Atzinums

Svītrot 11. panta pirmās daļas otrajā punktā vārdu "nopietni" pirms vārdiem "psihiskās veselības traucējumi". Papildināt punktu ar skaidrojumu, ka veselības aprūpe ietver arī nepieciešamās medicīniskās palīgierīces, piemēram, brilles, dzirdes aparātus, tehniskos palīglīdzekļus.

Pamatojums:
Lai nodrošinātu tiesību uz veselību ievērošanu, jāparedz, ka ambulatorā un stacionārā psihiatriskā palīdzība tiek sniegta visām personām, kurām tā nepieciešama, nevis tikai tām, kuras sasniedz neskaidri nosakāmu “nopietnības” slieksni. Direktīvas teksts neparedz nekādus ierobežojošus sliekšņus (piemēram, prasību pēc traucējumu "nopietnības"), lai persona varētu saņemt ambulatoro vai stacionāro psihiatrisko palīdzību.
Kā norāda Eiropas Padome bēgļu un izsūtīto personu jautājumos (ECRE), “jo īpaši veicot pārbaudes pie robežām, pārbaudes var notikt apstākļos, kad vienlaikus ierodas liels skaits cilvēku, kas nozīmē, ka noteiktas veselības problēmas, jo īpaši garīgās veselības problēmas, var netikt savlaicīgi atklātas.” (Skat. https://ecre.org/wp-content/uploads/2025/02/ECRE_Comments_Screening-Regulation.pdf) Nosakot, ka psihiatriskā medicīniskā palīdzība tiek sniegta tikai tad, kad problēmas ir atzīstamas par “nopietnām”, var palaist garām iespēju savlaicīgi konstatē psihiskās veselības problēmas.

Svītrot 11. panta pirmās daļas otrajā punktā vārdu "nopietni" pirms vārdiem "psihiskās veselības traucējumi". Papildināt punktu ar skaidrojumu, ka veselības aprūpe ietver arī nepieciešamās medicīniskās palīgierīces, piemēram, brilles, dzirdes aparātus, tehniskos palīglīdzekļus.

Nepieciešams papildināt 17. panta pirmo daļu ar pirmo teikumu šādā redakcijā: “Nepilngadīgu personu bez pavadības pēc patvēruma pieprasīšanas aizliegts izmitināt slēgta tipa izmitināšanas vietās vai pakļaut aizturēšanai.”

Pamatojums:
Cilvēktiesību organizācijas un eksperti ir skaidri pauduši nostāju, ka nepilngadīgu personu pakļaušana aizturēšanai nevar būt saderīga ar bērna labākajām interesēm. Kā skaidrots Visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības komitejas Kopīgajā vispārējajā komentārā Nr. 4 (2017) un Bērnu tiesību komitejas Kopīgajā vispārējajā komentārā Nr. 23 (2017) par valsts pienākumiem attiecībā uz bērnu cilvēktiesībām starptautiskās migrācijas apstākļos izcelsmes, tranzīta, galamērķa un atgriešanās valstīs, “katram bērnam jebkurā laikā ir pamattiesības uz brīvību un tiesības netikt aizturētam imigrācijas nolūkā”. Komentārā minēts arī, ka “jebkāda veida bērnu aizturēšana imigrācijas nolūkos būtu jāaizliedz ar likumu un šāds aizliegums būtu pilnībā jāievieš praksē.” (Skat. https://docs.un.org/en/CRC/C/GC/23)
Šo Paktā ietverto neatbilstību organizācija PICUM raksturo šādi: “ANO Bērnu tiesību komiteja un Visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības komiteja uzskata, ka bērnu aizturēšana imigrācijas nolūkos ir pretrunā ANO Konvencijai par bērnu tiesībām. Tomēr ES atļauj bērnu aizturēšanu imigrācijas nolūkos, un tas tādējādi neatbilst šiem starptautiskajiem standartiem.” Aicinām skatīt arī Apvienoto Nāciju Darba grupas par bērniem, kuriem atņemta brīvība (United Nations Task Force on Children Deprived of Liberty) 2024. gada ziņojumu End Immigration Detention of Children: https://www.unicef.org/documents/advocacy-brief-end-immigration-detention-children. Tajā norādīts, ka “aizturēšana imigrācijas nolūkos nekad nav bērna labākajās interesēs un tā ir bērna tiesību pārkāpums”.
 

“Nepilngadīgu personu bez pavadības pēc patvēruma pieprasīšanas aizliegts izmitināt slēgta tipa izmitināšanas vietās vai pakļaut aizturēšanai.”

Svītrot 17. panta ceturto daļu: “Nepilngadīgo personu bez pavadības, kura ir sasniegusi 16 gadu vecumu, ņemot vērā bāriņtiesas viedokli, ievieto patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpās, kurās izmitina pieaugušos patvēruma meklētājus, ja tas ir viņa interesēs atbilstoši šā likuma 3. panta ​ceturtajā daļā noteiktajam.”

Pamatojums:
Lai gan Direktīva Nr. 2024/1346 pieļauj šāda izņēmuma ieviešanu, nepilngadīgu personu bez pavadības izmitināšana kopā ar pieaugušiem patvēruma meklētājiem rada riskus, kas nav saderīgi ar bērna labākajām interesēm, kā rezultātā šāda iespēja nav pieļaujama. Nesamērīgi augstie riski ir saistīti ar bērna drošību un labklājību, pakļaujot viņu paaugstinātam fiziskas, emocionālas un seksuālas vardarbības vai ekspluatācijas riskam, ar ko viņš jau var būt saskāries izcelsmes vai tranzīta valstīs.
Ja ministrija izvēlas paturēt šo iespēju, tad ir nepieciešams ieviest stingrus procesuālos aizsargmehānismus, lai novērstu šīs normas sistemātisku vai patvaļīgu piemērošanu administratīvu iemeslu, piemēram, bērnu izmitināšanas vietu trūkuma, dēļ. Aicinām norādīt, ka šāda ievietošana var tikt apsvērta tikai pēc nepilngadīgās personas bez pavadības informēta pieprasījuma, un norādīt anotācijā, ka šāda ievietošanas prakse var tikt piemērota tikai kā šaurs izņēmums no vispārējā principa.
 

Svītrot 17. panta ceturto daļu: “Nepilngadīgo personu bez pavadības, kura ir sasniegusi 16 gadu vecumu, ņemot vērā bāriņtiesas viedokli, ievieto patvēruma meklētāju izmitināšanas centra telpās, kurās izmitina pieaugušos patvēruma meklētājus, ja tas ir viņa interesēs atbilstoši šā likuma 3. panta ​ceturtajā daļā noteiktajam.”

Papildināt 30. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā: “Jebkāda piespiešanas līdzekļu piemērošana pret nepilngadīgām personām ir aizliegta.”

Pamatojums:
Piespiešanas līdzekļu piemērošana nepilngadīgai personai nevar atbilst bērna labākajām interesēm. Turklāt regulas tulkojumā uz latviešu valodu ir zudis nodalījums starp jēdzieniem force un coercion ((force tulkojumu skat. https://termini.gov.lv/atrast/force; coercion – https://termini.gov.lv/atrast/coercion). Regulas 2024/1358 angļu valodas tekstā norādīts: “No form of force shall be used against minors to ensure their compliance with the obligation to provide biometric data. However, where permitted by relevant Union or national law, and as a last resort, a proportionate degree of coercion may be used against minors to ensure their compliance with that obligation. When applying such a proportionate degree of coercion, Member States shall respect the dignity and physical integrity of the minor.” (Izcēlumi pievienoti). Latviešu valodas tulkojumā tas tulkots šādi: “Pret nepilngadīgajiem neizmanto nekāda veida piespiešanu, lai nodrošinātu, ka viņi izpilda biometrisko datu sniegšanas pienākumu. Tomēr, ja to atļauj attiecīgie Savienības vai valsts tiesību akti un ja tas ir galējais līdzeklis, pret nepilngadīgajiem var izmantot samērīgu piespiešanas pakāpi, lai nodrošinātu, ka viņi izpilda minēto pienākumu. Piemērojot šādu samērīgu piespiešanas pakāpi, dalībvalstis pret nepilngadīgo izturas ar cieņu un ievēro viņa fizisko integritāti.” (Izcēlumi pievienoti.)
No angļu valodas versijas skaidri izriet, ka nav pieļaujama fiziskas varas, spēka vai varmācības piemērošana pret nepilngadīgām personām, lai iegūtu biometriskos datus. Šis aizliegums nav skaidri pārnests likumprojektā, tas būtu jāizvērš plašāk, piemērojot pilnīgu aizliegumu pret jebkādas piespiešanas piemērošanu nepilngadīgām personām. Proti: “Jebkādu piespiešanas līdzekļu piemērošana pret nepilngadīgām personām, lai nodrošinātu, ka viņi izpilda biometrisko datu sniegšanas pienākumu, ir aizliegta.”
Ja ministrija nav gatava ieviest augstākminēto pilnīgo aizliegumu, aicinām apsvērt formulējumu: “Jebkādu fiziskas varas piespiešanas līdzekļu piemērošana pret nepilngadīgām personām ir aizliegta.” Lai gan tas pilnībā nenovērš piespiešanas nesakritību ar bērna labāko interešu principu, tas vismaz izpildītu regulas minimālo prasību, kas ir fiziskas varas pret nepilngadīgām personām piemērošanas aizliegums.
 

“Jebkāda piespiešanas līdzekļu piemērošana pret nepilngadīgām personām ir aizliegta.”

Papildināt 59. pantu ar jaunu sesto daļu šādā redakcijā: "Īstenojot ārkārtas pasākumu plānu, valsts iestādes nodrošina netraucētu humānās palīdzības pieejamību un tiesiskā atbalsta nepārtrauktību patvēruma meklētājiem, sadarbojoties ar nevaldības organizācijām un starptautiskajām organizācijām."

Pamatojums:
Ārkārtas pasākumu plāna īstenošanas laikā nedrīkst pasliktināties cilvēktiesību stāvoklis patvēruma meklētājiem. Krīzes un masveida pieplūduma gadījumos, kad valsts kapacitāte ir ierobežota, neatkarīgu organizāciju sniegtais atbalsts ir kritisks pamatvajadzību un tiesību nodrošināšanai. Konkretizējot pienākumu nodrošināt humānās palīdzības pieejamību un tiesiskā atbalsta nepārtrauktību, tiek novērsts risks, ka operatīvu vai drošības apsvērumu dēļ piekļuve krīzes skartajām zonām (it īpaši pierobežā vai pagaidu izmitināšanas vietās) tiktu nesamērīgi ierobežota.

Papildināt 59. pantu ar jaunu sesto daļu šādā redakcijā: "Īstenojot ārkārtas pasākumu plānu, valsts iestādes nodrošina netraucētu humānās palīdzības pieejamību un tiesiskā atbalsta nepārtrauktību patvēruma meklētājiem, sadarbojoties ar nevaldības organizācijām un starptautiskajām organizācijām."

Papildināt 18. panta trešo daļu ar teikumu: “Nodrošinātā dienasnauda ir ne mazāka kā 5,00 eiro diennaktī, bet Ministru kabinets var noteikt augstāku apmēru, un apmērs tiek regulāri pārskatīts atbilstīgi inflācijas rādītājiem.”

Pamatojums:
Atkārtoti iesakām likumā skaidri atrunāt minimālo dienasnaudas apmēru: 5,00 eiro.
Lai gan papildinātajā anotācijā apgalvots, ka “MK noteikumos Nr. 449 noteiktais specifiski patvēruma meklētājiem pielāgotais materiālā atbalsta apjoms un tā noteikšanas kārtība atbilst Direktīvā Nr. 2024/1346 noteiktajiem minimālajiem standartiem”, biedrības ieskatā šādam apgalvojumam trūkst pamatojuma un tas ir pretrunā ar publiski pieejamo informāciju. Gan Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs, gan Iekšlietu ministrija iepriekš norādījusi uz nepieciešamību paaugstināt dienasnaudas apmēru, jo tās faktiskā pirktspēja kopš 3,00 eiro apmēra noteikšanas 2016. gadā ir ievērojami kritusies.
Kā minēts iepriekšējā anotācijas versijā, esošais dienasnaudas apmērs nav pietiekams – uz to jau ir norādījis Tiesībsarga birojs. Likumā nosakot minimālo summu, tiek nodrošināts, ka notiek pāreja uz atbilstīgāku apmēru (5,00 eiro diennaktī). Regulāra pārskatīšana atbilstīgi inflācijas rādītājiem nodrošina, ka ilgtermiņā apmērs atkal nekļūs nepietiekams.

“Nodrošinātā dienasnauda ir ne mazāka kā 5,00 eiro diennaktī, bet Ministru kabinets var noteikt augstāku apmēru, un apmērs tiek regulāri pārskatīts atbilstīgi inflācijas rādītājiem.”