Atzinums

Atkārtoti norādām, ka a saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumi Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk – Noteikumu Nr.108) 6. punktu likuma nosaukumu veido pēc iespējas īsu un atbilstošu saturam. Tieslietu ministrijas ieskatā projektā regulētie jautājumi tiek aptverti ar pašreizējo nosaukumu un nav nepieciešams to precizēt. Arī izziņā sniegtais skaidrojums nav saprotams, jo atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas vēlamāko pasākumu uzsvēršana ir tiesībpolitisks jautājums un  tapēc obligāti nebūtu precizējams projekta nosaukums.

-

Atkārtoti lūdzam izvērtēt un precizēt lprojektā izteikto 10.¹ panta trešo  daļu, svītrojot tā apakšpunktus, kas neatbilst valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanas principiem, kā arī papildināt projekta anotāciju ar šīs normas būtības un nepieciešamības skaidrojumu. 
Vēršam uzmanību uz šādiem apsvērumiem:
1) Lūdzam sniegt izvērstu pamatojumu, par to, kas uzskatāms par noteikto pašvaldību kompetenci atkritumu apsaimniekošanas jomā.
2) Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 43.panta pirmajai daļai, deleģējot valsts pārvaldes uzdevumu, ārējā normatīvajā aktā nosaka iestādi, kuras padotībā atrodas pilnvarotā persona attiecībā uz konkrētā uzdevuma izpildi.
 

-

Projektā ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt "finanšu nodrošinājuma apmēra pārskatīšanas nosacījumus un samazināšanas kārtību". Projekta anotācijā sastopamas tādas norādes kā "Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apmērā var pieņemt lēmumu par finanšu nodrošinājuma apmēra samazināšanu" un "noteiks gadījumus, kad finanšu nodrošinājuma apmērs varētu tikt samazināts". Projekta anotācijas 4. sadaļā ir citiem vārdiem atkārtots pilnvarojuma teksts, taču nav skaidrota nedz pilnvarojuma nepieciešamība, nedz tā būtība.

Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus.

Prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.).

Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punkts; Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4. punkts).

Projektā paredzētajā pilnvarojumā nav atrodami nekādi likuma konkretizējuma virzieni (citiem vārdiem, vadlīnijas Ministru kabinetam, kā īstenot pilnvarojumu). Pilnvarojums, it īpaši skatoties kopsakarā ar skaidrojumu projekta anotācijā, ir neskaidrs un pretrunīgs.

Lūdzam izvērtēt arī termina "nosacījumi" lietojumu pilnvarojuma tekstā. Ar nosacījumu pamatā ir saprotams tāds noteikums, kura piemērošana ir atkarīga no kā nezināma vai gaidāma notikuma vai cita priekšnoteikuma iestāšanās (sal. sk. Administratīvā procesa likuma 68. pantu, Civillikuma 1549. pantu).

Lūdzam izvērtēt projektā ietvertā pilnvarojuma nepieciešamību un, ja tas tiks saglabāts, izveidot pilnvarojumu atbilstoši iepriekš minētajām prasībām.
 

-

1. Projektā paredzētā regulējuma sekas ir tādas, ka tiem atkritumu apsaimniekotājiem, attiecībā uz kuriem Valsts vides dienests trīs gadu periodā ir izdevis lēmumu par vides piegružojuma vai piesārņojuma ar atkritumiem novēršanu, ir augstāks finanšu nodrošinājuma apmērs. Projekta anotācijā nav atrodams šāda ierobežojuma skaidrojums un tā attaisnojamības izvērtējums (ierobežojuma leģitīmais mērķis, samērīgums). Lūdzam projekta anotācijā ietvert pienācīgu un juridiski argumentētu pamatojumu.

2. Projekta anotācijā ietvertais skaidrojums neatbilst projekta saturam. Projekta anotācijas 1.3. sadaļas 4. punktā minētajā risinājumā norādīts: "Likumprojektā VVD ir noteiktas tiesības, pamatojoties uz atkritumu apsaimniekotāja iesniegumu, pārskatīt un samazināt finanšu nodrošinājuma apmēru, ja atkritumu apsaimniekotājam trīs gadu periodā nav piemēroti administratīvie sodi par atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu pārkāpumiem." Problēmas aprakstā ir minēts, ka "trīs gadu perioda laikā VVD izvērtē atkritumu apsaimniekotāja veikto atkritumu apsaimniekošanas darbību atbilstību normatīvajiem aktiem, un, ja šajā laika posmā netiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi atkritumu apsaimniekošanas jomā, VVD Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apmērā var pieņemt lēmumu par finanšu nodrošinājuma apmēra samazināšanu". Savukārt projektā minēts priekšnoteikums, ka "Valsts vides dienests attiecībā uz atkritumu apsaimniekotāju trīs gadu periodā nav izdevis lēmumu par vides piegružojuma vai piesārņojuma ar atkritumiem novēršanu". Šādā gadījumā tipiski administratīvā atbildība vispār nebūtu piemērojama.

Tādējādi projekta anotācijā finanšu nodrošinājuma apmērs ir saistīts ar administratīvo sodu esību vai šķietami jebkura normatīvo aktu pārkāpuma esību, bet projektā esošais regulējums ir daudz šaurāks un nav redzama saikne ar administratīvo atbildību. Lūdzam projekta anotāciju saskaņot ar projektā esošo regulējumu.

3. Projekta anotācijā norādīts: "Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa nosaka, ka persona ir atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes. Tomēr likumprojektā paredzētajam regulējuma mērķis ir motivēt atkritumu apsaimniekotājus savā darbībā ievērot normatīvo aktu un atkritumu apsaimniekošanas atļauju prasības."

Administratīvās sodāmības mērķis ir dot iespēju administratīvi sodītajai personai pierādīt, ka administratīvais sods ir sasniedzis savu mērķi, proti, pierādīt, ka tā ir apzinājusies savas rīcības nepareizumu un sodāmības perioda laikā jaunus pārkāpumus vairs neizdara. Administratīvā sodāmība nosaka pārejas periodu starp brīdi, kad personai ir piemērots sods, līdz brīdim, kad tiek uzskatīts, ka persona pilnībā izpildījusi visus savus pienākumus pret valsti saistībā ar izdarīto pārkāpumu (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 140.-141. lpp.). Pēc administratīvās sodāmības dzēšanas persona ir atzīstama par administratīvi nesodītu (Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa).

Projekts būtībā maina administratīvās sodāmības ilgumu un paredz (vismaz tā tas izriet no projekta anotācijas) ar administratīvo sodu saistītus ierobežojumus neatkarīgi no administratīvās sodāmības esības. Šāda pieeja nav atbalstāma.

4. Projektā ir izmantota pieeja, ka tiem atkritumu apsaimniekotājiem, kuri nav izdarījuši tiesību normu pārkāpumus, ir jāveic papildu darbības, lai tiktu samazināts finanšu nodrošinājuma apmērs. Cita pieeja būtu, ka tiem atkritumu apsaimniekotājiem, kuri ir izdarījuši pārkāpumus, nosaka augstāku finanšu nodrošinājuma apmēru. Lūdzam projekta anotācijā skaidrot šādas pieejas izvēli un tās atbilstību labas pārvaldības principam, pārvaldes pastāvīgās uzlabošanas principam un ērtuma principa (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektā, sestā un astotā daļa).
 

-

1. Projektā paredzēts, ka Valsts vides dienests var neizdot Atkritumu apsaimniekošanas likuma 12. panta pirmajā daļā minētās atļaujas privātpersonai, kura neatkarīgi no sodāmības dzēšanas pēdējo trīs gadu laikā ir vairākkārt administratīvi sodīta par tādu atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu pārkāpumu, kas ir negatīvi ir ietekmējis vides kvalitāti, būtiski traucējis izsekot atkritumu plūsmu vai radījis citas būtiskas negatīvas sekas.
Projekta anotācijā norādīts, ka "likumprojektā paredzēts ietvert normas, kuras ierobežo personas, kura ir vairākkārtīgi administratīvi sodīta par atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu pārkāpumiem, iespējas saņemt atkritumu apsaimniekošanas atļauju". Tomēr projekta anotācijā nav atrodams šāda ierobežojuma attaisnojamības pamatojums (leģitīmais mērķis, samērīguma izvērtējums). Lūdzam papildināt projekta anotāciju ar pilnvērtīgu un juridiski argumentētu ierobežojuma attaisnojamības izvērtējumu.

Turklāt projektā un citos likumos vides aizsardzības jomā nav izplatīti, ja vispār ir atrodami, administratīvie pārkāpumi, kuru izdarīšanas gadījumā varētu tikt piemērots papildsods – tiesību atņemšana vai tiesību izmantošanas aizliegums. Līdz ar to šo pārkāpumu raksturs, neskatoties uz to izdarīšanas biežumu u. tml., vispār nav tāds, par kuriem varētu piemērot minētos papildsodus. Taču projekts paredz būtībā līdzīgas sekas. Ja tiešām tādai pieejai ir attaisnojums, tad vispirms būtu vērtējama nepieciešamība paredzēt atbilstošus papildsodus.
Vienlaikus pastāv šaubas par šāda pasākuma raksturu, proti, vai tā pati par sevi nav jauna krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīva sankcija jeb sods. Šādā gadījumā ierobežojums būtu piemērojams jau administratīvā pārkāpuma procesā. Lai noskaidrotu, vai paredzētie pasākumi atbilst soda pazīmēm, pamatā izmantojami Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā attīstītie kritēriji (sk., piemēram, ģenerāladvokāta Manuela Kamposa Sančesa-Bordonas secinājumu, sniegti 2017. gada 12. septembrī, lietā C-524/15 47. punktu; ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumu, sniegti 2011. gada 15. decembrī, lietā C-489/10 71. punktu). Būtiskākie kritēriji ir normas mērķis (pasākumam nebūs krimināltiesiska rakstura, ja sankcija ir paredzēta kaitējuma atlīdzināšanai vai tamlīdzīgi, bet būs krimināltiesisks raksturs, ja tas tiks noteikts represijas un prevencijas nolūkā) un sankcijas bardzība (draudošo negatīvo seku kopējais smagums, tostarp nelabvēlīgas ekonomiskās sekas, apdraudējums kādām no attiecīgās personas aizsargājamajām interesēm). Šie kritēriji ir alternatīvi. Pasākums ir uzskatāms par sodu, ja tas atbilst kaut vienam no šiem kritērijiem.

2. Līdzīgi apsvērumi attiecas arī uz projektā paredzēto regulējumu, ka Valsts vides dienests var neizdot Atkritumu apsaimniekošanas likuma 12. panta pirmajā daļā minētās atļaujas juridiskai personai, ja tās amatpersona (valdes loceklis, padomes loceklis vai prokūrists), juridiskās personas dalībnieks vai patiesā labuma guvējs ir vai pēdējo trīs gadu laikā ir bijusi tāda komersanta amatpersona, kurš šīs amatpersonas vadībā ir vairākkārtīgi  izdarījis tādu atkritumu apsaimniekošanas normatīvo aktu pārkāpumu, kas ir negatīvi ir ietekmējis vides kvalitāti, būtiski traucējis izsekot atkritumu plūsmu vai radījis citas būtiskas negatīvas sekas.
Vienlaikus šajā gadījumā nav ievērotas juridiskās personas administratīvās atbildības īpatnības (Administratīvās atbildības likuma 7. pants) un tās saikne ar konkrētu valdes locekli, padomes locekli, prokūristu, juridiskās personas dalībnieku vai patiesā labuma guvēju.
Salīdzinājumam norādām, ka ar pārkāpumiem, kurus izdarījusi privāto tiesību juridiskā persona, nozaru likumos noteiktajos gadījumos pie administratīvās atbildības var saukt valdes locekli (Administratīvās atbildības likuma 8. panta otrā daļa). Šajā gadījumā juridiskās personas atbildība tiek pārnesta valdes loceklim. Tomēr, ja juridiskai personai ir vairāki valdes locekļi, tad gadījumos, ja statūtos vai komersanta iekšējā normatīvajā aktā ir noteikta konkrēti nodalīta valdes locekļu kompetence un ir iespējams pierādīt, ka pārkāpuma izdarīšanā ir vainojams konkrēts valdes loceklis, tad sodu piemēro tikai šim valdes loceklim (vai locekļiem) (Danovskis E. Tiesu prakse lietās par administratīvās atbildības piemērošanu juridiskām personām un to valdes locekļiem. Grām.: Ārvalsts investīcijas: kad tiesības mijiedarbojas. Latvijas Universitātes 74. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2016, 379. lpp.).
Līdz ar to ir apšaubāma iespēja attaisnot tik plašus ierobežojumus. Turklāt nav skaidrs arī projektā lietotā termina "komersanta amatpersona" tvērums.

3. Projektā paredzētie termiņi neatbilst administratīvās sodāmības institūtam. Persona atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes (Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa). Šajā gadījumā projekts būtībā paredz izņēmumu sodāmības regulējumam un soda piemērošanas tiesiskās sekas attiecina uz atšķirīgu laikposmu. Vienlaikus regulējums satur atkārtotības institūta elementus, lai gan tas šobrīd Latvijas tiesību sistēmā vairs netiek atzīts.
Administratīvās sodāmības mērķis ir dot iespēju administratīvi sodītajai personai pierādīt, ka administratīvais sods ir sasniedzis savu mērķi, proti, pierādīt, ka tā ir apzinājusies savas rīcības nepareizumu un sodāmības perioda laikā jaunus pārkāpumus vairs neizdara. Administratīvā sodāmība nosaka pārejas periodu starp brīdi, kad personai ir piemērots sods, līdz brīdim, kad tiek uzskatīts, ka persona pilnībā izpildījusi visus savus pienākumus pret valsti saistībā ar izdarīto pārkāpumu (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 140.-141. lpp.). Pēc administratīvās sodāmības dzēšanas persona ir atzīstama par administratīvi nesodītu (Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa).
Ierobežojumi, kas saistīti ar personas izdarītiem administratīviem pārkāpumiem, pēc sodāmības termiņa beigām nav atbalstāmi.

-

Tieslietu ministrija atkārtoti norāda uz Zemesgrāmatu likuma 1.pantu, kas noteic, ka zemesgrāmatā ieraksta nekustamu īpašumu un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Ievērojot minēto, Zemesgrāmatu likuma 44.pantā sniegts nostiprinājumu iedalījums, paredzot, ka ierakstu veidā uz nekustamu īpašumu nostiprina tiesības, kam pamatā ir tiesisks darījums, tiesas spriedums vai lēmums vai administratīvu iestāžu akts vai kas pastāv uz paša likuma (5. p.) pamata, savukārt atzīmju veidā nostiprina tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus. Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 44.panta otro daļu tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus zemesgrāmatā nostiprina atzīmju veidā. Minētās tiesību normas, kopsakarā ar Zemesgrāmatu likuma 77.pantā noteikto zemesgrāmatas nodaļas tiesneša pienākumu, izskatot nostiprinājumu lūgumu, pārliecināties par to, vai tiesības, kuras lūdz nostiprināt, pieder pie 31. un 44. pantā minētām tiesībām, kurām ir sakars ar nekustamu īpašumu, norāda uz likumdevēja mērķi ierobežot nostiprināmo tiesību loku to attiecinot uz lietu tiesībām, kuras to absolūtā spēka dēļ var izlietot pret jebkuru no personām.
No minētā izriet, ka tiesiski iespējami (pieļaujami) ir tikai likumā noteiktie lietu tiesību veidi (numerus clausus princips) un tiesiski iespējamas (pieļaujamas) ir tikai lietu tiesības ar likumā noteikto saturu (noslēgtības princips) (E.Virko Zemesgrāmatu pieejamība un ticamība II, Jurista vārds, 2008.gada 15.aprīlis Nr.15 (519)). Ciktāl numerus clausus princips pastāv materiālajās lietu tiesībās, tiktāl tam jāpastāv arī procesuālajās zemesgrāmatu tiesībās. Līdz ar to, Zemesgrāmatu likuma 4.pantā noteiktie tiesību nodrošinājumi un aprobežojumi attiecas uz Civillikumā noteikto lietu tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu ierakstīšanu. Ievērojot, ka zemesgrāmatai piemīt lietu tiesību apkalpojoša funkcija, zemesgrāmatas kā publiska reģistra nozīme ir sniegt publiski ticamu informāciju par nekustamo īpašumu un uz to nostiprinātām tiesībām, nevis informāciju par visām ar konkrēto īpašumu saistītajām tiesiskajām attiecībām, piemēram, ka izdots administratīvais akts par zemes īpašnieka pienākumu prettiesiski novietotos atkritumus nodot atkritumu apsaimniekotājam, kurš ir saņēmis attiecīgu atļauju. Tā kā Valsts vides dienesta lēmuma mērķis ir nostiprināt  pienākumu zemes īpašniekam prettiesiski novietotos atkritumus nodot atkritumu apsaimniekotājam, attiecīgais lēmums pats par sevi nerada tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu, kas, ievērojot spēkā esošo normatīvo regulējumu un zemesgrāmatas būtību, būtu ierakstāms zemesgrāmatā.

Vēršam uzmanību, ka šajā gadījumā Valsts vides dienesta lēmums ir administratīvais akts, kas pieņemts Administratīvā procesa ietvaros. Administratīvais process ir publiski tiesiskās attiecības starp valsti plašākā nozīmē un privātpersonu. Publiskās tiesības ir tādas attiecības starp valsti un privātpersonu, kurās pastāv vienas puses pakļautība, proti, cilvēkam kā privātpersonai ir noteikti pienākumi, piemēram, ievērot ar atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu vidi, cilvēku dzīvību un veselību, novēršot vai mazinot atkritumu rašanos.  Administratīvais akts, saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1.panta trešo daļu ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju [..].
Līdz ar to, Valsts vides dienesta lēmums ir vērsts uz konkrētu personu, šīs personas konkrētām darbībām vai konkrētu darbību pārtraukšanu. Konkrētais administratīvais akts ir saistošs personai, bet ne nekustamajam īpašumam kā lietu tiesībai. Valsts vides dienesta lēmums (administratīvais akts) nerada tiesību nodrošinājumu un aprobežojumu lietu tiesībai (nekustamajam īpašumam). Vēl jo vairāk, likumdevējs ir skaidri definējis lietu tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, kas var tikt ierakstīti zemesgrāmatā – Zemesgrāmatu likuma 45.pants.

Projekta anotācijā pie 8.problēmas apraksta norāda, ka Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta ceturtā daļa noteic, ka „zemes īpašnieks, kura īpašumā tiek prettiesiski novietoti sadzīves, bīstamie un ražošanas atkritumi tam neparedzētā vietā, nodod tos atkritumu apsaimniekotājam, kurš ir saņēmis atļauju attiecīgo atkritumu apsaimniekošanai, sedz šo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas un ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību no šo atkritumu radītāja. Ja attiecīgo atkritumu radītājs ir noskaidrots, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz šis attiecīgo atkritumu radītājs.”. Ja persona, kura prettiesiski ir novietojusi atkritumus attiecīgajā zemes īpašumā, nav noskaidrojama, tad par atkritumu izvešanu ir atbildīgs zemes īpašnieks. Ja zemes īpašnieks neizvāc atkritumus no īpašuma, šādu pienākumu ar administratīvo aktu uzliek Valsts vides dienests (Senāta Administratīvo lietu departamenta 31.05.2019.lēmums lietā Nr. SKA-1161/2019).
Iepazīstoties ar minētās tiesas spriedumu, secināms, ka piemērojot Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta ceturto daļu atbilstoši minētajam principam, Valsts vides dienestam, ņemot vērā tā kompetenci izdot administratīvos aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā, ar lēmumu par pienākumu nodot atkritumus apsaimniekotājam vispirms ir jāvēršas pret atkritumu radītāju, ja tas ir noskaidrots. Pret zemes īpašnieku iespējams vērsties, ja patiesais atkritumu radītājs nav noskaidrots. Līdz ar to, pat tad, ja, lai izvairītos no administratīvajā aktā uzliktā pienākuma izvākt no sava zemes īpašuma atkritumus, zemes īpašnieki savus nekustamos īpašumus atsavina citai personai, Valsts vides dienestam jau ir bijusi zināma persona, kas šos atkritumus ir radījusi un nekādā veidā Valsts vides dienestam nezūd tiesiskais pamats uzsākt administratīvā akta piespiedu izpildi, ja administratīvais akts ir ticis pieņemts pirms īpašuma maiņas. Savukārt jaunajam īpašniekam jebkurā gadījumā, saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas likuma 15.panta ceturtās daļas pirmo teikumu zemes īpašniekam ir uzlikts tiesisks pienākums rūpēties par vides aizsardzības prasību ievērošanu savā īpašumā, arī par tajā prettiesiski novietotu atkritumu nodošanu attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam. Turklāt minētā norma dod arī zemes īpašniekam prasījuma tiesības pret atkritumu radītāju par zaudējumu atlīdzību, ko zemes īpašniekam radījusi publiski tiesiskā pienākuma izpilde (2013.gada 28.decembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-853/2013 (A420530310) 9.punkts).

Ievērojot minēto, lūdzam izslēgt projekta normas, kas paredz papildināt likumu ar jaunu piekto un sesto daļu šādā redakcijā: “(5) Valsts vides dienests ar lēmumu nosaka zemes īpašnieka pienākumu prettiesiski novietotos atkritumus nodot atkritumu apsaimniekotājam, kurš ir saņēmis attiecīgu atļauju. Valsts vides dienestam tiesības lūgt nostiprināt zemesgrāmatā lēmumā noteikto pienākumu kā apgrūtinājumu.
(6) Iegūstot īpašumā zemes īpašumu ar šādu apgrūtinājumu, bijušā zemes īpašnieka vietā administratīvajā procesā iestājas jaunais zemes īpašnieks un tam ir pienākums izpildīt Valsts vides dienesta lēmumā noteikto.”

 

-

Tieslietu ministrija ir kategoriski pret projekta 11.panta otro daļu, kas paredz papildināt Likuma 15.pantu ar piekto un sesto daļu, un lūdz to izslēgt no projekta.
Nevaram piekrist izziņā norādītajam, ka identificēto problēmu, risinās minētā tiesību norma. Tieslietu ministrijas ieskatā, identificēto problēmu normā iekļautais regulējums nekādā veidā nedz novērsīs, nedz atrisinās. Turklāt minētās normas neatbilst citām tiesību normām. Līdz ar to uzturam jau iepriekš pausto Tieslietu ministrijas iebildumu. Tieslietu ministrijas ieskatā, attiecīgās jomas politikas izstrādātājiem ir jāizveido tāds regulējums, kas problēmu praktiski un reāli novērsīs.
Atkārtoti skaidrojam un uzsveram, ka saskaņā ar Civillikuma 993. un 994. pantu par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatās. Atbilstoši Civillikuma 1036. pantam īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem. Atbilstoši Civillikuma 864. pantam īpašniekam jānes visas uz lietu gulošās nastas un apgrūtinājumi. Tāpat Civillikuma 1082. pants noteic, ka īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumu noteic vai nu likums vai tiesas lēmums, vai arī privāta griba ar testamentu vai līgumu, un šis aprobežojums var attiekties kā uz dažu lietu tiesību piešķiršanu citām personām, tā arī uz to, ka īpašniekam jāatturas no zināmām lietošanas tiesībām, vai arī jāpacieš, ka tās izlieto citi. Tādējādi, lai gan nekustamā īpašuma īpašnieks var brīvi rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, īpašuma tiesības nav neierobežotas un normatīvie akti var paredzēt gan publiski tiesiskus pienākumus veikt kādas konkrētas darbības, gan novērst negatīvas sekas sabiedrībai, gan atturēties no kādas darbības. Secināms, ka nekustamā īpašuma īpašnieks kopumā var būt atbildīgs par nekustamajā īpašumā esošo atkritumu nodošanu apsaimniekotājam, pat tad, ja pats atkritumus nav radījis (ar nosacījumu faktisko piesārņotāju nevar noskaidrot).
Vērtējot spēkā esošā Likuma 15. panta ceturto daļu, Tieslietu ministrijas ieskatā, tiesību norma paredz nekustamā īpašuma īpašnieka publiski tiesisko pienākumu, lai mazinātu vides piesārņojumu un mazinātu ietekmi uz vidi risku. Taču personas normatīvajos aktos visus publiskos pienākums nereģistrē valsts informatīvajās sistēmās. Vienlaikus, kā tas izriet no minētās normas būtības un tiesu prakses, nekustamā īpašuma īpašnieka atbildība un pienākums par prettiesiski novietotajiem atkritumiem iestājas tikai tad, ja faktisko piesārņotāju ir grūti vai pat neiespējami noskaidrot. Tiesu praksē ir atzīts, ka minētā norma ir vērsta arī uz zemes īpašnieka tiesību aizsardzību, un patiesais atkritumu radītājs, ja tāds ir noskaidrojams, saskaņā ar likumu ir patstāvīgi atbildīgs par atkritumu apsaimniekošanu. Līdz ar to, Tieslietu ministrijas ieskatā:
 1) ar Likumu ikvienam nekustamā īpašuma īpašniekam ir noteikts publiski tiesisks pienākums nodot prettiesiski novietotos atkritumus apsaimniekotājam, ja nav noskaidrots atkritumu radītājs;
 2) lai gan tas kaut kādā mērā ierobežo nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības lietot īpašumu pēc saviem ieskatiem, noteiktais pienākums nav liettiesisks, proti, nav tāds, kas seko pašai lietai.
Tāpat ir kritiski vērtējams, ka ar zemes apgrūtinājumu, kāda persona var kļūt par kāda administratīvā procesa dalībnieku, kur iepriekš nav piedalījies.

-

Projekta anotācijā norādīts: "Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3. pantā ir noteiktas sankcijas par informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei (tiek precizēts AAL 12.pants)." Nav saprotama šāda skaidrojuma saistība ar projektā ietverto regulējumu un minētās administratīvās atbildības piemērošana projekta kontekstā. Lūdzam precizēt projekta anotāciju.
 

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 9.19. apakšpunktu vērtējama projekta ietekme uz tiesību normu sistēmu un Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām.

Anotācijas 4.1. apakšpunktā jānorāda tiesību aktu projektus, kuru izstrādāšanai paredzēts pilnvarojums projektā, saistīto tiesību aktu nosaukumu, pamatojumu un aprakstu, kā arī atbildīgo institūciju. Ja projektā tiek paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam, vispirms ir jāapsver, vai šāds pilnvarojums vispār ir vajadzīgs, vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert pašā likuma tekstā. Ja tomēr tiek nolemts izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus, tad šajā anotācijas sadaļā raksta pamatojumu šādai izvēlei, kā arī apraksta jauno Ministru kabineta noteikumu saturisko ietvaru. Papildus tam, ka likumprojektā tiek ierakstīts šāds pilnvarojums, ir lietderīgi jau šajā stadijā rūpīgi apdomāt, kā precīzi formulēt regulējamo jautājumu loku. Nereti tas ir noteikts pavirši, tādēļ vēlāk, izstrādājot Ministru kabineta noteikumu projektu, nepieciešamās lietas nav iespējams iekļaut projektā, jo to neparedz pilnvarojuma saturiskais tvērums. Savukārt, ja regulējamo jautājumu loks formulēts pārāk plaši, tad pilnvarojumu vēlāk nav iespējams izpildīt, un noteikumu saturs neatbilst pilnvarojumam (Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotājā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā. Rīga: Valsts kanceleja, 2021, 38.-39. lpp.).

Tādējādi ir jāapsver, vai šāds pilnvarojums vispār ir vajadzīgs, vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert paša likuma tekstā. Ja tomēr tiek nolemts izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus, tad šajā anotācijas sadaļā raksta pamatojumu šādai izvēlei (Smiltēna A., Bloma I. Tiesību akta projekta ietekmes sākotnējā izvērtēšana. [B.v.]: Valsts kanceleja, 2020, 49.–50. lpp.).

Anotācijā ir jāiekļauj informācija par pilnvarojuma būtību, proti, pilnvarojuma mērķa, satura un apjoma izklāsts. Pirms pilnvarojuma ietveršanas normatīvā akta projektā būtībā ir nepieciešams konstatēt izstrādājamo noteikumu galvenos regulējamos jautājumus (piemēram, kas ietilpst "kārtībā", kādus procesa posmus nepieciešams regulēt). Citiem vārdiem sakot, jāspēj izveidot attiecīgā noteikumu projekta satura rādītāju, galveno tēžu sarakstu.

Ievērojot minēto, lūdzam pienācīgi aizpildīt projekta anotāciju.
 

-