Atzinums

Atšķirībā no sākotnējās redakcijas, sašaurināts normas tvērums, nosakot, ka tirgus dalībnieka amatpersonām var tikt noteikta atbildība tikai par aizliegtas vienošanās pārkāpumu publiskā iepirkumā, nevis jebkādu aizliegtas vienošanās pārkāpumu.
KP norāda, ka mākslīgi nodalīt privātos preču vai pakalpojumu pircējus no publiskajiem pasūtītājiem ir nepamatoti, izmeklējot pārkāpumus, kas izpaužas kā aizliegta vienošanās (turklāt, kas ir vissmagākie pārkāpumi konkurences tiesību jomā) un tam arī nav objektīva pamata, jo aizliegtas karteļa vienošanās vienlīdz negatīvi ietekmē kā privāto, tā publisko sektoru (konkurenci kā tādu) un negatīvās sekas konkurencei nav mazāk smagas, ja cietušie ir privātpersonas vai ietekmēti konkursi, kuros netiek izmantots publiskais finansējums. Negatīvo seku lielums ir atkarīgs no iesaistīto karteļa dalībnieku skaita, lieluma, vienošanās rakstura un ilguma, kā arī citiem tās parametriem, bet nevis no karteļa vienošanās rezultātā cietušā piederības publiskajai vai privātpersonai. Piemēram, 2021. gadā KP pieņēma lēmumu¹ , konstatējot desmit būvniecības uzņēmumu ilgstošu aizliegtu vienošanos par dalības nosacījumiem publiskajos un privātajos iepirkumos. Proti, “Būvnieku kartelis” neattiecās tikai uz publiskajiem pasūtītājiem, tieši pretēji, šajā lietā tika konstatēts, ka karteļa vienošanās dalībnieku starpā sadalīto objektu būvniecības pakalpojumus iegādājās arī privātie pasūtītāji. 2017. gadā KP atklāja un sodīja vairākus būvmateriālu ražotājus un tirgotājus par ilgstošu cenu saskaņošanu², kas ir uzskatāma par aizliegtu vienošanos jeb karteli. Šajā gadījumā atklātā aizliegtā vienošanās Latvijā attiecās uz būvmateriālu tirgotāju un ražotāju saskaņotu rīcību, ietekmējot ikvienu šo preču pircēju, nevis tieši uz publisko iepirkumu vai valsts pasūtījumiem. 
Pantā lietotais termins “karteļa vienošanās” ir interpretējams atbilstoši definīcijai, kas sniegta Konkurences likuma 1. panta 21. punktā.
¹ Sk.: https://lemumi.kp.gov.lv/files/documents/21210809_L%C4%93mums_Publiskojam%C4%81_versija.pdf 
² Sk.: https://lemumi.kp.gov.lv/files/lemumu_pielikumi/Ov2pXmWAbs.pdf 

    “1¹) izvērtē tirgus dalībnieka amatpersonu atbildību par tirgus dalībnieka karteļa  vienošanās aizlieguma  pārkāpumu.”

Likumprojekta 6. pantā piedāvātais likuma 43. panta trešās daļas 3. punkts nosaka termiņu pēc kura notecēšanas KP nevarēs uzsākt lietu par tiesību ierobežojuma piemērošanu pret tirgus dalībnieka amatpersonu.
KP norāda, ka  trīs gadu termiņš lietas par tiesību ierobežojuma piemērošanu uzsākšanai no pārkāpuma  izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, no pārkāpuma pārtraukšanas dienas, ir nesamērīgi īss un var padarīt piedāvātā likuma 43. panta piemērošanu apgrūtinošu vai pat neiespējamu praksē. Piemēram, 2023. gadā Konkurences padome pieņēma lēmumu³, kurā konstatēja trīs ceļu būvniecības uzņēmumu aizliegtu vienošanos publiskajos iepirkumos par ceļu un maģistrāļu būvniecību Latvijā. Aizliegtā vienošanās galvenokārt notika mutvārdu formātā, sarunu laikā konkurenti vienojās par piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkrētos iepirkumos, paredzēto uzvarētāju un aizsega piedāvājumu sagatavošanu, kā arī apmainījās ar informāciju par iesniedzamo piedāvājumu cenām un uzņēmumu nākotnes plāniem. Kartelis darbojās vismaz no 2016. gada līdz 2018. gadam. Šajā gadījumā no pārkāpuma pārtraukšanas dienas (piem., 23.07.2018.) līdz KP lēmuma pieņemšanai 01.06.2023. jau gandrīz pagājuši pieci gadi. Ievērojot pārkāpuma ilgumu, lietas izskatīšanas termiņu, jāņem vērā turpmāk norādītais.
Vispirms vēršama uzmanība, ka KL 27. pants jau nosaka vispārīgo KP izmeklēto lietu izmeklēšanas ilgumu, kas nevar kopumā pārsniegt divus gadus. Ņemot vērā to, ka praksē absolūtais vairākums KP izmeklēto lietu tiek pabeigtas vairāk kā viena gada laikā (pietuvojoties divus gadu termiņam), tad piedāvātā likuma 43. panta trešās daļas 3. punktā minētais trīs gadu termiņš nozīmēs to, ka praksē KP būs reāli iespējams uzsākt lietu par tiesību ierobežojuma piemērošanu pret tirgus dalībnieka amatpersonu tikai tad, ja KP, pirmkārt, savlaicīgi saņems vai pati iegūs informāciju par iespējamo konkurences pārkāpumu (tas vēl nebūs pārtraukts vai būs pārtraukts ne vairāk kā gadu iepriekš), otrkārt, KP paspēs izvērtēt un izanalizēt šo iegūto informāciju, nolemt par lietas ierosināšanu un veikt visas nepieciešamās procesuālās darbības, lai pieņemtu tiesiski pamatotu lēmumu. Praksē šāda trīs gadu termiņa noteikšana padarīs par neiespējamu atbildības noteikšanu amatpersonām, īpaši gadījumos, kad tiesībaizsardzības iestādes veic sākotnējo izmeklēšanu un fakti par iespējamo karteļa vienošanos tiek identificēti šīs izmeklēšanas laikā vai liks KP pieņemt sasteidzinātus lēmumus konkurences tiesību pārkāpumu lietās, lai varētu nepieciešamības gadījumā uzsākt lietu par tiesību ierobežojuma piemērošanu pret tirgus dalībnieka amatpersonu un paspēt iekļauties šo trīs gadu termiņos.  
Aplūkojot citu OECD dalībvalstu praksi, administratīvo pārkāpumu lietās noilgums ir pieci gadi (Slovēnija, Polija, Nīderlande, Lietuva), savukārt atsevišķās valstīs nav īpašu ierobežojumu un atbildība piemērojama, kamēr tirgus dalībnieks ir atbildīgs par konkurences tiesību pārkāpumu (Spānija), vai vispār nav noilguma attiecībā uz tirdzniecības aizliegumiem, kurus piemēro, ja pārkāpums ir būtisks un skar sabiedrības intereses (Zviedrija).
Nacionālajā līmenī Latvijā noilgums paredzēts arī citos normatīvajos aktos, kuros valsts pārvalde piemēro sodus privātpersonām administratīvajā procesā, piemēram, Kredītiestāžu likuma 199.¹ panta pirmā daļa paredz ierosināt administratīvo lietu piecu gadu laikā no pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, piecu gadu laikā no pārkāpuma izbeigšanas dienas. Tādējādi var prezumēt, ka pieci gadi būtu samērīgs termiņš, kurā KP var konstatēt tirgus dalībnieka amatpersonas atbildību konkurences tiesību pārkāpumā un uzsākt lietu pret tirgus dalībnieka amatpersonu, turklāt, tas arī būtu atbilstošs esošajai Latvijā pieejai un nebūtu nesamērīgs. 

Likumprojekta 6. pantā piedāvātais likuma 45. panta pirmās daļas 6. punkts nosaka tirgus dalībnieka amatpersonas tiesības lietot valodu, kurā tā spēj sazināties, kā arī bez atlīdzības izmantot tulka palīdzību, ja šī persona neprot valodu, kurā notiek administratīvais process. Konkurences padome aicina izslēgt šo normu no likumprojekta. 
Būtiski uzsvērt, ka tieši administratīvā pārkāpuma procesā tulku nodrošina amatpersona, tātad iestāde pati sedz administratīvā pārkāpuma procesa ietvaros sniegtos tulka pakalpojumus. Tā kā tiesību ierobežojums tiks skatīts administratīvā procesa ietvaros, tad Administratīvā procesa likums šādu pienākumu iestādēm neparedz. Savukārt administratīvā procesa dalībniekam, izņemot pārstāvi, kurš neprot tiesvedības valodu, tieši tiesa nodrošina tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un piedalīties procesuālajās darbībās ar tulka palīdzību (Administratīvā procesa likuma 110. panta ceturtā daļa), bet ne pati iestāde. 
Administratīvā procesa ietvaros iestādei nav jānodrošina tulks, turklāt ir jāņem vērā, kādos apstākļos tulka dalība ir nepieciešama. Tā kā uzņēmumu pārvaldes institūcijas amatpersonām ir īpaša nozīme, lai varētu tikt pierādīti KL un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumi, administratīvā procesa ietvaros tulka pienākumus var veikt persona, kura prot attiecīgo valodu. Nepieciešamības gadījumā tulkošanu var veikt valsts amatpersona vai darbinieks, lai nodrošinātu KP procesuālo darbību veikšanu. Salīdzinājumam Administratīvās atbildības likuma 35. panta otrā daļa nosaka, ka tulkojuma nepieciešamību izvērtē amatpersona vai tiesa, tātad, nepastāv patstāvīgs pienākums tulkot jebkuru dokumentu tikai izteiktas vēlmes dēļ. Turklāt, pēc analoģijas Administratīvās atbildības likuma 35. panta otrā daļa nosaka, ka personai ir tiesības lietot tādu valodu, kurā viņš spēj sazināties. Attiecīgi, ja KP amatpersonas pārzinās šīs personas lietoto valodu, tad nepastāvēs arī nepieciešamība pieaicināt tulku.
Ievērojot minēto, KP vērš uzmanību, ka šobrīd tās budžetā nav paredzēts finansējums šādu pakalpojumu nodrošināšanai. Vidēji pēdējo piecu gadu laikā ik gadu tiek atklātas divas karteļa vienošanās un sodīti seši tirgus dalībnieki, līdz ar to provizoriskās izmaksas likumprojektā ietverto prasību nodrošināšanai būtu ik gadu vismaz 3000 EUR. Ievērojot minēto, šāda likumprojekta normas pieņemšanas gadījumā  šī likumprojekta anotācijā (ex-ante) KP budžetā jāparedz finansējums likumprojekta 6. pantā piedāvātā likuma 45. panta pirmās daļas 6. punkta prasību nodrošināšanai no valsts budžeta līdzekļiem.

 ³ Sk.: https://lemumi.kp.gov.lv/files/documents/01062023_KP_L%C4%93mums_2_2_3_21_9_Publiskojam%C4%81%20versija.pdf 

43. panta trešās daļas 3. punkts: “3) kopš konkurences tiesību pārkāpuma izdarīšanas dienas, bet, ja pārkāpums ir ilgstošs, no pārkāpuma pārtraukšanas dienas, ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi.”

Izslēgt likumprojekta 6. pantā piedāvāto likuma 45. panta pirmās daļas 6. punktu.

Papildināt Anotācijas 1.2. apakšpunktu “Mērķis”: Likumprojekta mērķis ir arī stiprināt Iecietības programmas lomu konkurences tiesību pārkāpumu atklāšanā, jo pret tirgus dalībnieka amatpersonu neuzsāk lietu par tiesību ierobežojuma piemērošanu, ja tā sadarbojoties ar Konkurences padomi lietas izmeklēšanā, brīvprātīgi sniedz sev zināmo informāciju par karteli un savu lomu tajā.

-

Papildināt anotāciju, skaidrojot, ka AC-Treuhand AG lietā⁴  paustās atziņas konkrēti attiecas uz tirgus dalībnieku atbildību saskaņā ar ES konkurences tiesībām un neregulē tirgus dalībnieku amatpersonu personisko atbildību, tomēr šajā lietā secinātais var sniegt padziļinātu izpratni tirgus dalībnieka amatpersonas atbildības noteikšanā. AC-Treuhand AG darbojās kā facilitator jeb veicinātājs kartelī starp vairākiem uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka AC-Treuhand AG nepiedalījās tieši nelikumīgajās darbībās, bet sniedza atbalsta pakalpojumus, kas palīdzēja kartelim efektīvi darboties. Eiropas Savienības tiesa uzskatīja, ka arī šāda veida veicināšana ir nopietns pārkāpums, jo tā atbalstīja un sekmēja konkurences noteikumu pārkāpumu. Proti, Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka uzņēmums bija pietiekami informēts par notiekošajām nelikumīgajām darbībām un tādējādi bija līdzatbildīgs. Veicinātāju darbības var tikt skatītas līdzīgi amatpersonu rīcībai un otrādi. Tas nozīmē, ka arī tirgus dalībnieka amatpersona var būt atbildīga ne tikai par tiešu iesaistīšanos pārkāpumos, bet, piemēram, arī par nolaidīgu attieksmi, ja pastāvēja reāli apstākļi, kas norādīja uz pārkāpuma iespējamību, bet amatpersona to ignorēja.
Likumprojekta 6. pantā likuma 43. panta otrās daļas 3. punkts nosaka, ka tirgus dalībnieka amatpersonai var piemērot šā panta pirmajā daļā noteikto tiesību ierobežojumu, ja  tirgus dalībnieka amatpersona nezināja, ka tirgus dalībnieks ir iesaistīts pārkāpumā, tomēr tirgus dalībnieka amatpersonai konkrētajos apstākļos to vajadzēja zināt. Ievērojot noteikto  amatpersonām būs jānodrošina pienācīga kontroles un uzraudzības sistēma uzņēmumā, un tās var tikt sauktas pie atbildības, ja tiks konstatēts, ka tām vajadzēja zināt par uzņēmuma iesaistīšanos pārkāpumā. Piemēram, saskaņā ar Komerclikuma 169. pantu, valdes locekļiem ir pienākums rīkoties kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem, un pastāv vainas prezumpcija. Tas nozīmē, ka, ja uzņēmumam tiek nodarīti zaudējumi, valdes loceklis var tikt atbrīvots no atbildības tikai tad, ja viņš pierāda, ka rīkojies ar pienācīgu rūpību un nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību. Nezināšana par tirgus dalībnieka pārkāpumiem neatbrīvo no atbildības, ja tirgus dalībnieka amatpersonai bija pienākums un iespēja par tiem uzzināt.

⁴   EST 22.10.2015. lietā C-194/14 P, AC-Treuhand AG

-