Atzinums

Lūdzam precizēt likumprojekta 3. panta pirmajā daļā noteikto likuma piemērošanas jomu, konkrēti nosakot, uz kādiem pakalpojumiem likums attiecas. Salīdzinot ar Preču un pakalpojumu drošuma likuma 3. panta otro daļu, kas konkrēti noteica, uz kādiem pakalpojumiem likums attiecas ("Šis likums attiecas uz pakalpojumiem, kuru rezultātā pakalpojuma sniedzējs izgatavo jaunu ķermenisku lietu, uzlabo vai pārveido esošu ķermenisku lietu vai tās īpašības, kā arī uz pakalpojumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz cilvēka dzīvību vai veselību."), likumprojekta 3. panta pirmā daļa vispārīgi nosaka: "Šis likums attiecas uz pakalpojumiem, kuriem noteiktas drošuma prasības vai nepieciešamie pasākumi riska mazināšanai vai novēršanai."
Kontekstā ar anotācijā ietvertajiem skaidrojumiem šāda likuma piemērošanas joma ir ne tikai nekonkrēta un neskaidra, bet arī pirmšķietami neatbilstoša Latvijas tiesību sistēmai. No anotācijā ietvertā skaidrojuma ("Pakalpojumu drošumu iespējams ieviest un uzraudzīt jomās, kurās noteiktas prasības vai pasākumi riska novēršanai. Šādas prasības var būt noteiktas speciālajos nozaru regulējumos, standartos, labās prakses vadlīnijās, nozaru labās prakses kodeksos, kā arī zinātnisko struktūru un ekspertu atzinumos.") izriet, ka likumprojekta 3. panta pirmās daļas kontekstā ir runa par pakalpojumiem, kuriem prasības noteiktas citstarp tādos dokumentos kā standartos, labās prakses vadlīnijās, nozaru labās prakses kodeksos, kā arī zinātnisko struktūru un ekspertu atzinumos. Atgādinām, ka privātpersonām saistošas prasības nosakāmas ārējos normatīvajos aktos. No anotācijā ietvertā skaidrojuma izriet, ka, ja attiecīga pakalpojuma sniegšanai kādas drošuma prasības paredzētas, piemēram, labās prakses vadlīnijās, kas privātpersonai nav saistošas, uz šādu pakalpojumu būtu attiecināms likums.  Attiecīgi šāds regulējums pirmšķietami neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā paredzētajām tiesībām zināt savas tiesības. Lūdzam precizēt likumprojektu un anotāciju vai sniegt pamatotu skaidrojumu.
Papildus saistībā ar anotācijā norādīto ("precizēta likuma piemērošana [..]. Šāds precizējums nepieciešams, lai atvieglotu likuma piemērošanu, kā arī radītu tiesisko noteiktību komersantiem, kam jānodrošina drošu pakalpojumu sniegšana.") lūdzam skaidrot, kādu problēmu tieši šādas likuma piemērošanas jomas noteikšana risina, kā arī lūdzam izvērtēt un skaidrot, kā tieši šāds formulējums rada tiesisko noteiktību komersantiem. Tāpat arī lūdzam skaidrot, kā pēc būtības mainās pakalpojumu loks un tvērums, uz kuriem attiecas likumprojekts, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošo Preču un pakalpojumu drošuma likumu.
Attiecīgi lūdzam precizēt likumprojekta 3. panta pirmo daļu un anotāciju. Alternatīvi lūdzam sniegt pamatotu skaidrojumu anotācijā par likuma piemērošanas jomu.

-

Apzināmies, ka analoģiska satura norma jau ir ietverta Preču un pakalpojumu drošuma likuma 8. panta sestajā daļā, tomēr lūdzam izvērtēt un skaidrot vārdu "vai viņam kā lietpratējam vajadzēja zināt" nepieciešamību likumprojekta 7. panta trešajā daļā, kā arī izvērtēt, vai nerodas pretruna. Proti, no vārdiem "vajadzēja zināt" izriet, ka personai attiecīgā informācija nav zināma, kaut arī vajadzēja zināt. Attiecīgi nav saprotams, kā persona var par kaut ko informēt attiecīgās valsts uzraudzības un kontroles iestādes, ja tā attiecīgo informāciju nezina. Savukārt, ja persona attiecīgo informāciju zina, šo gadījumu jau aptver frāze "ja pakalpojuma sniedzējam kļuvis zināms". Attiecīgi lūdzam izvērtēt un, ja nepieciešams, precizēt normu vai sniegt skaidrojumu par tās piemērošanu.

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 7. panta piekto daļu, konkrēti nosakot, kam pakalpojuma sniedzējs sniedz attiecīgo informāciju.

-

Īpaši ņemot vērā, ka likumprojekts ir jauna likuma projekts, nevis grozījumi Preču un pakalpojumu drošuma likumā, lūdzam izvērtēt un anotāciju papildināt ar likumprojektā (tostarp, bet ne tikai, likumprojekta 10. pantā) paredzēto tirgus uzraudzības iestāžu pilnvaru un tam korespondējošo privātpersonu tiesību (tostarp, bet ne tikai, Latvijas Republikas Satversmes 96. pantā paredzēto pamattiesību) ierobežojumu nepieciešamību un samērīgumu. 
Tāpat saistībā ar likumprojekta 10. pantā ietvertā regulējuma skaidrojumu anotācijā ("Precizētas likumā ietvertās tirgus uzraudzības iestāžu tiesības, kas saskaņotas ar nepārtikas preču jomā esošo regulējumu (Atbilstības novērtēšanas likuma 9.³ pantu). Šāds precizējums nepieciešams, lai nodrošinātu vienveidīgu prasību piemērošanu un vairotu tiesisko noteiktību komersantiem."), aicinām izvērstāk skaidrot, kāpēc, ņemot vērā, ka ir runa par dažādiem likumiem ar dažādu to piemērošanas jomu, nepieciešams un ir pamatoti saskaņot tirgus uzraudzības iestāžu tiesības.

-

Atgādinām, ka privātpersonām saistošas ir prasības, kas noteiktas ārējā normatīvajā aktā. Attiecīgi lūdzam izvērtēt un precizēt likumprojekta 11. pantā ietverto regulējumu vai sniegt pamatotu skaidrojumu par šādas normas piemērošanu. Šādu regulējumu, nosakot, ko tirgus uzraudzības iestādes ņem vērā, vērtējot pakalpojuma atbilstību drošuma prasībām, pirmšķietami pastarpināti ir domāts piemērot arī uz pakalpojuma sniedzējiem, pat ja likumprojektā tas konkrēti nav noteikts. Citastarp lūdzam arī precizēt vai anotācijā skaidrot, par kādiem "standartiem, kas noteikti pakalpojumu drošuma jomā", ir runa (proti, vai ir runa par obligāti piemērojamiem Latvijas nacionālajiem standartiem Standartizācijas likuma izpratnē), kā arī skaidrot, kur ietverts tiesiskais regulējums par nozaru labās prakses kodeksu saskaņošanu ar atbildīgo tirgus uzraudzības iestādi un attiecīgi kāds ir šādu labās prakses kodeksu juridiski saistošais spēks attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz pakalpojumus attiecīgajā nozarē. 

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 13. panta pirmo daļu attiecībā uz lēmuma, kas ir administratīvais akts, spēkā stāšanos, vai sniegt attiecīgu pamatojumu projekta anotācijā, ņemot vērā, ka atbilstoši Administratīvā procesa likuma 70.panta pirmajai daļai, ja ārējā normatīvajā aktā vai pašā administratīvajā aktā nav noteikts citādi, administratīvais akts stājas spēkā ar brīdi, kad tas paziņots adresātam.  Lai administratīvais akts, kas tiek sagatavots un izdots iestādē, būtu spēkā, tam parasti ir jābūt zināmam tai personai, uz kuru tas attiecas. Atkāpes pieļaujamas tikai īpašos gadījumus. Tas izriet arī no Satversmes 90. pantā nostiprinātajām tiesībām zināt savas tiesības. Proti, nevar prasīt personai ievērot to, kas tai nav zināms. Līdz ar spēkā esību sāk darboties ar administratīvo aktu noteiktās tiesiskās sekas, kā arī apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas termiņi. Tādēļ administratīvā akta paziņošana ir būtiska administratīvā procesa stadija. Administratīvā akta izdošanas un paziņošanas brīdis parasti sakrīt tikai gadījumā, ja administratīvais akts nav izdots rakstveidā (Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Sagatavojis autoru kolektīvs Dr.iur.J.Briedes zinātniskajā redakcijā., TNA 2013. gads, 695. un 696. lpp.).

-

Lūdzam precizēt likumprojekta 14. panta trešo daļu, nosakot kāda likuma kārtībā attiecīgie izdevumi tiek piedzīti, proti, civilprocesa vai administratīvā procesa ietvaros. Papildus, ņemot vērā likumprojekta 14. panta otro daļu, tiesiskās noteiktības labad aicinām aizstāt vārdus "attiecīgā persona" ar vārdiem "pakalpojuma sniedzējs".

-

Precizējams administratīvo pārkāpumu formulējums, skaidri un izsmeļoši norādot visas nepieciešamās administratīvā pārkāpuma pazīmes.

Lūdzam precizēt visus nodaļā noteiktos administratīvos pārkāpumus, skaidri nosakot administratīvā pārkāpuma pazīmes. Proti, par kādu darbību vai bezdarbību personai var tikt piemērota administratīvā atbildība. Paskaidrojam, ka jebkurai personai, izlasot administratīvo pārkāpumu, būtu jāspēj saprast, par kādu tieši darbību vai bezdarbību tai var tikt piemērotas sodoša rakstura sankcijas. Šobrīd likumprojektā definētās administratīvā pārkāpuma pazīmes netiek skaidri noteiktas. 

Pirmkārt, lūdzam administratīvo pārkāpumu noteikt, neizmantojot iekšējās atsauces. 

Otrkārt, nav pieļaujams un atbalstāms administratīvais pārkāpums, kas satur pārkāpuma pazīmi "par normatīvajos aktos noteiktajām drošuma prasībām neatbilstošu pakalpojumu sniegšanu".
Likumprojekta 16. panta trešā daļa ir blanketa norma, jo tā ietver norādi uz citos normatīvos aktos iekļautajām tiesību normām (priekšrakstiem) (sk. Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. Pieejama: https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/81). Izmantojot blanketo normu, likumdevējs formulē vispārinātu pazīmi, kas kopā ar citās normās noteikto šīs pazīmes detalizāciju veido pārkāpumu. Tomēr jāievēro, ka arī blanketā norma definē visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citas normas (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 95.-96. lpp.). Ievērojot minēto, likumprojektā ietvertajam pārkāpuma aprakstam, lai arī ļoti vispārīgi, bet ir jāsatur pārkāpuma pazīmes. Prasība pēc tiesību normas skaidrības ir nostiprināta gan Latvijas Republikas Satversmē, gan Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedumos. Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pants vispārējā formā satur principu, ka krimināltiesībās atbildībai par tiesībpārkāpumu un sodam jābūt noteiktiem saskaņā ar likumu (lat. val. – nullum crimen, nulla poena sine lege). Nostiprinātā prasība tiek atzīta par izpildītu, ja apsūdzētajam ir iespēja no tiesību normas teksta zināt (nepieciešamības gadījumā arī izmantojot interpretāciju, kas ietverta tiesu nolēmumos), par kādu tieši darbību vai bezdarbību noteikta kriminālatbildība. Arī gadījumos, kad personai likumā tiek paredzēta sodoša rakstura administratīvā sankcija, darbojas iepriekš minētais princips.

Treškārt, likumprojekta 16. panta otrās daļas pārkāpuma pazīmes projektā vispār netiek noteiktas (likumprojekta 8. pantā ir deleģējums Ministru kabinetam).  Nav pieļaujama situācija, ka pārkāpuma saturu būtībā noteiktu Ministru kabinets. 

-

Lai gan likumprojekta VI nodaļā ietvertie administratīvie pārkāpumi tiek pārņemti no Preču un pakalpojumu drošuma likuma par visiem likumprojektā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem likumprojekta anotācijā jāveic administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriju izvērtējums: 
1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips;
2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte;
3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām;
4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums;
5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67).

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību likumprojektā paredzētajā gadījumā, projekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums.

Likumprojekta anotācijā iekļaujams arī paredzētā pārkāpuma satura skaidrojums, tostarp jānorāda korespondējošās tiesību normas, par kuru neievērošanu būs paredzēta administratīvā atbildība.

Likumprojekta anotācijā iekļaujams arī pamatojums izvēlētajam soda veidam un apmēram. Informējam, ka viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.

Pārkāpuma izdarīšana nedrīkst būt ekonomiski izdevīga, ja salīdzina pārkāpuma rezultātā iegūto labumu un par pārkāpumu iespējamo sodu. Soda apmēra un pārkāpuma rezultātā iegūtā labuma attiecība, kā arī reālā iespēja, ka pārkāpums vispār tiks atklāts un sods piemērots, ir kritēriji, kas raksturo arī soda preventīvo (atturošo) iedarbību (Faure M. Effective, Proportional and Dissuasive Penalties in the Implementation of the Environmental Crime and Shipsource Pollution Directives: Questions and Challenges. European Energy and Environmental Law Review, 2010, p. 260).

Vērtējama arī sodu sabalansētība fiziskām un juridiskām personām. Ja vien nav īpašu apstākļu, tad tā paša administratīvā pārkāpuma smagumam nevajadzētu atšķirties no fiziskas un juridiskas personas skatpunkta.

Paskaidrojam, ka prasību papildināt likumprojekta anotāciju ar minēto informāciju neietekmē tas, ka spēkā esošajā Preču un pakalpojumu drošuma likumā ir iekļauts tāds pats vai līdzīgs administratīvās atbildības regulējums. Pirmkārt, valsts pārvaldei ir pienākums pastāvīgi pārbaudīt un pilnveidot normatīvo regulējumu (sal. sk. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta 10. daļu). Otrkārt, ir nepieciešams regulāri veikt spēkā esošo tiesību aktu ietekmes pēcpārbaudi, lai pārliecinātos, vai normatīvais regulējums joprojām ir nepieciešams, nerada nelabvēlīgas sekas, atbilst tā izstrādes mērķim, pašreizējai sociālajai un tiesiskajai situācijai (Krūmiņa I. Kādi faktori kavē efektīvu tiesību aktu un rīcībpolitiku ex-post izvērtēšanu Latvijā? Pētījuma galaziņojums. Rīga: Latvijas Republikas Saeima, 2024, 2. lpp.).

-

Lūdzam precizēt normu, nosakot, ka kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu ir Patērētāju tiesību aizsardzības centram vai Veselības inspekcijai.

-

Saistībā ar likumprojekta 12. panta astotajā daļā ietverto regulējumu anotācijā ietverts šāds skaidrojums: "Līdzīgi kā nepārtikas preču jomā (Atbilstības novērtēšanas likuma 9.³ panta sestajā daļā), arī pakalpojumu drošuma jomā nepieciešams paredzēt kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādēm atlīdzināmi zaudējumi par pasākumiem, ko iestādes pašas organizējušas, lai novērstu nedroša pakalpojuma pārtraukšanu, kā arī patērētāju brīdināšanu par pastāvošajiem riskiem." Lūdzam skaidrojumu precizēt, ņemot vērā, ka anotācijā minētā likuma "Par atbilstības novērtēšanu" norma kontekstā ar 9.³ panta trešo, ceturto un piekto daļu pirmšķietami ir attiecināmi tieši uz izdevumiem par preces laboratorisko vai cita veida ekspertīzi un transportēšanu. Savukārt likumprojekta 12. panta astotā daļa attiecas uz izdevumiem, kas tirgus uzraudzības iestādei radušies, nodrošinot 12. panta septītajā daļā minētos pasākumus (proti, pasākumus, kas minēti šā panta ceturtās daļas 2. punktā, ja pakalpojumu sniedzēju veiktās darbības šajā likumā noteikto pienākumu izpildei ir nepietiekamas). Turklāt izdevumu par pakalpojuma ekspertīzi vai par kontrolpirkumu samaksāto naudas summu segšanu regulē likumprojekta 14. pants. Attiecīgi lūdzam anotācijā ietverto skaidrojumu precizēt un sniegt korektu pamatojumu likumprojekta 12. panta astotās daļas nepieciešamībai.

-

Anotācijas 1.3. apakšsadaļā par likumprojekta 2. pantā ietverto pakalpojuma sniedzēja definīciju ietverts šāds skaidrojums: "Pakalpojumu sniedzēja definīcija saskaņota ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, lai nodrošinātu vienveidīgu normu piemērošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā." Lūdzam izvērstāk skaidrot saskaņošanas nepieciešamību kontekstā ar abu likumu piemērošanas jomu (tostarp skaidrojot, kādu problēmu tā risina), kā arī skaidrot, kādēļ šāda personu loka sašaurināšana, salīdzinot ar pašreiz spēkā esošo regulējumu un Preču un pakalpojumu drošuma likuma 2. panta ceturtajā daļā ietvertā pakalpojuma sniedzēja definīciju ("Pakalpojuma sniedzējs ir jebkura persona, kas sniedz pakalpojumu."), ir nepieciešama un kāda ir tās ietekme. Papildus, ņemot vērā, ka no likumprojekta 2. panta izriet, ka likums attiecas uz pakalpojumiem, kurus sniedz patērētājam, aicinām papildināt anotācijas 1.3. apakšsadaļas alternatīvo risinājumu izvērtējuma aprakstu, skaidrojot, vai ir izvērtētas iespējas regulējumu integrēt Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, un kādi ir izvērtējuma secinājumi. Ja nepieciešams, lūdzam precizēt likumprojektu.

-

Saistībā ar anotācijas 4.1.4. apakšsadaļā ietverto informāciju vēršam uzmanību, ka Ministru kabineta 2014. gada 9. decembra noteikumi Nr. 755 “Gāzes balonu aprites, uzraudzības un kontroles kārtība” izdoti tikai uz Preču un pakalpojumu drošuma likuma  8.¹ pantā ietvertā pilnvarojuma pamata. Attiecīgi, Preču un pakalpojumu drošuma likumam zaudējot spēku, spēku zaudēs arī minētie noteikumi. Attiecīgi, ja nepieciešams saglabāt noteikumu spēkā esamību (proti, ja radīsies juridiskā vakuuma situācija, līdz tiks izdoti jaunie Ministru kabineta noteikumi), to nepieciešams noteikt likumprojekta pārejas noteikumos (piemēram, izmantojot praksē esošu formulējumu: "Ministru kabinets līdz [..] izdod šā likuma [..] minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir spēkā [..] noteikumi Nr. [..], ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu."). Attiecīgi lūdzam izvērtēt un papildināt likumprojektu, kā arī precizēt anotāciju, vai sniegt skaidrojumu.

-

Lūdzam konkretizēt, par kādu personu likumprojekta 5. panta otrās daļas 1. teikumā ("citu personai būtisku informāciju") ir runa (proti, vai ir runa par pakalpojuma saņēmēju). Tāpat aicinām izvērtēt nepieciešamību un iespēju konkretizēt vai anotācijā skaidrot vārda "regulāri" izpratni normas ietvaros, ņemot vērā, ka tas varētu būt subjektīvi interpretējams. Papildus aicinām novērst neuzmanības kļūdu un likumprojekta 5. panta otrās daļas 1. teikumā izslēgt vārdu "ar". 

-

Aicinām likumprojekta 7. panta pirmajā daļā izslēgt vārdus "lietošanas vai" kā liekus. Alternatīvi lūdzam skaidrot, kā atšķiras lietošana no izmantošanas.

-

Lūdzam likumprojekta 7. panta trešajā daļā precizēt vai anotācijā skaidrot, kas saprotams ar "vispārējām drošuma prasībām". Ja domātas šajā likumprojektā noteiktās prasības, tad aicinām tā arī norādīt ("šajā likumā noteiktajām drošuma prasībām"). Atgādinām, ka privātpersonām ir saistošas ārējos normatīvajos aktos noteiktās prasības. 
Papildus lūdzam izvērtēt, vai 2. teikums, ņemot vērā likumprojekta 2. pantā ietverto pakalpojuma sniedzēja definīciju ("Pakalpojuma sniedzējs ir fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros sniedz pakalpojumu patērētājam, arī izmantojot citu personu starpniecību, kuras rīkojas pakalpojuma sniedzēja vārdā vai uzdevumā.") nav lieks un nebūtu izslēdzams no trešās daļas, vai sniegt skaidrojumu par normas piemērošanu.

-

Aicinām precizēt vai skaidrot, par kādu "riska novērtējumu" likumprojekta 7. panta ceturtajā daļā ir runa (proti, vai ir runa par pakalpojuma sniedzēja veiktu riska novērtējumu v.tml.).
Papildus aicinām izvērtēt un anotācijā skaidrot, vai visos gadījumos par nopietnu risku likumprojekta 7. panta ceturtās daļas izpratnē saprot risku, kas ir uzskatāms par tādu, ka ir vajadzīga ātra tirgus uzraudzības iestāžu iejaukšanās (proti, vai šis apstāklis ir pamatpazīme, lai konstatētu nopietnu risku, arī gadījumā, kad riska ietekme nav tūlītēja - salīdzinājumam sk. Preču un pakalpojumu drošuma likuma 8. panta astoto daļu ("Šā panta septītajā daļā noteiktā prasība attiecināma arī uz tādu nopietnu risku, kura ietekme nav tūlītēja un tādējādi neprasa ātru valsts uzraudzības un kontroles iestāžu darbību."). Ja nepieciešams, lūdzam precizēt likumprojektu, nodrošinot skaidru tiesību normu.

-

Aicinām izvērtēt iespēju precizēt likumprojekta 8. pantā ietverto pilnvarojumu, jau teikuma sākumā, nevis beigās konkretizējot, par kādu risku ir runa. Tāpat arī aicinām izvērtēt un precizēt vai anotācijā skaidrot, vai "pakalpojumu piedāvāšanas kārtība" nosakāma attiecībā uz visiem pakalpojumiem, uz ko attiecas likums, vai arī attiecībā uz pakalpojumiem, kas var radīt nopietnu risku cilvēku dzīvībai, veselībai, videi vai īpašumam. 
Papildus, aicinām izvērtēt pilnvarojuma atbilstību tiesību akta saturam, kuru paredzēts izdot uz šā pilnvarojuma pamata. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktu, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot noteikumus, pilnvarojumā jānorāda tā satura galvenie virzieni. Pilnvarojuma saturam ir jābūt tik skaidram, lai atklātu pilnvarojuma būtību un jēgu.[2] Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu.[3] Papildus arī skaidrojam, ka vārds "kārtība" pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru. Vienlaikus tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[4] Ja tiesību normā jēdziens "kārtība" nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.[5] Šajā sakarā vēršam uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 11. pantā minēto, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja likumā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību. Ievērojot minēto, aicinām izvērtēt un, ja nepieciešams, precizēt vai papildināt pilnvarojumu. 
Tāpat arī aicinām anotācijā skaidrot attiecīgā pilnvarojuma būtību un nepieciešamību, kā arī aprakstīt jauno Ministru kabineta noteikumu saturisko ietvaru, tādējādi nodrošinot, ka vēlāk, izstrādājot Ministru kabineta noteikumu projektu, nepieciešamās lietas ir iespējams iekļaut projektā, jo to paredz pilnvarojuma saturiskais tvērums, kā arī pilnvarojumu vēlāk ir iespējams izpildīt, jo regulējamo jautājumu loks nav formulēts pārāk plaši.

[2] Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra spriedums lietā Nr. 2015-05-03, 13.1. apakšpunkts.
[3] Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-40-03, 10.1. apakšpunkts.
[4] Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija spriedums lietā Nr. 2010-57-03, 13.3. apakšpunkts.
[5] Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā Nr. 2015-11-03, 23.3. apakšpunkts.

-

Norādām, ka likumprojekta 9. panta otrā daļa dublē likuma "Par atbilstības novērtēšanu" 9.² panta otro daļu. Attiecīgi lūdzam normu izslēgt vai sniegt pamatotu skaidrojumu.

-

Aicinām precizēt likumprojekta 10. panta 1. punktu, konkretizēt, kā (kādas) pārbaudes veikšanā tirgus uzraudzības iestāžu amatpersonas ir tiesības piesaistīt neatkarīgus ekspertus.

-

Lūdzam precizēt vai anotācijā skaidrot, kādēļ nepieciešama piebilde "vai attiecīgās iestādes funkciju izpildei", tostarp pamatojot šādas tirgus uzraudzības iestādes pilnvaras nepieciešamību un samērīgumu, kā arī skaidrot, par kādām attiecīgās iestādes funkcijām likumprojekta 10. panta 2. punkta piemērošanas kontekstā ir runa. Papildus lūdzam atkarībā no normas mērķa precizēt vārdus "pārliecinātos par pakalpojumu drošuma novērtēšanai", veidojot nepārprotamu un skaidru tiesību normu.

-

Ņemot vērā likumprojekta 1. pantā noteikto likuma mērķi, aicinām precizēt un papildināt likumprojekta 10. panta 5. punktu ar norādēm uz personas veselību un mantu. Alternatīvi aicinām sniegt skaidrojumu, kādēļ precizējums likumprojektā nav nepieciešams.

-

Apzināmies, ka šāda satura tiesību norma ietverta arī pašreiz spēkā esošā Preču un pakalpojumu drošuma likuma 13. panta astotajā daļā, tomēr aicinām anotācijā skaidrot (tostarp, ja nepieciešams, izmantojot piemērus), kas saprotams ar "veicināšanu un atbalstīšanu", ņemot vērā, ka normā noteiktais pienākums ir nekonkrēta satura. 

-

Aicinām sniegt skaidrojumu, kādēļ likumprojekta 12. panta septītajā daļā ietverta atsauce tikai un tieši uz "šā panta ceturtās daļas 2. punktu".

-

Kontekstā ar likumprojekta 12. panta astotajā daļā noteikto, ka, ja pakalpojumu sniedzēji atsakās segt izdevumus, tirgus uzraudzības iestāde tos piedzen civilprocesuālā kārtībā, lūdzam anotācijā skaidrot, vai iestāde normā minētos pasākumus veic un lēmumus pieņem administratīvā procesa ietvaros.

-

Aicinām precizēt anotācijas 1.1. apakšsadaļu, norādot korektu tajā minētās regulas pieņemšanas gadu (proti, regula pieņemta 2023. gadā, nevis 2003. gadā).

-

Aicinām skaidrības labad precizēt anotācijas 1.2. apakšsadaļā norādīto spēkā stāšanās termiņa pamatojumu, norādot, ka likumprojekta spēkā stāšanās termiņš noteikts, ņemot vērā to, ka attiecīgo regulu piemēro no 2024. gada 13. decembra, kā arī norādot, ka spēkā stāšanās termiņš salāgots ar likumprojekta "Grozījumi likumā "Par atbilstības novērtēšanu"" (24-TA-1754) spēkā stāšanās datumu.

-

Vēršam uzmanību, ka likumprojekts ir jauna likuma - Pakalpojumu drošuma likuma - projekts, nevis grozījumu Preču un pakalpojumu drošuma likumā projekts. Attiecīgi lūdzam precizēt anotācijā ietvertos skaidrojumus (piemēram, "nepieciešams precizēt atsevišķas normas Preču un pakalpojumu drošuma likumā"). Lūdzam arī, ņemot vērā iepriekš minēto, papildināt anotācijā ietvertos skaidrojumus, izvērstāk pamatojot un skaidrojot likumprojektā ietverto personu un institūciju pienākumus un tiesības pēc būtības.

-

Lūdzam aizpildīt anotācijas 2. sadaļu par likumprojekta ietekmi uz sabiedrības grupām, ietekmi uz tautsaimniecības attīstību un administratīvo slogu.

-

Aicinām aizpildīt apakšsadaļu par sabiedrības līdzdalības rezultātiem.

-

It īpaši ņemot vērā, ka sagatavots jauns likumprojekts, lūdzam izvērtēt, vai anotācijas 7. sadaļa, tostarp 7.4. apakšsadaļa, ir aizpildīta pilnīgi un atbilstoši likumprojektā ietvertajam tiesiskajam regulējumam. Ja nepieciešams, aicinām precizēt sadaļu.

-