Atzinums

Kā redzams no Likumprojekta anotācijas, tad attiecībā uz pirmās saskarsmes institūcijām ir izvēlēta pieeja, noteikt konkrēto to uzskaitījumu, tādējādi nodrošinot skaidru un nepārprotamu pienākumu šīm institūcijām nodot informāciju Valsts policijai, sadarboties ar sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējiem un novirzīt personas sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanai. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka tas tomēr rada risku, ka tādas cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanā svarīgas valsts iestādes, kā, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūra, kuras darbības joma ir tieši saistīta ar darba meklētājiem, jo sevišķi gadījumā, ja persona interesējas par darbā iekārtošanas pakalpojumiem ārzemēs (šajā sakarā sk. tiesībsarga 2017. gada pētījumu "Latvijas pašvaldību sociālo dienestu, bāriņtiesu un Nodarbinātības valsts aģentūras filiāļu loma cilvēku tirdzniecības upuru identificēšanas procesā", pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/resource/latvijas-pasvaldibu-socialo-dienestu-barintiesu-un-nodarbinatibas-valsts-agenturas-filialu-loma-cilveku-tirdzniecibas-upuru-identificesanas-procesa/), tiek atstātas ārpus novirzīšanas mehānisma ietvara. Savukārt tas rada risku, ka iespējamie cilvēku tirdzniecības upuri var netikt novirzīti nepieciešamā atbalsta un palīdzības saņemšanai. Līdz ar to būtu jāapsver, vai šādi izvēlētā pieeja nodrošinās pilnvērtīgu un efektīvu nacionālā novirzīšanas mehānisma darbību, ņemot vērā arī to, ka, rodoties nepieciešamībai papildināt pirmo saskarsmes institūciju sarakstu, grozījumi būs jāvirza vispārējā kārtībā caur Saeimu.

Tādējādi nepieciešams izvērtēt, vai pirmās saskarsmes institūcijas būtu jādefinē plašākā ietvarā, proti, kā institūcijas, kas savu funkciju un uzdevumu izpildē var saskarties ar iespējamu cilvēku tirdzniecības upura atpazīšanu. Šādu pieeju ciktāl to var attiecināt uz cilvēku tirdzniecības novēršanas specifiku, varētu līdzīgi skatīt, kā šobrīd ir noteikts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pantā: "Katrai personai ir pienākums nekavējoties ziņot policijai, Bērnu aizsardzības centram, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam par likumpārkāpumu, kas vērsts pret bērnu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli vai pastāv apstākļi, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību."

Vienlaikus neatkarīgi no minētā Nodarbinātības valsts aģentūra būtu jāiekļauj kā pirmās saskarsmes institūcija.

10) Nodarbinātības valsts aģentūra.

Tiesībsarga 2020. gada mācību materiālā "Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšana izraidīšanas procesā" tika atzīts, ka persona, par kuru pastāv pamatotas aizdomas, ka tā ir cilvēku tirdzniecības upuris, pati to var neapzināties vai uz baiļu pamata to noklusēt. Tas savukārt izslēdz iespēju vienmēr lūgt, lai persona sniedz savu piekrišanu informācijas nodošanā sociālo pakalpojumu sniedzējam. Turklāt iespējamajam cilvēku tirdzniecības upurim saglabājas tiesības vēlāk piedāvāto palīdzību un atbalstu neizmantot (pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/cilvtirdzn_makets_janv4_1609917884.pdf, 32. lpp.). 

Likumprojektā piedāvātais nacionālais novirzīšanas mehānisms piekrišanas saņemšanas nepieciešamību attiecina uz novirzīšanu pie sociālā rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēja, kas var radīt risku, ka persona netiek savlaicīgi novirzīta, lai lemtu par sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un psihosociālās palīdzības saņemšanu. Informējam, ka šobrīd savā iestādes praksē piekopjam pieeju informēt par iespējamo cilvēku tirdzniecības upuri vienlaikus Valsts policiju un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēju, bez atsevišķas piekrišanas saņemšanas no iesniedzēja, vienlaikus viņu informējot par šādu novirzīšanas faktu, jo uzskatām, ka tas atbilst iespējamā cilvēku tirdzniecības upura labākajām interesēm.

Vienlaikus atzīstam un respektējam iespējamā cilvēku tirdzniecības upura privātautonomiju un cieņu, tādējādi iesaistot personu cilvēku tirdzniecības upura identifikācijā “sociālā ceļa” ietvaros ar tās informētu un brīvprātīgu piekrišanu. Tomēr šobrīd Likumprojekta 6. pantā ietvertā piekrišana nav precīzi definēta, kas var atstāt iespēju tās pārlieku lielai formālai piemērošanai praksē. Proti, nedz Likumprojektā, nedz tās anotācijā nav aprakstīts, kādā veidā šāda piekrišana būtu paužama (rakstveidā, mutiski vai citādāk) un kā tā tiktu fiksēta. Lai pilnvērtīgi un efektīvi nodrošinātu iespējamā cilvēku tirdzniecības upura labākās intereses, šādai piekrišanai būtu jābūt pēc iespējas elastīgākai.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt Likumprojektu, lai nodrošinātu, ka iespējamā cilvēku tirdzniecības upura sniegtā piekrišana novirzīšanai pie sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēja tiek vērtēta pēc būtības, nevis formāli, tādējādi neradot risku, ka personas ievainojamības vai psiholoģiskā stāvokļa dēļ tā netiek savlaicīgi novirzīta nepieciešamās palīdzības saņemšanai.

-

Tiesībsargs jau 2019. gadā ziņoja, ka likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” 4. pantā ietvertā nogaidīšanas perioda piešķiršanas procedūra ir neatbilstoša Direktīvas 2004/81/EK mērķim un nogaidīšanas perioda jēgai un būtībai, kā arī upuru, kas cietuši no cilvēku tirdzniecības, labākajām interesēm. Tāpēc tiesībsargs izdarīja secinājumu, ka būtu nepieciešams rūpīgi pārskatīt likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” noteikumus par nogaidīšanas periodu un noteikt, ka personai, kura oficiāli ir identificēta kā cilvēku tirdzniecības upuris, tiktu piešķirts nogaidīšanas periods (sk. tiesībsarga 2019. gada ziņojumu, 100.-101. lpp. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/gada_zinojums_versija_3_2_1583476942.pdf).

Eiropas Savienības Tiesa 2022. gada 20. oktobra spriedumā lietā C-66/21 “O.T. E. pret Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid” atzina, ka no Direktīvas 2004/81/EK 8. panta 1. punkta, it īpaši no tās c) apakšpunkta, izriet, ka uzturēšanās tiesību piešķiršanai nav nepieciešams, lai minētie valstspiederīgie būtu vai būtu bijuši ar cilvēku tirdzniecību saistītu noziegumu upuri. No tā a fortiori izriet, ka šiem valstspiederīgajiem var piešķirt šīs pašas direktīvas 6. pantā paredzēto nogaidīšanas periodu, kaut arī nav pierādīts, ka viņi ir vai ir bijusi šādu noziedzīgu nodarījumu upuri. Šajā ziņā no Direktīvas 2004/81 5. un 6. panta, lasot tos kopā, izriet, ka šāds nogaidīšanas periods ir jāatzīst trešās valsts valstspiederīgajiem, tiklīdz attiecīgajai dalībvalstij ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šis valstspiederīgais var būt vai var būt bijis ar cilvēku tirdzniecību saistītu noziedzīgu nodarījumu upuris, kā tas noteikti ir gadījumā, kad šis valstspiederīgais vienā no iestādēm, kurām ir jāizskata viņa situācija, pietiekami ticami apgalvo, ka viņš ir vai ir bijis šādas rīcības upuris (47. un 49. punkts). Arī 2023. gada 30. martā spriedumā lietā C-338/21 "Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid v S.S. and Others" Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts – dalībvalstis nodrošina, ka ikvienam trešās valsts valstspiederīgajam, ko pamatoti var uzskatīt par tādu, kurš var būt vai ir ar cilvēku tirdzniecību saistītu noziedzīgu nodarījumu upuris, tiek piešķirts nogaidīšanas periods, kas tam ļauj atgūties un izbēgt no nodarījumus izdarījušo personu ietekmes, lai tas varētu pieņemt vispusīgā informācijā balstītu lēmumu sadarboties vai nesadarboties ar kompetentajām iestādēm (33. punkts).

Tomēr arī šis Likumprojekts piedāvā ietvert priekšnosacījumu, ka nogaidīšanas periodu var piešķirt personai tikai tad, ja tā jau ir tikusi oficiāla identificēta kā cilvēku tirdzniecības upuris. Tāpat būtu precīzāk jādefinē gadījumi, kad personai piešķir vai atsaka nogaidīšanas periodu, vērtējot, vai tiesību aizsardzības iestādei vispār būtu piešķiramas tiesības par to lemt, ja jau persona ir atzīta par cilvēku tirdzniecības upuri.

Ņemot vērā, ka Likumprojekts paredz ārzemnieku t.s. “sociālā ceļa” sistēmā pilnvērtīgi iesaistīt tikai tad, kad tiesību aizsardzības iestāde ir pieņēmusi pozitīvu lēmumu par nogaidīšanas perioda piešķiršanu, lai gan sociālo pakalpojumu sniedzējs jau ir atzinis personu par cilvēku tirdzniecības upuri, tas rada risku oficiāli identificētam cilvēku tirdzniecības upurim nesaņemt nepieciešamo palīdzību no valsts, nemaz nerunājot par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu. Turklāt būtu arī pienācīgi jāizvērtē, ar kuru brīdi personai ir jānodrošina nogaidīšanas periods, to nesasaistot ar oficiālu upura identifikāciju.

Attiecībā uz nogaidīšanas perioda piešķiršanu būtu jāapsver šādas divas iespējas:

Likumprojekta 8. pantā būtu jānosaka, ka nogaidīšanas periods ir piešķirams no brīža, kad persona ir oficiāli atzīta par cilvēku tirdzniecības upuri, bez atsevišķa tiesībaizsardzības iestādes lēmuma par nogaidīšanas perioda piešķiršanu pieņemšanas. Tādējādi tas attiektos arī uz sociālo pakalpojumu sniedzēja veikto novērtējumu.
vai
Līdzīgi kā pienākumā informēt ārzemnieku par viņam pieejamajām iespējām iespējamas cilvēku tirdzniecības gadījumā, arī Likumprojekta 8. pantā būtu jānosaka, ka nogaidīšanas periods ir jāpiešķir no brīža, kad kompetentajām iestādēm ir pamatots iemesls uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais varētu būt cilvēku tirdzniecības upuris.

Eiropas Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam par Padomes Direktīvas 2004/81/EK par uzturēšanās atļauju, ko izdod trešo valstu valstspiederīgām personām, kuras ir cilvēku tirdzniecības upuri vai kurām ir palīdzēts nelegāli imigrēt un kuras sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, piemērošanu, norādīts, ka cietušo personu agrīna identificēšana ir būtiska šīs direktīvas efektīvai piemērošanai, lai cietušās personas varētu nekavējoties saņemt informāciju par savām tiesībām, varētu sākt atgūties, pirms sākt apsvērt, vai viņas vēlas sadarboties ar iestādēm. Interpretācija par to, sākot no kura brīža iestādēm ir pienākums sniegt informāciju, arī ir kļuvusi skaidrāka, pateicoties Direktīvas 2011/36/ES 11. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstij ir jānodrošina cietušajām personām palīdzība un atbalsts tiklīdz kompetentajām iestādēm ir norāde uz pamatotu iemeslu, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona varētu būt cietušais. 
Turklāt norādāms, ka minētajā paziņojumā Eiropas Komisija izteica bažas saistībā ar Latvijas praksi, ka tiesību aktā noteiktais papildu nosacījums, ka no cietušā jāiegūst lietderīga informācija par iespējamo noziegumu, var radīt bažas par šīs direktīvas pareizu īstenošanu (Paziņojuma par Direktīvas 2004/81/EK piemērošanu 3. punkts. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=celex:52014DC0635).
Tādējādi tiesību aizsardzības iestādēm un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējam ir pienākums nekavējoties informēt ārzemnieku par nogaidīšanas perioda piešķiršanas iespēju, tiklīdz tā rīcībā ir informācija, kas dod pamatotu iemeslu uzskatīt, ka attiecīgā persona varētu būt cilvēku tirdzniecības upuris. Turklāt ārzemnieka informēšana nedrīkst aprobežoties tikai ar informācijas sniegšanu par nogaidīšanas periodu, bet tai ir jāietver arī visa informācija par visām iespējām, ko piedāvā Direktīva 2004/81/EK, t.i., par nogaidīšanas perioda piešķiršanu, par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas nosacījumiem, kā arī par pakalpojumiem, ko persona var saņemt šo procesu laikā (sk. Mācību materiālu “Cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšana izraidīšanas procesā”, 35.-36. lpp. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/migrate_2022/content/cilvtirdzn_makets_01_1606300823.pdf.).

Valsts robežsardze, izmeklēšanas iestāde, procesa virzītājs vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējs, saņemot pamatotu informāciju, ka ārzemnieks varētu būt cilvēku tirdzniecības upuris, rakstveidā informē šo ārzemnieku par nogaidīšanas perioda un termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas iespējām un tiesībām, kuras viņš tādējādi iegūtu.

Direktīvas 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, 6. panta 1. punkts paredz, ka: "Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem tiek piešķirts nogaidīšanas periods, kas ļauj viņiem atgūties un izbēgt no nodarījumus izdarījušo personu ietekmes, lai viņi varētu pieņemt vispusīgā informācijā balstītu lēmumu sadarboties vai nesadarboties ar kompetentajām iestādēm." Līdz ar to nogaidīšanas perioda pamatmērķis ir ļaut trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cietuši no cilvēku tirdzniecības, noteiktu laika periodu atgūties no pārdzīvotā un izbēgt no pāridarītāju ietekmes, lai varētu pieņemt lēmumu sadarboties vai nesadarboties ar kompetentajām iestādēm un sniegt tām informāciju, kas sekmētu cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšanu vai novēršanu. Aicinu precizēt nogaidīšanas perioda definīciju, uzsverot, ka tās galvenais mērķis ir cietušā aizsardzība un atgūšanās, nevis tikai pierādījumu iegūšana.

4) nogaidīšanas periods - laikposms, kas tiek piešķirts cilvēku tirdzniecības upurim, lai tas varētu atgūties un izbēgt no nodarījumus izdarījušo personu ietekmes, un apsvērtu iespēju sniegt izmeklēšanas iestādei vai procesa virzītājam informāciju, kas sekmētu cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšanu vai novēršanu.

Direktīvas 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) 1. pantā noteikts, ka tās mērķis ir definēt nosacījumus, lai uz ierobežotu laiku, kas saistīts ar attiecīgo valsts tiesas procesu ilgumu, piešķirtu uzturēšanās atļauju trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri sadarbojas cīņā pret cilvēku tirdzniecību vai pret darbībām, kas veicina nelegālo imigrāciju. Tādējādi šā likuma mērķim pēc būtības ir jābūt vērstam uz uzturēšanās kārtības noteikšanu. Ievērojot minēto, aicinu papildināt likuma mērķi ar norādi uz termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas un anulēšanas nosacījumiem.

Likuma mērķis ir veicināt cīņu pret cilvēku tirdzniecību, izveidojot nacionālo novirzīšanas mehānismu un paredzot nogaidīšanas perioda un termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanas un pārtraukšanas nosacījumus cilvēku tirdzniecības upurim.

Normas skaidrības un saskaņotības ar šā panta piekto daļu nolūkos lūgums precizēt Savienības pilsoni ar vārdiem "Eiropas".

Ja iespējamais cilvēku tirdzniecības upuris ir trešās valsts valstspiederīgais vai Eiropas Savienības pilsonis (turpmāk - ārzemnieks), pirmās saskarsmes institūcija, Valsts policija vai sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniedzējs ārzemnieku informē par nogaidīšanas perioda vispārējiem piešķiršanas nosacījumiem un, ja nepieciešams, informē par tiesībām pieteikties starptautiskajai aizsardzībai atbilstoši normatīvajiem aktiem patvēruma jomā (ja attiecināms), kā arī sniedz attiecīgo šā panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā minēto informāciju.

Atbilstoši likuma “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” 4. panta astotajai daļai un 8. pantam cilvēku tirdzniecības upurim, kā arī tā pavadībā esošam nepilngadīgam bērnam ir tiesības saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus laikā, kad tiek izskatīts iesniegums par nogaidīšanas perioda piešķiršanu, nogaidīšanas periodā un līdz brīdim, kad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņem lēmumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu, kā arī termiņuzturēšanās laikā.
Tomēr Likumprojektā norma, kas noteiktu šādu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu piešķiršanas iespēju, nav ietverta. Lūgums tiesiskā regulējuma skaidrības un tiesiskās noteiktības nolūkos apsvērt iekļaut Likumprojektā normu, kas paredzētu personai tiesības uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem minēto periodu ietvaros.
 

-

Likumprojekta 8. panta astotā daļa paredz, ka nogaidīšanas periods ilgst no 30 līdz 180 dienām. Kopsakarā ar 8. panta devīto daļu redzams, ka procesa virzītājam ir izvēles brīvība lemt par nogaidīšanas perioda ilgumu. Taču no likumprojekta nav viennozīmīgi saprotams, vai, pastāvot objektīviem apstākļiem, ir pieļaujama iespēja nogaidīšanas periodu pagarināt. Ņemot vērā likumprojekta 10. panta ceturtajā daļā paredzēto iespēju atkārtoti izsniegt termiņuzturēšanās atļauju (pēc būtības pagarinot cilvēku tirdzniecības upura iespēju uzturēties valstī), būtu apsverams iekļaut likumprojektā normu, kas dotu iespēju pagarināt arī nogaidīšanas periodu, kopā nepārsniedzot 180 dienas.

-