Atzinums

VARAM Telpiskās plānošanas un zemes pārvaldības departaments:

2.1.1. apakšnodaļa "Problemātika un risinājumi"

VARAM piedāvā izvērtēt 2 priekšlikumus ESL 28. panta sestās daļas 1. punkta iespējamajiem grozījumiem:
Svītrot vārdu "vietējā" (Pašvaldību likums vairs neparedz tādu terminu kā "vietējā" pašvaldība), kā arī aizstāt vārdus "teritorijas plānojumā" ar vārdiem “lokālplānojumā, kas izstrādāts pietiekamā detalizācijā”.

VAI

Ņemot vērā, ka MKN 240 5. punkts jau šobrīd noteic, ka inženiertīklus un objektus var izvietot visās teritorijās, lai nodrošinātu esošo un plānoto objektu funkcijas, minēto ESL punktu izteikt šādā redakcijā:
“1) publisko elektronisko sakaru tīklu ierīkošanai vai būvniecībai nekustamā īpašuma lietošanas tiesības jau ir aprobežotas saskaņā ar normatīvajiem aktiem;”
vai citā redakcijā, saglabājot domu, ka objektā, kas jau ir apgrūtināts (pēc fakta), piemēram, ar ielu sarkanajām līnijām, veicot būvniecību tā koridorā, nav nepieciešams saskaņojums.

Pamatojums:
1. Teritorijas attīstības plānošanas dokumenti nenosaka pienākumu noteikt sarkanās līnijas, bet tās tiek noteiktas saskaņā ar Aizsargjoslu likumu.

2. Ja plānošanas dokumentā kādam objektam nav noteikta aizsargjosla (mainījušies faktiskie apstākļi, cilvēciskais faktors u.tml.), kā to paredz Aizsargjoslu likums, tas nenozīmē, ka plānošanas dokuments konkrētajam objektam to neparedz, jo normu piemērošanā ievērojama normatīvo aktu hierarhija, kur saistošie noteikumi ir juridiski zemāki par MKN vai likumiem.

3. Aizsargjoslu likuma 1. panta 13. punkts noteic, ka sarkanā līnija ir līnija, kas norobežo ielas vai piebrauktuves (arī inženierkomunikāciju koridoru) izbūvei nepieciešamo teritoriju, kurā nekustamā īpašuma lietošanas tiesības aprobežotas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, no apbūvējamās vai citādā veidā izmantojamās teritorijas un ko pilsētās un ciemos nosaka vietējā pašvaldība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Arī Augstākā tiesa atzinusi, ka aizsargjoslas novietojuma un tās robežu noteikšanai un apzīmēšanai dabā ir nepieciešams veikt noteiktas darbības, taču šīs darbības nenodibina aizsargjoslas tiesisko pamatu kā tādu, jo to nodibina Aizsargjoslu likums. Tādējādi vispārīgi aizsargjoslas esība nav atkarīga no tās attēlošanas teritorijas plānojumā vai aizsargjoslā noteikto aprobežojumu ierakstīšanas zemesgrāmatā, vai arī kādiem citiem priekšnoteikumiem. Pamats aizsargjoslas attēlošanai teritorijas plānojumā un attiecīgā aprobežojuma ierakstīšanai zemesgrāmatā ir juridisks fakts – dabā pastāvošs objekts, kas ir klasificējams kā viens no Aizsargjoslu likumā paredzētajiem objektiem (Senāta 2014. gada 30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-0123/14 (C27089507) 12. punkts).
Aizsargjoslu likuma prasības kā augstāka juridiskā spēka tiesību normas prevalē pār pašvaldības teritorijas plānojumu, kas pieņemts kā saistošie noteikumi (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-

VARAM ieskatā otrais variants būtiski samazinātu administratīvo slogu un ļautu efektīvāk sasniegt mērķi.
(analogi grozījumi jāveic arī Enerģētikas likuma 19. panta 11 daļas 1. punktā)

Papildus VARAM secina, ka kopumā problēma ir nevis normatīvajā regulējumā, bet tā piemērošanā (ko apliecina arī 2.5.1. apakšnodaļā "Problemātika un risinājumi" pieminētā prakse, kad tiek ignorēta normatīvo aktu hierarhija vai pieņemtas normas bez atbilstīga deleģējuma). Tā kā šobrīd MKN 240 pieļauj izvietot inženiertīklus un objektus jebkurā teritorijā un piedāvātais risinājums pēc būtības sašaurina esošo regulējumu un var radīt gluži pretēju efektu, tas ir, palielināt administratīvo slogu (ja teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā nebūs paredzēta plānotā elektronisko sakaru tīklu infrastruktūra, būs jāizstrādā teritorijas plānojuma grozījumi vai lokālplānojums, tādējādi sadārdzinot un paildzinot ieceres projekta ieviešanu), proti, lai stiprinātu izpratni par elektronisko sakaru tīklu nozīmīgumu un pareizu plānošanu, iespējams, nepieciešamas papildu vadlīnijas un metodiskie materiāli pašvaldību būvvalžu speciālistu apmācībai.

 

-