Atzinums

Likumprojekta anotācijā norādīts: "Uzliktajam slogam un izvēlētajiem instrumentiem ir jābūt samērīgiem izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā ekonomisko situāciju valstī kopumā, t.sk. Covid-19 pandēmijas negatīvo ietekmi, nav lietderīgi pašlaik pārskatīt un palielināt jau spēkā esošo sodu apmērus, jo sodu palielināšana šajā brīdī var nesasniegt savu mērķi – atturēt no pārkāpuma izdarīšanas, bet gluži otrādi varētu netiešā veidā (personai neesot naudas līdzekļiem soda samaksai) virzīt pārkāpēju ēnu ekonomikas virzienā, proti, stimulēt nodokļu maksātāju turpināt to pašu darbību tikai jau ne "pelēkajā", bet "melnajā" zonā, pavisam atsakoties no uzlikto normatīvajos aktos pienākumu pildīšanas, pakārtoti padarot piedziņas procesu neefektīvu, un palielinot ēnu ekonomiku un neuzticēšanos valsts uzlikto prasību samērīgumam." Saistībā ar minēto paužam bažas, ka nav skaidrs, kādā veidā likumprojektā paredzētie līdzekļi, it īpaši saimnieciskās darbības apturēšana, būs samērīgāks vai citādi atbilstošāks līdzeklis. Tā rezultātā personai pieejamo naudas līdzekļu apjoms var nebūt pietiekams ne tikai sodu samaksai, bet pat ikdienas eksistencei.
Tāpat likumprojekta anotācijā norādīts: "Likumprojektā noteiktie līdzekļi piemērojami kā galējie administratīvās iedarbības līdzekļi, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību attiecībā uz valstī noteikto saistību izpildi (informācijas sniegšanas un nodokļu un uzliktā naudas soda nomaksas veidā), kā arī nodrošinātu godīgas konkurences aizsardzību konkrētajā nozarē pret tiem nodokļu maksātājiem, kas godīgi pilda uzliktos pienākumus un ievēro noteiktos procesus gan darbības uzsākšanai, gan darbībai konkrētajā nozarē vai konkrētajā valsts teritorijā, un nodrošinātu Latvijas Republikas tiesību normu ievērošanu un pieņemto lēmumu izpildi, nepieļaujot tiesiskā nihilisma iestāšanos." Tomēr tiesiskās apziņas kontekstā mūsdienu valsts vairs nevar izmantot risinājumus, kuri vēsturiskās attīstības gaitā sevi diskreditējuši, piemēram, likumpaklausības propaganda un sodu bargums 21. gadsimtā var dot vienīgi īslaicīgu efektu, bet ar tālejošām negatīvām sekām. Tiesisko nihilismu nevar izskaust ar represijām, bargiem sodiem (Kriviņš A. Tiesiskā apziņa un tiesiskais nihilisms. Socrates, 2020, Nr. 1, 33., 36. lpp.). Tiesiskais nihilisms visplašāk attīstās tādās sabiedrībās, kurās pastāv neticīga, rezervēta un aizdomīga attieksme pret valsts aparātu vai valsts tiek uztverta kā pretstats labklājības vairošanai (Šulmane D. Tiesības sabiedrībā – uzticības krustpunktā. Grām.: Tiesību efektivitāte postmodernā sabiedrībā. Latvijas Universitātes 73. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2015, 43. lpp.). Sodu palielināšana un pat sodīšana pati par sevi vai citi represīvi pasākumi šādās situācijās nav risinājums.
Likumprojekta anotācijā minēts, ka pārbaužu rezultātā pat 95% tika konstatēti pārkāpumi. Tomēr norādām, ka tāds pārkāpumu apjoms drīzāk rada jautājumu par spēkā esošā regulējuma adekvātumu, tā samērīgumu un atbilstību faktiskajai situācijai, nevis izmantojams kā pamatojums, lai stiprinātu represīvo mehānismu.
Izziņā norādīts, ka "ar tēriņiem ikdienas eksistencei nevar pamatot pārkāpumu izdarīšanu" un ka "persona nav spiesta izdarīt pārkāpumu, proti,  nodrošinājums netiek piemērots, ja netiek izdarīts  pārkāpums". Saistībā ar minēto varam piekrist, ka persona nav spiesta izdarīt pārkāpumu, taču tas nenozīmē, ka pārkāpuma rezultātā piemērotie pasākumi drīkstētu radīt nepanesamu slogu privātpersonai. Šeit ir jautājums par samērīgumu (plašākā nozīmē), tostarp mazāk ierobežojošu līdzekļu esību.
Tas, ka pārbaužu rezultātā 95 % gadījumu tiek konstatēti pārkāpumi, norāda uz regulējuma sistēmiskām problēmām. Risinājuma izvirzīšanas procesā uzmanība jāpievērš tiem problēmu izraisošajiem cēloņiem, kurus iespējams likvidēt, un jāplāno atbilstoši pasākumi nenovēršamo faktoru negatīvās ietekmes mazināšanai. Ja esošais regulējums nedarbojas kā iecerēts, nepieciešams paskaidrot šķēršļus (tehniski, ekonomiski, sociāli u. tml.), kas neļauj regulējumam novērst problēmas cēloņus (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 11. lpp.).
 



 

-

Likumprojekta 4. pantā paredzēti jauni pārkāpumi, kurus konstatējot, Valsts ieņēmumu dienests varēs apturēt nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, kā arī paredzēts jauns liegums – liegums izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka liegums vērsts uz konkrēto transportlīdzekli, to izņemot uz laiku no komercdarbības vides. Saistība ar minēto vēršam uzmanību, ka nav skaidra šādas saimnieciskās darbības apturēšanas un lieguma būtība un nav pilnīgs projekta anotācijā ietvertais ierobežojumu attaisnojamības izvērtējums.
Izziņā norādīts, ka "saimnieciskās darbības apturēšanas mehānisms jau vairākus gadus tiek efektīvi piemērots un līdz šim nav uzskatīts par sodu tā klasiskajā izpratnē. Līdz ar to pašlaik nav saprotami argumenti, kas ļauj nonākt līdz šādiem secinājumiem un domāt, ka šis mehānisms ir uzskatāms par sodu vai tam piemīt krimināltiesiskais raksturs". Tomēr vēršam uzmanību, ka Tieslietu ministrija atzinumā nav secinājusi, ka šāds mehānisms noteikti būtu sods. Attiecīgi lūdzam likumprojekta anotācijā ietvert izvērtējumu un pamatojumu, vai šāds mehānisms likumprojektā paredzētajos gadījumos ir vai nav sods. Uzsveram, ka jo īpaši tas ir nozīmīgi, ja mehānisma piemērošanas apjoms arvien tiek palielināts. Turklāt katrā gadījumā secinājums var būt arī atšķirīgs (piemēram, atkarībā no pasākuma bardzības). Kā arī lūdzam likumprojekta anotācijā ietvert pilnīgu ierobežojumu attaisnojamības izvērtējumu.
           
 

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojekta 6. pantā (grozāmā likuma 144.¹ pantā) lietotie termini nav konsekventi un nesaskan ar AAL lietotajiem terminiem. Piemēram, panta pirmajā un otrajā daļā ir lietots termins "pārkāpuma pārtraukšana", savukārt ceturtajā daļā – "pārkāpuma novēršana". Tāpat, piemēram, panta pirmajā daļā lietots termins ''naudas soda piemērošana", savukārt otrajā un ceturtajā daļā – "naudas soda uzlikšana". Norādām, ka termina "naudas soda uzlikšana" vietā būtu lietojams termins "naudas soda piemērošana", bet termina "pārkāpuma novēršana" vietā būtu lietojams termins "pārkāpuma pārtraukšana", kādēļ lūdzam atbilstoši precizēt likumprojektu.
 

-

Likumprojekta anotācijā ir norādīts: "Tādējādi likumprojektā paredzētais regulējums var ietekmēt transportlīdzekļa īpašnieka tiesības arī gadījumos, kad tas nav tiešā veidā iesaistīts komercpārvadājumu nodrošināšanā. Šāda pieeja ir samērīga, jo transportlīdzekļa īpašniekam, nododot sev piederošo mantu trešajai personai, piemēram, lietošanā, ir jārēķinās arī ar iespējamo seku iestāšanos, gadījumā, ja trešā persona, izmantojot šo mantu izdara kādu prettiesisku darbību vai nepilda kādu normatīvajos aktos noteikto pienākumu. Regulējums neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības šajā gadījumā pārsūdzēt uzlikto sodu vai pieprasīt VID neņemt nost transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes, aizbildinoties ar faktu, ka īpašuma tiesības uz konkrēto transportlīdzekli nepieder pārkāpējam. Attiecības starp transportlīdzekļu īpašnieku un trešo personu šādos numurzīmes noņemšanas gadījumos, t.sk. zaudējumu segšana, neiegūtā peļņa, ir risināmi starp transportlīdzekļu īpašnieku un pārkāpēju (kura darbības vai bezdarbības dēļ numurzīme tika noņemta) civiltiesiskajā ceļā". Tomēr atkārtoti paužam bažas, ka šāda pieeja nav samērīga. Ja administratīvā pārkāpuma procesā tiek aizskartas citas personas īpašuma tiesības, tad tai jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumus, kas saistīti ar rīcību ar tās mantu (sk. aizskartā mantas īpašnieka tiesības AAL).
 

-

Likumprojekta 6. pantā paredzēts, ka Valsts ieņēmumu dienests var piemērot nodrošinājuma līdzekli – aizturēt transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numura zīmes. Tā mērķis ir pārtraukt pārkāpumu un nodrošināt, ka tiek izpildīts lēmums par naudas soda piemērošanu. Nodrošinājuma līdzekļa darbība ir spēkā līdz pārkāpuma pārtraukšanai un piemērotā naudas soda samaksai.
Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma (turpmāk – AAL) 2. panta otro un trešo daļu administratīvās atbildības vispārīgos noteikumus, administratīvā pārkāpuma jēdzienu, administratīvo sodu veidus un to piemērošanas noteikumus, kompetentās iestādes un amatpersonas, administratīvā pārkāpuma procesa norisi iestādē un tiesā, administratīvo sodu izpildi, kā arī starptautisko sadarbību administratīvo pārkāpumu procesā nosaka AAL. Savukārt attiecīgo nozari regulējošajos likumos var noteikt tikai administratīvos pārkāpumus, par tiem piemērojamos sodus un amatpersonu kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā iestādē.
Tādējādi AAL ir izsmeļoši regulēts administratīvā pārkāpuma process, sākot ar tā uzsākšanas brīdi, līdz lēmuma par soda piemērošanu izpildei (Smiltēna A. 1. nodaļa. Vispārīgie noteikumi. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 93. lpp.). Tāda šobrīd ir likumdevēja izraudzītā ideāltipiskā administratīvās atbildības normatīvā sistēma, no kuras nav pamata atkāpties.
Ievērojot minēto, likumprojektā un likumā "Par nodokļiem un nodevām" nav iekļaujams šāda nodrošinājuma līdzekļa regulējums. Tas neatbilst arī AAL 2. panta trešajā daļā minētajam, ka nozaru likumos var noteikt arī iestāžu pakalpojumu saņemšanas un citus ierobežojumus administratīvi sodītajām personām, kuras izvairās no soda izpildes, kādēļ lūdzam atbilstoši precizēt likumprojektu.
Izziņā ir norādīts, ka minētais Tieslietu ministrijas iebildums nav ņemts vērā un "Tieslietu ministrijas rīcība ir nekonsekventa, nosūtot tik būtisku informāciju tikai šajā posmā, proti, projekta virzības laikā pēc izsludināšanas. Projekta apspriede tika uzsākta jau  2021. gada aprīlī. Kopš tā laika notika vairākas dažādu līmeņu ekspertu tikšanās, t. sk. iesaistot Tieslietu ministrijas un Satiksmes ministrijas pārstāvjus un apspriežot starpinstitūciju sanāksmes laikā Satiksmes ministrijas izsludināto likumprojektu, kad tika prezentēts Satiksmes ministrijas un Finanšu ministrijas virzāmais koncepts [..]" Tomēr atkārtoti norādām, ka AAL 2. pants nosaka administratīvās atbildības sistēmu, kas ir saistoša nozaru ministrijām, izstrādājot likumprojektus un paredzot tajos administratīvās atbildības regulējumu. Arī kopumā šāds nodrošinājuma līdzeklis neatbilst administratīvā pārkāpuma procesa sistēmai. Tāpat vēršam uzmanību, ka Tieslietu ministrija vairākkārt ir norādījusi, ka likumprojekti, kuros paredz administratīvās atbildības regulējumu, pirms izsludināšanas ir jāizvērtē Administratīvās atbildības likuma pastāvīgajā darba grupā. Dažādas sanāksmes, apspriedes vai prezentācijas nebūt nenozīmē, ka to rezultātā izstrādātais likumprojekts tiks automātiski atzīts par tiesisku un saskaņots.




 

-

No likumprojekta anotācijas un izziņas izriet, ka termina "pārdevējs" skaidrojums tiks ietverts uz likumprojekta pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos. Saistībā ar minēto vēršam uzmanību, ka atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām zemāka juridiskā spēka ārējā normatīvajā aktā neskaidro terminus, kuri skaidroti vai lietoti augstāka juridiskā spēka normatīvajā tiesību aktā. Attiecīgi lūdzam izvērtēt un precizēt likumprojekta anotācijā sniegto informāciju, nepieciešamības gadījumā papildinot likumprojekta 2. pantu ar atbilstošu minētā termina skaidrojumu.

-

Uzturam izziņas 21. punktā ietverto iebildumu. Norādām, ka no izziņā sniegtā skaidrojuma nav kliedētas bažas par to, ka regulējums, kas paredz aizturēt transportlīdzekļu valsts reģistrācijas numurus (arī liegumu izmantot transportlīdzekli pasažieru komercpārvadājumos ar taksometru vai vieglo automobili) gadījumos, kad pārkāpējs un transportlīdzekļa īpašnieks nav viena un tā pati persona, nesamērīgi aizskar transportlīdzekļa īpašnieka (trešās personas) pamattiesības uz īpašumu un taisnīgu tiesu. Izziņā norādīts uz vairākiem apsvērumiem, cita starpā, ka transportlīdzekļa īpašnieka tiesības ir aizsargātas civilprocesa ietvaros, vēršot prasību pret lietotāju civiltiesiskā kārtā, ja īpašnieka tiesības (ārpus starp pusēm noslēgtā līguma) tiek skartas ar mašīnas lietotāja darbību vai bezdarbību u.tml., tomēr no izziņā sniegtā skaidrojuma neizriet konkrēti argumenti, kas pamatotu, kādēļ uz likumprojektā ietverto regulējumu nebūtu attiecināmas Satversmes tiesas 2013. gada 24. oktobra lietā Nr. 2012-23-01 izteiktās atziņas, kur minētā tiesa devusi juridisku izvērtējumu līdzīgam tiesiskam regulējumam, kad Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš vienlaikus nav administratīvā pārkāpuma izdarītājs, tai skaita analizējusi privātpersonas tiesiskās iespējas ietekmēt, kā nomnieks rīkojas ar iznomāto transportlīdzekli, transportlīdzekļa īpašnieka pamattiesību aizskāruma raksturu un samērīgumu (sk. minētā sprieduma 19.3.4. apakšpunktu u.c.) u.c. aspektus. Attiecīgi lūdzam izvērtēt un sniegt atbilstošu skaidrojumu par minēto, tai skaitā norādot konkrētus argumentus, kādēļ minētajā spriedumā izteiktās atziņas nav attiecināmas uz likumprojektā ietverto regulējumu un ņemamas vēra. Ja atbilstošu skaidrojumu nav iespējams sniegt, lūdzam izslēgt vai precizēt attiecīgo likumprojekta regulējumu.

-

Atkārtoti lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļu papildināt ar skaidrojumu par to, vai likumprojekta 2. pantā ietvertais pilnvarojums Ministru kabinetam vispār ir vajadzīgs un pamatots un vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert pašā likumprojekta tekstā, jo īpaši attiecībā uz pilnvarojumu noteikt pasākumus, kādi veicami automātiskās informācijas apmaiņas nodrošināšanai, kurš varētu būt nesamērīgi plašs.

-

Atkārtoti saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 9.19. apakšpunktu lūdzam likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulā pilnīgi un izvērsti atspoguļot Padomes 2021. gada 22. marts Direktīvas (ES) 2021/514, ar ko groza Direktīvu 2011/16/ES par administratīvu sadarbību nodokļu jomā, ietverto prasību pārņemšanu. Norādām, ka no minētās tabulas nav gūstama pārliecība par direktīvas Nr. 2021/514 prasību pārņemšanu, t.i., kuras normas tiek pārņemtas likumprojektā, bet kuras - Ministru kabineta noteikumos.

-

Lūdzam redakcionāli precizēt likumprojekta 7. pantu, izslēdzot tajā vārdu "ar".

-