Atzinums

Projekta ID
22-TA-3183
Atzinuma sniedzējs
Medicīnas Tehnoloģiju Piegādātāju Asociācija
Atzinums iesniegts
24.09.2024.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots

Iebildumi / Priekšlikumi

Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Noteikumu projekts
Noteikumi par minimālajām kiberdrošības prasībām
Iebildums
Medicīnas tehnoloģiju piegādātāju asociācija ir iepazinusies ar Aizsardzības ministrijas izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu “Noteikumi par minimālajām kiberdrošības prasībām”, turpmāk – Projekts, un sniedz šādus iebildumus.

Vēršam uzmanību, ka Projekta 80.punkts būtiski pārsniedz likumdevēja dotā pilnvarojuma robežas, un normas piedāvātā redakcija, tādējādi, pakļaujama objektīvi nepieciešamiem papildinājumiem.
Projekta 80.1. apakšpunkts paredz, ka līgumu par IKT pakalpojumu, visu veidu tehnisko resursu iegādi un uzturēšanu A kategorijas informācijas sistēmām, kā arī līgumu par maršrutētāju, komutatoru, ārējo ugunsmūru, ielaušanās atklāšanas sistēmu, pretielaušanās sistēmu, antivīrusu programmatūru iegādi B kategorijas informācijas sistēmām, kā arī par tādu pakalpojumu, programmatūru vai iekārtu iegādi, kas nodrošina B kategorijas informācijas sistēmu aizsardzības un uzraudzības funkcijas, atļauts slēgt tikai ar juridisku personu, kura vienlaikus atbilst šādiem nosacījumiem: 1) tā ir reģistrēta NATO, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī; 2) tās patiesais labuma guvējs ir NATO, Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis (izņemot, ja patieso labuma guvēju nav iespējams noskaidrot); 3) tās pakalpojuma nodrošināšanai izmantoto programmatūru vai iekārtu ražotājs ir juridiskā persona, kura ir reģistrēta NATO, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī, vai fiziska persona, kura ir NATO, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis; 4) tās dalībnieks ir fiziska persona, kura ir NATO, Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts pilsonis, vai juridiska persona, kura atbilst šā apakšpunkta prasībām.

Norādām, ka pamatojoties uz līdzšinējo nepareizo piemērošanas praksi Ministru kabineta 2015. gada 28. jūlija noteikumiem Nr. 442 "Kārtība, kādā tiek nodrošināta informācijas un komunikācijas tehnoloģiju sistēmu atbilstība minimālajām drošības prasībām", Projektā jau savlaicīgi jānovērš deformēta un prettiesiska Projekta punktu interpretācija pretēji to jēgai un mērķim, kas praksē līdz šim rezultējusies ar neatļautu personu konstitucionālā ranga pamattiesību aizskārumu, par ko jau šobrīd ierosinātas vairākas administratīvās tiesvedības un tiek skatīts jautājums par pamattiesību aizskārumu arī, tostarp, Satversmes tiesā. Lai nepieļautu Projekta priekšteča kļūdas, Projektā jau sākotnēji skaidri jānorāda, ka Projekta noteikumi attiecināmi TIKAI uz IKT iekārtām, nevis uz jebkurām iekārtām. Piemēram, expresis verbis nākotnes tiesību normu piemērotājiem norādāms, ka nav pieļaujams, ka Projekta noteikumi, t.sk., Projekta 80.1. apakšpunkts varētu tikt saprasts tādā veidā, ka nākotnes tiesību normu piemērotājs būtu tiesīgs Projektā pieminētos ierobežojumus attiecināt uz jebkuru iekārtu, kurai tiek nodrošināts jebkāds pieslēgums pie IKT, visu veidu tehnisko resursu iegādi un uzturēšanu A kategorijas informācijas sistēmām – kā tas nav. Uz minēto nepārprotami norāda Projektā Ministru kabinetam norādītā pilnvarojuma apmērs, kas apliecina, ka likumdevējs nav devis pilnvarojumu izpildvarai ar projektu regulēt ierobežojumus attiecībā uz jebkuru iekārtu iegādes līgumslēgšanas tiesībām.

Līdz ar to, nav pieļaujams, ka Projekta noteikumi varētu tikt attiecināti arī uz tādām iekārtām kā, piemēram, printeris, monitors, galda lampa, vai tīklam pieslēgtas saldētavas, vai citas specifiskai nozarei raksturīgas iekārtas, kā, piemēram, klīniskās testēšanas diagnostikas iekārtas (analizatori), kuru darbību regulē autonomi ES un nacionālie tiesību akti, kuras reģistrētas, sertificētas un laistas likumiskā apritē ES dalībvalstīs, un kuru funkcijas nav nekādā veidā saistītas nedz ar IKT pakalpojumu, nedz ar informācijas sistēmu aizsardzību vai uzraudzību nedz ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām vispār.

Projekta noteikumos expresis verbis un anotācijā, tādējādi, ir svarīgi nošķirt tādas iekārtas, kuras nonāk Projekta tvērumā un kurām likumdevējs ir paredzējis to nonākšanu Projekta noteikumu tvērumā, no iekārtām, kuras nav saistītas ar Projekta noregulējumā jautājumu nav saistītas ar IKT pakalpojumu, informācijas sistēmu aizsardzību. Nepārprotama šāda iekārtu ošķiršana vajadzīga, lai novērstu prettiesisku (tādu, kuru likumdevējs nav atļāvis MK noregulēt) pamattiesību ierobežošanu, kāda praksē jau ir tikusi pieļauta, un nepamatotu valsts drošības iestādes atzinuma procedūru uzsākšanu par tādām iekārtām, kuriem acīmredzami nav nekāda saistība ar dotā pilnvarojuma tvērumu, ko ar Projektu atļāvis noregulēt likumdevējs – kāda praksē jau tikusi īstenota.

Līdz ar to, tiek pieprasīts, ka Projektā tiek izdarīti grozījumi, ar kuriem tiek 1) ievērots likumdevēja dotā pilnvarojuma robežas un Ministru kabineta noteikumu normas netiek izdotas ultra vires, un 2) tiek novērsts nepamatots uzņēmējdarbības brīvības ierobežojums attiecībā uz iekārtām, kuras cita starpā, atbilst ES tiesību aktu par kvalitātes un drošības atbilstības prasībām, un laistas apgrozībā vairākās ES dalībvalstu kritiskās infrastruktūras subjektu paaugstinātās drošības sistēmās.

Ievērojot minēto argumentāciju, tiek motivēti prasīts norādīt Projekta noteikumos expresis verbis vai anotācijā, ka normu nevar attiecināt uz iekārtām, kuras primārā funkcija neveic IKT pakalpojumu, informācijas sistēmu pakalpojumu, vai informācijas sistēmu aizsardzības vai uzraudzības funkcijas, kā, piemēram, printeri, monitori, tīklā saslēgtas digitālās uzglabāšanas saldētavas, klīniskās testēšanas diagnostikas iekārtas, kurām ir autonoma un ar Projektu materiāltiesisko tvērumu nesaistīta funkcija, un uz kurām nekādā gadījumā nav pieļaujama Projekta regulējuma attiecināšana, kā tas ir ticis prettiesiski un neattaisnojami darīts ar Projekta tiesisko priekšteci.  Līdz ar to, Projekta noteikumos vai anotācijā norādāms, ka norma ir attiecināma tikai uz tādām iekārtām, kas nodrošina informācijas sistēmu aizsardzības un uzraudzības funkcijas, lai nepārkāptu likumdevēja dotā pilnvarojuma robežas.

Tāpat, ievērojot šajā Atzinumā sniegto skaidrojumu (attiecībā uz Projekta 80.punktu) un lai novērstu nepamatotu un praksē jau fiksētu personu pamattiesību ierobežošanu tiesībām veikt saimniecisko darbību un garantēt brīvu preču apriti, Projekta anotācijā ir jānorāda expresis verbis, ka nav uzskatāms, ka jebkura iekārta, kura tiek saslēgta ar IKT, tiek uzskatīta par IKT sastāvdaļu.
Projekta 80.1. apakšpunktā ir uzskaitīti vairāki kritēriji, atbilstoši kuriem var slēgt līgumu ar juridisku personu. Minētie kritēriji pēc būtības ierobežo tiesības slēgt līgumu ar iekārtu, kura ir ražota ārpus ES, EEZ, attiecīgi radot diskriminējoša rakstura ierobežojumu, balstoties uz ražotāja izcelsmes pilsonību. Norādām, ka apstāklis vien, ka iekārtu ražotājs ir ārpus ES, EEZ, piemēram, Japānas, Ķīnas, izcelsmes pilsonības ražotājs, nevar kalpot par juridisku argumentu, izdarīt spekulatīvus, nepierādītus un personu diskriminējošus apgalvojumus, kuru rezultātā tiek nodarīts kaitējums ne tikai privātpersonai, bet arī valstij tiek liegts iegādāties valsts budžeta līdzekļus taupošu risinājumu bez jebkāda izsvērta pamatojuma. Norādām, ka minētie kritēriji normā rada nepamatotu diskrimināciju attiecībā uz ražotājiem, kuru izcelsmes pilsonība atrodas ārpus ES, EEZ - proti, ja iekārtu būtu ražojis kāds no ES izcelsmes pilsonības ražotājiem, pie precīzi tādiem pašiem faktiskajiem apstākļiem - pie tādas pašas iekārtas - netiktu attiecināta šāda norma.
Tāpat norādams, ka uzņēmējdarbības praksē klientam/pasūtītājam tiek piegādātas iekārtas, kuru ražotāja izcelsmes pilsonība ir ārpus ES, bet iekārtas ir izgājušas visas iespējamās drošības atbilstības un sertifikācijas procedūras Eiropas Savienībā. Asociācijas gadījumā tas nozīmē, ka iekārtas atbilst kvalitātes un drošības atbilstības prasībām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/745 (2017. gada 5. aprīlis), kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza Direktīvu 2001/83/EK, Regulu (EK) Nr. 178/2002 un Regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes Direktīvas 90/385/EK un 93/42/EEK, turpmāk – Regula. Vēl vairāk, lielākoties šīs iekārtas jau laistas apgrozībā un pieslēgtas vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu kritisko infrastruktūras subjektu paaugstinātas drošības sistēmām, kas ir divi būtiski kritēriji šādu diskriminējošu prasību izslēgšanai no gala redakcijas. No Projekta nav saprotams kādēļ drošām, sertificētām un ES apgrozībā laistām iekārtām būtu pamats piemērot Projekta noteikumos aprakstītos ierobežojumus. Šāds pamatojums nav atrodams arī Projekta anotācijā. Līdz ar to, nepieciešams konkrēts ierobežojuma juridiskais pamatojums vai attiecīgs precizējums Projektā vai tā anotācijā, lai novērstu nepamatotu diskrimināciju, proti, situāciju, ka citā ES valstī tāda pati iekārta darbojās, taču Latvijā regulējums to nepamatoti ierobežo.

Šī atzinuma (attiecībā uz projekta 80.1.apašpunktā norādīto) konstatētās nepilnības attiecināmas ne tikai uz Projekta 80.1. apakšpunktu, bet arī uz, t.sk., Projekta 80.-85.punktiem. Minētie Projekta punkti saglabāti esošajā redakcijā objektīvi ierobežo brīvu preču apriti un nepamatoti ietekmē efektīvu konkurenci, tiesību normu piemērotājam piešķirot galējas patvaļības rīcības brīvību, jo Projektā nav 1) konkrēti kritēriji pēc kuriem tiek izvērtēta iekārtas drošība, un nav 2) konkrēti norādītas iekārtas uz kurām minētā norma attiecināma, un 3) dota pilnīga rīcības brīva valsts drošības iestādei pieņemt lēmumu bez inženiertehniskā pamatojuma uzrādīšanas, kas rezultējas ar Satversmē aizsargājamo tiesību uz saimnieciskās darbības veikšanu, darījumbrīvību un īpašumu aizskārumu ne tikai ražotājam, bet arī piegādātājam vai ārpakalpojuma sniedzējam. Eiropas Savienībā darījumdarbības brīvības mērķis ir nodrošināt, ka ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības veikt uzņēmējdarbību bez diskriminācijas vai nesamērīgiem ierobežojumiem (sk.: European Union Agency for Fundamental Rights. Freedom to conduct business: exploring the dimensions of a fundamental rights, p. 21. Pieejams: fra.europa.eu). Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada 7. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Cilevičs u. c." 61. punktu). Paredzot diskriminējoša rakstura kritēriju (ražotāja izcelsmes pilsonība), kā pamatu iekārtu izcelsmes segregācijai un diskriminēšanai tiek pārkāpts ne tikai likumdevēja izpildvarai sniegtais deleģējums tam, uz kurām iekārtām vispār izpildvara šo Projektu drīkstētu attiecināt – tiek pārkāpts arī Satversmē aizsargājamo pamattiesību katalogs un Eiropas Savienības viena no pamatbrīvībām, brīvu preču aprite.
Skaidrot, kas ar Projekta 2.21.1. apakšpunktu saprotams kā “citas saistītās iekārtas”. Šobrīd šāds skaidrojums “citas saistītās iekārtas” rada nenoteiktību par Projekta saturu.
Lūdzam svītrot Projekta 84. punktu, kas paredz, ka ārpakalpojuma līgumu izbeidz: 1) ja ārpakalpojuma sniedzējs neatbilst šo noteikumu prasībām; 2) ja ir saņemts kompetentās valsts drošības iestādes atzinums, ka līguma turpināšana ir pretrunā ar nacionālās drošības interesēm. Norādām, ka normas nav skaidras un saprotamas, tai nav sniegts nekāds juridisks pamatojums projekta anotācijā un tai nav paredzēti kritēriji. Nav skaidra šādas normas piemērošana un norma dod pārāk plašu rīcības brīvību gan līguma pusei, gan valsts drošības iestādei. Projekta 84. panta norma var radīt būtiskus riskus, jo sevišķi, publisko iepirkumu procesā, pieļaujot ar šāda “vispārīga, izplūduša rakstura normu” paredzēt smagas sekas līguma pusei, kas nav konkrēti pamatotas. Vēršam uzmanību, ka šāda satura norma nav regulējuma Ministru kabineta noteikumos, proti, līguma izbeigšanas tiesības ir regulējamas likuma līmenī. Ņemot vērā to ka likumdevējs nav devis speciālu pilnvarojumu šādu jautājumu regulēt Ministru kabineta noteikumos un likumdevējs nav to noregulējis pats – šāda norma no projekta ir izslēdzama a priori.
Projekta 80.punktā un 81.punktā ir ietverta norāde uz valsts drošības iestādes atļauju. Ar minētajiem punktiem Projekts paredz valsts drošības iestādei (tai skaitā Satversmes aizsardzības birojam) nepamatoti plašas pilnvaras, bez jebkādas tiesiskās kritēriju bāzes – piešķirot iestādei izdot atļauju, kas rada konstitucionālā ranga aizsargājamo interešu ierobežojumu privātpersonām bez jebkāda objektīva un pamatotos pierādījumos balstīta izvērtējuma procesa un kritēriju noteikšanas. Turklāt šo atzinuma izsniegšanu uzticot iestādei, par kuras kompetenci šāda inženiertehniskos apsvērumos balstīta atzinuma izdošanu pastāv, kā minimums, pierādītas un tiesvedībās konstatētas šaubas. Pašlaik Projektā paredzētās tiesības izdot atļauju dod tiesības valsts drošības iestādei paust juridiski saistošus un būtiskas sekas uz privātpersonu Satversmē aizsargājamām tiesībām atstājošus apgalvojumus bez jebkādas tehniskas vērtējumu slēdzienu ķēdes uzrādīšanas. Norādāms, ka jebkuriem atļaujā/ atzinumā paustiem apgalvojumiem par drošības riskiem šajā ir jābūt pamatotiem inženiertehniskajās patiesībās un tehniskajās cēloņsakarībās.
Tas nozīmē, ka jebkura apgalvojuma izdarīšanai iestādei nepieciešamas tehniskas zināšanas un veicama tehniska analīze par iekārtām, to uzbūvi, piedāvātajiem drošības risinājumiem, iekštīkla infrastruktūru, to uzbūvi un par publisko un privāto datu tīklu arhitektūru.

Līdz šim konstatēts, ka valsts drošības iestāde šādas piešķirtās izplūdušās tiesības (ar nepamatoti augstu rīcības brīvību) ir izmantojusi nekompetenti, nepamatoti un negodprātīgi, ierobežojot tiesības uz taisnīgu tiesu, uz ko norāda Senāta Administratīvo lietu departamenta 2024. gada 13. septembra lēmums lietā Nr. A420181124, SKA-828/2024, kur Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments konstatēja, ka Satversmes aizsardzības birojs pretlikumīgi izmantojis rīcības brīvību, jo Ministru kabinets nebija konkrēti noregulējis tiesības valsts drošības iestādei, tādējādi, pieļaujot ļaunprātīgu rīcības brīvības izmantošanu un normatīvā regulējuma neapmatotu attiecināšanu uz subjektiem, kas neietilpst noteikumu tvērumā.

Attiecīgi lūdzam svītrot projekta 80. un 81. punktā dotās tiesības valsts drošības iestādei, bet to uzticēt kompetentai, objektīva inženiertehniskā atzinuma sagatavot spējīgai iestādei.
Norādām, ka ar minēto netiek apšaubīta Satversmes aizsardzības biroja kā iestādes kompetence vērtēt un secināt – taču vērsta uzmanība uz to, ka vērtēšanas kompetencei jābūt kompetencē balstītai un atbilstošai inženiertehniskām patiesībām un sakarībām, kas ir pazīmes, kuras atzinumi līdz šim nesaturēja, bet ir būtiskas, lai novērstu turpmāk nepamatotu tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanu.

Projekta anotācijā expresis verbis ir norādāms, ka atbilstoši projekta 4.4. un 4.4.2. sadaļas nosaukumam, Projekta 80. – 85. punkti ir attiecināms tikai uz īpašām ārpakalpojuma prasībām.
Vēršam uzmanību, ka šī brīža redakcijā nav saprotams, ko Projekts paredz 80.3. apakšpunktā paredzot prasības “citai personai”, tādēļ lūdzam skaidrot projekta anotācijā attiecīgo normu un, t.sk., “citas personas” materiāltiesisko tvērumu un procesuālo statusu.
Norādām, ka Projektā ir nepieciešams svītrot 84.punktu, jo šāda prasība nepieļaujami pārkāpj likumdevēja doto pilnvarojumu.
Projekta anotācijā konkrēti norādāms, ka Projekta normas (projekta 67. – 70.punkta), kas attiecināmas uz elektronisko sakaru tīkla iekārtam, nedrīkst attiecināt uz citām iekārtām kuras nav saistītas ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, novēršot regulējuma nepamatotu interpretāciju, piemērošanu un nepamatotu pamattiesību ierobežošanu to attiecinot uz citām iekārtām, uz kuram likumdevējs nav piešķīris deleģējumu izpildvarai to paredzēt. Mērķis efektīvi un viegli sasniedzams Projekta anotācijā sniedzot konkrētus piemērus iekārtam, kas izriet no Elektronisko sakaru likuma. Vienlaikus pieprasām norādīt Projekta saturā vai, kā minimums, tā anotācijā, ka normu nevar attiecināt uz iekārtām, kuras primārā funkcija neveic elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, IKT pakalpojumu, informācijas sistēmu pakalpojumu, vai informācijas sistēmu aizsardzības vai uzraudzības funkcijas, kā, piemēram, printeri, monitori, tīklā saslēgtas digitālās uzglabāšanas saldētavas, klīniskās testēšanas diagnostikas iekārtas, kurām ir autonoma un ar Projektu materiāltiesisko tvērumu nesaistīta funkcija, un uz kurām nekādā gadījumā nav pieļaujama Projekta regulējuma attiecināšana, kā tas ir ticis prettiesiski un neattaisnojami darīts ar Projekta tiesisko priekšteci.
Projekta 69.1. apakšpunkts noteic, ka sagatavojot šo noteikumu 68. punktā minēto atzinumu, Satversmes aizsardzības birojs vērtē vismaz vienu no šādiem kritērijiem - iespējamību, ka iekārtas vai programmatūras izstrādātājs, ražotājs, izplatītājs vai ārpakalpojuma sniedzējs varētu būt pakļauts tādas valsts ietekmei. Norādām, ka šāds normas saturs nerada tiesisko noteiktību un tiesisko paļāvību. “Iespējamība” un “varbūtība” ir jēdzieni, kas nav pieļaujami tādās zinātniskās nozarēs, kā inženiertehniskā zinātne, un šādu jēdzienu pielietošana normatīvajos regulējumos un atzinumos, ar kuriem paredzēts pamattiesību aizskārums, ir nepieļaujama, neattaisnojama un pretlikumīga. Uz normatīvā regulējuma pamata izdotam valsts drošības iestādes atzinumam ir jābūt pamatotam inženiertehniskajās patiesībās un tehniskajās cēloņsakarībās, nevis varbūtībās vai iespējamībās. Tas nozīmē, ka jebkura apgalvojuma izdarīšanai iestādei nepieciešamas konkrētas tehniskas zināšanas un veicama tehniska analīze, piemēram, par piedāvātu analizatoru, tā uzbūvi, piedāvātajiem drošības risinājumiem, to uzbūvi, iekštīkla infrastruktūru, to uzbūvi un par publisko un privāto datu tīklu arhitektūru – nepieciešamas objektīvas zināšanas par apskatāmo jautājumu. Atzinuma izdarīšanā neviena iestāde, t.sk., arī SAB, nav atbrīvota no inženiertehnisko sakarību un tehnoloģiskos risinājumos balstītu slēdzienu izdarīšanas. Kompetencei jābūt kompetencē balstītai un atbilstošai inženiertehniskām patiesībām un sakarībām.
Piemērojot personu pamattiesību ietekmējošas nelabvēlīgas sekas ir jābūt ārpus saprātīgām šaubām skaidram, ka izstrādātājs, ražotājs, izplatītājs vai ārpakalpojuma sniedzējs ir tiešām pakļauts kādas valsts ietekmei un šādā gadījumā ir jābūt konkrētai pierādījumu bāzei, pamatojumam, ņemot vērā to, ka normas piemērošana ierobežo īpašuma tiesības. Norādām, ka Projekta šī norma rada tiesisko nenoteiktību, attiecīgi ir normā aizstājami arī vārdi “varētu būt pakļauts” ar vārdiem “ir pakļauts”, vienlaikus sniedzot izvērtējumu projekta anotācijā, 1) kā un 2) pēc kādiem kritērijiem SAB izvērtēs un pamatos, ka iekārtas vai programmatūras izstrādātājs, ražotājs, izplatītājs vai ārpakalpojuma sniedzējs ir pakļauts kādas valsts ietekmei, kādā veidā šī ietekme nelabvēlīgi ietekmē valsts drošību un ar kādiem tehniskiem līdzekļiem (kas objektīvi atbilst objektīvām inžniertehniskām patiesībām, nevis iestādes amatpersonu spekulējumiem no zinātniskās fantastikas) šī ietekme īstenojama pie kāda konkrēta gadījuma faktiskajiem apstākļiem. Pamatojoties uz skaidroto, Projektā kategoriski izslēdzama ierakstītā gramatiskās norādes uz vārdiem “iespējamība”, un “varētu būt pakļauts”.

Projekta 69.2.3. apakšpunkts noteic, ka sagatavojot šo noteikumu 68. punktā minēto atzinumu, Satversmes aizsardzības birojs vērtē vismaz vienu no šādiem kritērijiem: iekārtas vai programmatūras izstrādātāja, ražotāja, izplatītāja vai ārpakalpojuma sniedzēja spēju nodrošināt piegādi vai sniegt pakalpojumu. Ne no Projekta, ne no anotācijas nav saprotams kā, pēc kādiem kritērijiem, un uz kādas informatīvās vai inženiertehniskās vērtējumu slēdzienu bāzes Satversmes aizsardzības birojs varētu novērtēt izstrādātāja, ražotāja, izplatītāja vai ārpakalpojuma sniedzēja objektīvu spēju nodrošināt piegādi vai sniegt pakalpojumu un kādus kritērijus Satversmes aizsardzības birojs piemērotu šādā gadījumā, lai šādu normu nākotnē piemērotu. Pamatojoties uz skaidroto, Projektā konkrēti šī norma vai nu 1) izslēdzama vai nu 2) Projekta anotācijā un pamattekstā iestrādājami kritēriji, pēc kuriem un kādā veidā nosakāms tas, kādā veidā Satversmes aizsardzības birojs ir tiesīgs izdarīt slēdzienu par iekārtas ražotāja vai izplatītāja spēju nodrošināt piegādi.
Projektā ir jānorāda konkrēta piemērošanas kārtību tam, kādā kārtībā tiesību normu piemērotajam ir jāpiemēro katru Projekta 69.punktā norādīto apakšpunktu, vienlaikus norādot atbilstošus pamatojumus, kritērijus, lai novērstu jebkādu nepamatotu, šaubīgu piemērošanu.
No Projekta kategoriski ir izsvītrojams 87.punkts, jo šādas prasības būtiski pārkāpj likumdevēja izpildvarai piešķirtās deleģējuma robežas. Nav pieļaujams ka Satversmes aizsardzības birojs, bez jebkāda tiesiskā pamatojuma, konkrētas uz pierādījumiem balstītas bāzes veiktu minēto funkciju attiecībā uz komersantiem, kuri sniedz pakalpojumu kritiskajā infrastruktūrā, attiecībā uz komersanta īpašnieku, valdes locekļiem un nodarbinātiem. Likumdevējs nevienā pilnvarojumā nav devis tik plašas pilnvaras Satversmes aizsardzības birojam pārbaudīt jebkuru komersantu, kurš nodrošina pakalpojumus IKT. Minētais punkts ir klaji pretlikumīgs un a priori izslēdzams no Projekta.
Vienlaikus, nepieciešams fundamentāli pārvērtēt Projektā paredzētās Satversmes aizsardzības biroja funkcijas kopumā un Satversmes aizsardzības birojam piešķirto rīcības brīvību Projekta tvērumā, it sevišķi, projekta 4.3. 4.4. un 5. sadaļā, un Projektā novērst jebkādu funkciju un rīcības brīvības nepamatotu un neattaisnojamu (tādu, kuru likumdevējs nav SAB paredzējis) piešķiršanu iestādei, kas turpmāk varētu ierobežot Projekta tvērumā pamattiesības, brīvu preču apriti vai tiesības veikt uzņēmējdarbību.

 
Piedāvātā redakcija
-
Piekrītu
Paziņojums par sīkdatņu lietošanu
Lai nodrošinātu TAP portāla pieejamību, tā darbībai tiek izmantotas tikai obligātās tehniskās sīkdatnes. Esmu informēts par sīkdatņu izmantošanu un, turpinot darboties šajā vietnē, piekrītu to izmantošanai. Lasīt vairāk