Atzinums

LDDK iebilst pret Projektu kopumā TM piedāvātajā redakcijā

Noteikumu projekts nepadara sprieduma izpildes izdevumus samērīgākus ar reālajām izmaksām, bet vēl vairāk sadārdzina tos. 
Civilprocesa likuma 566.pantā ir noteikts, ka sprieduma izpildes izdevumos ietilpst valsts nodeva un ar tiesas sprieduma izpildi saistītie izdevumi tiesu izpildītāja amata atlīdzība takses apmērā un izpildu darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi. Tie ir:
1) ar pavēstes un citu dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi;
2) izdevumi sakarā ar izpildu lietā nepieciešamās informācijas saņemšanu;
3) izdevumi sakarā ar bankas un citu iestāžu pakalpojumiem;
4) izdevumi sakarā ar parādnieka mantas glabāšanu, pārvadāšanu vai iznīcināšanu;
5) ceļa izdevumi nokļūšanai sprieduma izpildes vietā;
6) samaksa ekspertam;
7) samaksa par mantas izsoles sludinājuma, uzaicinājuma un citu izpildes gaitā nepieciešamo sludinājumu publicēšanu;
7¹) ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, kas radušies sakarā ar tiesu izpildītāja pieteikuma par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda iesniegšanu tiesā;
8) citi piespiedu izpildes darbību veikšanai nepieciešamie izdevumi.
 
Tas, ka papildus valsts nodevai, ar tiesas sprieduma izpildi saistītajiem izdevumiem tiesu izpildītāja amata atlīdzībai takses apmērā un izpildu darbību veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem tiek piemērota papildus atlīdzība procentos no atgūtās summas, sistēmiski neatbilst Civilprocesa likuma burtam un garam, kas kopumā ir vērsts uz taisnīgiem risinājumiem, tostarp, lai zvērināti tiesu izpildītāji saņemtu ieguldītajam darbam atbilstošu samaksu. 
Piemērotā papildus atlīdzība procentos no atgūtās summas, kas, turklāt, tiek piemērota ne tikai no atgūtās, bet arī no atgūstamās summas gadījumos, kad piedzinējs ir atsaucis prasījumu, noteikti nav uzskatāma par ieguldītajam darbam atbilstošu samaksu. Papildus atlīdzība ir nesamērīgi liela un ievērojami pārsniedz pat tiesu nodevu apmēru, lai gan tiesu veiktās darbības katrā konkrētā lietā nav salīdzināmas ar tiesu izpildītāju darbību. 
Par samērīgu nevar uzskatīt, piemēram, 15% maksājums papildus Noteikumu 3. un 4.punktā minētajai fiksētajai amata atlīdzībai un izpildu darbību veikšanai nepieciešamajiem izdevumiem, par izpidrīkojuma nosūtīšanu kredītiestādei, piemēram par 5000 euro ieturēšanu, ir 750 euro. Tas noteikti nav samērīgi un liecina par Noteikumu 54.punkta neatbilstību Civilprocesa likumā un Tiesu izpildītāju likumā noteiktajiem mērķiem.
Procentuāla sasaiste ar atgūto summu būtu piemērojama parāda cesijas gadījumos. Tiesu izpildītāji neuzņemas šāda tipa saistības. Vienīgā saistība, ko uzņemas tiesu izpildītāji, ir pienākums vest arī tādas lietas, par kuru vešanu var nesaņemt atlīdzību no tiesu izpildītāja neatkarīgu iemeslu dēļ.  
Parādniekam, nevar likt apmaksāt nesamērīgi lielu izdevumu daļu par tiesu izpildītāju darbībām lietās, kurās piedzinējs tiek atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas vai arī par darbībām lietās, kurās sprieduma izpilde nav bijusi sekmīga. Piemērojot šādu sistēmu, veidojas paradoksāla situācija, ka tās personas, kuras samaksā parādu pēc vismazākā darbību kopuma no tiesu izpildītāju puses (piemēram, tiek nosūtīts tikai uzaicinājums samaksāt parādu), veic vislielāko škērssubsīdiju apmēru par tām lietām, kurās piedzinējs tiek atbrīvots no sprieduma izpildes izdevumu samaksas. Škērssubsīdijas apmērs, kas par vairākiem simtiem procentu var pārsniegt tiesu izpildītāju reālos izdevumus katrā konkrētajā lietā, nevar būt samērīgs un ir pretrunā ar parādnieku Satversmes 105. pantā noteiktajām pamattiesībām.
Esošā maksājumu sistēma ir nesamērīga ar faktiskajām izmaksām un nav samērojama ar nosacījumu, ka tiesu izpildītāju profesionālās darbības (prakses) mērķis nav peļņas gūšana. Jebkurš sadārdzinājums, kas mazina iespējamību, ka saistības tiks segtas, palielina ēnu ekonomikas risku.
Iespējams, ka var tikt skatīts jautājums par fiksētā amata atlīdzības paaugstināšanu (tā vairāk atbilst izdevumiem par reāli veiktām darbībām), bet pirms tam noteikti ir jāsamazina papildus atlīdzība procentos no atgūstamās summas.
 

-

LDDK iebilst pret Projekta 1.punktu TM piedāvātajā redakcijā.

Projekta 1.punktā TM piedāvā paaugstināt par 20 līdz 25 procentiem visas Noteikumu 3.punktā ietvertās amata atlīdzības pozīcijas. Kā jau minēts, jebkurš sadārdzinājums, kas mazina iespējamību, ka saistības tiks segtas, palielina ēnu ekonomikas risku. Turklāt, mūsdienās, pateicoties kredītiestāžu pakalpojumu digitalizācijas līmenim, piedziņas process absolūtā vairumā gadījumu ir kļuvis vienkāršāks.
 

-

LDDK iebilst pret Projektu 25.punktu TM piedāvātajā redakcijā.

Projekta 25.punktā TM piedāvā par būtiski paaugstināt Noteikumu 8.3.13.punktā paredzēto amata atlīdzību. LDDK ieskatā pāreja no pozīcijas “11 līdz 50 priekšmetiem” uz pozīciju “vairāk par 50 priekšmetiem”, kur, piemēram, viens vai daži papildus priekšmeti var paaugstināt amata atlīdzību vairāk nekā divkārt, neatbilst veicamo darbību atšķirībām. LDDK ieskatā  pārejai vajadzētu būt pakāpeniskākai ar vismaz vienu vai divām starppozīcijām.  
 

-

LDDK iebilst pret Projektu 26.punktu TM piedāvātajā redakcijā.

Projekta 26.punktā TM piedāvā par 39,2 procentiem paaugstināt atlīdzību par Noteikumu 8.4.punktā publiskas izsoles rīkošanu. Ņemot vērā, ka atkarībā no izsoles rezultāta papildus tiek piemēroti koeficienti no viens līdz pieci, sadārdzinājums var būtiski ietekmēt gan parādnieka iespējas izpildīt saistības, gan kreditoru iespējas atgūt līdzekļus.
 

-