Atzinums

Likumprojektā ietvertais regulējums attiecībā uz tehnisko noteikumu derīguma termiņu, ka tas nevar būt īsāks par normatīvajos aktos noteikto maksimālo termiņu būvprojekta izstrādei (2. un 3.kategorijas būvēm – pieci gadi) rada nesamērīgu ietekmi uz sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem nozarēs, kurās saistību izpildei sistēmas operatoram atbilstoši izsniegtajiem tehniskajiem noteikumiem (tehniskajām prasībām) to derīguma periodā jānodrošina jaudu rezervēšana. Piemēram, lai nodrošinātu pieslēgumu elektroenerģijas sadales sistēmai, sadales sistēmas operatoram ir nepieciešama noteikta transformatora jauda pieslēgumā pieprasītās slodzes nodrošināšanai. Šī jauda tehnisko noteikumu (prasību) spēkā esamības brīdī sistēmā ir rezervējama un nevar tikt nodota citam lietotājam. Lai nodrošinātu gan efektīvu elektroenerģijas sistēmas uzturēšanu, gan lietotāju tiesības pieslēgumu izbūvēt samērīgā laikā, Regulatora izdotajos sistēmas pieslēguma noteikumos elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmām gan lietotājiem, gan ražotājiem ir noteikti vairāki pienākumi un saistības, kuru neizpildes gadījumā tehniskās prasības tiek anulētas. Tas ir ieviests ar mērķi novērst ilgstošu un nepamatotu jaudu rezervēšanu sistēmā. Piecu gadu periods ir nesamērīgi ilgs, ņemot vērā sabiedrisko pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās infrastruktūras attīstības un paplašināšanās dinamiku. Ja sadales sistēmas operatoram jauda jārezervē piecus gadus, sistēmā pastāvīgi lielā apjomā uzturama jauda, kura netiek izmantota. Sadales sistēmas operatoram, pildot normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, ir tiesības šādu infrastruktūru iekļaut regulējamo aktīvu bāzē, tās uzturēšanas un kapitāla izmaksas iekļaujot sadales sistēmas pakalpojuma tarifos. Sistēma ar nenoslogotām jaudām ir mazāk efektīva, līdz ar to palielinās sadales sistēmas darbības izmaksas un tiek skartas pārējo sistēmas lietotāju intereses pakalpojumus saņemt par ekonomiski pamatotiem tarifiem.  
Attiecībā uz Anotācijā aprakstīto, ka tehnisko noteikumu, kas saņemami no inženiersistēmu turētājiem,  saņemšanai ir tikai divi mērķi – nepasliktināt stāvokli un iegūt tehniskās prasības pieslēguma izveidošanai – un Likumprojektā attiecīgi paredzēto noteikumu, ka tehniskajos noteikumos nav ietveramas prasības, kas paredz tehnisko noteikumu izdevēja inženierbūves uzlabošanu, vēršam uzmanību, ka praksē bieži ir situācijas, kad esošās inženiersistēmas nespēj nodrošināt būvniecības ierosinātāja vajadzības (piemēram, esošo cauruļvadu diametri nespēj nodrošināt pietiekošu ūdens / notekūdeņu plūsmu; kanalizācijas sūkņu stacijas tilpums un sūkņu parametri nespēj nodrošināt būvniecības ierosinātāja norādīto notekūdeņu apjomu pārsūknēšanu u.tml.). Ja tehniskajos noteikumos nevarētu pieprasīt atbilstošu inženierkomunikāciju pārbūvi, tad pastāvētu liela iespēja, ka iecerētie darbi būtu jāpārtrauc jo tie tehniski nebūtu realizējami esošo inženierbūvju parametru dēļ. Savukārt inženierbūvju īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam likt neplānoti pārbūvēt esošās inženierbūves, kad tās nodrošina esošās sistēmas normālu darbību, bet nespēj nodrošināt tikai papildu vajadzības, kas radušās būvniecības ierosinātājam, nav samērīgi, jo tādējādi tiktu radīts neplānots papildu finansiālais slogs sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem (kas to sava finansiālā stāvokļa un citu prioritāro izmaksu dēļ var nespēt atļauties), kas attiecīgi atstātu ietekmi uz tarifu apmēru un līdz ar to arī uz esošajiem sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem.
Ņemot vērā iepriekš minēto aspektu, piemēram, Ministru kabineta 2016.gada 22.marta noteikumos Nr.174 “Noteikumi par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu” 24.punkta apakšpunktos ir atrunātas prasības par to, kas pakalpojumu sniedzējam jānorāda tehniskajos noteikumos, un ir ietverts noteikums: “24.6. ja pieslēguma ierīkošanai nepieciešams izbūvēt vai pārbūvēt centralizēto ūdensapgādes sistēmu vai centralizēto kanalizācijas sistēmu – (tehniskajos noteikumos jānorāda) tehniskās prasības pieslēgumam nepieciešamo centralizēto ūdensapgādes vai centralizēto kanalizācijas sistēmu projektēšanai, izbūvei vai pārbūvei”. Papildus tam 27.punktā un tā apakšpunktos ir atrunāti noteikumi, kas jāietver līgumā par centralizētās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanu, izbūves vai pārbūves kārtību, tostarp tas, ka sistēmas izbūve vai pārbūve jāveic par nekustamā īpašuma īpašnieka vai valdītāja līdzekļiem, savukārt izbūvētā sistēma ir pakalpojumu sniedzēja īpašums. Par nekustamā īpašuma īpašnieka vai valdītāja līdzekļiem izveidoto, bet pakalpojumu sniedzēja īpašumā nonākušo pamatlīdzekļu kapitālās izmaksas netiek ietvertas sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifos.
 

-

Likumprojektā plānotā regulējuma attiecībā uz atbildību par pazemes ārējo inženiertīklu bojājumiem izstrādē nav ņemtas vērā situācijas, kad pazemes ārējo inženiertīklu īpašnieka vai valdītāja rīcībā nav augstas detalizācijas topogrāfiskās informācijas vai vēsturisko datu par attiecīgā inženiertīkla atrašanos vietu objektīvu apstākļu dēļ. Šādas situācijas bieži novērojamas regulētajās nozarēs, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem (kas arī ir inženiertīklu īpašnieki vai valdītāji) administratīvi teritoriālās reformas ietekmē veikto reorganizācijas procesu rezultātā tiek paplašinātas darbības teritorijas, pārņemot papildu sistēmas, par kuru inženiertīklu precīzu izvietojumu informācija faktiski nav pieejama, bet kurās steidzami nepieciešami būvdarbi infrastruktūras sakārtošanai. Praksē ir ļoti daudz sistēmu, kur dati nav pieejami nedz elektroniskā formātā, nedz papīra formātā. Jaunākie topogrāfiskie dati ar jaunizveidoto pazemes infrastruktūru atbilstoši normatīvajam regulējumam tiek reģistrēti elektroniski, bet vēsturiskās informācijas pieejamība ir problemātiska. Ieskatam –  regulēto ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji ir snieguši informāciju, ka 2024.gadā no vairāk kā 649 ūdensapgādes sistēmām un 550 kanalizācijas sistēmām tikai 261 ūdensapgādes sistēmas un 231 kanalizācijas sistēmas inženiertīklu izvietojuma dati lielākā vai mazākā apmērā ir savadīti ģeogrāfiskās informācijas sistēmās. Neesot pieejamai informācijai par inženiertīklu izvietojumu, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs faktiski var tikai norādīt, ka konkrētajā teritorijā tam ir pakalpojumu lietotāji un tiek uzturēti pieslēgumi, bet objektīvu iemeslu dēļ nevar apliecināt precīzu inženiertīklu atrašanās vietu.
Savukārt prasīt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, lai tas uzmēra visus savā darbības teritorijā esošos inženiertīklus, kuriem ir nepilnīga dokumentācija vai arī tā nav pieejama vispār, nav samērīgi, jo tas radītu būtiskas izmaksas un līdz ar to arī ietekmi uz tarifiem. Savukārt būvdarbu procesā nepieciešams fokusēties uz atsevišķiem inženierkomunikāciju posmiem, kas ļauj resursus koncentrēt uz konkrēto būvdarbu veikšanas zonu, veikt situācijas novērtējumu darbā un būvdarbu gaitā pārliecināties par precīzāku trešajām personām piederošo inženiertīklu atrašanās vietu. Līdz ar to šādi darbi saistās ar daudzkārt mazākām izmaksām, jo tie ir koncentrēti konkrētā vietā.
Regulatora ieskatā piedāvātais regulējums radītu neplānotu papildu izmaksu rašanās risku sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, potenciāli atstājot ietekmi uz sabiedrisko pakalpojumu tarifiem un līdz ar to arī uz pakalpojumu lietotājiem. Būvdarbu pasūtītājam un projektētājam ir jābūt paļāvībai uz datiem par informācijas sistēmās fiksētiem apgrūtinājumiem un inženiertīklu atrašanās vietu, lai projektēšanas posmā apzinātu piemērotākos risinājumus un varētu novērtēt būvniecības posmā veicamās darbības un izmaksas. Bet vienlaikus tas nedod tiesības būvniecības posmā radīt zaudējumus, turklāt mēģināt likumā nostiprināt šādu zaudējumu segšanas pienākumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, t.i. visiem pakalpojumu lietotājiem.
 

-