbilstība ne tikvien neveicina Darba likum134.panta otrajā daļā minēto grupu darba un privātās dzīves līdzsvaru, bet daļā gadījumu provocē šo personu izstumšanu no darba tirgus, kam savukārt ir nelabvēlīga ietekme ne tikai uz šo personu mājsaimniecību aktuālo finansiālo situāciju, bet arī uz šo personu iespējam saņemt pensiju.

Par 20.⁴ panta 4.daļas septīto punktu:
Likumā ir noteikts, ka personām, kuras mācās vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iestādē, attiecībā uz minimālās apdrošināšanas iemaksām atvieglojums piemērojams tikai līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Šāds nosacījums (līdz 24 gadu vecumam) ir patapināts vecāku un bērnu savstarpējo attiecību sistēmas sastāvdaļa, kas  noteic, cik ilgi vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā. Attiecībā uz vecāku pienākumiem ir ieviests nosacījums, ka tie  ierobežoti laikā līdz bērna 24 gadu vecumam. Līdzīgs nosacījums tiek attiecināts arī uz sociālo garantiju, kas aizvieto uzturlīdzekļus vecāka nāves gadījumā (apgādnieka zaudējuma pensija). Savukārt šajā gadījumā nav runa par vecāku pienākumiem pret bērnu, bet pašas personas tiesībām turpināt mācības pilna laika klātienē jebkurā no darbmūža posmiem, iespēju robežās savienojot to ar iespēju gūt ienākumus algotā darbā, tostarp uz nepilnu slodzi. Ja vecuma ierobežojums tiek attiecināts uz studējošām personām, tad gadījumos, ja tās nevar veikt pilna laika darbu, tām var nākties izvēlēties – paralēli studijām strādāt uz nepilnu laiku, vai nestrādāt vispār. Līdz ar to šāds ierobežojums var būtiski apgrūtināt izglītības ieguves turpināšanu personām, kuras sasniegušas 24 gadu vecumu.

Par personām, kuru iespējas pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū ierobežo pienākums veikt tuvinieku aprūpi:
Saskaņā ar normatīvo regulējumu (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8.pants) Latvijā klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Savukārt likumā noteiktie izņēmuma gadījumi, kuros pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta, ne vienmēr ir iespējami, jo apdraud mājsaimniecības maksātspēju, it īpaši gadījumos, kad mājoklis ir iegādāts uz kredīta. Tādēļ tuvinieki nereti izvēlas veikt aprūpi mājās. Šāds aprūpes modelis nereti ir saistīts gan ar nodarbinātības veida, gan ar darba slodzes izmaiņām. Darba likuma 134.pantā šī sociālā grupa vēl nav ietverta, tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem, noteic, ka Latvijai ir jānodrošina darba un privātās dzīves līdzsvars arī šai grupai. Viens no nepieciešamajiem nosacījumiem ir attiecināt 20.⁴ panta 4.daļas nosacījumus arī uz šo grupu.

 

-