Atzinums

Paredzēt diferencētu krīžu veidu regulējumu un elastīgu rezervju izmantošanas mehānismu
Noteikumu projekts paredz drošības rezervju izmantošanu galvenokārt augstas intensitātes nacionālas vai starptautiskas enerģētiskās krīzes gadījumos. Tomēr praksē pastāv arī zemākas intensitātes (īstermiņa vai lokālas) apgādes traucējumu situācijas, kuras:
ne vienmēr pamato enerģētiskās krīzes izsludināšanu valstiskā līmenī;
tomēr var būtiski ietekmēt atsevišķu komersantu vai nozaru darbību un tirgus stabilitāti.
Vēsturiski šādas situācijas ir bijušas, piemēram:
Rīgas jūras līča aizsalšana;
dzelzceļa piegāžu traucējumi no kaimiņvalstīm;
neplānots un īslaicīgs pieprasījuma pieaugums.
 
Noteikumos būtu lietderīgi:
1) nodalīt vairākus enerģētiskās apgādes traucējumu līmeņus (piemēram, lokāls/īstermiņa apgādes traucējums, nacionāla krīze, starptautiska krīze);
2) paredzēt, ka zemākas intensitātes apgādes traucējumu gadījumā drošības rezervju uzturētājam (Possessor):
ir tiesības pēc pamatota komersanta pieprasījuma īslaicīgi nodot (faktiski pārdot) noteiktu naftas produktu apjomu;
vienlaikus nosakot pienākumu no tā paša komersanta noteiktā termiņā atpirkt identisku naftas produktu apjomu;
piemērojot vienādu cenu abos darījumos, tādējādi neietekmējot tirgus cenas un neradot konkurences kropļojumus.

-

Precizēt institūciju kompetenču un atbildības sadalījumu, deleģējot Possessor plašākas pilnvaras krīžu sagatavotībā un pārvaldībā
Noteikumu projektā drošības rezervju izmantošanas un pārdošanas procesā ir iesaistītas vairākas institūcijas – Ministru kabinets, Ekonomikas ministrija, Valsts enerģētiskās krīzes centrs un sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor”. Lai gan Possessor ir drošības rezervju turētājs un praktiskais pārvaldītājs, kurš ilgstoši ir akumulējis specifisku nozares pieredzi, tirgus izpratni un operatīvās zināšanas, regulējumā šī kapacitāte netiek pilnvērtīgi izmantota. Tāpat nav skaidri noteikts, kura institūcija ir atbildīga par preventīvu sagatavotību un procesu gatavību rīcībai dažādu līmeņu enerģētiskās krīzēs.

Noteikumu sākumā vai atsevišķā normā skaidri noteikt institūciju kompetences, vienlaikus paredzot Possessor paplašinātas tiesības un pienākumus, nosakot, ka:
1) Ministru kabinets ir politiskā un stratēģiskā lēmējinstitūcija drošības rezervju izmantošanas jautājumos;
2) Ekonomikas ministrija nodrošina politikas koordināciju un starptautisko sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Enerģētikas aģentūru, kā arī īsteno Possessor darbības uzraudzību;
3) Valsts enerģētiskās krīzes centrs veic krīzes situāciju izvērtējumu un sagatavo priekšlikumus lēmumu pieņemšanai;
4) Possessor kā drošības rezervju turētājs un specializēta valsts institūcija:
- nodrošina drošības rezervju operatīvo pārvaldību, pārdošanu un loģistiku;
-ir deleģēts pienākums preventīvi sagatavot vidi, procesus un procedūras rīcībai dažādu līmeņu enerģētiskās apgādes traucējumos, tostarp izstrādāt standartizētus rīcības scenārijus;
-jau iepriekš slēdz pirkšanas–pārdošanas vai atpirkšanas līgumus ar visiem naftas produktu apgādes tirgus dalībniekiem, tostarp komersantiem, kas izlaiž naftas produktus patēriņam un maksā maksu par drošības rezervju izveidi un uzturēšanu, lai krīzes situācijās nodrošinātu tūlītēju un administratīvi vienkāršu rezervju izmantošanu;
-apkopo, analizē un sistemātiski uztur informāciju par tirgus kapacitāti, loģistikas riskiem un apgādes ķēžu ievainojamību;
-darbojas kā galvenais konsultatīvais un analītiskais padomdevējs Valsts enerģētiskās krīzes centram, Ekonomikas ministrijai un Ministru kabinetam politisko un stratēģisko lēmumu sagatavošanas procesā.

Šāda pieeja ļautu pilnvērtīgi izmantot Possessor uzkrāto nozares pieredzi un profesionālo kompetenci, nodrošinot, ka drošības rezerves kalpo ne tikai kā pasīvs drošības mehānisms, bet kā aktīvs, preventīvs un praktiski izmantojams instruments dažādu līmeņu enerģētiskās apgādes traucējumu pārvaldībā. Vienlaikus tas uzlabotu lēmumu kvalitāti un ātrumu krīzes situācijās.

-

Uzlabot drošības rezervju cenu noteikšanas labo praksi

Noteikumos paredzētā drošības rezervju pārdošanas cenas noteikšanas kārtība ir izstrādāta ļoti detalizēti un balstīta uz konkrētas cenu aģentūras – Platts – publicētajām kotācijām un papildu prēmiju piemērošanu. Lai gan Platts ir plaši izmantota un tirgū atzīta cenu noteikšanas aģentūra Baltijas reģionā, šāda pieeja normatīvā akta līmenī var radīt pārmērīgu regulējuma rigiditāti un ierobežot elastību praktiskajā darbībā, vienlaikus veidojot atkarību no viena konkrēta cenu informācijas avota.
Papildus jāņem vērā, ka Starptautiskās Enerģētikas aģentūras aktivizētu koordinētu ārkārtas reaģēšanas pasākumu gadījumā, kad drošības rezervju izmantošana notiek starptautiski saskaņotu kolektīvu darbību ietvaros, tirgus cenas un to veidošanās mehānismi var būt būtiski ietekmēti vai pat mākslīgi deformēti. Šādos apstākļos normatīvajos aktos stingri noteikts un uz konkrētām tirgus kotācijām balstīts cenu noteikšanas mehānisms var nebūt piemērots, jo tas ne vienmēr atspoguļo faktisko ekonomisko realitāti, sabiedrības interesi vai starptautiski saskaņotos mērķus attiecībā uz apgādes drošību.
Tādējādi pastāv risks, ka pārlieku detalizēta un statiska cenu noteikšanas kārtība var ierobežot valsts rīcības brīvību starptautiskas krīzes apstākļos un apgrūtināt efektīvu un saskaņotu drošības rezervju izmantošanu.

Lai nodrošinātu cenu noteikšanas elastību, tirgus neitralitāti un labu pārvaldību, būtu lietderīgi:
atteikties no pārmērīgi detalizētas drošības rezervju cenu noteikšanas metodikas nostiprināšanas Ministru kabineta noteikumos;
noteikt normatīvajā aktā tikai vispārējos cenu noteikšanas principus (piemēram, tirgus cenas atspoguļošana, caurspīdīgums, nediskriminējoša pieeja);
paredzēt, ka konkrēta cenu aprēķina metodika, tostarp izmantotie cenu indeksi (Platts vai citu starptautiski atzītu cenu aģentūru dati), prēmiju piemērošanas kārtība un korekcijas faktori, tiek izstrādāti un regulāri aktualizēti Possessor iekšējās kārtības dokumentā;
nodrošināt, ka šis iekšējais dokuments ir saskaņots ar Ekonomikas ministriju un pieejams uzraudzības vajadzībām.
Šāda pieeja ļautu Possessor operatīvi pielāgot cenu noteikšanas metodiku tirgus apstākļu izmaiņām un krīzes situāciju specifikai, vienlaikus saglabājot caurspīdīgumu, uzraudzību un sabiedrības uzticēšanos. Tā novērstu normatīvā regulējuma pārlieku detalizāciju un veicinātu praktiski efektīvu drošības rezervju izmantošanu.
 

-