Atzinums

1. Iebilstam pret Labklājības ministrijas (LM) piedāvāto sarežģīto invaliditātes novērtēšanas pieeju, kas paredz papildus WHODAS 2.0 instrumentam ieviest arī mērķēto protokolu sistēmu.
Saskaņā ar Pasaules Bankas (PB) ziņojumiem invaliditātes smaguma pakāpes noteikšanai pietiek ar medicīnisko informāciju kopā ar WHODAS 2.0 anketā ievākto funkcionēšanas informāciju, ja anketu klīniskā intervijā aizpilda apmācīts funkcionālais speciālists. WHODAS 2.0 ir Pasaules Veselības organizācijas (PVO) validēts un starptautiski atzīts instruments, kas aptver visus būtiskos funkcionēšanas domēnus un nodrošina uzticamu, empīriski pārbaudītu pieeju biopsihosociālā modeļa ietvaros.
LM piedāvājums papildus ieviest mērķētos protokolus kā obligātu novērtējuma sastāvdaļu ir neproporcionāli komplicēts, izmaksu ziņā neefektīvs un pretrunā ar valdības birokrātijas mazināšanas politiku. Šāda pieeja dublē WHODAS 2.0 saturu, pagarina novērtēšanas laiku, palielina VDEĀVK noslodzi (kas šobrīd spēj nodrošināt klātienes izvērtējumu tikai ap 1 % gadījumu).
SST ieskatā, lai nodrošinātu procesa objektivitāti, pieejamību un administratīvo efektivitāti, WHODAS 2.0 novērtējums būtu jāveic ergoterapeitam vai fizioterapeitam ārstniecības iestādē ārpus VDEĀVK, nevis pašā komisijā. Šāda pieeja būtu objektīvāka, jo ārstniecības iestādēs strādājošie ergoterapeiti un fizioterapeiti redz personu reālajā funkcionēšanas vidē un var balstīt izvērtējumu ilgākā novērošanā, nevis vienā formālā vizītē. Šāda kārtība arī mazinātu interešu konfliktu risku, veicinātu objektivitāti, līdz ar to vērtējums būtu profesionāli neitrālāks un ticamāks. Turklāt ārpus komisijas vide rada mazāku psiholoģisko spriedzi personai ar invaliditāti un veicina atklātāku komunikāciju.
SST uzskata, ka pirms informatīvā ziņojuma virzīšanas Ministru kabinetā LM bija nepieciešams veikt pilotprojektu, kur praksē tiek pārbaudīta WHODAS 2.0 anketas izmantošana un tās kombinācija ar iespējamiem papildu protokoliem, tai skaitā iesaistot esošos klientus ar sarežģītiem funkcionālajiem traucējumiem. Šāds izmēģinājums ļautu pierādījumos balstīti novērtēt, vai WHODAS 2.0 vien nodrošina pietiekamu precizitāti, kādas būtu izmaksas, procesa ilgums un administratīvais slogs, un vai mērķētie protokoli sniedz reālu pievienoto vērtību. Šāda pieeja atbilst labas pārvaldības, lietderības un izmaksu efektivitātes principiem, kā arī publiskās politikas ietekmes novērtēšanas pamatnostādnēm, kas paredz jaunu sistēmu testēšanu pirms ieviešanas praksē.
SST aicina LM pārskatīt piedāvāto metodoloģiju un paredzēt, ka WHODAS 2.0 klīniskā intervija, ko veic ergoterapeits vai fizioterapeits ārpus VDEĀVK, ir galvenais funkcionēšanas novērtējuma instruments, bet mērķētie protokoli tiek izmantoti tikai specifiskos gadījumos, kad pamatoti ir nepieciešams padziļināts izvērtējums, kas nav sasniedzams ar WHODAS 2.0. Šāda pieeja nodrošinātu līdzsvaru starp kvalitāti, objektivitāti un izmaksu efektivitāti, vienlaikus ievērojot cilvēktiesībās balstītas pieejas un PVO rekomendācijas.
2. Iebilstam pret Labklājības ministrijas piedāvāto invaliditātes vērtēšanas metodiku, kas paredz katrai funkcionēšanas jomai izstrādāt atsevišķus mērķētos protokolus (piemēram, kustību, redzes, dzirdes, kognitīvo vai psihisko traucējumu gadījumā) un pēc tam matemātiski summēt iegūtos punktus, dalot tos ar kopējo kategoriju skaitu. Šāda formula, kas nosaka kopējo invaliditātes pakāpi kā vidējo rādītāju, neobjektīvi atspoguļo personas reālo funkcionēšanas situāciju un vajadzības un ir pretrunā cilvēktiesībās balstītas pieejas principiem. Matemātiska “punktu izlīdzināšana” starp dažādiem funkcionēšanas aspektiem faktiski samazina invaliditātes smaguma novērtējumu cilvēkiem ar būtiskiem ierobežojumiem vienā vai vairākās pamatjomās. Piemēram, persona, kura nespēj pārvietoties vai veikt pašaprūpi, bet citās jomās funkcionē labi, pēc šīs formulas var tikt novērtēta kā ar “mērenu invaliditāti”, kaut arī viņai ikdienā nepieciešama palīdzība un uzraudzība. Šāda pieeja ir pretēja ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kur uzsvērta individuāla un vajadzībās balstīta pieeja, kā arī Pasaules Veselības organizācijas noteiktajai Starptautiskās funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijas (SFK) būtībai, kas paredz funkcionēšanas izvērtēšanu pa atsevišķiem domēniem, nevis mehānisku to summēšanu. SFK uzsver, ka viens būtisks ierobežojums konkrētā jomā var būt pietiekams, lai persona tiktu atzīta par smagi ierobežotu, un tas nedrīkst tikt “izlīdzināts” ar citām saglabātām funkcijām. Šāda pieeja ne tikai neatbilst cilvēktiesību un vienlīdzīgas attieksmes principiem, bet arī rada diskriminācijas risku cilvēkiem ar specifiskiem, bet būtiskiem funkcionēšanas traucējumiem. Invaliditātes noteikšanas sistēmai jābūt taisnīgai, saprotamai un reāli atbilstošai personas dzīves situācijai. Lai novērstu šos riskus, SST aicina Labklājības ministriju paredzēt korekcijas mehānismu, kas nodrošina, ka, ja persona kādā no būtiskajām funkcionēšanas jomām (piemēram, mobilitāte, pašaprūpe, komunikācija vai redze) tiek novērtēta ar 3 vai 4 punktiem (smags vai ļoti smags ierobežojums, nepieciešama palīdzība vai persona nespēj patstāvīgi funkcionēt), tad kopējais invaliditātes novērtējums nedrīkst būt zemāks par šo pakāpi. Šāda korekcija nodrošinātu, ka būtiski funkcionēšanas ierobežojumi netiek matemātiski “atšķaidīti”, un katras personas vajadzības tiek pienācīgi atspoguļotas. Šāda pieeja būtu cilvēktiesiski atbilstoša, sociāli taisnīga un profesionāli pamatota, jo tā novērstu diskriminācijas risku un nodrošinātu, ka sistēma patiesi vērtē cilvēku dzīves realitāti, nevis tikai formālus skaitļus.
3. Mūsu ieskatā, nav nepieciešams veidot jaunas amata vietas funkcionālajiem speciālistiem VDEĀVK struktūrā, kā to piedāvā Labklājības ministrija. Funkcionēšanas novērtējumu var pilnvērtīgi nodrošināt ārstniecības iestādēs jau esošie ergoterapeiti un fizioterapeiti, kuri ikdienā veic pacientu funkcionālo spēju un ierobežojumu izvērtēšanu saskaņā ar biopsihosociālo modeli. Lai nodrošinātu vienotu kvalitāti un objektivitāti invaliditātes novērtēšanā, šiem speciālistiem varētu paredzēt speciālu papildapmācību invaliditātes ekspertīzes veikšanai, nevis radīt jaunas štata vietas. Šāda pieeja būtu gan finansiāli racionāla, gan atbilstu birokrātijas mazināšanas un publisko resursu efektīvas izmantošanas principiem, vienlaikus nodrošinot profesionāli pamatotu un vienlīdz pieejamu novērtējumu visā valstī.
4.  Norādām, ka Labklājības ministrijas piedāvātā pieeja neatbilst labas pārvaldības un pierādījumos balstītas politikas principiem, jo pilotprojekts, kas paredz WHODAS 2.0 un mērķēto protokolu testēšanu, tiek plānots tikai pēc ziņojuma apstiprināšanas Ministru kabinetā. Tas nozīmē, ka valdībai tiek piedāvāts apstiprināt sistēmu, kuras lietderība, praktiskā piemērošana un izmaksu efektivitāte vēl nav pārbaudīta. Šāda secība ir metodoloģiski nepamatota, jo jaunas novērtēšanas pieejas, kas ietekmē tūkstošiem cilvēku ar invaliditāti, vispirms ir jāpilotē reālajos apstākļos, jāsalīdzina ar esošo sistēmu un jāanalizē rezultāti, pirms tiek pieņemts politisks lēmums par tās ieviešanu. SST uzsver, ka tikai šāda secība atbilst labas pārvaldības, caurskatāmības un atbildīgas rīcībpolitikas standartiem.
5. Ņemot vērā, ka sabiedrības līdzdalības gaitā Labklājības ministrija neveica precizējumus ziņojumā, atkārtoti iebilstam pret Ziņojuma kvalitāti un lūdzam skaidrot ziņojumā:
5.1. norādām, ka Ziņojuma tekstā nav iekļauta informācija par sabiedrības un mērķgrupas līdzdalību tā izstrādē. Lai gan Labklājības ministrija sabiedrības līdzdalības viedokļu apkopojumā vispārīgi norādījusi, ka notikušas “sarunas ar NVO un pakalpojumu sniedzējiem”, Ziņojumā nav sniegta konkrēta informācija par to, ar kurām organizācijām, kad un kādā formātā šīs konsultācijas notikušas, kā arī kā šie viedokļi nav atspoguļoti dokumentā. Ņemot vērā, ka Ziņojums paredz būtiskas izmaiņas invaliditātes noteikšanas sistēmā, kas tieši ietekmēs personu tiesības uz atbalstu pakalpojumiem, konsultēšanās ar mērķgrupu un pilsonisko sabiedrību bija obligāta.
SST aicina Labklājības ministriju precizēt Ziņojumu, iekļaujot skaidru un pārbaudāmu informāciju par sabiedrības līdzdalības procesu: konsultāciju datumiem, dalībniekiem (organizācijām, institūcijām, privātpersonām - mērķgrupu), apspriestajiem jautājumiem un to, kā sniegtie viedokļi ir ņemti vērā. Šāda informācija ir būtiska, lai nodrošinātu caurskatāmību, uzticēšanos un atbilstību labas pārvaldības principiem, īpaši ņemot vērā, ka Ziņojums faktiski paredz jaunas invaliditātes novērtēšanas sistēmas ieviešanu, nevis esošās pilnveidi, tai skaitā paredzot nesamērīgu slogu un cilvēktiesībās nebalstītu mehānismu.
5.2. Ziņojumā noteikts, ka, “izvēloties ieviest cilvēktiesībās īstenotu invaliditātes sistēmu, Latvija ir izvēlējusies pāreju no tradicionālās veselības traucējumu izvērtēšanas uz cilvēktiesībās balstītu funkcionēšanas izvērtēšanu”. Tomēr nav skaidrots, vai un kā pašreizējā invaliditātes noteikšanas sistēma neatbilst cilvēktiesību principiem, kā arī ar ko jaunais modelis faktiski nodrošinās cilvēktiesībās īstenotu pieeju. Ziņojumā nav iekļauti kritēriji vai rādītāji, kas ļautu novērtēt, kā cilvēktiesību ievērošana tiks stiprināta praksē, piemēram, vai tiks samazināts administratīvais slogs, uzlabota procesu caurskatāmība, nodrošināta vienlīdzīga attieksme vai personu iespēja pārsūdzēt lēmumus. Šobrīd piedāvātā pieeja drīzāk paredz birokrātiski sarežģītāku un vairākslāņainu izvērtējumu, iesaistot jaunus protokolus un punktu sistēmu, kas faktiski var palielināt procedūras ilgumu un neskaidrību personām ar invaliditāti, nevis mazināt slogu. Tādējādi cilvēktiesību pieejas īstenošana paliek deklaratīva, bez skaidra pamatojuma un izmērāmiem rezultātiem. Lai nodrošinātu caurskatāmu un uz cilvēku vērstu pieeju, nepieciešams precizēt Ziņojumu, skaidri norādot, kādā ziņā pašreizējā sistēma neatbilst cilvēktiesību principiem un ar kādiem konkrētiem mehānismiem un rādītājiem jaunais modelis tos īstenos praksē, tostarp mazinot administratīvo slogu, uzlabojot objektivitāti, pieejamību un personu līdzdalību lēmumu pieņemšanā.
5.3. Ziņojumā nav skaidrots, pēc kādiem kritērijiem izvēlētas valstis, kuru pieredze izmantota invaliditātes novērtēšanas modeļa izstrādē. Analīzē galvenokārt izmantoti dienvidu Eiropas valstu piemēri, piemēram, Kipra, uz kuru arī atsaucas VDEĀVK, norādot, ka piedāvātais modelis ir līdzīgs šajā valstī ieviestajai sistēmai. Tomēr Kipras sociālekonomiskie un institucionālie apstākļi būtiski atšķiras no Latvijas, un tajās nav tieši salīdzināmas sociālās aizsardzības un veselības aprūpes sistēmas. Ziņojumā nav veikts salīdzinošs izvērtējums ar Ziemeļvalstu praksi – Somiju, Zviedriju un Norvēģiju –, kurās izveidotas caurskatāmas, cilvēktiesībās balstītas un efektīvas invaliditātes novērtēšanas sistēmas. Šāds ierobežots skatījums liedz pamatoti izvērtēt, vai piedāvātais modelis ir piemērotākais Latvijas apstākļiem un vai tas faktiski nodrošinās cilvēktiesībās balstītu, taisnīgu un efektīvu pieeju, kā to deklarē Labklājības ministrija.

-