Atzinums

Ierosinām papildināt ziņojuma 8.punktā ietverto analīzi par to, kas uzskatāmas par kompetentajām iestādēm Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma izpratnē ar atsauci uz šā likuma 1.panta 3.punktu. Minētajā normā ir definēts, ka kompetentā institūcija ir publiskas personas institūcija vai cita institūcija, kura atbilstoši tai normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei ir atbildīga par starptautisko vai nacionālo sankciju izpildi, tās uzraudzību vai kontroli. Līdz ar to secinām, ka jēdziens “kompetentā iestāde”, tai skaitā, ja šo jēdzienu attiecina uz sankciju izņēmumu piemērošanu (likuma 10.pants), jāsaprot plašāk, nekā tikai  likuma 13.pantā noteiktās iestādes, jo institūciju kompetence sankciju izpildē, uzraudzībā vai kontrolē var izrietēt arī no citiem normatīvajiem aktiem.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka ziņojuma pielikumos minētajām institūcījām ir jāvērtē, vai tām ir pietiekama normatīvajos aktos noteikta kompetence, jo ziņojumu nevar uzskatīt par ārējo normatīvo aktu, kas šādu kompetenci piešķir.  

-

Ziņojuma 20. punktā ir norādīts, ka, pieņemot lēmumu par izņēmuma piemērošanu vai atļaujas izsniegšanu, pierādīšanas pienākums balstās uz personu.
Vēršam uzmanību uz to, ka administratīvajā procesā darbojas objektīvās izmeklēšanas princips, kas nozīmē, ka gan iestādei, gan tiesai procesā ir aktīva loma: tās uzdevums ir noskaidrot objektīvo patiesību lietā. Tādēļ tā nevar paļauties uz to, kādus pierādījumus puses piedāvā patiesības noskaidrošanai (kā civilprocesā) vai kādus pierādījumus piedāvā tikai viena puse (apsūdzības iestāde kriminālprocesā) (Autoru kolektīvs. Dr. iur. J. Briedes vispārīgā zinātniskā redakcijā. Administratīvais process tiesā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008, 266. lpp.). Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju un attiecīgi precizēt to.
 

-

Ziņojuma 20. punktā ir norādīts, ka, pieņemot lēmumu par izņēmuma piemērošanu vai atļaujas izsniegšanu, jāveic samērīguma izvērtējums, balstoties uz sankciju subjekta iesniegto informāciju, dokumentiem un citiem pierādījumiem.
Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 67. panta otrajā daļā ir noteiktas rakstveidā izdota administratīvā akta sastāvdaļas, kas cita starpā paredz, ka administratīvais akts satur administratīvā akta pamatojumu, it sevišķi ietverot lietderības apsvērumus (65. un 66. pants). Ievērojot minēto, lūdzam precizēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju.

-

Ziņojuma 20. punktā norādīts, ka attiecībā uz jautājumu par to, vai administratīvā akta apstrīdēšana vai pārsūdzēšana apturētu tā darbību, Ārlietu ministrijas ieskatā, ievērojot izņēmumu no sankciju piemērošanas saturisko lomu, jāsecina, ka piemērotākais modelis būtu noteikt, ka administratīvā akta apstrīdēšana vai pārsūdzēšana neaptur tā darbību.
Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 80. panta pirmā daļa noteic, ka iesniegums par administratīvā akta apstrīdēšanu aptur tā darbību no dienas, kad iesniegums saņemts iestādē, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 360. panta otrajā un trešajā daļā, kā arī gadījumos, kad iesniegumu iesniedzis labvēlīga administratīvā akta adresāts, lai panāktu vēl labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, vai ja iesniegums iesniegts par vispārīgo administratīvo aktu.
Savukārt Administratīvā procesa likuma 185. pantā ir noteikta pārsūdzēta administratīvā akta darbības apturēšana. Proti, pieteikuma iesniegšana tiesā par administratīvā akta atcelšanu, atzīšanu par spēku zaudējušu vai spēkā neesošu aptur administratīvā akta darbību no dienas, kad pieteikums saņemts tiesā, izņemot šajā pantā minētos gadījumus. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju un attiecīgi precizēt to.
 

-

Ziņojuma 20. punktā norādīts, ka lēmuma pieņemšanas ietvaros līdz grozījumu Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 10. pantā pieņemšanas un spēkā stāšanās brīdim pagaidu kompetentajām iestādēm būtu tiesības lūgt informāciju no citām iestādēm. Turklāt iestādei ir tiesības pārbaudīt informāciju, pieprasīt papildu informāciju, ja tas nepieciešams lēmuma pieņemšanai, lūgt sniegt viedokli no citām iestādēm.
Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 59. pantā ir paredzēts regulējums par informācijas iegūšanu, kas cita starpā paredz, ka, iegūstot informāciju, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt informāciju no administratīvā procesa dalībniekiem, citām institūcijām, kā arī ar liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu un cita veida pierādījumu palīdzību. Turklāt, ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju.
 

-

Ziņojuma 20. punktā norādīts, ka administratīvo aktu būtu iespējams apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā vispārīgajā kārtībā, proti, vispirms administratīvo aktu apstrīdēt iestādes vadītājam, bet pēc tam – pārsūdzēt tiesā trīs instancēs.
Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 76. panta otrā daļa noteic, ka administratīvo aktu var apstrīdēt padotības kārtībā augstākā iestādē. Likumā vai Ministru kabineta noteikumos var būt noteikta cita iestāde, kurā attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Ja tādas nav vai tā ir Ministru kabinets, administratīvo aktu var apstrīdēt tajā iestādē, kura izdevusi šo aktu, vai uzreiz pārsūdzēt tiesā.
Ievērojot minēto, administratīvo aktu apstrīd augstākā iestādē. Turklāt augstākā iestāde ne vienmēr ir iestādes vadītājs. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju.
 

-

Ziņojuma 20. punktā norādīts, ka "būtiski uzsvērt, ka pirmais solis šādā procesā būtu jāveic sankciju subjektam, un pagaidu kompetentās iestādes lēmums būtu pieņemams mēneša laikā no personas lūguma saņemšanas".
Vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 55. panta 1. punkts noteic, ka administratīvo lietu iestādē ierosina uz iesnieguma pamata. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt ziņojuma 20. punktā ietverto informāciju.

-

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajā daļā noteiktajam administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Turklāt Administratīvā procesa likuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kurai ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā.
Savukārt Administratīvā procesa likuma 7. pantā noteiktajam tiesiskuma principam iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
Līdz ar to, lai iestāde izdotu administratīvo aktu, nepieciešams konstatēt, vai attiecīgajai iestādei ir šāda kompetence. Savukārt no konceptuālā ziņojuma projekta "Par Eiropas Savienības tiesību aktos atļautajiem izņēmumiem sankciju piemērošanā un Latvijas kompetentajām iestādēm šo izņēmumu piemērošanā" (turpmāk – ziņojums) 19. punktā ietvertās informācijas nav skaidrs, kuros normatīvajos aktos ir noteikta attiecīgo iestāžu kompetence izdot administratīvos aktus, piemērojot sankciju izņēmumus vai atļaujas izsniegšanu. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt ziņojuma 19. punktā ietverto informāciju.
 

-

Ziņojuma 1.pielikumā pie 6.b.panta trešās daļas kā iespējamās kompetentās iestādes atļaujām maksājumiem ir minētas FKTK/LB un TM. Lūdzam skaidrot, kāda veida maksājumu atļaujām kā kompetentā iestāde pie šī panta minēta ir TM. Vienlaikus paskaidrojam, ka attiecībā uz zemesgrāmatās notiprinātiem aizliegumiem, vienīgā kompetentā iestāde lemt par zemesgrāmatās esošo aizliegumu izvērtēšanu šobrīd ir tiesa.
 

-