Atzinums

LSUA norāda, ka siltumenerģijas skaitītāji un siltuma maksas sadalītāji (alokatori) ir atšķirīgas ierīces un tās atrodas atšķirīgās ēkas vietās un katrai no tām ir cita funkcija. Attiecīgi, piedāvātā punkta redakcija nenosaka kā tiek uzskaitīts faktiskais patēriņš. Savukārt piedāvātā alternatīva faktiskā patēriņa uzskaitei nenosaka siltumenerģijas faktisko patēriņu, bet tikai tā proporcionālo sadalījumu starp vairākām sildiekārtām (radiatoriem), atbilstoši standartam LVS EN 834.
 

Punktu atstāt spēkā esošajā redakcijā.
 

Vēršam uzmanību, ka siltumenerģijas lietotājs daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās ir dzīvokļu īpašnieku kopība (nevis katrs dzīvokļa īpašnieks atsevišķi). Savukārt, termins “galalietotājs” ir attiecināms uz katra dzīvokļa īpašnieku atsevišķi. Tās ir fiziskas vai juridiskas personas, kam katrai atsevišķi pieder dzīvoklis, mākslinieku darbnīca vai cita telpu grupa un kam savstarpēji jādala dzīvokļu īpašnieku kopībai izrakstītais rēķins par visas ēkas patērēto siltumenerģiju. Galalietotāju telpās (dzīvokļos, mākslinieku darbnīcās vai nedzīvojamās telpās) uzstādītie individuālie uzskaites mēraparāti vairumā gadījumu uzskaita galalietotāja telpām kopumā piegādāto siltumenerģiju apkures vajadzībām, nevis siltumenerģijas patēriņu katrā radiatorā. LSUA biedri norāda, ka ir arī daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, kurās katra galalietotāja telpu (dzīvokļa) siltumapgādes nodrošināšanai ir izbūvēts individuālais siltummezgls un visu piegādāto siltumenerģiju (gan apkurei, gan karstā ūdens sagatavošanai) uzskaita individuālais mēraparāts (siltumenerģijas skaitītājs).
 Tāpat vēršam uzmanību uz faktu, ka piedāvātā redakcija nav saskaņota ar Ministru Kabineta 2015.gada 15.septembra  Noteikumu Nr. 524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem” prasībām, kas detalizēti apraksta maksas sadalīšanu par siltumenerģiju un karstā ūdens sagatavošanu ēkās ar vairākām telpām vai telpu grupām.
Uzskatām, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīvas (ES) 2018/2002, ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, (Direktīva 2018/2002) normas transponētas nekorekti.
 

Aicinām punkta redakciju atstāt nemainītu vai izteikt sekojoši:  “8.2 Daudzdzīvokļu un nedzīvojamajās ēkās, kurās, neskaitot koplietošanas telpu grupas, atrodas vairākas citas telpu grupas, kam savstarpēji jādala rēķins par patērēto siltumenerģiju, daudzdzīvokļu nama apsaimniekotājs, pārvaldītājs, biedrība (vai cita pilnvarota persona) vai piegādātājs (tiešo norēķinu gadījumā) sadala ēkā patērēto siltumenerģijas apjomu, izmantojot galalietotāju dzīvokļos, mākslinieku darbnīcās vai nedzīvojamajās telpās uzstādītus individuālus uzskaites mēraparātus. Uzskaites mēraparāts apkopo patērētās siltumenerģijas daudzumu, siltuma slodzi un siltumnesēja parametru kontroli un uzskaiti. Ja šādu mēraparātu vai mēraparātu sistēmu izmantošana nav tehniski iespējama vai nav rentabla, patērētās siltumenerģijas apjoma noteikšanai izmanto siltuma maksas sadalītājus. Karstā ūdens patēriņa noteikšanai dzīvoklī, nedzīvojamajā telpā vai mākslinieka darbnīcā izmanto karstā ūdens patēriņa skaitītājus.

Gadījumā, ja norēķini par saņemtajiem siltumapgādes pakalpojumiem tiek veikti ar pārvaldnieka/ apsaimniekotāja starpniecību (netiešie norēķini), siltumenerģijas piegādātājiem nav pieejama informācija, cik daudz no ēkas iedzīvotājiem nav veikuši norēķinus par saņemtajiem pakalpojumiem, un nav  kontroles par atsevišķu iedzīvotāju  komunālo pakalpojumu norēķiniem un parādu piedziņas procesu stadiju katram atsevišķam dzīvoklim. Uzskatām, ka šis apakšpunkta projekts būtiski sašaurina piegādātāja noteikumu 26.4. punktā noteiktās tiesības, un apakšpunkta nosacījumu izpilde vai norādīto ziņu iegūšana ir faktiski un juridiski neiespējama no dzīvokļu īpašnieku kopības, ja līgums ir slēgts ar pārvaldnieka, pilnvarotās personas starpniecību. Tāpat norādām, ka siltumenerģijas piegādātājiem ir jāveic norēķini ar energoresursu piegādātājiem, piegādātājs nevar ilgstoši piegādāt siltumenerģiju lietotājiem, nesaņemot par to samaksu.
Uzskatām, ka punkta nosacījumu realizēšana nav iespējama, kā arī tas nav saistāms ar Direktīvas 2018/2002 prasību ieviešanu.
 

Aicinām svītrot šo punktu vai izteikt sekojošā redakcijā: “27.1 Piegādātājam ir tiesības pārtraukt pilnīgi vai daļēji siltumenerģijas piegādi daudzdzīvokļu mājai, ja norēķini par piegādāto siltumenerģiju nav veikti pilnā apjomā divu mēnešu laikā pēc paziņojuma par parāda esamību nosūtīšanas. Par paziņojumu uzskatāms arī rēķins, ja tajā papildus norādīta visa Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.6 panta pirmajā un otrajā  daļā minētā informācija.”
 

Noteikumu projektā nav atrunāts, kas ir siltumapgādes/ dzesēšanas sezona un nav saprotams, no kādas prasības var atkāpties laikā, kas nav siltumapgādes sezona. Savukārt uz noteikto, ka [..] Rēķinus un informāciju par patēriņu lietotāji saņem bez maksas. [..], norādām, ka netiešo norēķinu gadījumā (ar pārvaldnieka starpniecību) lietotāji saņem rēķinus bez maksas, bet tiešo norēķinu gadījumā – galalietotāji (dzīvokļu un neapdzīvojamo telpu īpašnieki),  atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 15.panta nosacījumiem, rēķinu saņem par papildus maksu (rēķinu apkalpošanas izmaksas). Turklāt Direktīvas 2018/2002 11.a panta 2.punkts paredz, ka izmaksas par rēķinu un informācijas sagatavošanu ir pieļaujamas, ievērojot bezpeļņas principu, un tās var prasīt segt gala patērētājam. Arī panta projektā ietverto maksājumu izdarīšanas termiņu datuma grozījumi nav direktīvas regulēti. EM anotācijā atsaucas uz Latvijas namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas argumentiem, kādēļ būtu nepieciešams pagarināt šo termiņu, bet nav ņemts vērā siltumenerģijas piegādātāju iebildums, ka termiņa pagarinājums uzliek papildus slogu centralizētās siltumapgādes (CSA) uzņēmumiem, kam obligāti jāveic samaksa noteiktajā termiņā par piegādātajiem energoresursiem. Savlaicīgi nesaņemot maksu par nodrošināto pakalpojumu, nav iespējams norēķināties par saņemtajiem energoresursiem un tādējādi var tikt apdraudēta pakalpojuma nodrošināšana un CSA uzņēmumu maksātspēja, jo būs jāņem kredīti, lai veiktu norēķinus ar piegādātājiem.

Punktu izteikt sekojoši: “36. Norēķinus par iepriekšējā mēnesī izlietoto siltumenerģiju veic saskaņā ar rēķinu, kuru līdz nākamā mēneša piektajam datumam izraksta piegādātājs. Ja lietotāja siltumapgādes sistēmas atļautā maksimālā slodze ir lielāka par diviem megavatiem, piegādātājam ir tiesības pieprasīt lietotājam veikt starpnorēķina maksājumus. Galīgo norēķinu veic līdz nākamā mēneša divdesmitajam datumam, ņemot vērā siltumenerģijas skaitītāju rādījumus un starpnorēķinu maksājumus. Piegādātājs nodrošina, lai lietotājiem tiktu piedāvāta iespēja rēķinus saņemt elektroniskā formātā, kā arī bezmaksas piekļuvi saviem patēriņa datiem, nodrošinot lietotāju privātuma un datu aizsardzību saskaņā ar piemērojamiem normatīvajiem aktiem. Rēķinus (netiešo norēķinu gadījumā) un informāciju par patēriņu lietotāji saņem bez maksas.”
 

Saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma prasībām rēķinos par sniegto pakalpojumu obligāti ir jānorāda vairāki rekvizīti un informācija, t.sk. pakalpojuma daudzums un mērvienība (nevis faktiskā patēriņa rādījumi). Siltuma maksas sadalītāju rādījumi (ja tādi ir uzstādīti dzīvokļos) atspoguļo tikai daļu siltumenerģijas, kas tiek piegādāta atspoguļo tikai apkurei patērēto siltumenerģiju.

Atstāt punktu spēkā esošajā redakcijā.

Jaunajā punkta redakcijā uzliktais pienākums grafiski attēlot patēriņa salīdzinājumus nevajadzīgi sadārdzina šobrīd esošos patēriņa salīdzinājuma risinājumus.

Atstāt punktu spēkā esošajā redakcijā

Uzskatām, ka šāda prasība ir izpildāma tikai tādā gadījumā, ja piegādātājs un ražotājs ir viens uzņēmums. Piegādātājs var būt arī siltumtīklu operators, kas iepērk siltumenerģiju no (vairākiem) neatkarīgiem ražotājiem. Piegādātājiem ir informācija tikai par ražotāju siltumavotos izmantojamajiem kurināmā veidiem un iepirktās siltumenerģijas apjomu, bet nav informācijas par kurināmā patēriņa struktūru (siltumavotos ar vairākiem kurināmā veidiem), par kurināmā patēriņu, darbības efektivitāti, siltumnīcefekta gāzu emisijām, ražotāja nodokļiem. Nav spēkā esošu normatīvo aktu, kas noteiktu, ka ražotājiem šādas ziņas ir jāiesniedz piegādātājam. Ražotāji šādus datus uzskata par komercnoslēpumu, kas nav izpaužams trešajām personām, jo šāda informācija var dot priekšrocības kādam no tirgus konkurentiem. Turklāt šie Noteikumi nosaka siltumenerģijas piegādes, nevis ražošanas kārtību.

Svītrot punktu.

Siltumenerģija lietotājam tiek piegādāta saskaņā ar līguma par siltumenerģijas piegādi un lietošanu noteikumiem, kas noslēgts starp piegādātāju un lietotāju. Ievērojot to, ka minētais līgums ir civiltiesisks darījums, visus ar līgumu saistītos jautājumus regulē Latvijas Republikas Civillikuma noteikumi. Latvijas Republikas Satversmes 92.pants paredz, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 32.pants paredz, ka regulators kā ārpustiesas instance izskata strīdus starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju vai starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem par to tiesībām un pienākumiem, kas izriet no šā likuma vai regulējamās nozares speciālajiem normatīvajiem aktiem (turpmāk — strīds). Šo MK noteikumu 38. un 39.punktā ir noteikta kārtība, kādā lietotājs paziņo par konstatēto kļūdu rēķinā un piegādātājs pārbauda aprēķinu. Kārtību, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem nosaka Ministru kabineta 15.09.2015. noteikumi Nr.524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem”

Punktu izteikt sekojoši: “36.1 7 par tiesībām apstrīdēt rēķinus”