Atzinums

Projekta 1. pantā paredzēts papildināt Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. panta otro daļu ar 10. punktu, tādējādi nosakot dzīvnieka īpašniekam pienākumu "ievērot dzīvnieku atsavināšanas prasības".

Likumā nav iekļaujamas prasības ievērot tajā pašā likumā vai citos normatīvajos tiesību aktos noteiktas prasības. Šāds regulējums, no vienas puses, ir deklaratīvs, proti, satur tikai apgalvojumu, paziņojumu vai faktu konstatāciju. Šādas normas ir juridiski nevērtīgas, liekas un nepamatoti palielina normatīvā akta apjomu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/81). No otras puses, tas būtībā arī dublē jau esošu regulējumu. Normatīvā akta tekstā neietver normas, kas ir deklaratīvas vai dublē citu normatīvo regulējumu (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3. punkts).
 

-

1. Kā norādīts iepriekšējā Tieslietu ministrijas atzinumā, likumprojektā neietver pilnvarojumu Ministru kabinetam izdot noteikumus jautājumā, kas nav ietverts likumprojektā (Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 46. punkts). Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā (Dzīvnieku aizsardzības likuma 2. pants). Līdz ar to šie jautājumi arī ir regulējami likumā. Ministru kabinetam var uzdot likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamā regulējuma izstrādāšanu, lai tiktu detalizēta likumā ietvertā politiskā griba vai noteikta likuma īstenošanas kārtība. Šādos normatīvajos aktos nedrīkst ietvert tiesību normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑34‑03 11. punkts).

Piemēram, par likumprojektā ietvertu jautājuma regulējumu nevar uzskatīt projektā paredzēto, ka "atsavinot suni, kaķi vai mājas (istabas) sesku, sludinājumā norāda informāciju, kas noteikta dzīvnieku labturības jomu regulējošajos normatīvajos aktos". Tā ir vienkārša atsauce uz citiem normatīvajiem aktiem, nevis atsavināšanas vai pat sludinājuma regulējums (saistībā ar sludinājumiem salīdzinājumam skatīt, piemēram, Darba likuma 32. pantu).

2. Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.

Prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.).

Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punkts; Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4. punkts).

Projektā paredzētajos pilnvarojumos grūti saskatīt likuma konkretizējuma virzienus (citiem vārdiem, vadlīnijas Ministru kabinetam, kā īstenot pilnvarojumu). Pilnvarojumā ir lietoti tādi apzīmējumi kā "prasības personām, kas nodrošina apmācību", "prasības atsavināšanai" vai "labturības prasības", taču nav atrodamas nekādas norādes par šāda pilnvarojuma saturu un apjomu. Situāciju vēl sarežģītāku dara apstāklis, ka šie jautājumi ir vai tiem būtu jābūt regulētiem Dzīvnieku aizsardzības likumā (piemēram, ir regulēta mājas (istabas) dzīvnieka demonstrēšana publiskā izstādē, skarti dzīvnieku atsavināšanas jautājumi). Līdz ar to likumā un Ministru kabineta noteikumos regulējamo jautājumu robežas un attiecīgi arī pats pilnvarojums Ministru kabinetam ir pavisam neskaidrs.

Skaidrojums par vēlamo Ministru kabineta noteikumu saturu attiecībā uz labturības prasībām un sludinājumos iekļaujamo informāciju vismaz ir atrodams projekta anotācijā. Citos gadījumos vadlīnijas Ministru kabinetam nav atrodamas. Turklāt, lai arī anotācijā ir nozīmīgs palīglīdzeklis normu interpretācijā, tā tomēr nav pilnvarojuma sastāvdaļa un neatceļ prasību likumā noteikt pilnvarojuma "galvenos satura virzienus".

3. Ievērojot minēto, lūdzam precizēt projektu. Projektā iekļaujams pienācīgs attiecīgo jautājumu pamatregulējums, kā arī norādāmi pilnvarojumu satura galvenie virzieni (īpaši attiecībā uz dažādām "prasībām").
 

-

Projekta anotācijā norādīts: "Šāda dalītā kompetence administratīvā pārkāpuma procesā ir nepieciešama, lai atbildīgie dienesti operatīvi reaģētu uz notikumu un uzsāktu nepieciešamās darbības, tas ir, savāktu lietas materiālus, nopratinātu lieciniekus, iegūtu to kontaktinformāciju, veiktu foto fiksāciju. Ja netiek nekavējoties uzsāktas minētās darbības, administratīvo lietu izskatīt bieži vien nav iespējams, jo trūkst lietas materiālu Savukārt administratīvā pārkāpuma lietu izskata PVD inspektori, kuriem  ir augstākā veterinārmedicīniskā izglītība un kuri regulāri papildina savu kvalifikāciju šajā jomā. Policijas darbiniekiem nav speciālas izglītības dzīvnieku labturības un turēšanas jomā, bieži trūkst arī nepieciešamo zināšanu, lai izprastu situācijas, kurās iesaistīti dzīvnieki un pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā."

Lai pieņemtu lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu, amatpersonai ir jāspēj konstatēt būtiskos faktiskos apstākļus, kas atbilst noteiktam administratīvam pārkāpumam, kā arī norādīt tiesību normu, kas paredz atbildību par administratīvo pārkāpumu. Līdz ar to amatpersonai ir nepieciešamas zināšanas par dzīvnieku labturības un turēšanas jautājumiem. Turpretī anotācijā iekļautais skaidrojums vedina domāt, ka policijas darbiniekiem nav pietiekamu zināšanu un prasmju, lai varētu lemt pat par administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšanu.

Lūdzam atkārtoti izvērtēt iespējamo kompetenci administratīvā pārkāpuma procesā un precizēt projektu vai anotāciju.

Ja administratīvā pārkāpuma lietas izskata vienas iestādes amatpersonas, tas labāk nodrošina vienotu praksi un attiecīgi tiesisko noteiktību (specifiskos gadījumos to ir sarežģīti panākt pat ar vienotām instrukcijām vai vadlīnijām dažādām institūcijām). Tādā ziņā varētu saskatīt pamatojumu dalītai kompetencei administratīvā pārkāpuma procesā. Tāpat pragmatiskā skatījumā varētu vērtēt regulējuma piemērošanas efektivitāti, kas, iespējams, varētu attaisnot dažādu institūciju amatpersonu iesaisti procesā. Tomēr vispārīgi, ja amatpersona var uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu un veikt izmeklēšanas darbības, tad nav būtisku šķēršļu, lai tā arī pieņemtu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Amatpersonai jebkurā gadījumā jābūt pietiekamām zināšanām, lai spētu identificēt, izmeklēt un pierādīt administratīvo pārkāpumu, kā arī veikt citas nepieciešamās darbības administratīvā pārkāpuma procesā.

Izziņā norādītais, ka "starp institūcijām tika panākta vienošanās par administratīvā pārkāpuma lietu izskatīšanas kārtību", nekādi neietekmē iepriekš minētos argumentus. Projekta anotācijā ietvertais skaidrojums šobrīd liecina, ka kompetence administratīvā pārkāpuma procesā ir paredzēta amatpersonām, kuras "nespēj izprast situācijas, kurās iesaistīti dzīvnieki".
 

-

Mērķis ir vēlamais stāvoklis, kuru plānots sasniegt ar noteiktu rīcību. Vienkāršā gadījumā tas formulējams kā pozitīvi atrisināta problēma (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 10. lpp.). Administratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana nav mērķis, tas ir viens no līdzekļiem, kā sasniegt noteiktu vēlamo rezultātu (stāvokli).
 

-