Projekta ID
22-TA-585Atzinuma sniedzējs
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība
Atzinums iesniegts
15.08.2022.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
LBAS nepiekrīt piedāvājai otrā teikuma redakcijai.
No civiltiesisko līgumu klasifikācijas viedokļa darba līgums ir divpusējs (savstarpējs), konsensuāls (līgums tiek noslēgts, panākot vienošanos) un atlīdzības līgums (Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna visp. zin. redakcijā, Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.-2400.p.). Otrs papild.izd., Rīga, Mans īpašums, 2000, 503. lpp.).
Darba likuma 28.pantā ir noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Savukārt, Darba likuma 40.pantā ir noteikts pienākums vienoties par vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu.
Ņemot vērā, ka Darba līgumā nav iespējams aprakstīt visus darbinieka pienākumus, atbilstoši Darba likuma 56.pantam, darba devējs ar saviem rīkojumiem var precizēt darbinieka darba pienākumus, bet tam ir sava robeža, proti, rīkojumi pieļaujamai tikai darba līguma ietvaros. Ja darba devējs vēlas uzdot darbiniekam veikt darbu, kas “iziet” ārpus nolīgtajiem pienākumiem, par to, atbilstoši Darba likuma 97.pantam ir jāvienojas.
LBAS uzskata, ka tieši tāpat ir jāvienojas (nevis uz likuma pamata jāpiešķir) par to, ka darba devējs iegūst un kādā apjomā iegūst tiesības izmantot darba tiesisko attiecību ietvarā radītos darbus.
Darba tiesībās vispārēji ir atzīts, ka viena no līguma pusēm – darbinieks – atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā, tādēļ tai papildus nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2004-10-01 9.3.1.punktu). Līdz ar to, nebūtu atbalstāms, ka likumprojekts pasliktina darbinieku tiesisko stāvokli.
No civiltiesisko līgumu klasifikācijas viedokļa darba līgums ir divpusējs (savstarpējs), konsensuāls (līgums tiek noslēgts, panākot vienošanos) un atlīdzības līgums (Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna visp. zin. redakcijā, Civillikuma komentāri. Saistību tiesības (1401.-2400.p.). Otrs papild.izd., Rīga, Mans īpašums, 2000, 503. lpp.).
Darba likuma 28.pantā ir noteikts, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs — maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Savukārt, Darba likuma 40.pantā ir noteikts pienākums vienoties par vispārīgu nolīgtā darba raksturojumu.
Ņemot vērā, ka Darba līgumā nav iespējams aprakstīt visus darbinieka pienākumus, atbilstoši Darba likuma 56.pantam, darba devējs ar saviem rīkojumiem var precizēt darbinieka darba pienākumus, bet tam ir sava robeža, proti, rīkojumi pieļaujamai tikai darba līguma ietvaros. Ja darba devējs vēlas uzdot darbiniekam veikt darbu, kas “iziet” ārpus nolīgtajiem pienākumiem, par to, atbilstoši Darba likuma 97.pantam ir jāvienojas.
LBAS uzskata, ka tieši tāpat ir jāvienojas (nevis uz likuma pamata jāpiešķir) par to, ka darba devējs iegūst un kādā apjomā iegūst tiesības izmantot darba tiesisko attiecību ietvarā radītos darbus.
Darba tiesībās vispārēji ir atzīts, ka viena no līguma pusēm – darbinieks – atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā, tādēļ tai papildus nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2004-10-01 9.3.1.punktu). Līdz ar to, nebūtu atbalstāms, ka likumprojekts pasliktina darbinieku tiesisko stāvokli.
Piedāvātā redakcija
-