Atzinums

Ierosinām svītrot Noteikumu projekta 4.1. punktu, kas paredz, ka, ja tiek ierīkota elektroenerģijas ražotāja un galalietotāja tiešā līnija, iesniedzējs iesniedz apstiprinātu tiešās līnijas ierīkošanas būvprojektu kā obligātu atļaujas pieprasīšanas kritēriju.
Tiešā līnija ir klasificējama kā pirmās grupas inženierbūve jeb pirmās grupas būve, atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 500 “Vispārīgie būvnoteikumi”. Minēto noteikumu 70. punkts noteic, ka šādas grupas būvju būvniecību ierosina, iesniedzot būvvaldē speciālajos būvnoteikumos noteikto būvniecības ieceres iesniegumu vai cita veida dokumentus. Ministru kabineta noteikumu Nr. 253 “Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi” 6.21. punkts noteic, ka pirmās grupas inženierbūvju jaunai būvniecībai tiek piemērots paskaidrojuma raksts, savukārt šo pašu noteikumu 14.1 punkts noteic, ka “ja plānotajai būvniecībai, kuru īsteno, pamatojoties uz paskaidrojuma rakstu, atbilstoši attiecīgajiem normatīvajiem aktiem ir nepieciešami tehniskie vai īpašie noteikumi, atļaujas vai saskaņojumi, tos pieprasa un saņem pirms attiecīgās būvniecības ieceres dokumentācijas iesniegšanas institūcijā, kura pilda būvvaldes funkcijas”. No minētā tiesiskā regulējuma izriet, ka tiešās līnijas kā pirmās grupas inženierbūves būvniecības process atbilstoši būvniecības normatīvajiem aktiem tiek uzsākts ar būvniecības ieceres iesniegšanu un paskaidrojuma raksta sagatavošanu, nevis ar būvprojekta izstrādi. Būvprojekts šādā gadījumā nav sākotnējais, bet gan turpmāks būvniecības procesa posms, kas īstenojams tikai pēc būvniecības ieceres pieņemšanas un attiecīgās atļaujas (tiešās līnijas izbūvei) saņemšanas. Līdz ar to prasība par apstiprināta būvprojekta iesniegšanu kā priekšnoteikumu tiesību uz tiešās līnijas ierīkošanu saņemšanai ir pretrunā būvniecības procesa noteikto secību, nav balstīta uz spēkā esošo būvniecības regulējumu un uzliek nesamērīgu un nepamatotu administratīvo slogu būvniecības ierosinātājam.
Papildus jānorāda, ka būvprojekta izstrāde pēc savas būtības ir finansiāli ietilpīgs un laikietilpīgs process, kas prasa būtiskus ieguldījumus no būvniecības ierosinātāja puses. Ja prasība par būvprojekta izstrādi tiek noteikta jau pirms ir saņemta atļauja tiešās līnijas ierīkošanai, būvniecības ierosinātājs tiek nostādīts situācijā, kurā tam ir jāuzņemas ievērojams finansiāls risks, jo gadījumā, ja atbildīgā iestāde pieņem negatīvu lēmumu un atļauju neizsniedz, visi ieguldītie līdzekļi būvprojekta izstrādē kļūst par neatgūstamiem zaudējumiem. Šāda pieeja ir pretrunā labas pārvaldības un samērīguma principam un nepamatoti attur potenciālos projektu īstenotājus no tiešo līniju projektu uzsākšanas.
Tāpat saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/944 Par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (Direktīva) 7. pantu Eiropas Savienības tiesību ietvarā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tiesības ierīkot tiešās līnijas, vienlaikus nosakot, ka atļauju piešķiršanas kritērijiem jābūt objektīviem un nediskriminējošiem un ka šo tiesību īstenošanai nedrīkst piemērot nesamērīgas administratīvās procedūras vai izmaksas. No minētā regulējuma izriet, ka tiešo līniju regulējuma pamatprincipi paredz arī to, ka administratīvajām procedūrām jābūt samērīgām un pārredzamām un ka tiešās līnijas nedrīkst tikt izmantotas kā instruments nepamatotai tirgus bloķēšanai. Direktīva neparedz būvprojekta apstiprināšanu kā priekšnosacījumu atļaujas saņemšanai, jo atļauja pēc savas būtības ir tiesību piešķiršanas akts, nevis būvniecības procesa noslēguma stadija, un ES pieeja skaidri nodala lēmumu par tiešās līnijas pieļaujamību pēc būtības no tās tehniskās realizācijas, kas ir risināma būvniecības procesa ietvaros.

 

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasība par apstiprināta būvprojekta iesniegšanu atļaujas pieprasīšanas stadijā nav pamatota, jo tā ir pretrunā gan būvniecības procesu regulējošo normatīvo aktu noteiktajai secībai, gan Eiropas Savienības tiesību principiem par samērīgu, objektīvu un nediskriminējošu tiešo līniju atļauju piešķiršanas kārtību, kā arī uzliek nesamērīgu un nepamatotu administratīvo un finansiālo slogu būvniecības ierosinātājam. Līdz ar to Noteikumu projekta 4.1. punkts ir svītrojams un tā vietā atjaunojama sākotnējā, pirmajā saskaņošanas redakcijā paredzētā pieeja, proti, ka atļaujas pieprasījumam pievienojama plānotās tiešās līnijas izvietojuma shēma atbilstoši Kadastra informācijas sistēmas telpiskajiem datiem, kas sniedz informāciju par tiešās līnijas garumu.

Ierosinām svītrot Noteikumu projekta 5.1. punktu, kas paredz, ka atbildīgā iestāde “ja tiek ierīkota izolēta elektroenerģijas ražotāja un izolēta galalietotāja tiešā līnija, lūdz elektroenerģijas pārvades sistēmas operatoru un sadales sistēmas operatoru, kura licences darbības zonā atrodas galalietotāja un elektroenerģijas ražošanas objekts, iesniegt atteikumu pieslēgt galalietotāja un elektroenerģijas ražošanas objektu savai elektroenerģijas sistēmai” [..]
Pirmkārt, šāda prasība praksē var radīt būtisku tiesisko nenoteiktību un nepamatotu administratīvo slogu. Sistēmas operatoram normatīvais regulējums neparedz konkrētu termiņu, kādā tam būtu pienākums izsniegt atteikumu pieslēgumam. Līdz ar to var nonākt situācijā, kurā atļaujas saņemšanas process faktiski tiek apturēts uz nenoteiktu laiku.
Otrkārt, praksē iespējams, ka sistēmas operators neatsaka pieslēgumu, vienlaikus norādot uz pieslēguma iespējamību un nosakot pieslēguma izbūves nosacījumus vai izmaksas, kas ir ekonomiski nesamērīgas un galalietotājam objektīvi nepamatotas. Šādā situācijā galalietotājs faktiski nesaņem piekļuvi elektroenerģijas sistēmai, taču vienlaikus nespēj izpildīt Noteikumu projekta 5.1. punktā noteikto prasību par formāla atteikuma iesniegšanu. Rezultātā tiek radīta situācija, kurā tiesības ierīkot tiešo līniju kļūst neizmantojamas.

 

Ņemot vērā minēto, Noteikumu projekta 5.1. punktā noteiktā prasība nav samērīga ar tās mērķi, rada neskaidrību un faktiski var liegt izmantot likumā paredzētās tiesības ierīkot tiešo līniju, tādēļ ierosinām šo punktu svītrot.

Vienlaikus ierosinām precizēt Noteikumu projekta 5.2. punktu, nosakot, ka atbildīgā iestāde “ja tiek ierīkota elektroenerģijas ražotāja un galalietotāja tiešā līnija, lūdz pieslēguma sistēmas operatoru iesniegt motivētu izvērtējumu par tiešās līnijas ierīkošanas negatīvas ietekmes neesību uz sistēmas drošu darbību vai tehnisko attīstību” ir piemērojams tikai gadījumos, kad elektroenerģijas ražošanas objektā tiek izmantots C vai D tipa elektroenerģijas ražošanas modulis.
Minētais ierosinājums ir saistīts ar to, ka tiešajām līnijām ar A vai B tipa ražošanas moduļiem šāda ietekme pēc būtības ir minimāla un objektīvi nevar tikt uzskatīta par negatīvu, jo šie moduļi parasti ir salīdzinoši mazjaudīgi (0,0008 MW A moduļiem un 0.5 MW B moduļiem) un to ietekme uz sistēmas stabilitāti, sprieguma/jaudas regulāciju un sistēmas kopējo tehnisko attīstību ir objektīvi mazāka. Līdz ar to vispārējs pienākums arī A/B gadījumos saņemt sistēmas operatora motivētu izvērtējumu rada nesamērīgu administratīvo slogu, kas kavē mazjaudas ģenerācijas un pašpatēriņa projektu attīstību, neradot proporcionālu ieguvumu elektroenerģijas sistēmas drošībai vai attīstībai. Turpretī C un D tipa moduļiem, ņemot vērā to potenciāli būtiskāku sistēmisko ietekmi, individuāls un motivēts sistēmas operatora izvērtējums var būt samērīgs instruments, lai pārliecinātos par tiešās līnijas risinājuma saderību ar elektroenerģijas sistēmas drošu darbību un ilgtermiņa attīstību.
Papildus norādām, ka, saglabājot izvērtējuma prasību tikai C/D gadījumos, tiek sasniegts Noteikumu projekta mērķis – aizsargāt sistēmas drošu darbību un tehnisko attīstību –, vienlaikus nodrošinot, ka procedūra ir prognozējama, efektīva un samērīga, kā arī nepārvēršas par faktisku barjeru tiešo līniju institūta izmantošanai mazjaudas projektos.
 

Precizēt Noteikumu projekta 5.2. punktu, nosakot, ka atbildīgā iestāde “ja tiek ierīkota elektroenerģijas ražotāja un galalietotāja tiešā līnija, lūdz pieslēguma sistēmas operatoru iesniegt motivētu izvērtējumu par tiešās līnijas ierīkošanas negatīvas ietekmes neesību uz sistēmas drošu darbību vai tehnisko attīstību” ir piemērojams tikai gadījumos, kad elektroenerģijas ražošanas objektā tiek izmantots C vai D tipa elektroenerģijas ražošanas modulis.