Atzinums

VKP vērš uzmanību, ka Likumprojektā ir paredzēts visā Vides aizsardzības likumā (turpmāk – Likums) vārdus „sanācijas pasākumi” ar vārdiem „vides atjaunošanas pasākumi”, taču Likumprojekta turpinājumā joprojām tiek lietots jēdziens „sanācijas pasākumi”.

-

Izteikt Likuma 1. panta 12.1 punktu šādā redakcijā:
“121) piesārņota vieta - vieta, kurā bīstamo vielu koncentrācija pārsniedz fona līmeni un kurā novērtējums liecina, ka tās rada vai var radīt tūlītēju vai ilgtermiņa apdraudējumu cilvēku veselībai vai videi;”
 

-

Izteikt Likuma 1. panta 12.2 punktu šādā redakcijā:
“122) potenciāli piesārņota vieta - teritorija, kurā pēc pieejamās informācijas analīzes, piesārņojums varētu būt nonācis augsnē un gruntī;”
 

-

VKP ieskatā paredzētā Likuma 4¹. panta pirmās daļas redakcija izslēdz piesārņojuma novadīšanu gaisā bez attīrīšanas un vides piesārņošanu ar atkritumiem.

-

Izteikt Likuma 4¹. panta otro daļu šādā redakcijā:
“(2) Vides kvalitātes normatīvus nosaka Ministru kabinets.”
 

-

VKP rekomendē Likuma 4¹. panta trešajā daļā noteiktajā deleģējumā Ministru kabinetam izdot normatīvus un metodes veikt papildinājumu ar sanācijas robežvērtībām.

-

VKP vērš uzmanību, ka Likuma 41. panta trešās daļas 2. un 3. punkts nav attiecināmi uz vides kvalitātes normatīviem. Ja likumā tiek ietverts deleģējums Ministru kabinetam par augsnes un grunts testēšanas metodēm un teritoriju zonēšanu, tam būtu vēlams izdalīt atsevišķu pantu. Vienlaicīgi VKP vērš uzmanību uz to, ka arī gaisa, trokšņa, smaku, ūdens pārvaldības jomās testēšanas vai novērtēšanas metodes nosaka Ministru kabinets. Būtu arī lietderīgi apsvērt, vai esošās redakcijas tvērums ir pietiekams.

-

VKP ieskatā attiecībā uz Likuma 35.³ panta piektās daļas 2. punktu būtu jānosaka kritēriji teritorijas izmantošanai atbilstoši vides riskiem un teritorijas atļautajam mērķim un nosakāmajiem ierobežojumiem.

-

VKP lūdz skaidrot, kā Likuma 35.8 panta kontekstā tiks noteikta atbildība par vēsturisko piesārņojumu.

-

VKP vērš uzmanību, ka Likuma 35.10 panta redakcijai ir ļoti sarežģīta konstrukcija, kuru caurvij Vides trokšņa direktīvas mērķi. Salīdzinoši likumā “Par piesārņojumu” ietvertais mērķis vides trokšņa pārvaldības kontekstā “novērst vai samazināt vides trokšņa iedarbību uz cilvēkiem”, ir daudz skaidrāks un precīzāks.

-

VKP ieskatā Likuma 35.11 panta otrā daļa būtu papildināma ar deleģējumu Ministru kabinetam noteikt vides kvalitātes normatīvus, ja Likuma 41. panta redakcija paliek nemainīga.

-

VKP vērš uzmanību, ka Likuma 35.13 panta otrās daļas redakcija būtiski paplašina Veselības inspekcijas kompetenci un atbildību vides trokšņa pārvaldības jomā. Līdz šim inspekcija ir veikusi kontroli pār transporta vai rūpniecisko avotu radītā trokšņa atbilstību vides kvalitātes normatīviem. Normatīvajos aktos noteiktās funkcijas vides trokšņa pārvaldībai ir ievērojami plašākas par vides kvalitātes normatīvu ievērošanas kontroli. Vai ar piedāvāto redakciju ir jāsaprot, ka turpmāk inspekcijas pienākumos ietilps arī trokšņa stratēģisko karšu, trokšņa pārvaldības rīcības plānu un citu dokumentu izstrādes kontrole?

-