Projekta ID
23-TA-2132Atzinuma sniedzējs
Latvijas Darba devēju konfederācija
Atzinums iesniegts
03.10.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Aicinām dzēst birokrātiskos nosacījumus atvieglojuma saņemšanai, kas paredz obligātu darba ņēmēja līdzmaksājumu un piespiedu nodarbinātību pie darba devēja trīs gadus pēc studiju beigšanas.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Informatīvajā ziņojumā attiecībā uz darba devēja segto mācību maksu darbiniekam par augstākās izglītības iegūšanu neaplikšanu ar darbaspēka nodokļiem norādīts, ka “kopumā minētās normas fiskālā ietekme uz IIN ieņēmumiem ir vērtējama kā neitrāla, jo neliela negatīvā ietekme uz darbaspēka nodokļiem tiktu kompensēta ar pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.” Ņemot vērā neitrālo ietekmi uz budžeta ieņēmumiem, kas norāda uz ļoti zemiem finansiālajiem riskiem valsts pusei, neizprotam FM interesi radīt ierobežojumus, kas tieši var mazināt pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību, un kas vērsti uz darba ņēmēju interešu pārkāpumu.
LDDK ieskatā kvalitatīvas izglītības ieguve ir ieguvums ne tikai konkrētajam darbiniekam, bet sabiedrībai un valstij kopumā, tai skaitā valsts budžetam. IZM ikgadējā augstākās izglītības absolventu monitoringa dati liecina, ka persona pēc augstākās izglītības ieguves saņem par 30% lielāku atalgojumu kā valstī vidēji un par 50% augstāku atalgojumu kā vidēji saņem personas bez augstākās izglītības.
Radīt motivējošu mehānismu darba devējiem investēt savos darbiniekos ir veids, kā panākt augstvērtīga cilvēkkapitāla pieejamību Latvijā, ko rekomendē arī OECD savā ziņojumā[1].
[1] OECD (2022). Supporting employers in promoting skills development in Latvia. Assessing the key barriers and enabling conditions for employers to invest in skills development in Latvia. https://www.oecd.org/skills/latvia-employers-report-2022.pdf
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Informatīvajā ziņojumā attiecībā uz darba devēja segto mācību maksu darbiniekam par augstākās izglītības iegūšanu neaplikšanu ar darbaspēka nodokļiem norādīts, ka “kopumā minētās normas fiskālā ietekme uz IIN ieņēmumiem ir vērtējama kā neitrāla, jo neliela negatīvā ietekme uz darbaspēka nodokļiem tiktu kompensēta ar pozitīvu ietekmi uz tautsaimniecību kopumā.” Ņemot vērā neitrālo ietekmi uz budžeta ieņēmumiem, kas norāda uz ļoti zemiem finansiālajiem riskiem valsts pusei, neizprotam FM interesi radīt ierobežojumus, kas tieši var mazināt pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību, un kas vērsti uz darba ņēmēju interešu pārkāpumu.
LDDK ieskatā kvalitatīvas izglītības ieguve ir ieguvums ne tikai konkrētajam darbiniekam, bet sabiedrībai un valstij kopumā, tai skaitā valsts budžetam. IZM ikgadējā augstākās izglītības absolventu monitoringa dati liecina, ka persona pēc augstākās izglītības ieguves saņem par 30% lielāku atalgojumu kā valstī vidēji un par 50% augstāku atalgojumu kā vidēji saņem personas bez augstākās izglītības.
Radīt motivējošu mehānismu darba devējiem investēt savos darbiniekos ir veids, kā panākt augstvērtīga cilvēkkapitāla pieejamību Latvijā, ko rekomendē arī OECD savā ziņojumā[1].
[1] OECD (2022). Supporting employers in promoting skills development in Latvia. Assessing the key barriers and enabling conditions for employers to invest in skills development in Latvia. https://www.oecd.org/skills/latvia-employers-report-2022.pdf
Piedāvātā redakcija
"32.3) darba devēja apmaksātā mācību maksa par darbinieka augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu mācību iestādēs;"
2.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Aicinām kopumā no grozījumu projekta dzēst birokrātiskos nosacījumus atvieglojuma saņemšanai, kas paredz obligātu darba ņēmēja līdzmaksājumu un piespiedu nodarbinātību pie darba devēja trīs gadus pēc studiju beigšanas.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Piedāvātā redakcija
-
3.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Aicinām kopumā no grozījumu projekta dzēst birokrātiskos nosacījumus atvieglojuma saņemšanai, kas paredz obligātu darba ņēmēja līdzmaksājumu un piespiedu nodarbinātību pie darba devēja trīs gadus pēc studiju beigšanas.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Piedāvātā redakcija
-
4.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Aicinām kopumā no grozījumu projekta dzēst birokrātiskos nosacījumus atvieglojuma saņemšanai, kas paredz obligātu darba ņēmēja līdzmaksājumu un piespiedu nodarbinātību pie darba devēja trīs gadus pēc studiju beigšanas.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Pamatojums:
1. Šie ierobežojumi būtiski palielina birokrātisko slogu gan atvieglojuma izmantošanai, gan uzraudzībai. LDDK iestājas par regulējuma vienkāršību un skaidrību.
2. Ar minēto ierobežojumu ieviešanu valsts puse iejauktos darba devēja un darba ņēmēja līguma slēgšanas brīvībā. Profesionālās apmācības un kvalifikācijas paaugstināšanas nosacījumi ir ietverti Darba likuma 96. pantā, kur noteikts, ka darba devējs var slēgt vienošanos ar darbinieku, kuram darba devējs ir sedzis mācību izdevumus, tādējādi aizsargājot darba devēju tiesības nodrošināt investīciju darbinieku mācībās atdevi. Vienlaikus Darba likuma 96.panta ceturtajā daļā ir paredzēti kritēriji, kuriem iestājoties vienošanās ar darba devēju un darba ņēmēju ir slēdzama. Tāpat LDDK norāda uz pretrunām par FM piedāvāto 3.punkta nosacījumu “darbinieks vismaz trīs gadus pēc studiju beigšanas ir darba tiesiskajās attiecībās ar šo darba devēju” un Darba likuma 96.panta ceturtās daļas 2.punktu, kurš nosaka īsāku maksimālo termiņu - divi gadi, uz kādu slēdzama vienošanās par saistībām pret darba devēju atlīdzināt mācību izdevumus, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas ātrāk par vienošanās noteikto.
Piedāvātā redakcija
-
5.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk arī LDDK) ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"” (turpmāk Projekts) un konceptuāli atbalsta Projektu.
Vienlaikus LDDK vērš FM uzmanību uz nepieciešamību nedaudz precizēt ietvertos risinājumus, kā arī paplašināt Projekta tvērumu, lai novērstu atsevišķu normu postošo ietekmi uz Latvijas Tautsaimniecības izaugsmi.
1. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izteikt Likuma 3.panta otrās daļas otro punktu šādā redakcijā:
“2) maksātāja gada (mēneša) neapliekamais minimums;””
2. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
““Izteikt Likuma 12.panta pirmo daļu šādā redakcijā: “Maksātāja gada apliekamajā ienākumā netiek ietverta summa vienas personas gada neapliekamā minimuma apmērā, ja šajā pantā nav noteikts citādi. Gada neapliekamais minimums ir visu gada mēnešu neapliekamo minimumu summa. Mēneša neapliekamā minimuma apmēru taksācijas gadam nosaka Ministru kabinets.””
3. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 12.panta 11 ; 12 ;13 ; 14 ; 15 ; 16 ; 17 ; 18 un 42 daļu.
4. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 19.panta 1.1 daļā vārdu “diferencēto”.
5. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 20.panta trešās daļas trešajā punktā vārdu “diferencēto” un ceturtās daļas trešajā punktā vārdu “diferencētā”.”
6. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 20.1 panta otrās daļas otro punktu.”
Pamatojums
Diferencētais neapliekamais minimuma (DNM) veicina zemas pievienotās vērtības ekonomikas saglabāšanos
Nodokļiem piemīt ne tikai fiskālā, bet arī regulatīvā funkcija. Atbalstot zema atalgojuma sektorus, un apgrūtinot atlīdzības izmaksu vidēja un augsta atalgojuma sektoros, tiek bremzēta ekonomikas virzība uz augstāku ražīgumu un augstāku pievienoto vērtību, kas ir ļoti būtisks ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums.
Ņemot vērā, ka tirgus ekonomikā darba tirgus piedāvājuma – pieprasījuma krustpunkts ir neto alga, DNM pēc savas ekonomiskās būtības ir valsts dāvinājums darba devējiem, kuri maksā zemas algas. Ar šo dāvinājumu valsts palielina to darba devēju priekšrocības, kuri valsts kopējo izdevumu segšanā piedalās ar mazākiem maksājumiem, un palielina to darba devēju izdevumus, kuri valsts kopējo izdevumu segšanā piedalās ar lielākiem maksājumiem. Vienlaikus DNM arī negatīvi ietekmē to personu ienākumus, kuras ir veikušas lielākus ieguldījumus savā izaugsmē un paaugstina savas nodarbinātības intensitāti.
DNM veicina ēnu ekonomiku
DNM dod lielākas priekšrocības “aplokšņu algu” sektoram, jo zemākas legālās algas izmaksa darbiniekam kļūst izdevīgāka (jo paredzēts lielāks neapliekamais minimums), savukārt augstākas algas legāla izmaksa kļūst finanšu ietilpīgāka. Piemēram, lai darbiniekam bez apgādībā esošām personām samaksātu pirmos 500 euro neto, darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 199 euro, no kuriem 193 patiesībā ir maksājums par darbinieka sociālajām garantijām un tikai 6 euro ir uz sabiedrības kopīgajām vajadzībām orientēts maksājums. Savukārt par otrajiem 500 euro neto, darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 467 euro (kopā 666 euro). Šāds nodokļu slodzes pieaugums (no 39% uz 93%) tik nelielā atalgojuma intervālā ietver augstu motivāciju izmaksāt daļu atalgojuma “aploksnē”, ko vēl vairāk pastiprina nespēja augsto darba nodokļu dēļ konkurēt Baltijā (skat. Zemāk).
DNM modelis veicina negodīgu konkurenci
Dodot lielākas priekšrocības “aplokšņu algu” sektoram, legāli algas un nodokļus maksājošo uzņēmumu konkurences spēja un iespējas atrasties tirgū tiek mazinātas. Īpaši uzņēmējdarbības sektoros ar augstu darba izmaksu īpatsvaru (liela daļa pakalpojumu nozaru, kurās nepieciešami augstu kvalificēti un līdz ar to labi atalgoti speciālisti).
Par DNM atbilstību sākotnējam mērķim
DNM tika ieviests ar mērķi mazināt iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, ko bija plānots īstenot, samazinot darbaspēka nodokļu slogu darbiniekiem ar zemāku legālo atalgojumu un palielināt darbaspēka nodokļu slogu darbiniekiem ar vidēju un vidēji augstu legālo atalgojumu.
Mērķa sasniegšanai izvirzītais rezultatīvais rādītājs – samazināta nodokļu plaisa zemo algu saņēmējiem (personas, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām) – nav orientēts uz mērķa - mazināt iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību – sasniegšanu, bet gluži pretēji – palielina iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību starp augsta un zema nabadzības riska grupām, jo:
1) Nevienlīdzību (ja vien netiek apskatīta atalgojuma nevienlīdzība, kad par vienādas kvalifikācijas, intensitātes un atbildības līmeņa darbu pēc kādas ar veicamo darbu nesaistītas pazīmes (piemēram, vecuma, dzimuma u.c.) maksā atšķirīgu atalgojumu) nemēra pēc atalgojuma, bet pēc mājsaimniecības ienākumiem uz mājsaimniecības locekli pēc nodokļiem un sociālajiem transfēriem.
2) Personas, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām, nepieder pie zemākajām ienākumu grupām. Šo personu ikmēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli, atrodas 4.kvintilē, kas būtiski pārsniedz pirmās, otrās un trešās kvintiles ienākumus.
DNM grauj Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju Baltijā
Piemēram, lai darbiniekam bez apgādībā esošām personām samaksātu 1000 euro neto, darba devējam Latvijā nodokļos ir jāsamaksā par 95 euro vairāk nekā Lietuvā un par 158 euro vairāk, nekā Igaunijā. Ņemot vērā, ka Latvijas uzņēmēji ar kaimiņvalstu uzņēmējiem konkurē vienotā preču un pakalpojumu tirgū, tad šī starpība nepaliek bez sekām – Latvijas uzņēmējs ir spiests vai nu maksāt zemākas algas, vai arī neieguldīt attīstībā. Abi šie risinājumi ved uz strupceļu – pirmais veicina darbspējas vecuma iedzīvotāju emigrāciju, savukārt otrais ietver augstu atpalicības risku efektivitātes izaugsmē.
DNM ir pretējs noteiktajam mērķim - mazināt iedzīvotāju nevienlīdzību
DNM sniedz relatīvi lielāku atbalstu darbspējīgām personām, kuras gādā tikai par sevi pašu, savukārt tādām augsta nabadzības riska grupām kā, piemēram, viena vecāka mājsaimniecības vai daudzbērnu ģimenes, modelis sniedz ievērojami zemāku atbalstu. Rezultātā nevienlīdzība starp augsta un zema nabadzības riska grupām nevis samazinās, bet tieši otrādi – palielinās.
DNM nemazina iedzīvotāju nabadzību
Nabadzības ierobežošanai īsā termiņā DNM ir neefektīvs, jo:
1) nav īpaši mērķēts uz augsta nabadzības riska grupām;
2) nav mērķēts uz pamatotas nabadzības riska grupām (apgādnieku / apgādājamo skaita attiecība par labu apgādājamajiem, apgādnieku darbspēju ierobežojums);
3) DNM ir arī paradoksāls efekts – lai nodrošinātu bērnu uzturēšanai nepieciešamo finansējumu, vecākiem ir jāpelna vairāk, kā rezultātā vecāki, pelnot bērniem iztiku, zaudē sev piekritīgo neapliekamo minimumu.
Arī nabadzības ierobežošanai ilgā termiņā piedāvājums ir neefektīvs, jo mazina ekonomikas izaugsmi un neveicina kopprodukta pieaugumu.
Vienīgie nodokļu instrumenti, kas mazina nevienlīdzību un nabadzību, ir uz augsta sociālā riska grupām (pensionāri, personas ar invaliditāti, bērni u.c.) orientēti atvieglojumi.
Nerisinot problēmu, atpalicības plaisa pieaugs
Attīstības ekonomikai nepiemērotu darba nodokļu dēļ jau šobrīd mūsu IKP ekvivalentā atpalicība no kaimiņvalstīm, kuras ir ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, jau ir mērāma miljardos euro, kas negatīvi ietekmē gan mājsaimniecību pašfinansēšanās spēju, gan arī valsts spēju pietiekamā apmērā finansēt tās pamatfunkcijas, tostarp veselības aprūpi, sociālo drošību, izglītību, drošību u.c. Papildus jānorāda, ka paralēli citām negatīvajām ietekmēm, nepietiekami finansēta izglītības sistēma negatīvi ietekmē arī valsts izaugsmes iespējas nākotnē.
Lai novērstu DNM postošo ietekmi uz Tautsaimniecību, tas iespējami ātri ir jāaizstāj ar fiksētu neapliekamo minimumu, nosakot to visiem vienādu – 500 euro mēnesī. Šāda risinājuma tiešā fiskālā ietekme var būt no 350 līdz 400 miljoniem euro. Ņemot vērā, ka šobrīd budžetā pieejamo līdzekļu apjoma pieaugumu lielā mērā nodrošina inflācija, šis ir piemērotākais brīdis veikt nepieciešamo transformāciju – aizstāt DNM ar fiksētu neapliekamo minimumu.
Pretējā gadījumā turpināsim grimt arvien dziļāk t.s. apburtajā lokā (cirkulārajā referencē) – darba nodokļu konkurētspēja tikai zemas pievienotās vērtības segmentos un augsti nodokļi vidēja atalgojuma sektoros kavēs Tautsaimniecības pāreju uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma segmentiem, kā rezultātā saglabāsies relatīvi zema mājsaimniecību pašfinansēšanās spēja, būs relatīvi zemi budžeta ieņēmumi un turpināsies darbspējas vecuma iedzīvotāju emigrācija, kas savukārt vēl vairāk mazinās iespējas samazināt darba nodokļu slogu vidēja atalgojuma sektoros.
Ņemot vērā augšminēto, DNM aizstāšana ar fiksētu neapliekamo minimumu ir uzskatāma par investīciju un tā ir jāveic iespējami ātri. Papildus jānorāda, ka pirmajā un otrajā aizstāt gadā negatīvo fiskālo ietekmi nedaudz mazinās ēnu ekonomikas samazināšanās, savukārt pēc tam pozitīva ietekme būs pakāpeniskai ekonomikas pārejai uz augstākas pievienotās vērtības segmentiem.
Vienlaikus LDDK vērš FM uzmanību uz nepieciešamību nedaudz precizēt ietvertos risinājumus, kā arī paplašināt Projekta tvērumu, lai novērstu atsevišķu normu postošo ietekmi uz Latvijas Tautsaimniecības izaugsmi.
1. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izteikt Likuma 3.panta otrās daļas otro punktu šādā redakcijā:
“2) maksātāja gada (mēneša) neapliekamais minimums;””
2. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
““Izteikt Likuma 12.panta pirmo daļu šādā redakcijā: “Maksātāja gada apliekamajā ienākumā netiek ietverta summa vienas personas gada neapliekamā minimuma apmērā, ja šajā pantā nav noteikts citādi. Gada neapliekamais minimums ir visu gada mēnešu neapliekamo minimumu summa. Mēneša neapliekamā minimuma apmēru taksācijas gadam nosaka Ministru kabinets.””
3. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 12.panta 11 ; 12 ;13 ; 14 ; 15 ; 16 ; 17 ; 18 un 42 daļu.
4. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 19.panta 1.1 daļā vārdu “diferencēto”.
5. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 20.panta trešās daļas trešajā punktā vārdu “diferencēto” un ceturtās daļas trešajā punktā vārdu “diferencētā”.”
6. Papildināt Likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:
“Izslēgt Likuma 20.1 panta otrās daļas otro punktu.”
Pamatojums
Diferencētais neapliekamais minimuma (DNM) veicina zemas pievienotās vērtības ekonomikas saglabāšanos
Nodokļiem piemīt ne tikai fiskālā, bet arī regulatīvā funkcija. Atbalstot zema atalgojuma sektorus, un apgrūtinot atlīdzības izmaksu vidēja un augsta atalgojuma sektoros, tiek bremzēta ekonomikas virzība uz augstāku ražīgumu un augstāku pievienoto vērtību, kas ir ļoti būtisks ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums.
Ņemot vērā, ka tirgus ekonomikā darba tirgus piedāvājuma – pieprasījuma krustpunkts ir neto alga, DNM pēc savas ekonomiskās būtības ir valsts dāvinājums darba devējiem, kuri maksā zemas algas. Ar šo dāvinājumu valsts palielina to darba devēju priekšrocības, kuri valsts kopējo izdevumu segšanā piedalās ar mazākiem maksājumiem, un palielina to darba devēju izdevumus, kuri valsts kopējo izdevumu segšanā piedalās ar lielākiem maksājumiem. Vienlaikus DNM arī negatīvi ietekmē to personu ienākumus, kuras ir veikušas lielākus ieguldījumus savā izaugsmē un paaugstina savas nodarbinātības intensitāti.
DNM veicina ēnu ekonomiku
DNM dod lielākas priekšrocības “aplokšņu algu” sektoram, jo zemākas legālās algas izmaksa darbiniekam kļūst izdevīgāka (jo paredzēts lielāks neapliekamais minimums), savukārt augstākas algas legāla izmaksa kļūst finanšu ietilpīgāka. Piemēram, lai darbiniekam bez apgādībā esošām personām samaksātu pirmos 500 euro neto, darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 199 euro, no kuriem 193 patiesībā ir maksājums par darbinieka sociālajām garantijām un tikai 6 euro ir uz sabiedrības kopīgajām vajadzībām orientēts maksājums. Savukārt par otrajiem 500 euro neto, darba devējam nodokļos ir jāsamaksā 467 euro (kopā 666 euro). Šāds nodokļu slodzes pieaugums (no 39% uz 93%) tik nelielā atalgojuma intervālā ietver augstu motivāciju izmaksāt daļu atalgojuma “aploksnē”, ko vēl vairāk pastiprina nespēja augsto darba nodokļu dēļ konkurēt Baltijā (skat. Zemāk).
DNM modelis veicina negodīgu konkurenci
Dodot lielākas priekšrocības “aplokšņu algu” sektoram, legāli algas un nodokļus maksājošo uzņēmumu konkurences spēja un iespējas atrasties tirgū tiek mazinātas. Īpaši uzņēmējdarbības sektoros ar augstu darba izmaksu īpatsvaru (liela daļa pakalpojumu nozaru, kurās nepieciešami augstu kvalificēti un līdz ar to labi atalgoti speciālisti).
Par DNM atbilstību sākotnējam mērķim
DNM tika ieviests ar mērķi mazināt iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību, ko bija plānots īstenot, samazinot darbaspēka nodokļu slogu darbiniekiem ar zemāku legālo atalgojumu un palielināt darbaspēka nodokļu slogu darbiniekiem ar vidēju un vidēji augstu legālo atalgojumu.
Mērķa sasniegšanai izvirzītais rezultatīvais rādītājs – samazināta nodokļu plaisa zemo algu saņēmējiem (personas, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām) – nav orientēts uz mērķa - mazināt iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību – sasniegšanu, bet gluži pretēji – palielina iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzību starp augsta un zema nabadzības riska grupām, jo:
1) Nevienlīdzību (ja vien netiek apskatīta atalgojuma nevienlīdzība, kad par vienādas kvalifikācijas, intensitātes un atbildības līmeņa darbu pēc kādas ar veicamo darbu nesaistītas pazīmes (piemēram, vecuma, dzimuma u.c.) maksā atšķirīgu atalgojumu) nemēra pēc atalgojuma, bet pēc mājsaimniecības ienākumiem uz mājsaimniecības locekli pēc nodokļiem un sociālajiem transfēriem.
2) Personas, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām, nepieder pie zemākajām ienākumu grupām. Šo personu ikmēneša ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli, atrodas 4.kvintilē, kas būtiski pārsniedz pirmās, otrās un trešās kvintiles ienākumus.
DNM grauj Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju Baltijā
Piemēram, lai darbiniekam bez apgādībā esošām personām samaksātu 1000 euro neto, darba devējam Latvijā nodokļos ir jāsamaksā par 95 euro vairāk nekā Lietuvā un par 158 euro vairāk, nekā Igaunijā. Ņemot vērā, ka Latvijas uzņēmēji ar kaimiņvalstu uzņēmējiem konkurē vienotā preču un pakalpojumu tirgū, tad šī starpība nepaliek bez sekām – Latvijas uzņēmējs ir spiests vai nu maksāt zemākas algas, vai arī neieguldīt attīstībā. Abi šie risinājumi ved uz strupceļu – pirmais veicina darbspējas vecuma iedzīvotāju emigrāciju, savukārt otrais ietver augstu atpalicības risku efektivitātes izaugsmē.
DNM ir pretējs noteiktajam mērķim - mazināt iedzīvotāju nevienlīdzību
DNM sniedz relatīvi lielāku atbalstu darbspējīgām personām, kuras gādā tikai par sevi pašu, savukārt tādām augsta nabadzības riska grupām kā, piemēram, viena vecāka mājsaimniecības vai daudzbērnu ģimenes, modelis sniedz ievērojami zemāku atbalstu. Rezultātā nevienlīdzība starp augsta un zema nabadzības riska grupām nevis samazinās, bet tieši otrādi – palielinās.
DNM nemazina iedzīvotāju nabadzību
Nabadzības ierobežošanai īsā termiņā DNM ir neefektīvs, jo:
1) nav īpaši mērķēts uz augsta nabadzības riska grupām;
2) nav mērķēts uz pamatotas nabadzības riska grupām (apgādnieku / apgādājamo skaita attiecība par labu apgādājamajiem, apgādnieku darbspēju ierobežojums);
3) DNM ir arī paradoksāls efekts – lai nodrošinātu bērnu uzturēšanai nepieciešamo finansējumu, vecākiem ir jāpelna vairāk, kā rezultātā vecāki, pelnot bērniem iztiku, zaudē sev piekritīgo neapliekamo minimumu.
Arī nabadzības ierobežošanai ilgā termiņā piedāvājums ir neefektīvs, jo mazina ekonomikas izaugsmi un neveicina kopprodukta pieaugumu.
Vienīgie nodokļu instrumenti, kas mazina nevienlīdzību un nabadzību, ir uz augsta sociālā riska grupām (pensionāri, personas ar invaliditāti, bērni u.c.) orientēti atvieglojumi.
Nerisinot problēmu, atpalicības plaisa pieaugs
Attīstības ekonomikai nepiemērotu darba nodokļu dēļ jau šobrīd mūsu IKP ekvivalentā atpalicība no kaimiņvalstīm, kuras ir ar līdzīgu vēsturisko pieredzi, jau ir mērāma miljardos euro, kas negatīvi ietekmē gan mājsaimniecību pašfinansēšanās spēju, gan arī valsts spēju pietiekamā apmērā finansēt tās pamatfunkcijas, tostarp veselības aprūpi, sociālo drošību, izglītību, drošību u.c. Papildus jānorāda, ka paralēli citām negatīvajām ietekmēm, nepietiekami finansēta izglītības sistēma negatīvi ietekmē arī valsts izaugsmes iespējas nākotnē.
Lai novērstu DNM postošo ietekmi uz Tautsaimniecību, tas iespējami ātri ir jāaizstāj ar fiksētu neapliekamo minimumu, nosakot to visiem vienādu – 500 euro mēnesī. Šāda risinājuma tiešā fiskālā ietekme var būt no 350 līdz 400 miljoniem euro. Ņemot vērā, ka šobrīd budžetā pieejamo līdzekļu apjoma pieaugumu lielā mērā nodrošina inflācija, šis ir piemērotākais brīdis veikt nepieciešamo transformāciju – aizstāt DNM ar fiksētu neapliekamo minimumu.
Pretējā gadījumā turpināsim grimt arvien dziļāk t.s. apburtajā lokā (cirkulārajā referencē) – darba nodokļu konkurētspēja tikai zemas pievienotās vērtības segmentos un augsti nodokļi vidēja atalgojuma sektoros kavēs Tautsaimniecības pāreju uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma segmentiem, kā rezultātā saglabāsies relatīvi zema mājsaimniecību pašfinansēšanās spēja, būs relatīvi zemi budžeta ieņēmumi un turpināsies darbspējas vecuma iedzīvotāju emigrācija, kas savukārt vēl vairāk mazinās iespējas samazināt darba nodokļu slogu vidēja atalgojuma sektoros.
Ņemot vērā augšminēto, DNM aizstāšana ar fiksētu neapliekamo minimumu ir uzskatāma par investīciju un tā ir jāveic iespējami ātri. Papildus jānorāda, ka pirmajā un otrajā aizstāt gadā negatīvo fiskālo ietekmi nedaudz mazinās ēnu ekonomikas samazināšanās, savukārt pēc tam pozitīva ietekme būs pakāpeniskai ekonomikas pārejai uz augstākas pievienotās vērtības segmentiem.
Piedāvātā redakcija
-
6.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK aicina papildināt IIN likuma 9.panta otro daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:
“2. Ja šā panta pirmās daļas 1., 10., 14., 16., 16.1, 20., 25., 27.punktā, 35.punkta "b" apakšpunktā, 37., 38., 39. un 40.punktā minētie ienākumi pārsniedz attiecīgās šajos punktos, kā arī šā panta 3.5 daļā noteiktās summas (normas) lielumu, pārsnieguma summa tiek aplikta ar nodokli. Ja tiek pārsniegta šī panta pirmās daļas 16.2 punktā noteiktā summa, tā jāpamato ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem”.
Pamatojums
LDDK ieskatā ir nepieciešams nepārprotami noteikt, ka attālinātā darba gadījumā darba devējs var segt jebkādus ar attālināto darbu saistītos izdevumus pastāvīgi un ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu nevar uzskatīt par darbinieka gūto labumu, kam papildus piemērojami vēl darbaspēka nodokļi.
Lai arī normatīvais regulējums to atļauj, bet lai radītu vienotu un nepārprotamu izpratni par ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu, novērstu darba devēju bažas par atšķirīgu interpretāciju, IIN likumu nepieciešams papildināt, paredzot, ka darba devējs ir tiesīgs atlīdzināt ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus arī tajos gadījumos, kad izmaksas pārsniedz norādīto kopējo summas apmēru mēnesī, pamatojoties uz darbinieka iesniegtu attaisnojuma dokumentu, kas pamato šādi radušās izmaksas.
“2. Ja šā panta pirmās daļas 1., 10., 14., 16., 16.1, 20., 25., 27.punktā, 35.punkta "b" apakšpunktā, 37., 38., 39. un 40.punktā minētie ienākumi pārsniedz attiecīgās šajos punktos, kā arī šā panta 3.5 daļā noteiktās summas (normas) lielumu, pārsnieguma summa tiek aplikta ar nodokli. Ja tiek pārsniegta šī panta pirmās daļas 16.2 punktā noteiktā summa, tā jāpamato ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem”.
Pamatojums
LDDK ieskatā ir nepieciešams nepārprotami noteikt, ka attālinātā darba gadījumā darba devējs var segt jebkādus ar attālināto darbu saistītos izdevumus pastāvīgi un ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu nevar uzskatīt par darbinieka gūto labumu, kam papildus piemērojami vēl darbaspēka nodokļi.
Lai arī normatīvais regulējums to atļauj, bet lai radītu vienotu un nepārprotamu izpratni par ar attālināto darbu saistīto izmaksu segšanu, novērstu darba devēju bažas par atšķirīgu interpretāciju, IIN likumu nepieciešams papildināt, paredzot, ka darba devējs ir tiesīgs atlīdzināt ar attālinātā darba veikšanu saistītos darbinieka izdevumus arī tajos gadījumos, kad izmaksas pārsniedz norādīto kopējo summas apmēru mēnesī, pamatojoties uz darbinieka iesniegtu attaisnojuma dokumentu, kas pamato šādi radušās izmaksas.
Piedāvātā redakcija
Papildināt IIN likuma 9.panta otro daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:
“2. Ja šā panta pirmās daļas 1., 10., 14., 16., 16.1, 20., 25., 27.punktā, 35.punkta "b" apakšpunktā, 37., 38., 39. un 40.punktā minētie ienākumi pārsniedz attiecīgās šajos punktos, kā arī šā panta 3.5 daļā noteiktās summas (normas) lielumu, pārsnieguma summa tiek aplikta ar nodokli. Ja tiek pārsniegta šī panta pirmās daļas 16.2 punktā noteiktā summa, tā jāpamato ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem”.
“2. Ja šā panta pirmās daļas 1., 10., 14., 16., 16.1, 20., 25., 27.punktā, 35.punkta "b" apakšpunktā, 37., 38., 39. un 40.punktā minētie ienākumi pārsniedz attiecīgās šajos punktos, kā arī šā panta 3.5 daļā noteiktās summas (normas) lielumu, pārsnieguma summa tiek aplikta ar nodokli. Ja tiek pārsniegta šī panta pirmās daļas 16.2 punktā noteiktā summa, tā jāpamato ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem”.
7.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK atbalsta darba devēja apmaksātu studiju maksu par darbinieka augstākās izglītības iegūšanu neaplikšanu ar darbaspēka nodokli, jo:
1. Paplašināts atvieglojums motivētu darba devējus ieguldīt darbinieku augstākajā izglītībā, tai skaitā apgūt mikrokvalifikācijas, netieši veicinot kopējo darba devēju iesaisti darbinieku prasmju pilnveidē, kas ir nepieciešams kvalificētu speciālistu pieejamības veicināšanai un ekonomiskajai transformācijai.
2. Igaunijā ir ieviests darbaspēka nodokļu atvieglojums darba devējiem par augstākās izglītības izdevumiem.
3. Attiecīgais atvieglojums ir viegli ieviešams, tas neradīs sarežģītāku nodokļu struktūru un tam ir fiskāli neitrāla ietekme.
4. Atvieglojums par augstākās izglītības izdevumu segšanu būtu stimuls mikrokvalifikāciju attīstībai augstākās izglītības līmenī un augstskolu – darba devēju sadarbībai.
5. Augstākās izglītības statuss garantē noteiktu izglītības kvalitātes standartu. Turpretim kursu kvalitāte, uz kuriem šobrīd tiek attiecināts atvieglojums, netiek kontrolēta.
Priekšlikums:
LDDK rosina aizvietot vārdus "profesijas un kvalifikācijas" ar "prasmju apguvi", lai neradītu risku, ka uz akadēmisko studiju programmu (kuru apguves rezultātā netiek piešķirta profesionālā kvalifikācija) netiek attiecināts atvieglojums. Norādām, ka daudzās jomās, tai skaitā IT, finanšu un grāmatvedības, starpdisciplinārās jomās akadēmiskās studiju programmas ir izplatītas.
1. Paplašināts atvieglojums motivētu darba devējus ieguldīt darbinieku augstākajā izglītībā, tai skaitā apgūt mikrokvalifikācijas, netieši veicinot kopējo darba devēju iesaisti darbinieku prasmju pilnveidē, kas ir nepieciešams kvalificētu speciālistu pieejamības veicināšanai un ekonomiskajai transformācijai.
2. Igaunijā ir ieviests darbaspēka nodokļu atvieglojums darba devējiem par augstākās izglītības izdevumiem.
3. Attiecīgais atvieglojums ir viegli ieviešams, tas neradīs sarežģītāku nodokļu struktūru un tam ir fiskāli neitrāla ietekme.
4. Atvieglojums par augstākās izglītības izdevumu segšanu būtu stimuls mikrokvalifikāciju attīstībai augstākās izglītības līmenī un augstskolu – darba devēju sadarbībai.
5. Augstākās izglītības statuss garantē noteiktu izglītības kvalitātes standartu. Turpretim kursu kvalitāte, uz kuriem šobrīd tiek attiecināts atvieglojums, netiek kontrolēta.
Priekšlikums:
LDDK rosina aizvietot vārdus "profesijas un kvalifikācijas" ar "prasmju apguvi", lai neradītu risku, ka uz akadēmisko studiju programmu (kuru apguves rezultātā netiek piešķirta profesionālā kvalifikācija) netiek attiecināts atvieglojums. Norādām, ka daudzās jomās, tai skaitā IT, finanšu un grāmatvedības, starpdisciplinārās jomās akadēmiskās studiju programmas ir izplatītas.
Piedāvātā redakcija
"2.14 Darba devēja apmaksātā mācību maksa par darbinieka augstākās izglītības iegūšanu valsts akreditētās Latvijas izglītības iestādēs, Eiropas Savienības dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas valstu mācību iestādēs nav uzskatāma par algota darba ienākumu šā panta otrās daļas izpratnē, ja augstākās izglītības iegūšana saistīta ar prasmju apguvi, kas nepieciešama darba devēja saimnieciskās darbības nodrošināšanai."
8.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK rosina iedzīvotāju ienākuma nodokļa atbrīvojuma slieksni dzīvības (bez līdzekļu uzkrāšanas), veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas prēmiju summām noteikt nevis fiksētā naudas izteiksmē (eiro), bet piesaistīt ar koeficientu kādam mainīgam lielumam, piemēram, valstī noteiktajai minimālajai mēnešalgai.
Pamatojums
LDDK norāda, ka līdzšinējā pieredze liecina, ka laika gaitā pakāpeniski pieaug dzīves dārdzība un dažādu pakalpojumu izmaksas. Iepriekš pastāvošais atbrīvojuma slieksnis netika pārskatīts 17 gadus. Tāpat arī turpmākajos gados varētu regulāri rasties nepieciešamība pārskatīt noteikto atbrīvojumu. Lai novērstu šādas situācijas nākotnē, kad attiecīgais slieksnis vairs neatbilst attiecīgajam dzīves dārdzības līmenim, būtu nepieciešams šo atbrīvojumu jau savlaicīgi sasaistīt ar kādu mainīgu lielumu.
Pamatojums
LDDK norāda, ka līdzšinējā pieredze liecina, ka laika gaitā pakāpeniski pieaug dzīves dārdzība un dažādu pakalpojumu izmaksas. Iepriekš pastāvošais atbrīvojuma slieksnis netika pārskatīts 17 gadus. Tāpat arī turpmākajos gados varētu regulāri rasties nepieciešamība pārskatīt noteikto atbrīvojumu. Lai novērstu šādas situācijas nākotnē, kad attiecīgais slieksnis vairs neatbilst attiecīgajam dzīves dārdzības līmenim, būtu nepieciešams šo atbrīvojumu jau savlaicīgi sasaistīt ar kādu mainīgu lielumu.
Piedāvātā redakcija
aizstāt piektajā daļā skaitli un vārdu "426,86 euro" ar vārdiem un skaitļiem “minimālās mēneša darba algas apmērs, kas reizināts ar koeficientu 1,2,”
9.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK rosina svītrot Likumprojekta 3.pantā iekļauto 8.panta 19.2 daļas 3) punktu.
Pamatojums
LDDK aicina mazināt birokrātiskos šķēršļus attālinātā darba izdevumu segšanā un dzēst pienākumu noteikt, uzskaitīt un pamatot attālinātā darba apjomu un noteikt attālinātajam darba laikam proporcionālu izdevumu aprēķinu, jo kopējais izdevumu apmērs attālinātajam darbam nemainās pat gadījumā, ja darbinieks īslaicīgi ir ieradies darba vietā.
Pamatojums
LDDK aicina mazināt birokrātiskos šķēršļus attālinātā darba izdevumu segšanā un dzēst pienākumu noteikt, uzskaitīt un pamatot attālinātā darba apjomu un noteikt attālinātajam darba laikam proporcionālu izdevumu aprēķinu, jo kopējais izdevumu apmērs attālinātajam darbam nemainās pat gadījumā, ja darbinieks īslaicīgi ir ieradies darba vietā.
Piedāvātā redakcija
Svītrot Likumprojekta 3.pantā iekļauto 8.panta 19.2 daļas 3)punktu.
10.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK sniedz šādus priekšlikumus attiecībā uz stipendijām prakses un darba vidē balstītu mācību ietvaros:
1. Vēršam uzmanību, ka šobrīd noteiktais ierobežojums stipendijas apmēram darba vidē balstītu (DVB) mācību audzēkņiem – 280 euro mēnesī – bija noteikts 2016. gadā, un aicinām to palielināt. Grozījumu likumprojekta anotācijā[1] tiek skaidrots, ka “šāds ierobežojums noteikts, lai stipendijas izmaksa netiktu izmantota nodokļa optimizēšanas mērķiem, kā arī, balstoties no aplēses, ka 280 euro aptuveni ir minimālā alga pēc nodokļu nomaksas.” 2023. gadā minimālā alga pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas ir 587 euro, bet pēc nodokļu nomaksas ir aptuveni 535 euro. Lai turpmāk minētais atvieglojums nebūtu jāpārskata katru reizi pēc minimālās algas pārskatīšanas, aicinām likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" neminēt konkrētu stipendijas apjomu euro, bet gan “minimālās algas pēc nodokļu nomaksas apmērā”.
2. Aicinām iedibināt līdzvērtīgu kārtību gan DVB mācībās, gan praksēs attiecībā uz profesionālās izglītības audzēkņu iespēju saņemt darba devēja maksātu stipendiju. Pašreizējā kārtība paredz iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus tikai audzēkņiem, kuri profesionālajā izglītībā ir iesaistīti DVB mācībās. Tā kā šis atvieglojums nav attiecināts uz praksēm, profesionālās izglītības audzēkņiem, kas ir iesaistīti praksēs, nevis DVB mācībās, nav iespēja saņemt uzņēmuma maksātu stipendiju. Šāds uzņēmuma atbalsts atvieglotu jauniešu, kas profesionālās izglītības iestādē vēl tikai apgūst profesionālo kvalifikāciju, finansiālo situāciju un motivētu pabeigt mācības un uzsākt darbu nozarē. Tāpat arī vēlamies novērst bažas, ka stipendijas saņemšanas gadījumā jauniešiem tiktu liegta iespēja ar darba devēju slēgt darba līgumu un būt sociāli apdrošinātiem. Darba devējam nav pienākuma ar praktikantiem slēgt darba līgumu. Prakses organizēšanas kārtību, tai skaitā izglītības iestādes, praktikanta un prakses vietas pienākumus nosaka 29.08.2023. Ministru kabineta noteikumi Nr. 481 “Prakses organizēšanas kārtība profesionālās izglītības programmās”. Saskaņā ar šiem noteikumiem prakses vieta (darba devējs) ir atbildīgs par prakses programmai atbilstošas darba vietas nodrošināšanu, prakses vadītāja norīkošanu, kurš nodrošina prakses norisi, praktikanta apmācību darba aizsardzības jautājumos, instruktāžu ugunsdrošībā un attiecīgu praktikanta uzraudzību, kā arī prakses novērtēšanu
3. Augstākajā izglītībā šobrīd ne praksēs, ne DVB mācībās nav atrunāts atvieglojums stipendijas izmaksai studentiem. Lai mazinātu ēnu ekonomiku un veicinātu studējošo praktizēšanos un profesijas apguvi reālās darba vietās atbilstoši apgūstamajai kvalifikācijai, būtu nepieciešams noteikt, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikta stipendija, kuru studējošais saņem par praksi vai DVB mācībām uzņēmumā. Šāda atvieglojuma ieviešana augstākajā izglītībā studējošajiem dotu iespēju saņemt darba devēju finansiālu atbalstu, neskatoties uz to, ka studējošais pie darba devēja apgūst profesionālās iemaņas profesionālās studiju programmas ietvaros, trīspusēja līguma ietvaros, kas noslēgts starp prakses devēju, praktikantu un augstākās izglītības iestādi, nevis ir darba ņēmējs. Rosinām noteikt maksimālo stipendijas apmēru augstākās izglītības studentiem – “pusotras minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā”, t.i., aptuveni 627 euro.
[1] Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/805376DD0BAE48CCC225804C002039F1?OpenDocument
1. Vēršam uzmanību, ka šobrīd noteiktais ierobežojums stipendijas apmēram darba vidē balstītu (DVB) mācību audzēkņiem – 280 euro mēnesī – bija noteikts 2016. gadā, un aicinām to palielināt. Grozījumu likumprojekta anotācijā[1] tiek skaidrots, ka “šāds ierobežojums noteikts, lai stipendijas izmaksa netiktu izmantota nodokļa optimizēšanas mērķiem, kā arī, balstoties no aplēses, ka 280 euro aptuveni ir minimālā alga pēc nodokļu nomaksas.” 2023. gadā minimālā alga pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas ir 587 euro, bet pēc nodokļu nomaksas ir aptuveni 535 euro. Lai turpmāk minētais atvieglojums nebūtu jāpārskata katru reizi pēc minimālās algas pārskatīšanas, aicinām likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" neminēt konkrētu stipendijas apjomu euro, bet gan “minimālās algas pēc nodokļu nomaksas apmērā”.
2. Aicinām iedibināt līdzvērtīgu kārtību gan DVB mācībās, gan praksēs attiecībā uz profesionālās izglītības audzēkņu iespēju saņemt darba devēja maksātu stipendiju. Pašreizējā kārtība paredz iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus tikai audzēkņiem, kuri profesionālajā izglītībā ir iesaistīti DVB mācībās. Tā kā šis atvieglojums nav attiecināts uz praksēm, profesionālās izglītības audzēkņiem, kas ir iesaistīti praksēs, nevis DVB mācībās, nav iespēja saņemt uzņēmuma maksātu stipendiju. Šāds uzņēmuma atbalsts atvieglotu jauniešu, kas profesionālās izglītības iestādē vēl tikai apgūst profesionālo kvalifikāciju, finansiālo situāciju un motivētu pabeigt mācības un uzsākt darbu nozarē. Tāpat arī vēlamies novērst bažas, ka stipendijas saņemšanas gadījumā jauniešiem tiktu liegta iespēja ar darba devēju slēgt darba līgumu un būt sociāli apdrošinātiem. Darba devējam nav pienākuma ar praktikantiem slēgt darba līgumu. Prakses organizēšanas kārtību, tai skaitā izglītības iestādes, praktikanta un prakses vietas pienākumus nosaka 29.08.2023. Ministru kabineta noteikumi Nr. 481 “Prakses organizēšanas kārtība profesionālās izglītības programmās”. Saskaņā ar šiem noteikumiem prakses vieta (darba devējs) ir atbildīgs par prakses programmai atbilstošas darba vietas nodrošināšanu, prakses vadītāja norīkošanu, kurš nodrošina prakses norisi, praktikanta apmācību darba aizsardzības jautājumos, instruktāžu ugunsdrošībā un attiecīgu praktikanta uzraudzību, kā arī prakses novērtēšanu
3. Augstākajā izglītībā šobrīd ne praksēs, ne DVB mācībās nav atrunāts atvieglojums stipendijas izmaksai studentiem. Lai mazinātu ēnu ekonomiku un veicinātu studējošo praktizēšanos un profesijas apguvi reālās darba vietās atbilstoši apgūstamajai kvalifikācijai, būtu nepieciešams noteikt, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikta stipendija, kuru studējošais saņem par praksi vai DVB mācībām uzņēmumā. Šāda atvieglojuma ieviešana augstākajā izglītībā studējošajiem dotu iespēju saņemt darba devēju finansiālu atbalstu, neskatoties uz to, ka studējošais pie darba devēja apgūst profesionālās iemaņas profesionālās studiju programmas ietvaros, trīspusēja līguma ietvaros, kas noslēgts starp prakses devēju, praktikantu un augstākās izglītības iestādi, nevis ir darba ņēmējs. Rosinām noteikt maksimālo stipendijas apmēru augstākās izglītības studentiem – “pusotras minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā”, t.i., aptuveni 627 euro.
[1] Pieejama: https://titania.saeima.lv/LIVS12/SaeimaLIVS12.nsf/0/805376DD0BAE48CCC225804C002039F1?OpenDocument
Piedāvātā redakcija
Veikt papildu grozījumus 9. pantā:
1. Izteikt 81 punktu šādā redakcijā: “stipendijas līdz vienas minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā mēnesī, ko izglītojamam, kas apgūst profesionālās izglītības programmu atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, kādā organizē un īsteno darba vidē balstītas mācības un mācību prakses, izmaksā uzņēmums - komersants, iestāde, atvasinātas publiskas persona, biedrība, nodibinājums, fiziska persona, kura reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicējs, pašnodarbinātais vai individuālais (ģimenes) uzņēmums, tai skaitā zemnieku vai zvejnieku saimniecība, kā arī citi subjekti, kas nodarbojas ar saimniecisko (ekonomisko) darbību, tai skaitā Latvijā vai Latvijā reģistrēta uzņēmuma filiālē Eiropas Savienības dalībvalstī un Eiropas Ekonomikas zonas valstī.”
2. Papildināt ar 84 punktu: “stipendijas līdz pusotras minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā mēnesī, ko studējošajam, kas apgūst augstākās izglītības studiju programmu, izmaksā uzņēmums - komersants, iestāde, atvasinātas publiskas persona, biedrība, nodibinājums, fiziska persona, kura reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicējs, pašnodarbinātais vai individuālais (ģimenes) uzņēmums, tai skaitā zemnieku vai zvejnieku saimniecība, kā arī citi subjekti, kas nodarbojas ar saimniecisko (ekonomisko) darbību, tai skaitā Latvijā vai Latvijā reģistrēta uzņēmuma filiālē Eiropas Savienības dalībvalstī un Eiropas Ekonomikas zonas valstī”.
1. Izteikt 81 punktu šādā redakcijā: “stipendijas līdz vienas minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā mēnesī, ko izglītojamam, kas apgūst profesionālās izglītības programmu atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, kādā organizē un īsteno darba vidē balstītas mācības un mācību prakses, izmaksā uzņēmums - komersants, iestāde, atvasinātas publiskas persona, biedrība, nodibinājums, fiziska persona, kura reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicējs, pašnodarbinātais vai individuālais (ģimenes) uzņēmums, tai skaitā zemnieku vai zvejnieku saimniecība, kā arī citi subjekti, kas nodarbojas ar saimniecisko (ekonomisko) darbību, tai skaitā Latvijā vai Latvijā reģistrēta uzņēmuma filiālē Eiropas Savienības dalībvalstī un Eiropas Ekonomikas zonas valstī.”
2. Papildināt ar 84 punktu: “stipendijas līdz pusotras minimālās algas pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas apmērā mēnesī, ko studējošajam, kas apgūst augstākās izglītības studiju programmu, izmaksā uzņēmums - komersants, iestāde, atvasinātas publiskas persona, biedrība, nodibinājums, fiziska persona, kura reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicējs, pašnodarbinātais vai individuālais (ģimenes) uzņēmums, tai skaitā zemnieku vai zvejnieku saimniecība, kā arī citi subjekti, kas nodarbojas ar saimniecisko (ekonomisko) darbību, tai skaitā Latvijā vai Latvijā reģistrēta uzņēmuma filiālē Eiropas Savienības dalībvalstī un Eiropas Ekonomikas zonas valstī”.
11.
Likumprojekts (grozījumi)
Priekšlikums
LDDK rosina izdarīt Projekta septītajā pantā šādus grozījumus:
Projekta septītajā pantā sadaļā, kas paredz izteikt Likuma 13.panta trešo daļu jaunā redakcijā, skaitli “19” aizstāt ar skaitli “24” un izslēgt vārdus un skaitļus “no 1.jūnija līdz 31.augustam”.
Pamatojums
Esošais nosacījums, ka apgādnieks nezaudē atvieglojumu par apgādājamo bērnu arī tad, ja bērns iesaistās darba tirgū, lai gūtu darba pieredzi un ienākumus , ir vērtējams pozitīvi gan no nevienlīdzības mazināšanas skatpunkta (mājsaimniecības ar bērniem objektīvu iemeslu dēļ ir ar mazāku nodarbinātības intensitāti un apgādnieku gūtie ienākumi ir jādala uz lielāku mājsaimniecības locekļu skaitu, līdz ar to papildus ienākumi, ko gūst bērni, ir būtiski gan pašiem bērniem, gan mājsaimniecībai kopumā), gan no darba pieredzes un prasmju apguves skatpunkta.
Nosacījums, ka šī norma nav piemērojama attiecībā uz skolēniem un studentiem, kuri ir vecumā no 19 līdz 24 gadiem, nesader ar tiesu praksi, kas noteic vecāka pienākumus apgādāt bērnus, kuri mācās, līdz 24 gadu vecumam, tostarp arī gadījumos, ja bērns epizodiski pats gūst ienākumus, kas saskaņā ar Civillikuma 195.pantu, kā bērna brīvā manta ir ārpus vecāku pārvaldības.
Savukārt nosacījums, ka atvieglojums par apgādībā esošu personu ir spēkā tikai tad, ja bērns ienākumus gūst laika posmā no 1.jūnija līdz 31.augustam, ierobežo jauniešu iespējas gūt papildus ienākumus, piestrādājot vakaros, piemēram, teātru garderobēs u.c. ārpus vasaras brīvlaika.
Ja FM ieskatā tomēr ir nepieciešams kaut kāds ierobežojums, tad, visdrīzāk, tas varētu būt ienākumu apjoms taksācijas periodā.
Projekta septītajā pantā sadaļā, kas paredz izteikt Likuma 13.panta trešo daļu jaunā redakcijā, skaitli “19” aizstāt ar skaitli “24” un izslēgt vārdus un skaitļus “no 1.jūnija līdz 31.augustam”.
Pamatojums
Esošais nosacījums, ka apgādnieks nezaudē atvieglojumu par apgādājamo bērnu arī tad, ja bērns iesaistās darba tirgū, lai gūtu darba pieredzi un ienākumus , ir vērtējams pozitīvi gan no nevienlīdzības mazināšanas skatpunkta (mājsaimniecības ar bērniem objektīvu iemeslu dēļ ir ar mazāku nodarbinātības intensitāti un apgādnieku gūtie ienākumi ir jādala uz lielāku mājsaimniecības locekļu skaitu, līdz ar to papildus ienākumi, ko gūst bērni, ir būtiski gan pašiem bērniem, gan mājsaimniecībai kopumā), gan no darba pieredzes un prasmju apguves skatpunkta.
Nosacījums, ka šī norma nav piemērojama attiecībā uz skolēniem un studentiem, kuri ir vecumā no 19 līdz 24 gadiem, nesader ar tiesu praksi, kas noteic vecāka pienākumus apgādāt bērnus, kuri mācās, līdz 24 gadu vecumam, tostarp arī gadījumos, ja bērns epizodiski pats gūst ienākumus, kas saskaņā ar Civillikuma 195.pantu, kā bērna brīvā manta ir ārpus vecāku pārvaldības.
Savukārt nosacījums, ka atvieglojums par apgādībā esošu personu ir spēkā tikai tad, ja bērns ienākumus gūst laika posmā no 1.jūnija līdz 31.augustam, ierobežo jauniešu iespējas gūt papildus ienākumus, piestrādājot vakaros, piemēram, teātru garderobēs u.c. ārpus vasaras brīvlaika.
Ja FM ieskatā tomēr ir nepieciešams kaut kāds ierobežojums, tad, visdrīzāk, tas varētu būt ienākumu apjoms taksācijas periodā.
Piedāvātā redakcija
-