Atzinums

Vēlreiz aicinām Izglītības likumā skaidri nodalīt un ietvert atsevišķu normu par privātajām mācību iestādēm, neattiecinot uz tām vispārējo regulējumu par valodu lietojumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs.
Atbalstām likumprojekta mērķi nodrošināt, ka ikviens Latvijas bērns teicami pārvalda valsts valodu, tomēr to var sasniegt dažādos veidos, ne tikai uz mazākumtautību valodu apguves rēķina.
Privātās izglītības iestādes darbību organizē un pamatā finansē nevis valsts vai pašvaldība, bet privātpersonas. Privātās izglītības iestādes nerealizē valsts garantēto izglītību ikvienam bērnam, tās vienmēr izvēlas vecāki. Tāpēc šajā gadījumā valstij ir galvenokārt negatīvs pienākums neiejaukties tiesību realizācijā, paredzot vien prasības attiecībā uz rezultātu, proti, privātajām izglītības iestādēm tāpat jānodrošina valsts valodas apguve.
Satversmes tiesas tiesnešu Jāņa Neimaņa un Artūra Kuča atsevišķās domās lietā Nr. 2018-22-01 arī ir uzsvērts, ka valsts ir pārmērīgi iejaukusies privāto skolu darbības brīvībā, kas diemžēl vispār nav minēts un nav analizēts likumprojekta anotācijā, kā arī nav ņemts vērā un nav komentēts sabiedrības iebildumu un priekšlikumu kopsavilkumā, tāpat kā Eiropas Padomes Venēcijas komisijas 2020. gada 18. jūnija viedoklis (CDL-AD(2020)012-e), ka privātskolām jāļauj nodrošināt izglītību mazākumtautību valodās (119. punkts) un tās jāatbrīvo no obligātajām latviešu valodas lietošanas proporcijām, kas piemērojamas valsts skolām, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas (120. punkts). Proti, Venēcijas komisija attiecībā uz privātskolām ir uzsvērusi, ka, lai ievērotu starptautiskās saistības, varas iestādēm tiek ieteikts neattiecināt uz privātajām skolām latviešu valodas lietojuma obligātās proporcijas, kas tiek piemērotas valsts skolām, kurās tiek īstenotas minoritāšu izglītības programmas (96. punkts). Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 13. pants, lasot saistībā ar 14. panta trešo daļu, neliedz dalībvalstīm noteikt privātskolām par pienākumu nodrošināt, lai to audzēkņi iegūtu valsts valodas prasmi tādā pašā līmenī kā valsts skolās. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir tiesības atsaukt licenci privātskolām, kurās tiek apgūta obligātā izglītības programma, ja skola neizpilda valsts valodas prasmes nosacījumus (97. punkts). Venēcijas komisija arī ir secinājusi, ka Latvijai ir jāpārskata regulējums par pirmsskolas izglītību, lai nodrošinātu, ka pie nacionālajām minoritātēm piederošās personas turpina baudīt iespēju apgūt savas valodas zināšanas, kas ir būtiskas mazākumtautību identitātes aizsardzībai un veicināšanai, kā arī lingvistiskās dažādības saglabāšanā Latvijas sabiedrībā (119. punkts).
Likumprojekta anotācijā nav ņemts vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā šobrīd tiek izskatītas daudzas lietas par valodu lietojumu Latvijas izglītības iestādēs, tostarp lietas, kas ierosinātas pēc mūsu biedra un viņa bērnu pieteikumiem, Džibuti pret Latviju, Nr. 225/20 (par valodu lietojumu privātskolās) un Nr. 44641/20 (par valodu lietojumu privātpirmsskolās). Lieta Nr. 225/20 (par valodu lietojumu privātskolās) un dažas citas komunicētas 2021. gada 15. martā pēc būtības pilotprocedūrā, kas tika izstrādāta kā metode, lai identificētu strukturālās problēmas, kuru pamatā ir atkārtotas lietas pret konkrēto valstī, kas izriet no vispārējās disfunkcijas iekšējā līmenī, un noteiktu pienākumu rīkoties, lai tās risinātu. Tiesas uzdevums šajā pilotprocedūrā ir ne tikai pārbaudīt, vai konkrētajā lietā ir pārkāpta Eiropas Cilvēktiesību konvencija, bet arī identificēt sistēmiskās problēmas un sniegt valdībai skaidrus norādījumus par pasākumiem, kas jāveic to novēršanai. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nekad iepriekš nav vērtējusi Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. panta (tiesības uz izglītību) iespējamo pārkāpumu tieši saistībā ar valsts noteikto valodu lietojumu privātajās izglītības iestādēs (ir vērtēts tikai valodu lietojums publiskajās skolās).
Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmē, ka starp Eiropas Padomes dalībvalstīm ir starptautiska vienprātība, atzīstot minoritāšu īpašās vajadzības un pienākumu aizsargāt to drošību, identitāti un dzīvesveidu, ne tikai pašu minoritāšu interešu nodrošināšanas nolūkos, bet arī kultūras daudzveidības saglabāšanai, kas ir vērtība visai sabiedrībai. Turklāt pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības lietot savu dzimto valodu un iegūt izglītību šajā valodā, kā arī attiecīgais valsts pienākums aizsargāt un veicināt mazākumtautību valodu attīstību ir viens no principiem, ko nodrošina starptautiskie dokumenti par nacionālajām minoritātēm, kuros atbildētājvalsts ir puse (2021. gada 8. marta spriedums lietā Ádám un citi pret Rumāniju, Nos. 81114/17, un 5 citi, § 94).
Valstij ir jāņem vērā iespēja, kas šķiet visai reāla, ka attiecībā uz iejaukšanos valodu lietojumā privātskolās un privātpirmsskolās Eiropas Cilvēktiesību tiesa var atzīt tiesību uz izglītību pārkāpumu.
Ņemot vērā visu minēto, atkārtoti lūdzam papildināt likumprojektu, izslēdzot no valodu lietošanas ierobežojumu regulējuma privātās izglītības iestādes. Tas būtu sasniedzams, grozot likuma 9. panta 1.1 daļu un paredzot, ka privātajās izglītības iestādēs izglītību var iegūt valsts valodā vai citā valodā, vai arī papildinot likuma 9. panta otro daļu ar jaunu punktu, paredzot, ka citā valodā izglītību var iegūt privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs (līdzīgi kā likuma 9. panta otrās daļas 1. punkts paredzēja līdz 2018. gada 22. marta grozījumiem Izglītības likumā).

-

Nosakot valsts regulējuma un negatīvā pienākuma neiejaukties privātās izglītības brīvības īstenošanā robežas, ir svarīgi nošķirt izglītības standarta, izglītības programmas un mācību metožu jēdzienus, kā arī jādefinē mācību satura apguves valodas statuss šajā jēdzienu skalā.
Saskaņā ar Izglītības likuma 1. panta 27. punktu un 32. pantu valsts izglītības standarts nosaka izglītības programmu galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības obligāto saturu, iegūtās izglītības vērtēšanas pamatkritērijus un kārtību. Savukārt saskaņā ar Izglītības likuma 33. pantu un Vispārējās izglītības likuma 17. pantu vispārējās izglītības programma nosaka konkrētas programmas mērķus un uzdevumus, sadala izglītības saturu priekšmetos, nosaka programmas īstenošanas laika plānu, kā arī programmas īstenošanai nepieciešamus personāla, finanšu un materiālus līdzekļus.
Pedagoģijas zinātnē valoda ir uzskatāma par mācību satura apguves līdzekli. Didaktika, kas ir pedagoģijas daļa, kura pētī mācību procesu, nosaka izglītības mācību saturu – ko, kad un cik daudz no zinātņu pamatiem jāapgūst skolēniem; kā vadīt mācību procesu, lai skolēni mācītos ar prieku, nepārslogojot sevi, un viņu zināšanas būtu apjēgtas, pamatīgas un noturīgas. Vissvarīgākās didaktikas kategorijas ir mācību process, mācību principi, izglītības saturs, mācību metodes un mācību organizēšanas formas (Žukovs L. Ievads pedagoģija. Pamatkurss, Rīga: 1997, 40.-50.lpp.). Īpašu uzmanību valodas lomai pievērš bilingvālās izglītības teorija. Fundamentālajā Kolina Beikera monogrāfijā „Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati” ir norādīts, ka valoda ir uzskatāma par mācību paņēmienu (Beikers K. Bilingvisma un bilingvālās izglītības pamati. Inas Druvietes tulkojumā, Nordik. Rīga: 2002, 204.lpp.). Līdzīga nostāja ir pausta arī Latviešu valodas aģentūras izdotajā rakstu krājumā, kur bilingvālā izglītība tiek definēta kā klasē izmantotās mācību pieejas, kurās izglītošanai tiek izmantota valsts valodas apguvēju dzimtā valoda (Jaunais un aktuālais bilingvālajā izglītībā Latvijā un pasaulē. Rakstu krājums, Latviešu valodas aģentūra. Rīga: 2011, 26.lpp.). Tātad mācību satura apguves valoda ir uzskatāma par mācību metodi. ”Mūsdienās par [mācību] metodi sauc skolotāja un skolēnu savstarpēji saistītu sadarbības paņēmienu sistēmu, kura vērsta uz izglītošanas, audzināšanas un attīstības uzdevumu risināšanu mācību procesā” (Žukovs L. Ievads pedagoģija. Pamatkurss, Rīga: 1997, 72.lpp.). Salāgojot pedagoģijas atziņas ar Izglītības likuma tekstu, jāsecina, ka mācību metodes nav ne izglītības standarta, ne izglītības programmas sastāvdaļa. Tātad Latvijas izglītības sistēmā mācību metodes netiek regulētas ar normatīviem aktiem, bet paliek skolas ziņā. Šādu secinājumu apstiprina arī OECD salīdzinošais pētījums par skolu autonomiju, kas pieskaita Latvijas skolu sistēmu pie autonomu skolu sistēmu gala, kad skolas ir atbildīgas par valsts noteikto rezultātu un ir brīvas mācību procesa organizācijā un mācību metožu izvēlē (OECD (2018), "How decentralised are education systems, and what does it mean for schools?", Education Indicators in Focus, No. 64, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/e14575d5-en).
Izglītības likuma 9. pantā ietvertais valodas regulējums ir uzskatāms par izņēmumu no Latvijas izglītības sistēmas pārvaldīšanas principiem, kad valsts detalizēti nosaka mācību metodi. Uzskatām, ka ir jāvadās pēc privāto izglītības iestāžu definīcijas un pastāvēšanas jēgas, kas ir no publisko izglītības iestāžu atšķirīgu izglītības programmu īstenošana. Ja privātajām izglītības iestādēm ir brīvība programmu izveidē, vēl jo vairāk tām ir jābūt brīvām mācību metožu izvēlē. Tātad valodas kā mācību satura apgūšanas metodes noteikšana ietilpst izglītības tiesību kā indivīdu brīvības saturā un valstij ir pienākums atturēties no mācību metožu regulējuma privātajās izglītības iestādēs un ir jāatļauj izvēlēties tādu mācību metodi, kur satura apguve notiek galvenokārt dzimtajā valodā.
Tāpat it īpaši privāto izglītības iestāžu kontekstā jāatzīmē, ka likumprojekta anotācijā iekļauta atsauce uz līdz šim negrozītu Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešo daļu, kas nosaka, ka pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam, tomēr tālāk aprakstā secinot, ka nav citu alternatīvu risinājumu, kā sasniegt kvalitatīvas izglītības mērķi, kā tikai īstenojot mācības valsts valodā 100% apmērā.

-

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa paredz:
“3. Šā pakta dalībvalstis apņemas cienīt vecāku un attiecīgos gadījumos likumīgo aizbildņu brīvību izvēlēties saviem bērniem nevien valsts varas orgānu dibinātās skolas, bet arī citas skolas, kas atbilst tam izglītības prasību minimumam, kādu var noteikt vai apstiprināt valsts, un brīvību sekmēt savu bērnu reliģisko un tikumisko audzināšanu saskaņā ar savu pārliecību.
4. Nevienu šā panta daļu nedrīkst interpretēt tādējādi, lai iejauktos atsevišķu personu un iestāžu brīvībā dibināt un vadīt mācību iestādes, ja tās konsekventi ievēro šā panta 1.punktā minētos principus un prasību, lai šādās mācību iestādēs saņemamā izglītība atbilstu tam prasību minimumam, ko var noteikt valsts.”
Pakta Vispārējā komentārā Nr. 13 “Tiesības uz izglītību” ir skaidrots: “Otrais 13. panta trešās daļas elements ir vecāku un aizbildņu tiesības brīvi izvēlēties skolas, kas nav publiskas skolas, bet ar nosacījumu, ka skolas atbilst «minimālajiem izglītības standartiem, kurus noteic vai apstiprina valsts»” (UN Committee on economic, social and cultural rights. General comment No 13 (1999): The right to education, E/C.12/1999/10, para. 29).
Bērnu tiesību konvencijas 30. pants paredz: “Tajās valstīs, kur ir etniskās, konfesionālās vai lingvistiskās minoritātes vai pirmiedzīvotājiem piederīgas personas, bērnam, kas pieder pie šādām minoritātēm vai pirmiedzīvotājiem, nedrīkst liegt tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem baudīt savas kultūras vērtības, pievērsties savai reliģijai un praktizēt to vai lietot dzimto valodu.” Konvencijas 29. panta otrā daļa paredz, ka nevienu šā panta vai 28. panta (tiesības uz izglītību) daļu nedrīkst interpretēt tādējādi, ka tā ierobežo atsevišķu fizisku vai juridisku personu brīvību dibināt un vadīt izglītības iestādes, ja tiek ievēroti šā panta pirmajā daļā izklāstītie principi un izpildītas prasības par to, lai šādās mācību iestādēs iegūstamā izglītība atbilstu minimālajiem standartiem, ko noteikusi attiecīgā valsts, it īpaši 28. panta pirmās daļas a) un b) punkta kontekstā. Attiecīgi Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešā daļa no spēkā stāšanās brīža – 1998. gada 22. jūlija – un līdz šim brīdim nosaka, ka pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši Izglītības likumam.
ANO Īpašais ziņotājs mazākumtautību jautājumos ir atzinis, ka ir jāļauj, jāatzīst un pat jāveicina privāto skolu, kas izmanto minoritāšu valodu kā mācību līdzekli, izveidi un funkcionēšanu. Ievērojot savu ievainojamību, valodu minoritātēm vienmēr ir jābūt tiesībām mācīties dzimtajā valodā pašu veidotajās skolās, neatkarīgi no valsts vispārējās izglītības politikas. Normatīvajos aktos ir jābūt skaidri atļautam privāto skolu, kurās minoritāšu pārstāvji mācās dzimtajā valodā, dibināšanas un funkcionēšanas procesam. (United Nations Special Rapporteur on Minority Issues. Language Rights of Linguistic Minorities. A Practical Guide for Implementation. Geneva, March 2017, https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Minorities/SR/LanguageRightsLinguisticMinorities_EN.pdf, 22., 23. lpp.).
Tādējādi privātās izglītības iestādes tiek licencētas un tās programmas tiek akreditētas, tās izsniedz valsts atzītu izglītību apliecinošu dokumentu, tām ir jāievēro izglītības standartā ietvertās minimālās prasības, kā arī jāorganizē valsts pārbaudes darbi izglītojamiem tieši tāpat kā valsts un pašvaldību izglītības iestādēm. Būtībā privātām izglītības iestādēm nepastāv izvēle attiecībā uz mācību procesā sasniedzamo rezultātu, kam vienmēr jābūt valsts noteiktajām prasībām atbilstošas izglītības iegūšana.
Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvā komiteja tieši attiecībā uz situāciju Latvijā ir norādījusi, ka nav vēlams iejaukties mācību valodas izvēlē privātās izglītības iestādēs: “Konsultatīvā komiteja mudina varas iestādes izvairīties no jebkādiem likumdošanas pasākumiem, kas būtu pretrunā ar mazākumtautībām piederīgo personu tiesībām veidot un vadīt savas privātās izglītības iestādes, kā tas noteikts Vispārējās konvencijas 13. pantā. Tāpat komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai šie pasākumi netraucētu mazākumtautību pārstāvju centieniem ar privātās izglītības sistēmas palīdzību apmierināt savas vajadzības” (Opinion on Latvia, Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities, ACFC/OP/I(2008)002, 30 March 2011, https://rm.coe.int/168008be5a, 150. punkts).
Vispārējās konvencijas Konsultatīvās komitejas paskaidrojumā pie 13. panta kā tiesiski un citi šķēršļi norādīti ierobežojumi (tādi kā izglītības valoda) (Vispārējās konvencijas Konsultatīvā komiteja. 1. tematiskais komentārs par izglītības jautājumiem Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību gaismā, pieņemts 2006. gada 2. martā, pielikums (izglītības jautājumu saraksts, ko Konsultatīvā komiteja apsvērusi pirmā cikla secinājumos)).
Piemēram, Šveices Konfederācijas gadījumā Vispārējās konvencijas Konsultatīvā komiteja pirmajā, 2003.gada viedoklī rekomendēja pārskatīt privāto skolu ar minoritāšu apmācības valodu dibināšanas ierobežojumus, balstoties uz teritoriālo principu. Konsultatīvā komiteja atzinusi: “Šādi ierobežojumi ir problemātiski, raugoties no Vispārējās konvencijas 13. panta, jo tie paredz novērst privāto skolu, kuri nodrošina apmācību minoritātes valodā, dibināšanu ārpus to tradicionālās dibināšanas vietām” (The Framework Convention for the Protection of National Minorities: A Commentary, edited by Rainer Hofmann, Tove H. Malloy and Detlev Rein. Leiden: Brill | Nijhoff, 2018, p. 250, ar atsauci: ACFC 1. OP Switzerland (2003) para 65 ff, and 2. OP Switzerland (2008) paras 144–147). Otrajā, 2008.gada viedoklī Vispārējās konvencijas Konsultatīvā komiteja atreferēja Šveices iestāžu skaidrojumu, ka ierobežojumi, kas noteikti dažos kantonos izglītības valodai privātajās skolās ir domāti, lai veicinātu integrāciju un uzturētu tradicionālo valodu sadalījumu un līdz ar to saglabātu minoritāšu valodas, turklāt praksē nav zināmi gadījumi, ka nebūtu dota atļauja veidot privātu skolu, kura izmanto minoritātes valodu. Tomēr Konsultatīvā komiteja rekomendēja: “Kompetentajām kantonu iestādēm jānodrošina, ka tiesību aktu par privāto izglītību piemērošana neveido nepamatotus ierobežojumus attiecībā uz tiesībām izveidot un vadīt privātas skolas ar izglītību mazākumtautību valodā” (Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities. Second Opinion on Switzerland, adopted on 29 February 2008, pieejams, piemēram, https://tandis.odihr.pl/bitstream/20.500.12389/21336/1/07231.pdf, paras. 144-147).
Vispārējās konvencijas 13. pantā paredzēto nacionālo minoritāšu privāto izglītības un apmācības iestāžu jēga un saturs ir tieši izglītības apgūšana savā, mazākumtautības valodā ar mērķi saglabāt savu nacionālo identitāti, apgūt mazākumtautības valodu, tradīcijas, kultūru, arī reliģiju.
Vispārējās konvencijas normas daudzviet formulētas ļoti elastīgi, dodot katrai valstij plašas iespējas nodrošināt attiecīgo principu ievērošanu atbilstoši tās specifiskajai situācijai (Nacionālo minoritāšu konvencija – Eiropas pieredze Latvijai, Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību – Konsultatīvās komitejas viedokļi par atsevišķu Konvencijas pantu īstenošanu dalībvalstīs. Zin. red. Dr. pol. Nils Muižnieks. – Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006, 112.-113. lpp.). Tomēr valsts plašā rīcības brīvība ir īstenojama Vispārējās konvencijas ietvaros, nevis uzskatot tās normas par juridiski nesaistošām un aizstāvot valsts rīcību, kas ir tiešā pretrunā tās normām, konkrētā gadījumā 13. pantam.
Vispārējās konvencijas 13. pantā garantētās tiesības “izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes”, kas ietver arī izglītojamo tiesības mācīties šādās nacionālo minoritāšu izveidotajās un vadītajās privātajās izglītības iestādēs, nav ierobežojamas tikai ar iespēju apgūt savu dzimto mazākumtautības valodu, bet nozīmē tiesības iegūt visu izglītību privātajā izglītības iestādē mazākumtautības valodā. Atbilstoši iepriekšminētajam, tas neizslēdz prasības nodrošināt valsts valodas apguvi izpildi.
ANO Īpašais ziņotājs mazākumtautību jautājumos ir uzsvēris, ka attiecībā uz privātajām minoritāšu skolām var paredzēt, ka šajās skolās tiek apgūta arī valsts valoda. Tomēr ir jāpaliek pietiekamām iespējam apgūt attiecīgas minoritātes valodu, kā arī pietiekamām iespējam pasniegt citus priekšmetus minoritātes valodā (United Nations Special Rapporteur on Minority Issues. Language Rights of Linguistic Minorities. A Practical Guide for Implementation. Geneva, March 2017, https://www.ohchr.org/Documents/Issues/Minorities/SR/LanguageRightsLinguisticMinorities_EN.pdf, 23. lpp.).
Prasība izglītību privātajās mazākumtautību mācību iestādēs apgūt valsts valodā atņem Vispārējās konvencijas 13. panta pašu būtību, liedz iegūt izglītību savās, mazākumtautību privātajās izglītības iestādēs savā valodā. Šāds aizliegums atņem tiesību būtību arī tad, ja atsevišķu priekšmetu veidā ir iespējams apgūt nacionālo valodu, kultūru un tradīcijas. Atbilstoši iepriekšminētajam privāto mazākumtautību izglītības iestāžu jēga un saturs ir tieši izglītības apgūšana savā, mazākumtautības valodā, nevis atsevišķu papildpriekšmetu kā nacionālā valoda, kultūra un tradīcijas apgūšana.
Normatīvais regulējums, kas paredz personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, tiesībās izveidot un vadīt privātās izglītības iestādes ar tiesībām lietot tajās pašu valodu pastāv kopš Pirmā pasaules kara beigām.
Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 13. panta pašreizējais teksts ir veidojies, pamatojoties uz iepriekšējiem starptautiskiem dokumentiem, viens no tiem bija 1919. gada 28. jūnija Versaļas līgums, saskaņā ar kura 93. pantu tajā pašā dienā tika parakstīts Mazais Versaļas līgums, kurā teikts: “Polijas pavalstnieki, kuri pieder pie rasu, reliģijas vai valodas minoritātēm bauda vienādu attieksmi un aizsardzību likumā kā pārējie Polijas pavalstnieki. Proti, viņiem nodrošināmas vienādas tiesības uz sava rēķina dibināt, vadīt un kontrolēt labdarības, reliģiskās un sociālās organizācijas, skolas un citas mācību iestādes, ar tiesībām lietot viņu pašu valodu un brīvi izpaust savu reliģiju tajās” (8. pants) (Minorities treaty between the principle allied and associated powers (The British Empire, France, Italy Japan and the United States) and Poland, signed at Versailles. 1919. gada 28. jūnijs. Pieejams: http://www.forost.ungarisches-institut.de/pdf/19190628-3.pdf). Turklāt Mazā Versaļas līguma 1. pantā ir uzsvērts šo tiesību augstākais juridiskais spēks, saistošais un negrozāmais raksturs.
Kā redzams, Mazā Versaļas līguma 8. pants attiecās tieši uz privātajām minoritāšu mācību iestādēm. Valsts pienākumus nodrošināt izglītību minoritāšu valodā valsts skolās regulēja cits, līguma 9. pants, kam nebija negrozāms raksturs, uz kura pamata veidojies Vispārējās konvencijas 14. pants.
Tautu Savienība jeb Nāciju Līga 1920. gada 15. decembrī pieņēma rezolūciju, norādot, ka Albānijai, Kaukāza valstīm un Baltijas valstīm, lūdzot uzņemšanu šajā organizācijā, jāpiekrīt tādiem pašiem minoritāšu aizsardzības noteikumiem, kā Polijai. Latvija iesniedza šādu deklarāciju 1923. gada 7. jūlijā (On Their Own Behalf. Ewald Ammende, Europe’s National Minorities and the Campaign for Cultural Autonomy 1920-1936. Martyn Housden. Amsterdam. New York. 2014, p. 124).
Tātad, iesniedzot šo deklarāciju, Latvija uzņēmās, turklāt saistošā un negrozāmā veidā, pienākumu aizsargāt mazākumtautības, tostarp nodrošināt iespēju mazākumtautībām dibināt skolas un citas mācību iestādes, ar tiesībām lietot viņu pašu valodu tajās. Šīm saistībām atbilstošs bija Latvijas 1919. gada 8. decembra likums “Par Latvijas izglītības iestādēm” un 1919. gada 8. decembra likums “Par mazākuma tautību skolu iekārtu Latvijā”. 1919. gada 8. decembra likums “Par Latvijas izglītības iestādēm” noteica, ka nacionālo minoritāšu skolu sistēma ir savā organizācijā autonoma. Šī likuma 3. pants paredzēja: “Juridiskām, kā arī fiziskām personām, ir tiesība, saskaņā ar vispārējiem noteikumiem par privātskolām, dibināt un uzturēt skolas ar attiecīgas tautības mācības valodu.”
Šo Latvijas uzņemto saistību īstenošanu un Latvijas deklarācijas darbību vēlāk apturēja no valsts neatkarīgi apstākļi (Nāciju Līgas darbības izbeigšanās, Latvijas okupācija un pretlikumīga inkorporācija PSRS).
Vēlamies vērst uzmanību uz Starptautiskās tiesas 1935. gada 6. aprīļa skaidrojošo viedokli līdzīgā jautājumā par Albānijas mazākumtautību privātskolām. 1933. gadā Albānija, aizbildinoties ar attiecīgu konstitūcijas grozījumu, nolēma slēgt visas – gan albāņu, gan mazākumtautību – privātās skolas. Tiesa secināja, ka līdz ar privāto skolu slēgšanu pamatnācijas etniskās un reliģiskās īpatnības paliks neskartas, tomēr mazākumtautību pārstāvji zaudēs institūcijas, kas nepieciešamas to savdabības, rituālu utt. saglabāšanai. Tādējādi Albānija nevarēja aizbildināties ar vienādu attieksmi pret pamatnācijas un mazākumtautību pārstāvjiem, jo attiecībā uz mazākumtautību pārstāvjiem varētu būt vajadzīga atšķirīga attieksme. Tāpat tiesa ir atzinusi, ka minoritāšu tiesības veidot un vadīt pašu privātās skolas ir neatņemama minoritāšu aizsardzības sistēmas sastāvdaļa.
Vēlāk, 1961. gada Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja Rekomendācijā Nr. 285 (1961) par nacionālo minoritāšu tiesībām, pamatojoties uz to, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija un tās Pirmais protokols tikai aizsargā no diskriminācijas, bet nesatur nacionālām minoritātēm noteikto tiesību uzskaitījumu, ieteikts sagatavotajā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Protokolā Nr. 2 ietvert pantu, nosakot, ka: „[..] pie nacionālām minoritātēm piederošām personām nedrīkst liegt tiesības kopā ar citiem savas grupas biedriem atbilstoši vispārējai kārtībai uzturēt un attīstīt savu kultūru, lietot savu valodu, veidot savas skolas un iegūt izglītību viņu izvēlētajā valodā, kā arī piekopt savu reliģiju un izpildīt reliģiskos rituālus”. Lai arī Ministru komiteja šo rekomendāciju neņēma vērā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Protokolā Nr. 2 šāds pants netika iekļauts, tomēr turpmākajā periodā, izstrādājot Eiropas Padomes nostāju nacionālo minoritāšu tiesību jautājumos, uz šo rekomendāciju tomēr balstījās (Kalniņa I. Promocijas darbs. Nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības nodrošināšana pasaulē, Eiropā un Latvijā. Rīga, 2016, 29.-30. lpp., pieejams https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/31847/298-53118-Kalnina_Inese_JurP000632.pdf?sequence=1&isAllowed=y).
Latvija ir ratificējusi Vispārējo konvenciju ar 2005. gada 26. maija likumu, atzīstot tās normas par savas nacionālās tiesību sistēmas sastāvdaļu. Agrāk Latvija vienmēr ir atzinusi nacionālo minoritāšu tiesības dibināt un uzturēt skolas un citas mācību iestādes ar tiesībām tajās lietot minoritātes valodu. Ņemot vērā to, ka kopumā pamattiesību tvērums laikā kopš Otrā pasaules kara ir arvien paplašinājies, mazākumtautību tiesības mūsdienās nav sašaurināmas, salīdzinot ar tām tiesībām, kādas tika nodrošinātas mazākumtautībām Latvijā starpkaru periodā.
Tomēr mazākumtautību tiesības izglītībā šajā laika periodā, tostarp ar piedāvāto likumprojektu, tiek sašaurinātas, atņemot Vispārējās konvencijas 13. pantā garantētās mazākumtautību tiesības iegūt izglītību savās privātajās izglītības iestādēs savā valodā. Šāda situācija nevar tikt atzīta par atbilstošu ne pamattiesībām, ne starptautiskajām saistībām.
Valsts interesēs ir tāda izglītības sistēma, kura, no vienas puses, vismaz privātajās izglītības iestādēs ļauj mazākumtautību bērniem realizēt vēlmi mācīties savā valodā, bet, no otras puses, nodrošina to, ka mazākumtautību izglītojamie apgūst latviešu valodu un integrējas sabiedrībā.

-