Atzinums

Informatīvajā ziņojumā minētās būves atrodas uz valsts īpašumā Satiksmes ministrijas valdījumā esošām publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras zemes vienībām, kas, ievērojot Dzelzceļa likuma 15.panta pirmajā daļā noteikto, ir nodotas valdījumā valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājam - VAS "Latvijas dzelzceļš" (turpmāk – LDZ). Minētais pants arī nosaka, ka šādu valsts zemi nevar pārdot, dāvināt vai citādi atsavināt. 
Ņemot vērā minēto, nav saprotams informatīvajā ziņojumā izteiktais secinājums, ka juridiskais pamats LDZ īpašuma tiesībām uz informatīvajā ziņojumā minētajām būvēm izriet no likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (turpmāk – Spēkā stāšanās likums) 14. panta ceturtās daļas, kas paredz, ka ēkas (būves), kuras Zemesgrāmatu nodaļā, Valsts zemes dienestā vai pašvaldībā nav reģistrētas kā patstāvīgi īpašuma objekti, ir uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu atbilstoši Civillikuma 968. pantam. Citas personas īpašuma tiesības uz šādām ēkām (būvēm) var iegūt, ja tiesa apmierinājusi šo personu prasību atzīt īpašuma tiesības uz attiecīgajiem objektiem.
Tā kā publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras zemes vienību īpašnieks ir valsts Satiksmes ministrijas personā, tad uz Satiksmes ministriju būtu attiecināmas minētajā likumā paredzētās zemes īpašnieka tiesības pretendēt uz savas zemes esošo ēku īpašuma tiesībām.  Vienlaikus minētā norma paredz tikai vienu veidu, kā cita persona var iegūt īpašuma tiesības uz šādām ēkām, proti, ja tiesa apmierinājusi šo personu prasību atzīt īpašuma tiesības uz attiecīgajiem objektiem.
Papildus norādāms, ka rīcība ar publiskas personas mantu ir regulēta Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā (atsavināšana, pārdodot izsolē, pārdodot par brīvu cenu, apmainot pret citu mantu, ieguldot kapitālsabiedrības pamatkapitālā, nododot bez atlīdzības (3.pants)), kas cita starpā neparedz iespēju nodot to valsts kapitālsabiedrības īpašumā. Arī Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likums (3.pants) paredz publiskas personas lietderīgu rīcību ar valsts mantu, tai skaitā nosakot, ka mantu atsavina vai nodod īpašumā vai lietošanā citai personai par iespējami augstāku cenu. Minētā likuma 5.panta pirmā daļa turklāt paredz, ka publiskas personas mantu aizliegts nodot kapitālsabiedrībai bezatlīdzības lietošanā.
Ņemot vērā minēto, informatīvajā ziņojumā piedāvātais risinājums Satiksmes ministrijai un LDZ slēgt savstarpēju vienošanos par LDZ īpašuma tiesību atzīšanu uz ēkām, kuras faktiski atrodas uz valsts īpašumā esošām zemes vienībām un, kuras, ievērojot Spēkā stāšanās likuma regulējumu, būtu uzskatāmas par zemes īpašnieka īpašumu, neatbilst ne speciālajā Dzelzceļa likuma paredzētajam regulējumam un ne arī Publiskas personas mantas atsavināšanas likumam un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumam, kā arī judikatūrai.
Vienlaikus informatīvajā ziņojumā secināts, ka LDZ būves labticīgi un nepārtraukti lieto vairāk kā desmit gadus, tādējādi būvju īpašuma tiesības LDZ atzīstamas ar ieilgumu un par minēto faktu starp Satiksmes ministriju un LDZ slēdzama vienošanās par īpašuma tiesību atzīšanu uz konkrētām būvēm.
Minētā sakarā vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikuma 1006.pantam valdījumam, lai tas dotu tiesību iegūt kādu lietu par īpašumu ar ieilgumu, jābalstās uz tāda tiesiska pamata, kas vērsts tieši uz īpašuma tiesību pāreju un pats par sevi varētu piešķirt īpašuma tiesību, bet kam attiecīgā gadījumā sevišķa šķēršļa dēļ īpašuma iegūšana nav tūliņ sekojusi. Valdījuma tiesiskie pamati, kuri var kalpot īpašuma iegūšanai ar ieilgumu, ir norādīti Civillikuma 1007.pantā un tie ir: 1) visas darbības un visas stāvokļa pārmaiņas, kas pašas par sevi ir viens no pirmējiem īpašuma iegūšanas veidiem, un proti, piegūšana un pieaugums; 2) visi tiesiskie darījumi, saprotot ar to kā vienpusējus gribas izteikumus, tā arī līgumus, kuru mērķis ir atdot citam īpašumu; 3) likumiska mantošana, uz kuras pamata mantinieks var iegūt ar ieilgumu arī svešas lietas, kas ietilpušas viņam piekritušā mantojumā; 4) likumīgā spēkā nākuši tiesas spriedumi, ar kuriem ieguvējam atzīta īpašuma tiesība.
Augstākā tiesa 08.06.2016. spriedumā lietā Nr.C05029613 ir atzinusi, ka "Pamats gan īpašuma tiesību nostiprināšanai, gan valdījumam, kas varētu būt par pamatu īpašuma iegūšanai ar ieilgumu, ja īpašuma tiesību nostiprināšana kāda sevišķa šķēršļa dēļ nav tūliņ sekojusi, var būt tiesas spriedums par īpašuma tiesību atzīšanu uz likuma pamata. Attiecīgi arī valdījuma pastāvēšana nav prezumējama, bet ir jāpierāda."
Ņemot vērā minēto, secināms, ka privāta vienošanās starp zemes īpašnieku un ēkas lietotāju nevar aizstāt tiesas spriedumu, kas ir vienīgais normatīvajos aktos paredzētais mehānisms īpašuma tiesību atzīšanai konkrētajā situācijā.
Papildus vēršam uzmanību, ka, attiecībā uz īpašuma sastāva sakārtošanu, pašlaik ir izveidojusies stabila judikatūra, kur tiesas sevišķas tiesāšanas kārtībā konstatē juridiskus faktus, ka nenoskaidrotas piederības būves ir bezīpašnieka lietas. Pieteicēji šādās lietās pamatā ir Finanšu ministrija, SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor" un pašvaldības.
Attiecībā uz Informatīvajā ziņojumā norādīto par sloga radīšanu valsts budžetam, ja LDZ ceļ īpašumtiesību prasību pret Satiksmes ministriju, vēršam uzmanību uz turpmāko.
Juridiskajā literatūrā ar jēdzienu „atbildētājs” tiek saprasta „persona civilprocesā, pret ko prasītājs vērš savu prasību” (Švābe A., Būmanis A., Dišlers K. Latviešu konversācijas vārdnīca. Pirmais sējums. Rīga, 1927-1928. -1031.lpp.). Tāpat arī tiek norādīts, ka atbildētājs ir puse, kas „tiek uzskatīta par atbildīgu (vainojamu) otras puses tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumā” (Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Rīga, 2003 – 25.lpp.). Līdz ar to, atbildētājs, ja „nevēlas procesu zaudēt, ir spiests aizstāvēties pret celto prasību” (Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Rīga, 2003 – 25.lpp.). Jāpiekrīt A. Līča izteiktajam viedoklim, ka „prasības tiesvedības jēga un būtība tomēr galvenokārt izpaužas prasītāja celtās pretenzijās pret atbildētāju, norādot, kā tieši atbildētājs ir veicis vai ir vainojams prasītāja tiesību vai likumīgo interešu aizskārumā” (Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Rīga, 2003 – 25.lpp.). Informatīvajā ziņojumā norādītajos gadījumos nebūtu secināms, kā tieši Satiksmes ministrija aizskar vai ir vainojama LDZ tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārumā, tādēļ būtu uzskatāms, ka prasība pret Satiksmes ministriju celta nepamatoti.
Tomēr, ņemot vērā minēto, prasības apmierināšanas gadījumā Satiksmes ministrijai nebūtu jāsedz Civilprocesa likuma 41., 42. un 43.pantā paredzētie izdevumi un tie būtu jāuzņemas LDZ pašai, jo LDZ nevarēs pierādīt, ka Satiksmes ministrija būtu vainojama tās tiesību aizskārumā. Tiesas izdevumu piedziņa no atbildētāja (šajā gadījumā - Satiksmes ministrijas) būtu pretrunā ar Civillikuma 1.pantu, arī Augstākās tiesas Senāts 2007.gada 31.janvāra lēmumā Nr.SKA-76/2007 (9.punkts, 5-6.lpp.) ir atzinis, ka „procesuālo normu ievērošana nav pašmērķis. Katra procesuālā norma ir radīta, lai nodrošinātu kāda lietderīga mērķa sasniegšanu.” Uz nepieļaujamību piedzīt no atbildētāja (šajā gadījumā - Satiksmes ministrijas) tiesāšanās izdevumus līdzīgos apstākļos ir norādījusi arī Augstākā tiesa 2018.gada 29.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC-48 un Senāts 2019.gada 4.jūlija spriedumā lietā Nr.SKC-41/2019.
Informatīvajā ziņojumā norādīts, ka būves, kuras plānots reģistrēt LDZ īpašumā, neatrodas Satiksmes ministrijas bilancē un pamatlīdzekļu uzskaitē. Minētā saistībā vēršam uzmanību uz turpmāko. Lai arī LDZ ir likvidētā Baltijas dzelzceļa saistību pārņēmēja, īpašumtiesības uz attiecīgajām būvēm publiskajos reģistros nav nostiprinātas. Turklāt, kā tas norādīts Informatīvajā ziņojumā, LDZ rīcībā nav arī dokumentu, kas šīs īpašumtiesības pierādītu. Juridiskajā literatūrā norādīts: “Īpašuma tiesība ir atvasināta no tās personas tiesībām, no kuras lieta iegūta. (…) Nekad ieguvēja tiesības nevar būt plašākas par viņas juridiskā priekšteča tiesībām: nemo ad alium plus iuris transferre potest, quam ipse habet (neviens nevar nodot vairāk tiesību, nekā viņam pašam ir).” (sk. J.Rozenfelds. Lietu tiesības. Zvaigzne ABC, 2000., 120.lpp.).
Tādājādi Informatīvajā ziņojumā norādītās vienošanās slēgšana starp Satiksmes ministriju un tās padotībā esošu kapitālsabiedrību, t.i., LDZ, būtu pretrunā gan ar judikatūru, gan ar attiecīgo jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem. Turklāt, noslēdzot šādu vienošanos, tiktu izslēgtas trešo personu pretenzijas uz būvju īpašumtiesībām, bet šādu pretenziju neesamību var konstatēt tikai tiesa.
 

-