Atzinums

Likumprojekts šobrīd paredz, ka "Likums stājas spēkā datumā, ar kuru Eiropas Komisija noteiks regulu 2018/1862 par piemērojamu".
Lūdzam izvērtēt minēto nosacījumu un precizēt likumprojekta spēkā stāšanās datumu, ja nepieciešams, papildinot likumu "Par policiju" ar attiecīgu Pārejas noteikumu". Piemēram, ierosinām noteikt, ka attiecīgie likuma "Par policiju" grozījumi stājas spēkā datumā, ar kuru ir piemērojama regula Nr. 2018/1862 saskaņā ar tās 79. panta 5. punktu (t.i.,  izvairīties no  regulas spēkā stāšanās kārtības aprakstīšanas likumprojektā). Tāpat nepieciešamības gadījumā tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam paredzēt tiesisko regulējumu, ka brīdī, kad Eiropas Komisija pieņēmusi regulas 79. panta 2. punktā paredzēto lēmumu, attiecīgs paziņojums tiek nosūtīts publicēšanai oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", līdzīgi kā tas darīts, piemēram, 2022. gada 7. aprīļa likumā "Grozījumi Latvijas Republikas valsts robežas likumā".

-

Lūdzam skaidrot, kas Latvijas tiesību sistēmā tiks uzskatīta par “neaizsargātu personu”. Norādām, ka Latvijas tiesību akti šādu personu kategoriju skaidri nedefinē. Regulas preambulas 33.apsvērumā savukārt minēts, ka “personas, kurām vecuma, invaliditātes vai ģimenes apstākļu dēļ ir vajadzīga aizsardzība, būtu jāuzskata par neaizsargātām personām”. No likumprojektā izteiktā 12.² panta otrās daļas 2.punkta izriet divas šādu personu kategorijas, par kurām Valsts policijas amatpersona paziņo bāriņtiesai (nepilngadīgas personas, kā arī pilngadīgas personas, kam Latvijas Republikā nodibināta aizgādnība), tomēr no likumprojekta normām nav secināms, vai šāds uzskaitījums ir izsmeļošs.
Gadījumā, ja neaizsargāto personu loks netiek aprobežots ar likumprojektā izteiktā  likumprojektā izteiktā 12.² panta otrās daļas 2.punktā minētajām aizbildnībā un aizgādnībā esošajām personām,  Valsts policijas amatpersonai, nosakot 12. panta pirmās daļas ar 30.¹ punktā noteikto izceļošanas ierobežojumu, pēc būtības jālemj ne tikai par apdraudējumu personas izceļošanas gadījumā, bet arī par personas atzīšanu par “neaizsargātu” vecuma, invaliditātes vai ģimenes apstākļu dēļ. Savukārt šāds pēdējais lēmums personas pamattiesību ierobežojošā rakstura dēļ ir pielīdzināms lēmumam par personas rīcībspējas ierobežošanu, ko saskaņā ar Civillikumu pieņem tiesa. Līdz ar to Latvijas tiesību aktu kontekstā par “neaizsargātām” personām būtu atzīstamas tikai likumprojekta 2.pantā izteiktā 12.² panta otrās daļas 2.punktā minētās personu kategorijas, vai arī jānosaka skaidri un nepārprotami papildus kritēriji, kā definēt personu loku, par kurām var pieņemt 12. panta pirmās daļas ar 30.1 punktā minēto lēmumu.
 

-

Lūdzam precizēt 12.² panta sestās daļas pirmo teikumu, norādot tikai apstrīdēšanas iestādi. Šobrīd minētā norma paredz, ka lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai, par kuru pieņemts lēmums par aizliegumu izceļot no Latvijas Republikas var apstrīdēt "neaizsargātā persona". Tomēr norādām, ka gadījumos, ja persona ir nepilngadīga vai tai ir ierobežota rīcībspēja, noteiktā apjomā personas tiesību aizsardzību īsteno tās aizbildnis vai aizgādnis. Līdz ar to lūdzam neierobežot to personu loku, kas var apstrīdēt lēmumu par aizliegumu personai izceļot no valsts.
 

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka likumprojekts  izstrādāts, lai īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. novembra regulas (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – regula) 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā, 4. punktā noteiktās prasības.

Vēršam uzmanību, ka likumprojektā ietvertais regulējums būtiski pārsniedz minēto regulas normu ieviešanai nepieciešamo regulējumu.
Proti, attiecīgās regulas normas paredz, ka:
"Pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma SIS ievada brīdinājumus par šādu kategoriju personām:
d) bērni, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un
i) kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
ii) kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos; vai
iii) tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;
e) pilngadīgas neaizsargātas personas, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas var to atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā.
(..)
4.   Brīdinājumu par personām, kas minētas 1. punkta d) un e) apakšpunktā, ievada pēc kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, lēmuma."
Regulas preambulas 36.apsvērumā skaidrots, ka “lai nodrošinātu stingrus un piemērotus aizsardzības pasākumus, brīdinājumi par bērniem vai citām neaizsargātām personām, kam jāliedz ceļot, būtu – ja tas prasīts valsts tiesību aktos – jāievada SIS pēc tiesu iestādes lēmuma vai kompetentas iestādes lēmuma, ko apstiprinājusi tiesu iestāde”.

Respektīvi, regula paredz gadījumus un kārtību, kādā ziņojumus par noteiktām personām ievada SIS. Tomēr regula neparedz un neuzdot dalībvalstīm izstrādāt pašu šādu lēmumu pieņemšanas kārtību – tā atsaucas uz dalībvalsts tiesību aktiem, tai skaitā uzsverot tiesu iestāžu lomu šādu lēmumu pieņemšanā.

Likumprojekts savukārt paredz jaunu personas pamattiesību ierobežojumu, proti, rīcībspējas ierobežošanai pielīdzināmu lēmumu, kā arī lēmumu, kas ierobežo Latvijas Republikas Satversmes 98.pantā paredzētās tiesības. Tā kā regula reglamentē tikai šādu lēmumu ievadīšanu SIS, atstājot ierobežojuma noteikšanu pēc būtības pašu dalībvalstu ziņā, nav pamatoti likumprojekta anotācijā norādīt, ka likumprojekts nepieciešams regulas tieši piemērojamo tiesību normu ieviešanai.
Ievērojot minēto, lūdzam likumprojektā vai nu paredzēt tikai tādas tiesību normas, kas tieši nepieciešamas regulas 32. panta 1. d) un e) apakšpunktā minēto lēmumu (ja tādi ir pieņemti) ievadīšanas SIS kārtību (piemēram, par likumprojektā 22-TA-136 "Grozījumi Šengenas informācijas sistēmas darbības likumā" minēto lēmumu par ziņojuma iekļaušanu sistēmā), vai arī atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 116.pantam likumprojekta anotācijā pamatot Latvijas Republikas Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību un samērīgumu (lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību). Tāpat likumprojekta anotācijā nepieciešams skaidri norādīt, ka regulējums pārsniedz regulas ieviešanai nepieciešamos līdzekļus.

It īpaši vēršam uzmanību uz jau iepriekš minēto, ka likumprojekts paredz ne tikai iespēju ierobežot personas tiesības izbraukt no valsts, bet arī lemt par personas atzīšanu par “neaizsargātu personu”, kas pēc būtības pielīdzināms lēmumam par personas rīcībspējas ierobežošanu (t.i., tiek konstatēts, ka persona sava vecuma, invaliditātes vai ģimenes apstākļu dēļ nav spējīga apzināties savas rīcības sekas vai riskus savai drošībai, un kādam ir jāpieņem lēmums šīs personas vietā). Jāatzīmē, ka šādu lēmumu atbilstoši Civillikumam ir tiesīga pieņemt tiesa.
Savukārt lēmumus par izceļošanas aizliegumu (neskarot personas rīcībspējas jautājumus) atbilstoši Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmajai daļai pieņem iekšlietu ministrs un tos var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā.
Salīdzinājumam, likumprojekts paredz, ka personas pamattiesību ierobežojuma un juridisko seku smaguma ziņā pielīdzināmus lēmumus pieņem Valsts policijas amatpersona, tos var apstrīdēt Valsts policijas priekšniekam un pēc tam pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā.
Līdz ar to nepieciešams arī pamatot, ka attiecīgā lēmuma pieņemšanas līmenis, ņemot vērā ierobežojuma būtiskumu un ilglaicīgumu, ir pamatots un samērīgs, it īpaši salīdzinot ar citu līdzīgu lēmumu pieņemšanas kārtību, un vai persona šī lēmuma pieņemšanas procesā varēs savas tiesības aizsargāt tādā pat līmenī, kā citos līdzīgos gadījumos.
 

-