Atzinums

Nav skaidrs un no likumprojekta nav izsecināms, kādēļ tieši kredītiestāžu un citu regulēto finanšu iestāžu sniegtie pakalpojumi ir izdalīti kā īpaša kategorija, kurai interešu konflikta regulējums nav piemērojams. Vienlaikus nav paredzēti analoģiski izņēmumi attiecībā uz citiem plaši izmantotiem standartizētiem pakalpojumiem, piemēram, elektroenerģijas, dabasgāzes, elektronisko sakaru, ūdensapgādes pakalpojumiem vai mazumtirdzniecības komersantiem, kuru pakalpojumus ikdienā izmanto liela daļa valsts pārvaldē nodarbināto un kuru gadījumā interešu konflikta risks var būt tikpat zems vai pat zemāks nekā attiecībā uz finanšu iestādēm.

Lūdzam papildināt anotāciju ar skaidrojumu par minētā izņēmuma nepieciešamību un mērķi un izvērtēt nepieciešamību precizēt likuma regulējumu, nodrošinot konsekventu pieeju attiecībā uz citu standartizētu un plaši pieejamu pakalpojumu saņemšanu, kuru izmantošana pati par sevi nerada paaugstinātu interešu konflikta risku.

-

Lūdzam precizēt 7. panta otrās daļas 10. punktā lietoto terminu "iekšējās kontroles sistēmas audits", skaidri nosakot, vai likumdevēja mērķis ir paredzēt iekšējo auditu, ārējo auditu vai citu neatkarīgu novērtējumu.
No normas redakcijas nav viennozīmīgi saprotams, kāda veida audits ir veicams, kā arī kurš subjekts ir atbildīgs par tā veikšanu. Vienlaikus dažādās institūcijās ir atšķirīga iekšējā audita funkcijas organizācija, savukārt ārējā audita veikšana var radīt būtiskas papildu izmaksas un administratīvo slogu.
Ņemot vērā minēto, tiesiskās skaidrības un vienveidīgas normas piemērošanas nodrošināšanai būtu nepieciešams precizēt, vai ar minēto auditu ir saprotams:
1) institūcijas iekšējā audita struktūrvienības veikts audits;
2) ārēja neatkarīga auditora veikts audits;
3) vai cits institūcijas organizēts iekšējās kontroles sistēmas novērtējums.
Šāds precizējums novērstu atšķirīgas interpretācijas iespējas un nodrošinātu vienveidīgu regulējuma piemērošanu visās publiskās pārvaldes institūcijās.

-

Lūdzam izvērtēt 7. panta trešās daļas 2. punkta redakciju un aizstāt tajā paredzēto pienākumu noteikt "kārtību, kādā interešu konflikta situācijā esošā valsts pārvaldē nodarbinātā funkcijas nodod izpildei citam nodarbinātajam" ar pienākumu noteikt "kārtību, kādā tiek pārvaldītas interešu konflikta situācijas".
Pašreizējā normas redakcija paredz tikai vienu interešu konflikta novēršanas mehānismu – funkciju nodošanu citam nodarbinātajam. Tomēr praksē šāds risinājums ne vienmēr ir iespējams vai piemērojams.
Piemēram, kolēģiālajās institūcijās atsevišķu locekļu funkcijas bieži vien nav nododamas citām personām, jo attiecīgās personas īsteno normatīvajos aktos noteiktas pilnvaras personiski un konkrētā institūcijas sastāva ietvaros. Līdzīgi situācijas var rasties gadījumos, kad konkrētās funkcijas veikšanai nepieciešama īpaša kompetence, amata pilnvaras vai piekļuve informācijai, kas citām personām nav pieejama.
Tāpat iespējamas situācijas, kurās interešu konflikts attiecībā uz konkrētu jautājumu vai personu pastāv vairākiem vienas struktūrvienības nodarbinātajiem vienlaikus, līdz ar to funkciju nodošana citam šīs struktūrvienības nodarbinātajam nav iespējama. Savukārt nodošana citas struktūrvienības nodarbinātajam var nebūt pieļaujama kompetences, pilnvarojuma vai institucionālās piekritības dēļ.
Ņemot vērā minēto, interešu konflikta pārvaldība praksē var ietvert dažādus pasākumus, piemēram, personas atstatīšanu no konkrēta lēmuma sagatavošanas vai pieņemšanas, pienākumu pārdali, papildu uzraudzības mehānismu piemērošanu, lēmuma pieņemšanu augstākā institūcijā vai citus institūcijas darbībai atbilstošus risinājumus.
Tādēļ, lai nodrošinātu regulējuma elastību un piemērojamību dažādām publiskas personas institūcijām, ierosinām 7. panta trešās daļas 2. punktā paredzēt pienākumu noteikt kārtību, kādā institūcijā tiek identificētas, izvērtētas un pārvaldītas interešu konflikta situācijas, neaprobežojoties tikai ar funkciju nodošanu citam nodarbinātajam.

-

 
Nav skaidrs un no likumprojekta nav izsecināms, kādēļ tieši kredītiestāžu un citu regulēto finanšu iestāžu sniegtie pakalpojumi ir izdalīti kā īpaša kategorija, kurai interešu konflikta regulējums nav piemērojams. Vienlaikus nav paredzēti analoģiski izņēmumi attiecībā uz citiem plaši izmantotiem standartizētiem pakalpojumiem, piemēram, elektroenerģijas, dabasgāzes, elektronisko sakaru, ūdensapgādes pakalpojumiem vai mazumtirdzniecības komersantiem, kuru pakalpojumus ikdienā izmanto liela daļa valsts pārvaldē nodarbināto un kuru gadījumā interešu konflikta risks var būt tikpat zems vai pat zemāks nekā attiecībā uz finanšu iestādēm.

Lūdzam papildināt anotāciju ar skaidrojumu par minētā izņēmuma nepieciešamību un mērķi un izvērtēt nepieciešamību precizēt likuma regulējumu, nodrošinot konsekventu pieeju attiecībā uz citu standartizētu un plaši pieejamu pakalpojumu saņemšanu, kuru izmantošana pati par sevi nerada paaugstinātu interešu konflikta risku.

 

-

Lūdzam izvērtēt 10. panta otrās daļas 1. punkta redakcijas precizēšanu, jo norma pašreizējā redakcijā ir pārmērīgi plaša un var radīt būtiskas piemērošanas grūtības.
Pirmkārt, likumprojektā nav definēts jēdziens "mantisks labums", līdz ar to nav skaidrs, kāda rakstura un apjoma ekonomiskās attiecības ietilpst normas tvērumā. No normas redakcijas izriet, ka par mantisku labumu teorētiski varētu tikt uzskatīts jebkāds ekonomisks labums neatkarīgi no tā apmēra, tostarp minimāli ienākumi vai cita niecīga apmēra mantiska interese. Tas rada tiesisko nenoteiktību un apgrūtina normas vienveidīgu piemērošanu.
Otrkārt, norma neparedz nekādus kritērijus mantiskā labuma būtiskuma izvērtēšanai. Tādējādi nav skaidrs, vai ierobežojums būtu piemērojams jebkura apmēra mantiska labuma gadījumā vai tikai tad, ja pastāv objektīvi konstatējama ekonomiska ieinteresētība, kas var ietekmēt speciālā subjekta objektivitāti.
Treškārt, norma attiecas ne tikai uz paša speciālā subjekta, bet arī uz tā radinieku gūto mantisko labumu. Vienlaikus likumprojektā paredzētais radinieku loks ir plašs, un praksē speciālajam subjektam ne vienmēr ir vai var būt informācija par visu radinieku darba tiesiskajām attiecībām, saimniecisko darbību, darījumu partneriem vai citiem ienākumu avotiem. Šāda informācija ir privāta rakstura informācija, un radiniekiem nav pienākuma to izpaust speciālajam subjektam.
Līdz ar to norma var radīt situācijas, kurās speciālais subjekts tiek pakļauts ierobežojumiem vai atbildības riskam saistībā ar apstākļiem, par kuriem tam objektīvi nav zināms un nav iespējams uzzināt.
Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt nepieciešamību:
1) precizēt jēdziena "mantisks labums" saturu;
2) noteikt mantiskā labuma būtiskuma kritērijus vai minimālo slieksni ierobežojuma piemērošanai;
3) paredzēt, ka ierobežojums attiecas tikai uz tādiem apstākļiem, kas speciālajam subjektam ir zināmi vai par kuriem tam objektīvi vajadzēja būt zināmiem.
Šādi precizējumi veicinātu tiesisko noteiktību, samērīgumu un normas praktisku piemērojamību.

-

Lūdzam izvērtēt 10. panta trešajā daļā noteiktā ierobežojuma samērīgumu, paredzot, ka speciālajam subjektam šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz darījumu partneriem ir jāievēro vēl divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās.
Likumprojekta anotācijā nav sniegts pamatojums, kādi konkrēti interešu konflikta vai korupcijas riski saglabājas divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās un kādēļ tieši divu gadu termiņš ir nepieciešams šo risku novēršanai.
No normas redakcijas izriet, ka ierobežojums attiektos uz jebkuru darījumu partneri neatkarīgi no līgumisko attiecību rakstura, apjoma vai ilguma. Piemēram, ierobežojums būtu piemērojams arī pēc tam, kad speciālais subjekts ir pilnībā izpildījis saistības pret kredītiestādi un kredīta līgums ir izbeigts, lai gan šādā situācijā faktiskā ekonomiskā saikne starp personām vairs nepastāv.
Tāpat nav skaidrs, kādi objektīvi riski saglabājas pēc citu ikdienas darījumu attiecību izbeigšanās, piemēram, pēc apdrošināšanas līguma, nomas līguma, ieguldījumu pakalpojumu līguma vai cita līdzīga darījuma izbeigšanas.
Līdz ar to nav pietiekami pamatots pieņēmums, ka jebkuras līgumiskās attiecības automātiski rada interešu konflikta risku vēl divus gadus pēc to izbeigšanās. Šāds regulējums var radīt nesamērīgus ierobežojumus speciālajiem subjektiem, neesot konstatējamai faktiskai saiknei starp personu un bijušo darījumu partneri.
Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt nepieciešamību svītrot 10. panta trešo daļu attiecībā uz darījumu partneriem vai alternatīvi anotācijā pamatot konkrēto termiņu un identificēt tos riskus, kuru dēļ ierobežojuma saglabāšana pēc līgumisko attiecību izbeigšanās ir nepieciešama un samērīga.

-

Likumprojekta regulējums rada neskaidrību attiecībā uz citiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem, kuri nav speciālie subjekti, bet kuru amata pienākumi ir saistīti ar publiskas personas finanšu līdzekļu piešķiršanu, uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai citām līdzīgām funkcijām.
No likumprojekta nav saprotams, vai likumdevēja ieskatā līdzvērtīgi pēc-nodarbinātības interešu konflikta riski attiecas tikai uz speciālajiem subjektiem vai arī uz citiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem. Tāpat nav skaidrs, kā publiskas personas institūcijām rīkoties gadījumos, kad šādu risku novēršanas nepieciešamība pastāv attiecībā uz nodarbinātajiem, kuri nav speciālie subjekti, vai šādu ierobežojumu esamību prasa Eiropas Savienības vai citi starptautiskie akti.
Pašlaik Saeimā 3. lasījumā plānots pieņemt grozījumus likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā’ 10. pantā, paredzot papildināt panta septīto daļu ar vārdiem “kā arī ir pienākums ievērot citos likumos saistībā ar šo daļu noteiktos komercdarbības un nodarbinātības aizliegumus”, lai nodrošinātu, kā arī citos speciālajos likumos var noteikt ierobežojumus valsts pārvaldē nodarbinātiem, ja tas ir nepieciešams. Ņemot vērā minēto, likuma normas būtu precizējamas, paredzot, ka papildus iekšējās kontroles sistēmas dokumentiem prasības, kas attiecināmas tikai uz konkrētas jomas valsts pārvaldē nodarbinātiem, var būt noteiktas arī citos likumos.
Lai nodrošinātu vienveidīgu un tiesiski skaidru regulējuma piemērošanu, lūdzam anotācijā vai likumprojektā skaidrot, kādēļ attiecīgais ierobežojums tiek attiecināts tikai uz speciālajiem subjektiem un kā publiskas personas institūcijām būtu rīkoties gadījumos, kad līdzvērtīgi interešu konflikta riski pastāv attiecībā uz citiem valsts pārvaldē nodarbinātajiem vai šādu ierobežojumu esamību prasa Eiropas Savienības vai citi starptautiskie akti. Nebūtu lietderīgi šādas normas ietvert iestāžu darbību regulējošo speciālo likumu normās, un šāds regulējums būtu nosakāms šajā likumā.

-

Lūdzam izvērtēt 10. panta astotajā daļā noteiktā dāvanu pieņemšanas aizlieguma tvērumu un samērīgumu.
Pašreizējā normas redakcija paredz absolūtu aizliegumu pildot amata pienākumus pieņemt jebkādas dāvanas neatkarīgi no to vērtības, devēja statusa vai nodoma, paredzot izņēmumu vienīgi diplomātiskajām dāvanām vai gadījumiem, kad citādi noteikts ārējā normatīvajā aktā.
Likumprojekta anotācijā nav sniegts pamatojums, kādēļ aizliegums attiecināts uz pilnīgi visām dāvanām neatkarīgi no to rakstura, vērtības un piešķiršanas apstākļiem, kā arī nav izvērtēts, vai šāds absolūts aizliegums ir samērīgs.
Vēršam uzmanību, ka publiskajā sektorā pastāv dažādas reprezentācijas un protokola situācijas, kurās valsts institūcijas, starptautiskās organizācijas vai citi publisko tiesību subjekti savstarpēji apmainās ar simboliskām reprezentācijas dāvanām, piemēram, grāmatām, kalendāriem, piemiņas priekšmetiem, suvenīriem vai citiem reprezentācijas materiāliem. Šādu priekšmetu pasniegšana bieži ir ierasta protokola un institucionālās sadarbības sastāvdaļa un pati par sevi nerada interešu konflikta vai korupcijas risku.
No normas redakcijas nav skaidrs, vai šādas reprezentācijas dāvanas būtu uzskatāmas par aizliegtām, ja tās neatbilst diplomātiskās dāvanas statusam. Tādējādi norma var radīt neskaidrības tās praktiskajā piemērošanā un nepamatoti ierobežot ierasto institucionālo un starpinstitucionālo sadarbības praksi.
Ņemot vērā minēto, lūdzam:
1) anotācijā skaidrot aizlieguma tvērumu un tā piemērošanu reprezentācijas un protokola dāvanu gadījumos;
2) izvērtēt iespēju papildināt normu ar izņēmumu attiecībā uz reprezentācijas un protokola dāvanām, kuras tiek pasniegtas institucionālās sadarbības ietvaros un kurām nav interešu konflikta vai korupcijas riska pazīmju;
3) izvērtēt nepieciešamību diferencēt regulējumu atkarībā no dāvanas rakstura, piešķiršanas apstākļiem un potenciālā interešu konflikta riska.
Šāds risinājums ļautu sasniegt likumprojekta mērķi, vienlaikus izvairoties no nesamērīgi plaša aizlieguma un nodrošinot regulējuma praktisku piemērojamību.

-

Lūdzam papildināt anotāciju ar pamatojumu 23. panta otrajā daļā paredzētajam pienākumam publiski informēt sabiedrību par valsts pārvaldē nodarbināto pieļautajiem disciplinārajiem pārkāpumiem interešu konflikta novēršanas jomā, kā arī izvērtēt šāda regulējuma samērīgumu.
No likumprojekta un anotācijas nav skaidri izsecināms, vai šāds pasākums ir nepieciešams un samērīgs attiecībā pret nodarbinātā tiesībām uz privātās dzīves un reputācijas aizsardzību. Vēršam uzmanību, ka šajā daļā paredzēts publiskot informāciju par nodarbinātā disciplināriem pārkāpumiem, kuri nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem un nebūtu pielīdzināmi administratīvajiem un kriminālpārkāpumiem.
No normas nav skaidrs:
1) kāda veida pārkāpumi ir publiskojami;
2) vai pienākums attiecas uz jebkuru konstatētu pārkāpumu neatkarīgi no tā rakstura un smaguma;
3) vai pienākums attiecas arī uz maznozīmīgiem pārkāpumiem;
4) kāds ir publiskojamās informācijas apjoms un saturs;
5) cik ilgi šāda informācija ir publiski pieejama.
Vienlaikus nav izvērtēts, vai pienākums publiski informēt par nodarbinātā pieļautiem pārkāpumiem faktiski nerada papildu sankciju līdztekus disciplinārajai, administratīvajai vai citai normatīvajos aktos paredzētajai atbildībai.
Vēršam uzmanību, ka interešu konflikta novēršanas jomā konstatētie pārkāpumi var būt ļoti dažādi pēc sava rakstura un smaguma pakāpes, sākot no formāliem deklarēšanas pienākuma pārkāpumiem līdz būtiskiem interešu konflikta gadījumiem. Līdz ar to nav acīmredzams, ka visu pārkāpumu publiskošana neatkarīgi no to rakstura būtu samērīgs līdzeklis likumprojekta mērķa sasniegšanai.
Ņemot vērā minēto, lūdzam:
1) anotācijā detalizēti pamatot nepieciešamību publiskot informāciju par nodarbināto disciplinārpārkāpumiem;
2) izvērtēt šāda pienākuma atbilstību samērīguma principam un personas datu aizsardzības prasībām;
3) precizēt, kādi pārkāpumi ir publiskojami, kāds ir publiskojamās informācijas apjoms un termiņš;
4) izvērtēt, vai publiskošanas pienākums būtu attiecināms tikai uz būtiskiem vai atkārtotiem pārkāpumiem, kuru publiskošanai ir objektīva nozīme sabiedrības informēšanā un uzticības valsts pārvaldei nodrošināšanā.

-

Lūdzam izvērtēt 7. panta otrās daļas 8. punktā noteiktā pienākuma organizēt visu nodarbināto apmācības un zināšanu pārbaudi ne retāk kā reizi gadā samērīgumu un nepieciešamību.
Likumprojekta anotācijā nav sniegts pietiekams pamatojums, kādēļ tieši ikgadēja apmācību un zināšanu pārbaudes veikšana ir nepieciešama visiem nodarbinātajiem neatkarīgi no to amata, pienākumiem, pakļautības korupcijas un interešu konflikta riskiem vai iepriekš iegūtajām zināšanām. Vienlaikus nav sniegti dati vai cits pamatojums, kas apliecinātu, ka līdzšinējā prakse nav nodrošinājusi likuma mērķa sasniegšanu.
Vēršam uzmanību, ka valsts pārvaldē nodarbinātajiem jau šobrīd ir noteikts pienākums regulāri apgūt un apliecināt zināšanas vairākās jomās, tostarp darba aizsardzības, ugunsdrošības, civilās aizsardzības, informācijas drošības un kiberdrošības jomā. Līdz ar to vēl viena obligāta ikgadēja apmācību un zināšanu pārbaudes cikla ieviešana radīs būtisku administratīvo slogu gan iestādēm, gan nodarbinātajiem, īpaši institūcijās ar lielu nodarbināto skaitu.
Pastāv risks, ka ikgadēja apmācību un zināšanu pārbaudes prasība praksē veicinās formālu pienākuma izpildi, koncentrējoties uz regulāru testēšanu kā pašmērķi, nevis uz faktiskas izpratnes veidošanu un risku pārvaldību.
Ņemot vērā minēto, lūdzam izvērtēt iespēju:
noteikt ilgāku obligāto apmācību un zināšanu pārbaudes periodiskumu (piemēram, ne retāk kā reizi trijos gados), vienlaikus saglabājot pienākumu nodrošināt apmācības, stājoties amatā;
paredzēt uz risku balstītu pieeju, nosakot biežākas apmācības tikai tiem nodarbinātajiem, kuru amata pienākumi ir saistīti ar paaugstinātiem korupcijas, interešu konflikta vai citiem godprātības riskiem;
paredzēt iestādei tiesības pašai noteikt apmācību biežumu, balstoties uz iestādes korupcijas un interešu konflikta risku novērtējumu.
Šāda pieeja nodrošinātu likumprojekta mērķa sasniegšanu, vienlaikus ievērojot samērīguma principu un mazinot nepamatotu administratīvo slogu valsts pārvaldes institūcijām.

-

Lūdzam precizēt 7. panta trešās daļas regulējumu, paredzot, ka tajā minētie iekšējie normatīvie akti un tajos noteiktie ierobežojumi tiek izstrādāti, pamatojoties uz institūcijas korupcijas un interešu konflikta risku novērtējumu, kas veikts saskaņā ar 7. panta otrās daļas 1. un 2. punktu.
No likumprojekta sistēmas izriet, ka korupcijas un interešu konflikta risku identificēšana un novērtēšana ir viens no galvenajiem iekšējās kontroles sistēmas elementiem. Tomēr 7. panta trešajā daļā nav noteikta saikne starp identificētajiem riskiem un institūcijas vadītāja pienākumu noteikt amatu savienošanas, dāvanu pieņemšanas, interešu konflikta novēršanas un citus ierobežojumus.
Šobrīd no normas redakcijas izriet, ka katra publiskas personas institūcija var noteikt būtiski atšķirīgus ierobežojumus neatkarīgi no faktiskajiem korupcijas un interešu konflikta riskiem konkrētajā institūcijā. Šāda pieeja var radīt nepamatotas atšķirības starp institūcijām un novest pie situācijas, kurā ierobežojumi tiek noteikti nevis uz risku novērtējuma pamata, bet gan pēc iestādes ieskatiem.
Lai nodrošinātu riskos balstītu, samērīgu un vienveidīgu regulējuma piemērošanu, būtu lietderīgi paredzēt, ka 7. panta trešajā daļā minētās kārtības, ierobežojumi un uzvedības prasības tiek noteiktas, ņemot vērā institūcijas korupcijas un interešu konflikta risku novērtējuma rezultātus.
Attiecīgi ierosinām papildināt 7. panta trešo daļu vai tās ievaddaļu ar norādi, ka tajā minētie iekšējie normatīvie akti tiek izstrādāti, pamatojoties uz šā panta otrās daļas 1. un 2. punktā paredzētā risku novērtējuma rezultātiem.

-

Lūdzam izvērtēt 18. panta septītajā daļā paredzētā 15 gadu deklarāciju publiskošanas termiņa nepieciešamību un samērīgumu, kā arī papildināt anotāciju ar izvērstāku pamatojumu par konkrētā termiņa izvēli.
Likumprojekta anotācijā deklarāciju publiskošanas termiņš pamatots ar Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzēto sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu noilguma termiņu. Tomēr no anotācijā ietvertā pamatojuma nav skaidri izsecināms, kādēļ tieši deklarāciju publiska pieejamība sabiedrībai 15 gadu garumā ir nepieciešama un samērīga, lai sasniegtu minēto mērķi.
Vēršam uzmanību, ka iespēja tiesībaizsardzības iestādēm veikt pārbaudes, izmeklēšanu vai uzsākt kriminālprocesu pati par sevi nenozīmē, ka deklarācijām visā šajā periodā jābūt publiski pieejamām neierobežotam personu lokam. No anotācijas nav saprotams, kādēļ deklarāciju publiskošanas termiņš ir tieši sasaistīts ar krimināltiesisko noilgumu un kādēļ deklarāciju pieejamība kompetentajām iestādēm nebūtu pietiekama likumprojekta mērķa sasniegšanai.
Tāpat nav izvērtēts, vai 15 gadu ilga mantiskā stāvokļa un interešu deklarāciju publiskošana atbilst personas datu apstrādes samērīguma un datu minimizācijas principiem. Mantiskā stāvokļa un interešu deklarācijas satur ievērojamu apjomu personas datu, tostarp informāciju par personas mantisko stāvokli, ienākumiem, saistībām un interesēm, kuru ilgstoša publiska pieejamība būtiski ietekmē personas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību.
Anotācijā nav sniegts izvērtējums par to, kādēļ tieši 15 gadu publiskošanas termiņš ir nepieciešams, kā arī nav analizētas alternatīvas, kas ļautu sasniegt likumprojekta mērķi ar mazāku iejaukšanos personas tiesībās, piemēram, paredzot īsāku deklarāciju publiskošanas termiņu, vienlaikus saglabājot deklarāciju pieejamību kompetentajām iestādēm ilgākā laikposmā.
Ņemot vērā minēto, lūdzam:
1) papildināt anotāciju ar detalizētu izvērtējumu par 15 gadu publiskošanas termiņa nepieciešamību un samērīgumu;
2) izvērtēt, vai deklarāciju publiskošanas termiņš ir samērīgs attiecībā pret personas tiesību uz privātās dzīves aizsardzību ierobežojumu;
3) izvērtēt iespēju noteikt īsāku deklarāciju publiskošanas termiņu, vienlaikus nodrošinot deklarāciju pieejamību kompetentajām valsts institūcijām likumā noteikto funkciju veikšanai.

-