Atzinums

LĢĀA ir izskatījusi 2026.gada 17. jūlijā izsludināto MK noteikumu projektu 25-TA-2392 "Kārtība, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus", Anotāciju un Izziņu. LĢĀA uztur spēkā iepriekš izteiktos iebildumus, kuri nav ņemti vērā un iesniedz jaunus iebildumus par MK noteikumos iekļauto normu nepilnībām un Anotācijā atrodamajiem trūkumiem.  

Projekts 25-TA-2392 paredz noteikt klīnisko vadlīniju, klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu ieviešanu valstī un to piemērošana ārstniecībā, medicīniskās izglītības programmās, no valsts budžeta apmaksājamo veselības aprūpes pakalpojumu tarifu un apmaksas nosacījumu izstrādē, kā arī veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas kvalitātes kontrolē un uzraudzībā (2.punkts). Tātad, ar noteikumos noteiktajiem instrumentiem - vadlīnijām, algoritmiem un klīniskajiem ceļiem - nākotnē tiks regulēta ārstniecības personu darbība un izglītība, ārstniecības personu darba samaksa no valsts budžeta un tie tiks izmantoti, lai noteiktu ārstniecības personu atbildību. Noteikumi, ka metodiskās vadības institūcijas (turpmāk - MVI) būtiski ietekmēs ārstu profesionālo darbību, lemjot par darba saturu un apmaksu, vadot satura noteikšanas un kontroles pasākumus.
 
Noteikumi paredz nepamatoti plašas MVI, arī ģimenes medicīnas jomā, vienpusējas tiesības, kas tiek īstenotas MVI kontrolēta "sadarbības procesa" ievaros (3.punkts), pieņemt lēmumus balstoties uz iekšējiem institūcijas vai Veselības ministrijas kā deleģētāja apsvērumiem, radot plašas un daudzveidīgas juridiskas un finansiālas sekas ārstniecības personām un ārstniecības iestādēm. Tāpēc projekts 25-TA-2392, tā daļā, kas nosaka vienspusējas varas tiesības MVI, ir pretrunā tiesiskas un demokrātiskās valsts principos balstītai ārstu darba regulēšanai.  

Noteikumi nosaka, ka vadlīnijas, algoritmi un klīniskie ceļi tiks izmantoti valsts apmaksāto pakalpojumu tarifu un apmaksas nosacījumu izstrādē. Tas nozīmē, ka MVI saturiskie lēmumi, arī MVI kontrolēta "sadarbības procesa" ievaros (3.punkts), tieši noteiks, cik un par ko valsts maksās ārstniecības iestādēm un ārstiem. Tas ir resursu sadales (finansēšanas politikas) lēmums, kas pēc savas dabas ir plašāks par metodiskiem klīniskā darba jautājumiem. Šādus lēmumus ir jāpieņem daudzpusējā un pārskatāmā procesā (piemēram, ar NVD, VM un nozares dalībnieku iesaisti), nevis vienas metodiskās institūcijas ietvaros. Ja MVI vienlaikus nosaka arī klīnisko saturu, kas tieši pārtop tarifos, tas rada tiešu saikni starp MVI lēmumiem un ārstniecības personu un iestāžu ienākumiem, ko nedrīkst atstāt bez ārējas, neatkarīgas kontroles.

Būtiski ir ievērot, ka vadlīnijas/algoritmi/ceļi tiks izmantoti, lai noteiktu ārstniecības personu atbildību. Tas nozīmē, ka MVI vienpusēji vai pašrocīgi noteikta un kontrolēta "sadarbības procesa" ievaros, izstrādāti klīniskās darbības noteikumi kļūs par tiešu juridisku līdzekli ārsta rīcības pareizības vērtēšanai un atbildības piemērošanai. Institūcijai, kuras lēmumi var tieši noteikt ārstniecības personas juridisko atbildību, ir jāatbilst stingrākiem leģitimitātes, pārskatāmības un līdzdalības standartiem, nekā tas paredzēts pašreizējā projektā, kur saturs top MVI vadībā ar "sadarbību", kuras saturu, apjomu un strīdu risināšanu nosaka pati MVI.

Vadlīniju/algoritmu/klīnisko ceļu izmantošana medicīniskās izglītības programmās nozīmē, ka MVI saturiskā ietekme neaprobežojas ar jau praktizējošiem ārstiem, bet sniedzas arī uz nākamo ārstu paaudžu sagatavošanu, tādējādi padziļinot un pagarinot MVI ietekmes tvērumu laikā, bez atbilstoša papildu pārskatatbildības mehānisma.

Šie riski summējas ar jau iepriekš LĢĀA uzsvērto interešu konflikta problēmu - MVI darbojas kā VM deleģētas funkcijas izpildītāja, tā izpilda VM uzdevumus, arī attiecībā uz finansēšanas prasībām. Valsts budžeta piešķiršanas politiskās izvēles un ierobežojumi var ietekmēt vadlīniju/algoritmu/klīnisko ceļu saturu un kvalitāti, tie var būt pretēji pacientu interesēm. Ja MVI darbības saturs pārtop tarifos un atbildības standartos, institūcija ar iespējamu finansiālu ieinteresētību iegūst tiešu ietekmi gan uz to, cik tiek maksāts, gan uz to, kā tiek vērtēta ārstu rīcības pareizība - tas ir tiešs un nepastarpināts interešu konflikts. Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, ir pienākums novērst interešu konfliktu klīnisko darbu regulējošo dokumentu izstrādē.

Norādīto četru funkciju - klīniskās prakses regulēšanas, finansēšanas, atbildības noteikšanas un izglītības - kumulatīvā iedarbība būtiski ietekmēs ārstu profesionālo darbību, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka vadlīnijas/algoritmus/klīniskos ceļus izstrādā viena valsts deleģēta izpildinstitūcija - MVI - saskaņā ar tās iekšējā kārtībā noteiktu procesu, neparedzot līdzvērtīgu visu to pušu līdzdalību, kuru tiesības un intereses konkrētās vadlīnijas noteiks vai skars. Projekta 3.punktā noteiktais par MVI sadarbību ar ārstniecības personu profesionālajām asociācijām ir nepiemērots tiesisks risinājums ārstu tiesībām regulēt profesionālo darbību saskaņā ar profesionālai darbībai atbilstošiem principiem.

Ministru kabinetam, ņemot vērā vadlīniju/algoritmu un klīnisko ceļu būtisko ietekmi uz ārstu darbu, ir jāizdod noteikumi, kuri paredz pietiekamu un līdzvērtīgu visu tieši regulējamo personu vai to pārstāvju iesaisti. Noteikumiem ir jānosaka neatkarīgas kontroles garantijas vadlīniju izstrādes un izdošanas procesam.  Tāpēc klīnisko vadlīniju, algoritmu un klīnisko ceļu izstrādes process, ievērojot tā tiešo ietekmi uz ārstniecības personu darbību, atalgojumu un juridisko atbildību, nedrīkst tikt atstāts vienīgi MVI ziņā, paredzot tikai ārstu asociāciju iespēju sadarboties, bez patstāvīgi noteiktām tiesībām. Ministru kabinetam ir jāizdod tāds vispārsaistošs ārējs regulējums vadlīniju/algoritmu/ceļu izstrādei, kas garantē līdzvērtīgu, saistošu profesionālo organizāciju līdzdalību, interešu konflikta novēršanas prasības un neatkarīgu domstarpību risināšanas mehānismu. MK noteikumu projektā 25-TA-2392 tas iztrūkst, tāpēc MK noteikumu projekts ir būtiski jāpapildina.

Par MK noteikumu 3.punktu.
3. Veselības aprūpes jomās, kurās ir izveidotas metodiskās vadības institūcijas, klīnisko vadlīniju, klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu nepieciešamību vai aktualizāciju izvērtē attiecīgas veselības aprūpes jomas metodiskās vadības institūcija sadarbībā ar ārstniecības personu profesionālo organizāciju attiecīgajā veselības aprūpes jomā.
LĢĀA iebilst pret 3.punta normas izdošanu norādītajā redakcijā. Norma paredz, ka ārstu profesionālās asociācijas var sadarboties ar MVI, bet neparedz līdzvērtīgu un noteiktu sadarbības kārtību. Noteikumu 3.punkta norma neparedz ārstu profesionālās biedrības, arī LĢĀA, tiesības patstāvīgi izvērtēt klīnisko vadlīniju/algoritmu/ceļu nepieciešamību vai aktualizāciju, neparedz tiesības sagatavot un reģistrēt tos. Noteikumi nosaka, ka LĢĀA to var darīt tikai sadarbojoties ar MVI ģimenes medicīnas jomā, kuras darbība līdz šim ir  vērtējama kritiski kompetences, ekspertīzes un pieredzes ģimenes medicīnā trūkuma dēļ.
Tiesību akta projekta Izziņā 2026.gada 17.jūlijā pievienotais viedoklis un arī iepriekš izteiktie argumenti norāda, ka projekta izstrādātājs - VM - nav izvērtējis LĢĀA iesniegtos iebildumu pēc būtības un konkrēti nav atbildējis uz tiem.
VM Izziņā nav atrodams, ka būtu izvērtēts kura persona ir uzskatāma par vadlīniju sagatavotāju, ja to nepieciešamību vai aktualizāciju izvērtē MVI. Normu izstrādātājam šī pretruna bija jāprecizē nevis jāignorē.
VM neatbild uz priekšlikumu nošķirt MVI kā procesa vadītāja un administratora funkciju no kompetentu un profesionāli pieredzējušu personu noteiktā klīniskās darbības jomā, kas koleģiāli sagatavo saturu, funkcijas.  Šis priekšlikums nebūt nenoraida vienotu, koordinētu procesu, ko VM min kā mērķi - tas piedāvā konkrētu modeli, kā šo koordināciju sasniegt, vienlaikus nodrošinot, ka saturisko lēmumu pieņem personas ar klīnisko kompetenci un praktisko pieredzi, nevis administratīva institūcija. VM atbilde par šo priekšlikumu iztrūkst argumentācija.
VM neatbild arī uz priekšlikumu noteikt lēmumu pieņemšanu pēc konsensus principa, nevis vienkārša balsu vairākuma. Šis ir konkrēts, pārbaudāms mehānisms, kas tieši risinātu VM pašas minēto mērķi - novērst subjektivitāti un sadrumstalotību -, un tā noraidīšana bez jebkāda pamatojuma nav pieņemama.
VM pilnībā ignorē LĢĀA piedāvāto "drošības" mehānismu: profesionālo organizāciju tiesības patstāvīgi izstrādāt un reģistrēt vadlīnijas gadījumos, kad sadarbība ar MVI nav notikusi, ir bijusi ierobežota, MVI nepiekrīt vadlīniju aktualizēšanai, vai jau izdotās vadlīnijas nepamatoti ierobežo kvalitatīvu un zinātniski pamatotu ārsta darbību. Šis priekšlikums nav vispārīgs autonomijas pieprasījums, bet konkrēts risinājums situācijai, kad sadarbība ar MVI faktiski neizdodas vai tiek bloķēta. Bez šāda mehānisma "sadarbības princips", uz kuru VM vairākkārt atsaucas, kļūst par vienpusēju atkarību - ja MVI nesadarbojas vai bloķē vadlīniju aktualizēšanu, profesionālajai organizācijai nav nekāda tiesiska ceļa, kā rīkoties.
VM neievēro LĢĀA norādīto par varas un resursu asimetriju - MVI ir valsts administratīva institūcija ar piešķirtiem valsts budžeta līdzekļiem un ar to saistītu administratīvu varu. Profesionālā organizācija apvieno praktizējošus ārstus, bet tai nav līdzvērtīgu administratīvo resursu. VM norāde, ka noteikumu projektā jau ietverts "sadarbības princips" (vadlīniju izstrāde notiekot "sadarbībā ar profesionālajām organizācijām"), ir tukša deklarācija, ja nav noteikts, ko šī sadarbība praktiski nozīmē – kāda ir tās forma, apjoms, vai profesionālo organizāciju viedoklim ir kāda saistoša nozīme, un kā tiek risinātas domstarpības. Pienākums "sadarboties" bez jebkāda minimāla satura nav pēc būtības pārbaudāms vai īstenojams, un tādējādi tam nav reālas tiesiskas nozīmes – tas ir tieši tas trūkums, uz kuru sākotnējais priekšlikums bija vērsts.
LĢĀA brīdina - bez skaidri noteiktiem sadarbības principiem MVI piemītošais varas un resursu pārsvars var padarīt "sadarbību" par formālu, MVI diktātam pakārtotu procesu. VM piedāvātais risinājums – atstāt sadarbības formas, ekspertu deleģēšanas kārtību un rīcību domstarpību gadījumā MVI iekšējā regulējumā – nozīmē, ka noteikumus, kā notiek sadarbība starp MVI un profesionālajām organizācijām, vienpusēji nosaka tikai viena no sadarbības pusēm – pati MVI. Tas rada acīmredzamu interešu konflikta risku: institūcija, kuras darbība ir sadarbības priekšmets, vienlaikus kļūst par vienīgo šīs sadarbības kārtības autoru. Šāda kārtība pēc būtības nav sadarbība starp līdzvērtīgiem partneriem, bet MVI vienpusēji noteikta kārtība, kurai profesionālās organizācijas var vienīgi pakļauties.
VM atsaukšanās uz "juridiskās tehnikas principu", ka šāda detalizācija parasti netiekot ietverta Ministru kabineta noteikumos, ir vispārīgs apgalvojums bez atsauces uz konkrētu tiesisko pamatu. Daudzi Ministru kabineta noteikumi tieši pretēji detalizēti regulē darba grupu, komisiju un padomju sastāvu, ekspertu deleģēšanas kārtību, kvorumu un lēmumu pieņemšanas veidu tieši tajos gadījumos, kad ar šādu regulējumu tiek skartas ārpus attiecīgās institūcijas esošu personu vai organizāciju tiesības un intereses. Klīniskās vadlīnijas, algoritmi un ceļi nav tikai MVI iekšējs administratīvs jautājums – tie veido standartu, pēc kura tiek vērtēta ārstniecības personu profesionālā rīcība, tostarp iespējamos atbildības un disciplinārlietu gadījumos. Tāpēc process, kādā šie dokumenti top, pēc būtības skar ārstniecības personu un to profesionālo organizāciju tiesisko stāvokli un nevar tikt uzskatīts par tīri iekšēju MVI organizatorisku jautājumu.
VM atbild ar vispārīgu apgalvojumu, ka pieeja neesot vērsta uz autonomijas ierobežošanu, taču nesniedz nekādu konkrētu garantiju vai mehānismu, kas šo risku novērstu.
Trešajā punktā paredzētais MVI interešu konflikta risks nav tikai teorētisks, bet konkrēts. MVI kā valsts institūcija darbojas valsts veselības aprūpes finansēšanas un administrēšanas sistēmā, un pilda VM uzdevumus. Budžeta ierobežojumi ir tas apstāklis, kura dēļ iespējams izdot klīniski vai kvalitatīvi ierobežotas vadlīnijas/algoritmu/ceļus. Obligāta MVI iesaiste ikvienu vadlīniju izstrādē, nevis iespēja profesionālajām organizācijām attiecīgā gadījumā rīkoties patstāvīgi, šo risku nostiprina, bez līdzsvarojošu mehānismu neparedz. Apgalvojums, ka MVI loma esot tikai "metodiska", risku nenovērš, jo tieši ar metodiskiem nosacījumiem (piemēram, kādas alternatīvas tiek izskatītas, kā tiek vērtēta izmaksu efektivitāte) var ietekmēt vadlīniju saturu pēc būtības.
LĢĀA ir pārliecinājusies, ka ģimenes medicīnā MVI darbojas, bet tās darbībā līdz šim nav bijusi kompetenta un kvalitatīva. MK noteikumi neparedz, ka šādā un citās līdzīgi problemātiskās MVI darbības situācijās, profesionālajai organizācijai ir patstāvīgas tiesības izvērtēt un izstrādāt vadlīnijas bez obligātas MVI iesaistes. VM aprobežojas ar vispārīgu apgalvojumu par "vienotu sistēmu sabiedrības interesēs" - taču nav paskaidrots, kāpēc tieši ģimenes medicīnas jomā, kur profesionālajai organizācijai ir tieša un plaša praktiskā kompetence, patstāvība būtu pretrunā sabiedrības interesēm. Tieši pretēji, LĢĀA darbība, ja tā izstrādātu vadlīnijas/algoritmus/ceļus būtu primāri vērsta uz pacientu un sabiedrības interesēm.
Ņemot vērā minēto, VM atbilde uz LĢĀA iesniegto priekšlikumu 3.punkta normai nav pietiekami pamatota un pēc būtības neatbild uz konkrētajiem LĢĀA izvirzītajiem jautājumiem - sagatavotāja statusa neskaidrību, funkciju sadalījuma priekšlikumu, konsensa principu un, jo īpaši, mehānismu gadījumiem, kad sadarbība ar MVI neizdodas. LĢĀA uzskata, ka VM atbilde neatspēko izteiktos iebildumus, un uztur prasību Noteikumu 3.punktā ietvert vismaz minimālus, ārēji saistošus procesuālos noteikumus par darba grupu izveidi, ekspertu deleģēšanu un lēmumu pieņemšanu pēc konsensa principa, nevis atstāt šos jautājumus pilnībā vienas sadarbības puses – MVI – iekšējā ziņā
LĢĀA uztur iebildumu un lūdz 3.punktā skaidri noteikt ārstniecības personu profesionālo organizāciju tiesības rīkoties patstāvīgi gadījumos, kad sadarbība ar MVI ir mazproduktīva vai ir pilnībā vai daļēji neiespējama.
MK noteikumu projekta 3.punkts regulē nosacījumus par vadlīniju izstrādi jomā, kur ir nodibinātas MVI, bet 4.punkts situāciju, ja MVI nav izveidota – tādā gadījumā nepieciešamību izvērtē profesionālās organizācijas, ārstniecības iestādes vai augstskolas. LĢĀA iepriekš norādīja, ka noteikumos netiek regulēta situācija, kad MVI konkrētā jomā (piemēram, onkoloģijā vai psihiatrijā) jau ir izveidota un darbojas, bet tā plāno izstrādātāt vai vērtēt vadlīnijas, kuras pēc satura skar arī citu ārstniecības personu profesiju – ģimenes ārstu, māsu, fizioterapeitu u.c. – kompetenci. Šis ir gadījums, kad MVI darbība ir netieša vai daļēja. MK noteikumos ir konkrēti jāregulē starpdisciplināru vadlīniju/algoritmu/ceļu vērtēšana un sagatavošana. Ja vadlīnijas/algoritmi/ceļi skar vairāku MVI jomu vai vairāku specialitāšu/profesiju kompetenci un darbību, tad nav pieļaujams, ka MVI izstrādā vadlīnijas bez visu iesaistīto profesiju tiešas līdzdalības. Jau līdz šim LĢĀA ir novērojusi tādu MVI darbību, kurā tiek pārsniegta noteiktās jomas kompetence un izdoti rīkojumi par ģimenes ārstu darbību bez tiešas un līdzvērtīgas LĢĀA iesaistes un tiesībām pieņemt lēmumus.
Klīniskajos ceļos bieži piedalās māsas un citas ārstniecības personas, ne tikai ārsti, taču ne noteikumu normas, ne anotācijas skaidrojums neparedz, ka māsu (vai ārstniecības personu (ne ārstu)) profesionālās organizācijas tiks iesaistītas līdzvērtīgi ārstu profesionālajām organizācijām. Vispārīgais anotācijas formulējums par "kompetento subjektu iesaisti atbilstoši kompetencei" neko nepasaka par to, kā tiek nodrošināts, ka šī iesaiste aptver visas iesaistītās profesijas, nevis tikai dominējošo specialitāti, kuras pārstāvji parasti veido MVI.
Izziņā VM noraida priekšlikumu noteikumu tekstā iekļaut saistošu normu par obligātu darba grupas izveidi ar visu attiecīgo profesionālo organizāciju pārstāvju dalību, to minot tikai anotācijā. Anotācija nav saistošs tiesību akts, un tās skaidrojums nerada nevienai iesaistītajai institūcijai izpildāmu pienākumu, uz kuru varētu atsaukties, ja māsu, ģimenes ārstu vai citu skarto specialitāšu pārstāvjiem nenodrošinātu līdzdalības tiesības.
LĢĀA aicina 3. vai 4.punktā iekļaut normu, kura noteiktu objektīvus kritērijus starpdisciplināru vadlīniju/algoritmu/ceļu izveidei, garantējot visu attiecīgo specialitāšu un profesiju, tostarp māsu un citu ārstniecības personu, profesionālo organizāciju līdzvērtīgu iesaisti un lēmumu pieņemšanu. Nedrīkst pieļaut, ka starpdiciplināru regulējumu izstrādā pamatojoties uz MVI vai dažu citu institūciju (4.punktā norādīto) lēmumiem.

Noteikumu 3. punkts ir jāpapildina ar normām:
Ārstniecības personu profesionālajām organizācijām savas darbības jomā ir tiesības izvērtēt klīnisko vadlīniju, klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu nepieciešamību vai to aktualizācijas nepieciešamību, kā arī izstrādāt un reģistrēt SPKC klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus vai klīniskos ceļus.
Papildināt noteikumus ar punktu, kurā tiek noteikti MVI un ārstniecības personu profesionālo organizāciju sadarbības principi, lēmumu pieņemšanas kārtību un strīdu risināšanas mehānisms.
Papildināt noteikumus ar normu, kurā tiek noteikta kārtībā starpdisciplināru vadlīniju/algoritmu/ceļu izvērtēšanai, sagatavošanai un aktualizācijai.

Par domstarpību risināšanas mehānismu.
LĢĀA uztur spēkā iebildumu un priekšlikum par to, ka noteikumos ir  jāiekļauj strīdu un domstarpību risināšanas kārtība. Gadījumos, ja kāds ir izstrādājis klīniskās vadlīnijas/algoritmus/ceļus, kuros ir tiesiskas vai faktiskas kļūdas vai nepilnības, personām, kuru darbību šādi dokumenti noteiks vai nosaka, ir jānodrošina tiesības pret tiem iebilst. Tiesības celt iebildumus ir personas pamattiesības, kuras nostiprinātas Satversmes 92. pantā un starptautiskajos tiesību līgumos. Tāpēc nav pieļaujams, ka šīs tiesības MK noteikumu normās netiek iekļautas.
VM atbilde, ka detalizēta domstarpību risināšanas kārtība neesot nosakāma Ministru kabineta noteikumu līmenī, bet atstājama MVI iekšējā kārtībā, nav pamatota un neatspēko LĢĀA izteikto priekšlikumu. MVI nav tiesības noteikt ārēju un tiesiski saistošu strīdu risināšanas mehānismu.
VM Izziņā nepamatoti salīdzina divas atšķirīgas situācijas. Noteikumu projekta 7.punkts, uz kuru VM atsaucas kā uz jau esošu "mehānismu", regulē gadījumu, kad ārstniecības procesā ārstam ir iespēja atkāpties no apstiprinātām vadlīnijām. Tas ir cits jautājums kā domstarpības starp MVI un profesionālo organizāciju par vadlīnijas, algoritma vai ceļa saturu tā izstrādes, aktualizācijas vai reģistrēšanas procesā. Viens attiecas uz atkāpi individuālā klīniskā gadījumā, otrs – uz nesaskaņu par paša dokumenta saturu pirms tā apstiprināšanas vai pēc tam. VM, izmantojot 7.punktu kā atbildi uz domstarpību risināšanas jautājumu, faktiski nav sniegusi atbildi uz norādīto problēmu.
VM norāde, ka noteikumu projekts "neliedz" profesionālajām asociācijām piedalīties izstrādē, sniegt iebildumus un priekšlikumus, kā arī pēc reģistrācijas norādīt uz kļūdām, nenozīmē, ka šīm darbībām ir jebkāda tiesiska nozīme. Tiesības izteikt iebildumu ir bezjēdzīgas, ja nav noteikts pienākums šo iebildumu izskatīt, uz to atbildēt vai to kaut kādā veidā ņemt vērā noteiktā termiņā. "Nav liegts sniegt priekšlikumus" ir minimāla, ikvienam pieejama iespēja, kas pastāv neatkarīgi no jebkāda regulējuma, - tā nav līdzvērtīga reālām, procesuāli nostiprinātām līdzdalības vai domstarpību risināšanas tiesībām.
Vēl mazāk nozīmīga ir VM norādītā iespēja pēc dokumenta reģistrācijas "norādīt" uz konstatētām kļūdām vai neprecizitātēm. Ja nav noteikts pienākums MVI šādu iesniegumu izskatīt noteiktā termiņā, pamatoti atbildēt vai veikt korekcijas, šī iespēja ir tikai formāla un negarantē tiesības pēc būtības.
VM atsaucas uz Ministru kabineta noteikumiem Nr.543, apgalvojot, ka MVI sadarbības pienākums tur jau esot noteikts. Minētie noteikumi paredz vien vispārīgu sadarbības pienākumu, bez konkrētas domstarpību risināšanas kārtības. Ja neviens tiesību akts nenosaka kā īstenojams tiesības iebilst un domstarpību risināšanas kārtību, tad personas tās faktiski izmantot nevar. Ja domstarpību risināšanas kārtība ir MVI iekšējā ziņā, tad viena no strīda pusēm (MVI) kļūst arī par vienīgo šī strīda risināšanas noteikumu autoru. VM atbilde uz norāda uz interešu konfliktu šajā gadījumā. Tāpēc ieskats, ka tiesības iebilst "nav nosakāmas" Ministru kabineta noteikumu līmenī, nesniedzot pamatojumu, nav pieņemams.
Klīniskās vadlīnijas, algoritmi un ceļi tiks izmantoti ārstniecības personu darba samaksas (tarifu) noteikšanā, atbildības konstatēšanā un medicīniskajā izglītībā. Tātad tiem būs būtiska ietekme uz profesionālo darbību, tāpēc ārējs un saistošs domstarpību risināšanas mehānisms ir svarīgs tiesisks elements arī šajā aspektā. Nav samērīgi, ka dokumentam ar šādām tālejošām tiesiskām un finansiālām sekām nav paredzēts neviens neatkarīgs veids, kā risināt nesaskaņas par tā saturu, un ka viss ir atstāts vienas ieinteresētās puses – MVI – ziņā. Tas neatbilst labas pārvaldības principam (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pants), kas prasa pārskatāmu un taisnīgu procesu jautājumos, kuri būtiski skar trešo personu tiesības un intereses.
Jāievēro, ka VM ir noraidījusi priekšlikumu par profesionālo asociāciju patstāvīgām tiesībām vadlīniju izstrādes un reģistrācijas procesā, nesniedzot nekādu alternatīvu risinājumu situācijai, kad MVI un profesionālā organizācija nevar vienoties. Tas nozīmē, ka domstarpību gadījumā process vienkārši turpinās pēc MVI ieskata, un profesionālajai organizācijai nav pieejams neviens ceļš, kā aizstāvēt savu pamatoto klīnisko viedokli.
Ņemot vērā minēto, LĢĀA uztur iebildumu un lūdz noteikumos iekļaut vismaz minimālu, saistošu un no MVI neatkarīgu domstarpību risināšanas kārtību – tostarp pienākumu MVI izskatīt un pamatoti atbildēt uz profesionālo organizāciju iebildumiem noteiktā termiņā, kā arī paredzēt profesionālo organizāciju iespēju vērsties pie neatkarīgas trešās puses vai augstākas institūcijas gadījumos, kad vienošanās ar MVI nav panākta.

Par administratīvajām izmaksām, kuras tiks radītas ārstniecības personu profesionālajām asociācijām
Anotācijas 2.3. punktā ir norādīts, ka laiks, kas ārstu profesionālajām asociācijā būšot nepieciešams, lai iesniegtu SPKC iesniegumus vadlīniju/algoritmu/ ceļu reģistrācijai būšot apmēra 0.8 stundas (48') un tā izmaksas būšot 11.66 EUR. Šādi pieņēmumi ir acīmredzami nepareizi. MK noteikumu projekta 8., 10., 12. punkta normas nosaka apjomīgu iesnieguma saturu. To nav iespējams sagatavot ne vienā, ne 11stundās. Ir acīmredzams, ka iesnieguma sagatavošanai noteiktās prasības un nepieciešamais laiks noteikti neizmaksā 11.66 EUR. Pat pieņemot iespējamību, ka šeit paredzēts, ka asociācija iesniedz kāda cita iepriekš sagatavotu vadlīniju projektu, tikai noformējot iesniegumu SPKC, to nav iespējams izdarīt norādītā laikā un par norādītajiem līdzekļiem.
Ja asociācija pati gatavo vadlīniju/algoritmu/ceļu saturu, tad šāda darbība ir ievērojami laikietilpīgāka un aprēķinos vispār nav iekļauta.
Aprēķinos nav iekļauta asociāciju sadarbībai nepieciešamais laiks un tā izmaksas ne gadījumā, ja vadlīniju izstrādi vada MVI, ne gadījumos, ja to dara ārstniecības iestādes vai augstskolas. 
Aprēķinos nav iekļauts laiks un samaksa, kas ir nepieciešama, lai asociācija izpildītu 8..,10., 12. punktā noteikto saskaņošanas procesu. Lai profesionālās organizācijas varētu saskaņot vai atteikt saskaņojumu kādam vadlīniju/algoritmu/ceļu projektam, tām ir jāiepazīstas ar tā saturu un jāizvērtē tā zinātniskā un faktiskā pamatotība. Anotācijā nav veikti aprēķini cik šāds darbs varētu izmaksāt.  
Tā kā anotācijā norādītais aprēķins ir pilnībā kļūdains, bet daļā trūkst, lūdzu precizēt noteikumu projekta 8., 10., 12. punkta formulējumu, lai viennozīmīgi varētu noteikt, kāds darbs patiesībā jāveic. Lūdzu pārstrādāt un papildināt Anotācijā norādītos aprēķinus, balstoties uz reālu aptauju vai datiem par laiku, ko faktiski patērē ārstu profesionālās organizācijas, ārstniecības iestādes un augstskolas 8., 10. un 12. punktā noteiktā iesnieguma sagatavošanai, un uzrādīt pilnu, pārbaudāmu aprēķina metodiku.

 

-