Atzinums

Likumprojektā paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmajā daļā vārdu “rehabilitācija” (attiecīgā locījumā) aizstāt ar vārdiem “medicīniskā rehabilitācija” (attiecīgā locījumā). Labklājības ministrijas sagatavoto priekšlikumu pamatojumā norādīts, ka minētajā tiesību normā lietotais termins “rehabilitācija” rada atšķirīgu interpretāciju, kāda veida rehabilitācija tiek domāta, jo rehabilitācijas veidi ir dažādi (medicīniskā, sociālā u.c.). Tiesiskās noteiktības un skaidrības labad minētā panta pirmajā daļā nepieciešams aizstāt vārdu “rehabilitācija” ar vārdiem “medicīniskā rehabilitācija” attiecīgajā locījumā, ņemot vērā to, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmajā daļā tiek regulēts jautājums par bērnam nodrošināmo medicīnisko rehabilitāciju. Saskaņā ar Ārstniecības likuma 1. panta 14. punktu tiek lietots termins “medicīniskā rehabilitācija”. Savukārt termins “rehabilitācija” Ārstniecības likumā vairs netiek lietots.Labklājības ministrijas ieskatā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmās daļas iekļaušanas pamatojuma diskusijas laikā 1998. gadā Saeimā viennozīmīgi tika apspriests jautājums par no prettiesiskām darbībām cietušu bērnu ārstniecības procesu un tai sekojošu medicīnisko rehabilitāciju, kas atbilst Ārstniecības likuma, kas stājās spēkā 1997. gada 1. oktobrī, 1. panta 14. punktā noteiktajam.
Ģenerālprokuratūra iebilst Labklājības ministrijas izstrādātajiem grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.panta pirmajā daļā un turpmāk minēto apsvērumu dēļ uzskata, ka ar terminu “rehabilitācija” minētajā normā saprotama gan medicīniskā, gan sociālā rehabilitācija:
-    1998. gada 13. maija Saeimas sēdes, uz ko atsaucas Labklājības ministrija, stenogrammas saturs neļauj viennozīmīgi secināt, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.panta pirmajā daļā ar terminu “rehabilitācija” jāsaprot tikai medicīniskā rehabilitācija. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmās daļas redakcijas apspriešana attiecībā uz normā paredzēto bērnu ārstēšanu un rehabilitāciju ir bijusi formāla, bez vispusīgas analīzes, termins “rehabilitācija” lietots, to nekonkretizējot. No sēdes stenogrammas izriet, ka saistībā ar 52.pantu apspriešanas pamatjautājums ir bijis par to, ka izdevumi par bērnu, kas cietuši no vardarbības vai nolaidības, ārstēšanu un rehabilitāciju vēlāk regresa kārtībā ir piedzenami no vainīgajām personām. Ģenerālprokuratūra nesaskata iemeslus tam, kādēļ likumdevējs būtu noteicis regresa kārtībā no vainīgajām personām piedzīt tikai izdevumus par medicīnisko, bet ne sociālo rehabilitāciju.
-    Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmajā daļā noteikts, ka vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām. Vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušu bērnu ārstēšanai un medicīniskai rehabilitācijai valsts budžetā netiek atvēlēti speciāli līdzekļi. Savukārt vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušo bērnu  sociālajai rehabilitācijai ik gadu valsts budžetā tiek atvēlēti speciāli līdzekļi. Ievērojot minēto, nav pamata uzskatīt, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. panta pirmajā daļā ar terminu “rehabilitācija” jāsaprot tikai “medicīniskā rehabilitācija”. 
-    Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52. pants (Bērns - vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris) ir skatāms kopsakarā ar minētā likuma 51. pantu (Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām), minētās normas ir savstarpēji saistītas. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51. panta otrā daļa noteic - bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības, nolaidības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai ārstēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu. 1999. gada 8. jūnijā saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51. panta otro daļu tika izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr.208 “Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedzama nepieciešamā palīdzība”. Noteikumi noteica kārtību, kādā bērnam, kurš ir prettiesisku darbību - noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības  -  upuris, par valsts budžeta līdzekļiem sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Minētajos noteikumos lietoti jēdzieni - “ārstēšana”, “rehabilitācija”, “medicīniskā rehabilitācija” un “sociālā rehabilitācija”. Vēlāk saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 51. panta otro daļu izdotajos noteikumos – 2008. gada 8. septembra Ministru kabineta noteikumi Nr.719 “Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedz nepieciešamo palīdzību” un 2009. gada 22. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr.1613 “Kārtība, kādā nepieciešamo palīdzību sniedz bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām” - lietoti jēdzieni – “ārstēšana”, “medicīniskā rehabilitācija” un “sociālā rehabilitācija”.
Ievērojot Ministru kabineta noteikumos lietotos atšķirīgos jēdzienus (”rehabilitācija”, “medicīniskā rehabilitācija” un “sociālā rehabilitācija”), nav pamata uzskatīt, ka Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.panta pirmajā daļā, lai apzīmētu medicīnisko rehabilitāciju, likumdevējs lietojis nekonkretizētu jēdzienu “rehabilitācija”. Ģenerālprokuratūras ieskatā - ja Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.panta pirmajā daļā ir lietots nekonkretizēts termins “rehabilitācija”, tad ar to ir saprotama gan medicīniskā, gan sociālā rehabilitācija.





 

-

Šobrīd atbilstoši Kriminālprocesa likuma 200. panta pirmajai daļai tiesu eksperts veic tiesu psiholoģisko izpēti, pamatojoties uz procesa virzītāja pieņemto lēmumu par tiesu psiholoģiskās ekspertīzes noteikšanu. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5.² pantam psihologs sastāda atzinumu par psiholoģiskās izpētes rezultātiem, t.i. veic psiholoģisko izpēti bērnam.
Labklājības ministrijas piedāvātā likumprojekta “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” 5.pantā ir paredzēts papildināt Bērnu tiesību aizsardzības likumu ar 52.¹ pantu “Bērna māja” ar otrās daļas 1.punktu šādā redakcijā: “[..]nodrošināt vardarbībā cietušā bērna labākajām interesēm atbilstošus intervences pasākumus, tajā skaitā izpētes intervijas [..] ”.
Uzskatām, ka šajā likumprojektā būtu juridiski precīzi jāatklāj, kas ir saprotams ar jēdzienu “izpētes intervija”, tai skaitā ir skaidri jānosaka, kas ir tiesīgs veikt šādu interviju, kādam mērķim u.tml.
 

-