Atzinums

Informatīvā ziņojuma 4.1. apakšnodaļā piedāvātā 1. risinājuma izklāstā norādīts, ka "ārējā normatīvajā aktā jāpaplašina AM (aizsardzības ministra) funkcijas, nosakot tiesības aizsardzības ministram veikt NIS2 direktīvā paredzēto administratīvo sodu piemērošanu". Savukārt šā ziņojuma 6. nodaļā paredzēti grozījumi Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumos Nr. 236 "Aizsardzības ministrijas nolikums", lai noteiktu "aizsardzības ministra tiesības Centra vārdā īstenot administratīvās sodīšanas funkciju".

Administratīvā pārkāpuma procesu ir tiesīgas veikt tikai Administratīvās atbildības likuma 115. pantā minēto publisko personu iestāžu amatpersonas. Šajā pantā ir uzskaitītas visas tās iestādes, kuru amatpersonas ir tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu. Iestāžu kompetenču sadalījums, izskatot konkrētus administratīvos pārkāpumus, ir noteikts nozaru likumos. Ja attiecīga iestāde nav minēta Administratīvās atbildības likuma 115. pantā, tās amatpersonas nav tiesīgas veikt administratīvā pārkāpuma procesu (Laveniece-Straupmane N. 15. nodaļa. Administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 377. lpp.). Nozaru likumos nevar paredzēt kompetenci veikt administratīvā pārkāpuma procesu to iestāžu amatpersonām, kuras nav minētas Administratīvās atbildības likuma 115. pantā. Savukārt Ministru kabineta noteikumos vispār nav iespējams regulēt amatpersonu kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā (Administratīvās atbildības likuma 2. pants), izņemot vienīgi iestādes nolikumā papildus varētu noteikt īpašu kompetences sadalījumu starp iestādes amatpersonām (Administratīvās atbildības likuma 115. panta otrā daļa).

Līdz ar to, ja šajā gadījumā piemērotu administratīvo atbildību un vēlētos noteikt Aizsardzības ministrijas amatpersonu kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā, tad vispirms būtu nepieciešami grozījumi Administratīvās atbildības likuma 115. pantā. Savukārt nozares likumā jāparedz pārkāpumi, par tiem piemērojamie sodi un amatpersonu kompetence administratīvo pārkāpumu procesā iestādē.

Lai arī Administratīvās atbildības likuma 115. pantā uzskaitīto iestāžu vidū ir atsevišķas ministrijas, administratīvā sodīšana nav tipisks ministrijas uzdevums. Parasti ministriju uzdevums ir veidot politiku attiecīgajā nozarē, nevis veikt uzraudzības un sodīšanas funkcijas. Ministriju iekļaušana šajā pantā ir izņēmums. Iespēju robežās ir jārisina jautājums par attiecīgo uzdevumu nodošanu citai kompetentajai valsts pārvaldes iestādei (Laveniece-Straupmane N. 15. nodaļa. Administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 379.-380. lpp.).

Ja iepriekš minētais viedoklis par ministrijas lomu ir vairāk pārvaldes organizācijas jautājums, tad nepavisam nav atbalstāms, ka administratīvā pārkāpuma procesu veic ministrs. Pat nevērtējot apsvērumus par politisku amatpersonu iesaisti sodošā procesā, šādā gadījumā netiek nodrošināta tipiskā pārsūdzības kārtība administratīvā pārkāpuma procesā. Administratīvā pārkāpuma process iestādē veidojams tādējādi, lai būtu nodrošināta iespēja attiecīgos lēmumus pārsūdzēt augstākai amatpersonai.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt informatīvo ziņojumu.

Papildus minētajam norādām, ka administratīvie sodi un kriminālsodi ir valsts ius puniendi (tiesību sodīt) atspulgs (Ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa‑Bordonas 2017. gada 12. septembra secinājumu lietā C-524/15 113. punkts). Administratīvā pārkāpuma procesu ir tiesīgas uzsākt un veikt tikai valsts pārvaldes amatpersonas. Tas izriet no apstākļa, ka administratīvā pārkāpuma procesā pret personu tiek īstenota ne tikai valsts pārvaldes vara, kā tas ir "parastajās" administratīvi tiesiskajās attiecībās, bet tiek realizēta arī sodošā funkcija. Tā rezultātā nav pieļaujama administratīvās sodīšanas deleģēšana privātpersonām (plašāk sk. Laveniece-Straupmane N. 15. nodaļa. Administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 378. lpp.). Tāpat administratīvā pārkāpuma procesā nav iesaistāma privātpersona pat tad, ja tai ir deleģēti kādi pārvaldes uzdevumi.

Aicinām informatīvajā ziņojumā neiekļaut detalizētu direktīvā paredzēto sankciju (sodu) īstenošanas mehānismu, tostarp jautājumus, kas saistīti ar administratīvo atbildību. Vairums no atzinumā minētajiem jautājumiem būs izlemjami direktīvas ieviešanas laikā, izstrādājot nepieciešamos normatīvos tiesību aktus. Informatīvā ziņojuma sagatavošanas laikā tos nav iespējams izvērtēt, kā arī šāda pieeja nav lietderīga. Neskatoties uz informatīvajā ziņojumā minēto, piemēram, administratīvās atbildības nepieciešamība un pieļaujamība tāpat būs vērtējama attiecīgo nozaru likumu sagatavošanas laikā.
 

-

Informatīvā ziņojuma 3.5. apakšnodaļā norādīts: "Gadījumā, ja vienības neievēro NIS2 direktīvā noteiktās prasības, kompetentajai iestādei ir tiesības veikt dažādas izpildes darbības, piemēram, izdot brīdinājumus, saistošus norādījumus, uzdot izbeigt kādu rīcību, novērst prasību neizpildi konkrētā termiņā un papildus vai atsevišķi uzlikt arī administratīvos naudas sodus. NIS2 direktīva nosaka, ka par tajā noteikto prasību neizpildi ir tiesības saukt pie administratīvās atbildības konkrētā NIS2 direktīvas subjekta amatpersonas."

Pirmkārt, pārsteidzīgs varētu būt apgalvojums, ka šī direktīva nosaka tiesības personas saukt pie administratīvās atbildības. Eiropas Savienības tiesību akti parasti tieši nenoteic, kāda veida sankcijas dalībvalstij ir jāparedz. Tādējādi ir iespējams pat kombinēt krimināltiesiskus, administratīvi tiesiskus vai civiltiesiskus pasākumus. Šādā gadījumā sankciju efektivitāte, samērīgums un preventīvā ietekme izvērtējama, ievērojot visu pasākumu kopumu (sal. Damjan M., Lutman K. Article 25. In: Collective Commentary about The New Package Travel Directive. Estoril: Estoril Higher Institute for Tourism and Hostel Studies, 2020, p. 529). Konkrētajā gadījumā direktīvā ir paredzēti administratīvi naudas sodi. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Latvijā obligāti būtu nosakāma administratīvā atbildība, kā tas ir norādīts informatīvajā ziņojumā (piemēram, nav izslēgta iespēja izdot administratīvu aktu un izmantot piespiedu naudu kā piespiedu izpildes līdzekli). Jebkurā gadījumā administratīvās atbildības nepieciešamība un pieļaujamība vēl tikai būs vērtējama, izmantojot doktrīnā attīstītos kritērijus (plašāk sk.: Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54.-58. lpp.).

Otrkārt, nav saskatāms pamatojums apgalvojumam, ka sodi būtu piemērojami tieši amatpersonām, nevis, piemēram, juridiskai personai kā tādai. Administratīvās atbildības kontekstā turklāt ar jēdzienu "amatpersona" parasti saprot pārvaldes amatpersonas, nevis privāto tiesību juridisko personu institūciju pārstāvjus.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt informatīvo ziņojumu. Aicinām neizmantot konkrētu atbildības veidu apzīmējumu un detalizēti neizklāstīt sankciju (sodu, citu pasākumu) piemērošanas procedūru (sk. arī informatīvā ziņojuma 3.5. apakšnodaļas pēdējās trīs rindkopas un 4. nodaļā minēto par sodu piemērošanu atkārtotu pārkāpumu gadījumā, kur ietvertais skaidrojums gluži neatbilst administratīvā soda piemērošanas kritērijiem, ja tiktu paredzēta administratīvā atbildība).

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka konkrētajā gadījumā regulējums skar arī valsts un pašvaldību institūcijas. Publisko tiesību juridiskā persona nav administratīvi sodāma, kaut arī tā būtu izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Šādos gadījumos administratīvais sods tiek piemērots publisko tiesību juridiskās personas amatpersonai. Sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona ir Latvijas Republika, atvasinātā publisko tiesību juridiskā persona ir pašvaldība, kā arī jebkura cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona, piemēram, Latvijas Universitāte. Administratīvos sodus piemēro tiešās un pastarpinātās valsts pārvaldes iestādes. Ja pieņemtu, ka administratīvo pārkāpumu var izdarīt arī publiska persona, tad izrādītos, ka persona piemēro sodu pati sev, jo valsts pārvaldes iestādes ietilpst jēdzienā "publiska persona". Pat gadījumā, ja pašvaldības iestādes amatpersona piemērotu sodu Latvijas Republikai vai otrādi, tiktu pārkāpts valsts pārvaldes vienotības princips. Tomēr vēl būtiskāk ir tas, ka naudas soda piemērošanas gadījumā tiktu panākts nevis taisnīgs un tiesisks mērķis, bet tieši pretēji – radīts sabiedrības interešu aizskārums. Valsts pārvalde darbojas sabiedrības labā. Šī mērķa sasniegšanai valsts pārvaldes iestādēm konkrētu valsts pārvaldes funkciju (uzdevumu) īstenošanai ir piešķirti budžeta līdzekļi. Ja budžeta līdzekļi tiktu izmantoti naudas soda samaksai, tas nozīmētu, ka tiek apdraudēta kādu konkrētu valsts pārvaldes funkciju pilnvērtīga un pienācīga veikšana (Smiltēna A. 2. nodaļa. Administratīvais pārkāpums. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 110.-111. lpp.). Tiesību normu īstenošanas kontrole valsts pārvaldē tiek nodrošināta vai nu hierarhiskā kārtībā, vai sadarbojoties, bet ne sodot (protams, izņemot disciplināratbildību). Tiesību normu īstenošanas kontrolē valsts pārvalde darbojas kā vienots organisms. Atzīstot vienas publiskas personas vai tās iestādes tiesības sodīt citu publisku personu, tiktu pārkāpts valsts pārvaldes vienotības princips (Danovskis E. Administratīvā pārkāpuma subjekta noteikšanas problēmas. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 54.-55. lpp.). Savukārt amatpersonām pamatā būtu piemērojama disciplināratbildība (Administratīvās atbildības likuma 9. pants).
 

-

Informatīvā ziņojuma 2.2. apakšnodaļā norādīts: "Tāpat AM sadarbībā ar CERT.LV būs jāuzrauga vienībām noteikto drošības un incidentu paziņošanas prasību ievērošana, kā arī NIS2 direktīvā noteiktajā kārtībā jānosaka administratīvo sodu piemērošanas kārtība par šo prasību neizpildi." Līdzīga norāde atrodama arī informatīvā ziņojuma 3.1. apakšnodaļā: "AM šie NIS2 direktīvas subjekti būs jāidentificē, kopīgi ar CERT.LV jāuzrauga NIS2 direktīvas subjektiem noteikto drošības un incidentu paziņošanas prasību ievērošana, kā arī NIS2 direktīvā noteiktajā kārtībā jānosaka administratīvo sodu piemērošanas kārtība par šo prasību neizpildi."

Nav saprotams, kas domāts ar apgalvojumu, ka būs "jānosaka administratīvo sodu piemērošanas kārtība". Teorētiski iespējams, ka direktīvā paredzēto "administratīvo sodu" piemērošana varētu notikt, piemēram, administratīvā pārkāpuma procesā vai administratīvajā procesā. Abos gadījumos piemērošanas kārtību noteiks ārējie normatīvie akti (Administratīvās atbildības likums vai Administratīvā procesa likums). Aizsardzības ministrijai nav tiesību noteikt šādu kārtību.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt informatīvo ziņojumu.
 

-