Atzinums

Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 1. panta sesto daļu iekšējais normatīvais akts, proti, šajā gadījumā Ministru kabineta rīkojums, ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā. Tādējādi tiesību aktu hierarhijā ievietojams zem ārējiem normatīvajiem aktiem. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72. panta trešajā daļā norādīts, ka iekšējam normatīvajam aktam jāatbilst ārējiem normatīvajiem aktiem, vispārējiem tiesību principiem un starptautisko tiesību normām. Papildus norādām, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 “Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi” 3.2. apakšpunktu normatīvajā aktā neietver normas, kas dublē augstāka vai tāda paša spēka normatīvā akta tiesību normās ietverto normatīvo regulējumu. Ņemot vērā minēto, aicinām skaidrot, vai rīkojuma projekta 3. punkts, nosakot, ka Pārstāvju grupas vadītājs ir tiesīgs pieaicināt citus pārstāvjus, ja:” par to kompetencē esošo jautājumu Latvijas un Lietuvas puses vienojas Latvijas–Lietuvas starpvaldību pārrobežas sadarbības komisijas sēdes koordinācijas procesā un tas tiek iekļauts sēdes darba kārtībā” nepaplašina vai nedublē 1999. gada 10. septembrī Panevēžā parakstītā Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līguma par pārrobežu sadarbību 5. panta ceturtajā daļā noteikto. Nepieciešamības gadījumā aicinām precizēt vai svītrot minēto rīkojuma projekta punktu.

-

Rīkojuma projekta 6. punkts nosaka Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju noteikt par kompetento iestādi Eiropas Parlamenta un Padomes 2025. gada 7. maija Regulas (ES) 2025/925 par Pierobežas reģionu attīstības un izaugsmes instrumentu 6. pantā tvērumā (proti, attiecīgo iestādi regulas izpratnē), savukārt 7. punkts paredz izpildīt minētajā regulā paredzēto pienākumu sniegt informāciju. Ņemot vērā minēto, aicinām aizpildīt anotācijas 5. sadaļu, skaidrojot minētās regulas prasību ieviešanu. Vēršam uzmanību, ka gadījumos, kad regula paredz, piemēram, noteikt atbildīgo struktūrvienību, tas uzskatāms par piemērošanas pasākumu regulas normu ieviešanai (sk. Eiropas Savienības tiesas lietas C-272/83 Komisija pret Itāliju, C-278/02 Kandlbauer, kā arī lietā C-403/98 Monte Arcosu, Recueil). Pienākums nodrošināt tādu normatīvo aktu bāzi, lai regulas varētu piemērot, izriet arī no Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. panta, kas noteic, ka dalībvalstis pieņem visus tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Eiropas Savienības tiesību aktus. Līdz ar to dalībvalstīm, neskatoties uz regulu tiešo piemērojamību, ir jāveic pasākumi, lai novērstu nacionālā tiesiskā regulējuma neatbilstības regulās ietvertajam vai, piemēram, izveidot administratīvas vai cita veida procedūras, lai nodrošinātu regulas pilnu darbību. Piemēram, no regulas var izrietēt pienākums izstrādāt papildus nacionālos normatīvos aktus un nodrošināt normas praktisko piemērošanu, vai noteikt atbildīgo iestādi, kuras kompetencē būs no attiecīgās regulas izrietošo saistību pareiza piemērošana. Kā arī, ja tiesību akts ietver tiešas atsauces uz regulas normām, aicinām to arī atspoguļot anotācijas 5.4. apakšsadaļas 1. tabulā, kas norādītu uz tiesību akta sasaisti ar Eiropas Savienības tiesību aktu, proti, arī atsauču uz regulu un tās vienībām ietveršana normatīvajos aktos pēc būtības var būt regulas prasību ieviešana, ja tādējādi tiek nodrošināta regulas prasību praktiskā piemērošana.

-