Atzinums

Likumprojekta anotācijā ietverams skaidrojums, kā operatora pienākums ziņot par pārkāpumu ir savienojams ar sodu tiesībās pastāvošajām tiesībām sevi neapsūdzēt.

Likumprojekta 8. panta pirmajā daļā paredzēts, ka operators nekavējoties ziņo Valsts vides dienestam, ja ir pārkāptas atļaujā vai lēmumā, vai vides aizsardzības jomas normatīvajos aktos noteiktās prasības vai ir apdraudēta to turpmāka ievērošana. Ievērojot to, ka vismaz daļā gadījumā ir paredzēta administratīvā atbildība par atļaujas vai vides aizsardzības noteikumu pārkāpumiem (projekta 38. pants), lūdzam likumprojekta anotācijā ietvert skaidrojumu, kā minētais pienākums ir savienojams ar tiesībām sevi neapsūdzēt (tostarp tiesībām neliecināt un nesniegt pierādījumus).
 

-

Tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam likumprojektā izsmeļoši vai vismaz precīzāk noteikt (nepieciešamības gadījumā - piemērveidā), kādus nosacījumus vēl pieļaujams noteikt.

-

Lūdzam precizēt atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 47.2. apakšpunktam.

"(3) Vides aizsardzības prasības nosaka Ministru kabinets:"

Lūdzam precizēt, pilnvarojumu, kas paredz noteikt monitoringu un sniedzamo informāciju, formulējot atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām, proti, - norādot, attiecībā uz ko paredzēts monitorings, un norādot konkrētu aspektu saistībā ar monitoringu (piem., monitoringa veikšanas kārtību v.tml.), kā arī - kam ir jāsniedz informācija, norādot arī adresātu, un norādot konkrētu aspektu saistībā ar informāciju (piem., informācijas saturu un sniegšanas kārtību v.tml.).

-

Tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam likumprojekta anotācijā vai likumprojektā skaidrot, kādā apmērā nodrošināms emisiju samazinājums, lai tas tiktu novērtēts kā ievērojams. 

-

Izslēdzams ierobežojums izsniegt atļauju vai veikt C reģistrāciju atkārtotu administratīvo pārkāpumu gadījumā.

Likumprojekta 23. panta trešās daļas 2. punktā paredzēts, ka Valsts vides dienestam (turpmāk – Dienests) ir tiesības pieņemt lēmumu par atteikumu izsniegt atļauju vai veikt C reģistrāciju, ja komersantam pēdējo trīs gadu laikā vismaz divas reizes ir stājušies spēkā Dienesta pieņemtie lēmumi par administratīvā soda piemērošanu par pārkāpumiem vides aizsardzības jomā, kas saistīti ar noteikto pienākumu neizpildi vai vides stāvokļa pasliktināšanos. Savukārt šīs daļas 3. punktā paredzētas tādas pašas tiesības, ja komersanta izpildinstitūcijā ir vai ir bijusi persona, kuras vadībā pēdējo trīs gadu laikā Dienests ir vismaz divas reizes pieņēmis lēmumu par administratīvā soda piemērošanu par pārkāpumiem vides aizsardzības jomā, kas saistīti ar noteikto pienākumu neizpildi vai vides stāvokļa pasliktināšanos.

1. Administratīvais sods kopā ar administratīvo sodāmību veido administratīvās atbildības tiesiskās sekas. Administratīvās sodāmības mērķis ir dot administratīvi sodītajai personai iespēju pierādīt, ka administratīvais sods ir sasniedzis savu mērķi, proti, pierādīt, ka tā ir apzinājusies savas rīcības nepareizumu un sodāmības perioda laikā jaunus pārkāpumus vairs neizdara. Administratīvā sodāmība nosaka pārejas periodu starp brīdi, kad personai ir piemērots sods, līdz brīdim, kad tiek uzskatīts, ka persona pilnībā izpildījusi visus savus pienākumus pret valsti saistībā ar izdarīto likumpārkāpumu (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020,  140.-141. lpp.). Persona ir atzīstama par administratīvi nesodītu gadu pēc soda izpildes (Administratīvās atbildības likuma 24. panta trešā daļa).
Likumprojektā paredzētais regulējums būtībā maina administratīvās sodāmības izpratni un Administratīvās atbildības likuma regulējumu. Nozaru likumos šādus jautājumus nav pieļaujams regulēt.

2. Likumprojekta anotācijā norādīts: "Atļaujas neizsniegšana nav vērtējama kā līdzvērtīga administratīvam vai kriminālam sodam, jo tās primārais mērķis ir nodot sabiedrībai nozīmīgus resursus godprātīgu komersantu rokās." No anotācijā iekļautā izvērtējuma nav iespējams secināt, vai likumprojektā paredzētie pasākumi ir vai nav atzīstami par sodu. Vērtējumā nav izmantoti tipiskie Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Savienības Tiesas un Satversmes tiesu praksē attīstītie soda kritēriji (kvalifikācija valsts tiesībās, pasākuma raksturs un sankcijas bardzība).

3. Likumprojektā paredzētie pārkāpumi piesārņojuma jomā kopumā vērtējami pat kā viegli administratīvie pārkāpumi, it īpaši attiecībā uz juridiskajām personām. Līdz ar to, pat ja persona ilgākā laika posmā, izdara vairākus šādus pārkāpumus, ir apšaubāma iespēja tā rezultātā būtiski ierobežot personas pamattiesības. Turklāt par šādu pārkāpumu izdarīšanu nav paredzēta iespēja piemērot papildsodu, kas būtu atbilstošākais līdzeklis, lai noteiktu dažādus tiesību ierobežojumus saistībā ar izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem.

4. Atkārtotības institūts Latvijas sodu tiesībās – krimināltiesības un administratīvo pārkāpumu tiesībās – vairs nepastāv. Citastarp pārkāpumu atkārtotība bija apšaubīta arī dubultās sodīšanas aizlieguma principa kontekstā (Danovskis E. Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Jurista Vārds, 17.12.2019., Nr. 50/51/52, 27. lpp.).
 

-

Uzturam izziņas 332. punktā ietverto iebildumu, ņemot vērā iepriekšējos Tieslietu ministrijas atzinumos ietvertos apsvērumus un ierosinājumu par atsauces uz Eiropas Komisijas lēmumiem izdarīšanu Ministru kabineta noteikumos, likumprojektā paredzot attiecīgu pilnvarojumu. Norādām, ka lielākā daļa no izziņā minētā faktiski varētu tikt attiecināta uz daļu Eiropas Savienības direktīvu un lēmumu, tomēr uzsveram, ka Latvijas tiesību sistēmai (Latvijas Republikas Satversmei) atbilstoša minēto tiesību aktu pārņemšana pieprasa minētos tiesību aktus, ja tie attiecas uz privātpersonām, pārņemt ārējā normatīvajā aktā, bet vienīgi retos izņēmuma gadījumos Ministru kabineta noteikumos pieļaujams izdarīt arī atsauci, ņemot vērā iepriekšējos atzinumos skaidroto veidu, kā šāda atsauce izdarāma.

-

Lūdzam papildināt ar vārdiem "sevišķi svarīgām" pēc vārda "ar" vai skaidrot likumprojekta anotācijā attiecīgās normas atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. aprīļa Direktīvas (ES) 2024/1785 par rūpnieciskajām un lopkopības emisijām ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (turpmāk - direktīva Nr. 2024/1785) ietvertās grozītās direktīvas 15. panta 7. punkta "a" apakšpunktā noteiktajam. Līdzīgi lūdzam papildināt likumprojekta 29. panta pirmās daļas 3. punktu.
 

-

Lūdzam norādi "dalībvalstis savstarpēji apmainās ar informāciju un koordinē pasākumus risku novēršanai" aizstāt ar konkrētu Dienesta darbību, ņemot vērā, ka ar likumprojektu nevar regulēt citas dalībvalsts tiesības un pienākumus.

-

Aicinām redakcionāli precizēt likumprojekta 32. panta piekto daļu, precizējot (diferencējot) operatoru, Aģentūru un attiecīgās valsts kompetentās iestādes informēšanas nolūku, jo iepretim juridiskcijā esošiem operatoriem, Dienests nevar noteikt saistošus pasākumus citas valsts kompetentajai iestādei.

-

Lūdzam izvērtēt un redakcionāli precizēt attiecīgo pilnvarojumu.

Piemēram:
"1) nosacījumus un kārtību kompensācijas par operatora darbības rezultātā nodarītā kaitējuma cilvēka veselībai pieprasīšanai un piešķiršanai;"

Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta 37. panta nepārprotami neizriet, kam ir pienākums piešķirt kompensāciju par operatora darbības rezultātā nodarīto kaitējumu cilvēka veselībai, un kārtība (administratīvi procesuālā vai civilprocesuālā), kādā kompensāciju piešķir. Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt un atbilstoši precizēt minētā panta pirmo daļu un otrās daļas 1. punktu, kā arī sniegt pamatotu un detalizētu skaidrojumu par minēto likumprojekta anotācijā.

-

Pamatojoties uz Valsts sekretāru sanāksmes 2020. gada 9. janvāra sēdē Tieslietu ministrijai doto uzdevumu (prot. Nr. 2 14. § 2. punkts[¹]), lūdzam izvērtēt likumprojekta 37. panta otrās daļas 2. un 3. punktā ietvertā pilnvarojuma atbilstību tiesību akta saturam, kuru paredzēts izdot uz šā pilnvarojuma pamata.
Tai skaitā vēršam uzmanību, ka minētais pilnvarojums paredz noteikt “kārtību, kādā izvērtē kompensācijas pieprasījumu”. Skaidrojam, ka pilnvarojumā minētais vārds "kārtība" pamatā piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikumos regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt noteiktu procedūru. Vienlaikus tas neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ciktāl netiek pārkāpts attiecīgais pilnvarojums. Tomēr Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[²] Ja tiesību normā jēdziens "kārtība" nav izmantots, tad pilnvarojums ir atšķirīgs un aptver ne tikai tiesības regulēt darbību procesuālo aspektu.[³] Šajā sakarā vēršam uzmanību uz Administratīvā procesa likuma 11. pantā minēto, ka Ministru kabineta noteikumi var būt par pamatu privātpersonai nelabvēlīgam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja likumā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību.
Ievērojot minēto, lūdzam izvērtēt un nepieciešamības gadījumā precizēt vai papildināt likumprojektā ietvertos pilnvarojumus.


^{[1] http://tap.mk.gov.lv/mk/vsssanaksmes/saraksts/protokols/?protokols=2020-01-09
[2] Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija spriedums lietā Nr. 2010-57-03, 13.3. apakšpunkts.
[3] Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā Nr. 2015-11-03, 23.3. apakšpunkts.}
 

-

Atkārtoti izvērtējama administratīvās atbildības regulējuma atbilstība administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritērijiem.

1. Lai arī likumprojekta anotācijā ir pieminēti administratīvās atbildības nepieciešamības un pieļaujamības kritēriji, to vērtējums attiecībā uz konkrētajā gadījumā būtiskākajiem kritērijiem ir formāls un praktiski identisks visos gadījumos. Tas attiecas uz administratīvā procesa prioritātes principu un problēmsituācijas bīstamību un kaitīgumu. Pārkāpuma novēršamība skatīta ļoti šauri, nevis kā iespēja principiāli novērst konkrēta veida pārkāpumus (piem., ja persona nav reģistrējusi darbību, tad šāds pārkāpums ir acīmredzami novēršams). Rīcības sekas, to būtiskums ir vērtējamas citu kritēriju kontekstā.

Savukārt aizliegums paredzēt administratīvo atbildību par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu nav nošķirts no administratīvā procesa prioritātes principa. Pirmajā gadījumā administratīvais akts jau ir izdots un pastāv jautājums tikai par tā izpildi.

2. Likumprojektā vairākos gadījumos jau ir paredzēti instrumenti, kā rīkoties pārkāpumu gadījumos. Tā, piemēram, ir paredzēti atļaujas grozījumi, atļaujas atcelšana (pašreizējā likumprojekta 24. panta redakcijā tā nav saistīta ar iespējamiem pārkāpumiem), piesārņojošas darbības veikšanas ierobežojumi, objekta darbības apturēšana (ja operators darbojas bez atļaujas vai reģistrācijas), atļaujas pilnīga vai daļēja vai reģistrācijas apturēšana, kā arī kompensācija par veselībai nodarīto kaitējumu. Šo vai tamlīdzīga rakstura pasākumu iespējamā mijiedarbība ar administratīvo atbildību nav vērtēta.
 

-

Precizējams likumprojekta 38. panta nosaukums.

Ja administratīvās atbildības regulējums ir iekļauts atsevišķā nodaļā un tas satur atsevišķus, dažādos pantos iekļautus pārkāpumus, tad panta nosaukumā nelieto vārdus "administratīvā atbildība" vai "administratīvie pārkāpumi". Panta nosaukumā norāda informāciju, kas precīzi identificē konkrēto pārkāpumu vai pārkāpumus (sal. sk. likumprojekta 39. panta nosaukums).
Turklāt pašreizējais 38. panta nosaukums ietver arī 39. pantā paredzētos pārkāpumus (arī tā ir administratīvā atbildība piesārņojošas darbības jomā), kā arī pat kompetences administratīvā pārkāpuma procesā regulējumu (atkarībā no termina "administratīvā atbildība" izpratnes).
 

-

Nav pieļaujams paredzēt administratīvo atbildību par "vides aizsardzības noteikumu pārkāpumiem". Pienācīgi definētam pārkāpumam ir jāsatur visas nepieciešamās pārkāpuma pazīmes, pat ja izmanto blanketas normas.

Likumprojekta 38. panta pirmajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par "vides aizsardzības noteikumu pārkāpumiem degvielas uzpildes stacijās, naftas bāzēs un pārvietojamās cisternās, sadedzināšanas iekārtās, gaistošo organisko savienojumu emitējošās iekārtās, dzīvnieku novietnēs,  kokzāģētavās un kokapstrādes iekārtās, mehānisko transportlīdzekļu remontdarbnīcās un automazgātavās".

1. Lai arī blanketās normas sodu tiesībās ir pieļaujamas, tām jāsatur visas administratīvā pārkāpuma pazīmes. Vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citi vienāda vai zemāka juridiskā spēka normatīvie akti. Formulējot šādas normas, jau pašam likumdevējam ir pietiekami skaidri jānosaka, par kādiem pārkāpumiem persona ir sodāma (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 96., 101. lpp.). Šajā gadījumā likumprojektā ir noteiktas pārkāpumu izdarīšanas vietas, taču pārkāpuma saturs būtībā norādīts kā "vides aizsardzības noteikumu pārkāpums".

2. No likumprojekta anotācijas izriet, ka administratīvā atbildība varētu būt paredzēta par to noteikumu pārkāpumiem, kas izriet no likumprojekta 20. panta trešās daļas. Šajā normā ir paredzēts, ka "operatoram ir pienākums ievērot vides aizsardzības prasības, kuras nosaka Ministru kabinets". Pirmkārt, ir pašsaprotami, ka operatoram var būt pienākums ievērot vides aizsardzības prasības, kuras noteiktas Ministru kabineta noteikumos. Tam likumā īpaša norāde nav nepieciešama un nav pat pieļaujama. Otrkārt, ja šajā normā ir domāts ietvert pilnvarojumu Ministru kabinetam, tad regulējums nav veidots atbilstoši pilnvarojuma Ministru kabinetam formulēšanas juridiskās tehnikas prasībām. Treškārt, arī saturiski pilnvarojums neatbilst minimāli nepieciešamajiem kritērijiem, lai par šādu noteikumu pārkāpumiem varētu piemērot administratīvo atbildību. Nav pieļaujams, ka pārkāpuma saturu patiesībā noteiktu Ministru kabinets, nevis parlaments. Regulējumā ir iekļautas tādas vispārīgas norādes kā, piemēram, "ekspluatācijas prasības", "sniedzamā informācija", "apsaimniekošanas prasības" vai "tehniskās un ekspluatācijas prasības". Normas precizitātei nav pietiekami, ja administratīvā pārkāpuma pazīmes atrodamas izpildvaras normatīvajā aktā, kas balstīts uz neprecīzu pilnvarojumu (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 102. lpp.).

Vienlaikus jāievēro, ka administratīvā atbildība par likumā (plašākā izpratnē) noteiktas informācijas sniegšanas iestādei pārkāpumiem ir noteikta Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā.

3. Blanketo normu veidošana no konstitucionālo tiesību viedokļa ir pieļaujama, ja blanketā norma ļauj pietiekami skaidri saskatīt, uz ko attiecas norāde, t. i., ja tā pietiekami skaidri apzīmē un norobežo regulējumu, kas ņemams vērā tās aizpildīšanai (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 97. lpp.). Likumprojekta 38. panta pirmā daļa nenorāda, ka ar "vides aizsardzības noteikumiem" būtu saprotami tikai likumprojekta 20. panta trešajā daļā minētās "vides aizsardzības prasības".

Vienlaikus šāda pieeja šķiet neatbilstoša likuma sistēmai un administratīvās atbildības sistēmai. Nav pamatota izskaidrojuma, kāpēc administratīvā atbildība nav paredzēta par likumprojektā noteiktu prasību (tās visas būtībā ir vides aizsardzības prasības) pārkāpšanu, bet tikai par atsevišķu Ministru kabineta noteikumu pārkāpumiem.
 

-

Konkretizējami atļaujas nosacījumi un izveidojama vienota nosacījumu regulējuma sistēma. Administratīvās atbildības regulējums nav skatāms atrauti no atļaujas nosacījumu pamatregulējuma. Nav pilnībā izslēgta situācija, ka pārkāpuma saturu faktiski varētu noteikt iestāde.

Likumprojekta 38. panta otrajā daļā paredzēta administratīvā atbildība par "A vai B kategorijas atļaujas nosacījuma neievērošanu par resursu izmantošanas daudzumu, piesārņojošās darbības apjomu un laika limitu, ķīmisko vielu un maisījumu un citu izejvielu izmantošanas un uzglabāšanas vietu, veidu un apjomu, noteikto emisiju robežvērtību un to limitiem, tehnoloģiska procesu norises veidu, jaudu un darbības laiku, iekārtas tehniskā stāvokļa un attīrīšanas iekārtas efektivitātes pārbaudi, monitoringu, atkritumu un ražošanas blakusproduktu uzglabāšanas vietu, veidu un uzglabājamo atkritumu apjomu, notekūdeņu attīrīšanas veidu, izplūdes vietu, attīrīšanai pakļautos parametrus un to testēšanas biežumu, piesārņojošo vielu robežvērtības un limitus attīrīto notekūdeņu izplūdēs un piesārņojuma slodzi". Citiem vārdiem, tajā paredzēta administratīvā atbildība par noteiktu atļaujas nosacījumu neievērošanu.

1. Pirmšķietami A vai B kategorijas atļaujas nosacījumi ir regulēti likumprojekta 20. panta pirmajā daļā. Tomēr atļaujas nosacījumu regulējums ir atrodams arī citviet likumprojektā. Piemēram, likumprojekta 11. pantā ir paredzēts, ka atļaujā nosaka kaut kādas prasības operatoram, lai piesārņojošā darbība atbilstu šajā pantā noteiktajām prasībām. Turklāt Ministru kabinets var noteikt neidentificētus nosacījumus, kas piemērojami emisiju robežvērtību vai vides snieguma robežvērtību noteikšanai. Tāpat likumprojekta 13. pantā ir paredzēts nodrošināt monitoringu saskaņā ar atļaujā norādītajām prasībām, turklāt vēl kaut kādas prasības monitoringam varētu noteikt Ministru kabinets. Neskatoties uz nosacījumu regulējumu likumā, likumprojekta 16. panta sestajā daļā ir paredzēts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt atļaujā iekļaujamo informāciju.

Neatkārtojot iepriekšējos atzinumos norādītos apsvērumus par likumdevēja pienākumu noteikt pārkāpumu (tā pazīmes) un prasībām pilnvarojumam administratīvās atbildības kontekstā, secināms, ka pat tieši norādīto atļaujas nosacījumu regulējums ir sadrumstalots, iespējami pretrunīgs vai vismaz nenoteikts, kā arī pastāv pamatots risks, ka Ministru kabinets varētu noteikt vēl iepriekš neparedzamas papildu prasības (nosacījumus). Šādā situācijā administratīvā atbildība (krimināltiesiska rakstura administratīvas sankcijas) nav pieļaujama.

2. Likumprojekta 20. panta pirmajā daļā vienkopus ir minēti gan tādi atļaujas nosacījumi, par kuru neievērošanu varētu būt piemērojama administratīvā atbildība, gan tādi, kas nav saistāmi ar iespējamu administratīvo atbildību. Tas rada grūti saprotamu un sarežģīti uztveramu regulējumu. Tā vietā ieteicams šo uzskaitījumu sadalīt vairākās grupās, nošķirot tos nosacījumus, kas saistīti ar administratīvo atbildību. Nosacījumu vienlaidu uzskaitījums likumprojekta 38. panta otrajā daļā, izmantojot atšķirīgas vārdiskās izteiksmes, tiesisko skaidrību nevairo.

Vērtējot iespējamo nosacījumu saturu, konstatējams, ka joprojām sastopams atsevišķu nosacījumu regulējums, kas neizslēdz situāciju, ka pārkāpuma pazīmes patiesībā noteiktu iestāde, nevis likumdevējs. Piemēram, saistībā ar monitoringu likumprojekta 20. panta pirmās daļas 5. punktā ir paredzēta iespēja atļaujā ietvert "emisiju monitoringa nosacījumus, kā arī izmantojamās un novērtēšanas metodes, paraugu ņemšanas vai mērīšanas vietas, regularitāti, laika periodu". Vispārīgā frāze "emisiju monitoringa nosacījumi" gan, domājams, aptver turpmāko punktā minēto regulējumu, gan arī norāda uz likumā nekonkretizētu monitoringa nosacījumu iespējamību. Par šādu nekonkretizētu nosacījumu pārkāpumu administratīvā atbildības nav paredzama (salīdzinājumam iepriekš piedāvātā redakcija bija daudz veiksmīgāka: emisiju monitoringam izmantojamās metodes, paraugu ņemšanas vai mērīšanas vietas, biežums, laika periods, novērtēšanas metodes).

Citviet ir paredzēti nosacījumi, kuru saturs pirmšķietami pārklājas (piemēram, "prasības resursu (enerģija, ūdens un izejmateriāli) patēriņam un atkārtotai izmantošanai" un "resursu izmantošanas (enerģija, dabas resursi, izejmateriāli, palīgmateriāli, ķīmiskas vielas un maisījumi) daudzums un veids [..]").

Iespējams, ka izraudzītā pieeja ir bijusi likumprojekta 38. pantā ierobežot likumprojekta 20. panta pirmajā daļā minēto nosacījumu tvērumu, paredzot administratīvo atbildību tikai par atsevišķiem nosacījumu elementiem. Tomēr šāda pieeja ir kritiski vērtējama vismaz divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, tā nenovērš visas iepriekš minētās nepilnības (piemēram, monitoringa nosacījumu regulējums vairākās normās). Otrkārt, administratīvās atbildības regulējums piemērojams kontekstā ar korespondējošajām normām. Līdz ar to likumprojekta 38. pantā minēto nosacījumu saturu nesaraujami ietekmē arī likumprojekta 20. pants.

3. Atļaujas nosacījumi ir administratīvā akta sastāvdaļa. Likumprojektā anotācijā būtībā nav vērtēta un pamatota atkāpe no aizlieguma paredzēt administratīvo sodu par administratīvā akta labprātīgu nepildīšanu. Apgalvojums, ka "šādā situācijā administratīvais akts nav efektīvs, jo nevar novērst jau radīto piesārņojumu", neatbilst faktiskajai situācijai. Administratīvais akts jau ir izdots. Šajā gadījumā nav runa par administratīvā procesa prioritātes principu, kas ir cits un patstāvīgs administratīvās atbildības kritērijs.
 

-

Paužam bažas, ka likumprojekta Pārejas noteikumu 2. punktā minētais Ministru kabineta noteikumu izdošanas termiņš vairākos gadījumos apdraud direktīvas Nr. 2024/1785 savlaicīgu pārņemšanu, tādēļ lūdzam to izslēgt vai atbilstoši precizēt, nodrošinot minētās direktīvas prasību savlaicīgu pārņemšanu. Turklāt norādām, ka minēto noteikumu izdošanas termiņš neatbilst arī likumprojekta anotācijas 1.6. apakšsadaļā minētajam.

-

Lūdzam izslēgt likumprojekta Pārejas noteikumu 3. punktu, jo attiecīgā norāde ir deklaratīva un regulas piemērošanu skaidrojoša.

-

Ievērojot, ka nav sniegts pamatojums konkrētam likumprojekta spēkā stāšanās termiņam, aicinām izvērtēt un precizēt anotāciju un noteikt, ka likumprojekts stāsies spēkā vispārējā kārtībā. Skaidrojam, ja likumprojekta spēkā stāšanās ir saskaņojama ar citiem saistītiem likumprojektiem, tas, ka likumprojekts skatāms vienotā likumprojektu paketē, būtu norādāms likumprojektam pievienotajā Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projektā.
 

-

Lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļā skaidrot likumprojekta 11. panta sestajā daļā, 28. panta ceturtajā daļā 30. panta otrajā daļā ietvertā pilnvarojuma būtību un nepieciešamību. T.i., lūdzam visupirms izvērtēt, vai attiecīgs pilnvarojums vispār ir vajadzīgs un vai nepieciešamo regulējumu nevar ietvert pašā likuma tekstā. Savukārt, ja tiek nolemts izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus, lūdzam likumprojekta anotācijas 4. sadaļā skaidrot pamatojumu šādai izvēlei, kā arī aprakstīt jauno Ministru kabineta noteikumu saturisko ietvaru, tādējādi nodrošinot, ka vēlāk, izstrādājot Ministru kabineta noteikumu projektu, nepieciešamās lietas ir iespējams iekļaut projektā, jo to paredz deleģējuma saturiskais tvērums, kā arī deleģējumu vēlāk ir iespējams izpildīt, jo regulējamo jautājumu loks nav formulēts pārāk plaši.
Papildus lūdzam arī anotācijā sniegt tiesību normās balstītu pamatojumu, kādēļ tiesiskais regulējums attiecībā uz vides pārvaldības sistēmu attiecināms vienīgi uz A kategorijas piesārņojošām darbībām, nepieciešamības gadījumā precizējot likumprojektu.
 

-

Lūdzam pilnveidot likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu, nepieciešamības gadījumā papildinot (precizējot) likumprojektu:
1)  ar informāciju par direktīvas Nr. 2024/1785 ietvertajā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra direktīvas 2010/75/ES par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) (turpmāk - direktīva Nr. 2010/75/ES) 3. panta "9.a", "12.a", "13.b",17., 23., 23.a, 23.b, 50. punktā, 15. panta 2., 3. (1. tabulā rīcības brīvība kļūdaini attiecināta uz abiem minētajiem punktiem, sajaucot ar 15. panta 1. punkta otro un trešo daļu), 4. punktā, 27. pantā, 42. panta 1. punkta otrajā daļā, 48. panta 1. punkta otrajā daļā, 63. panta 2. punktā, 70. panta 3. punktā un VIA Nodaļā, kā arī direktīvas Nr. 2024/1785 2. un 3. pantā ietverto prasību pārņemšanu;
2) skaidrot, kā direktīvas Nr. 2010/75/ES (konsolidētās redakcijas) 26. panta 1. punktā ietvertais regulējums pārņemts likumprojekta 28. pantā vai precizēt norādīto informāciju. Kā arī līdzīgi lūdzam skaidrot, kā pārņemti minētās direktīvas 24. panta 3. punkta apakšpunkti;
3) izvērst (proti, punktu, apakšpunktu un daļu līmenī) skaidrojumu par direktīvas Nr. 2010/75/ES (konsolidētās redakcijas) 14. panta, izņemot 1. punkta,18. (nav viennozīmīgi skaidrs, vai konkrētās prasības ir pilnībā pārņemtas, ievērojot, ka tiek paredzēta arī Ministru kabineta pilnvarojums) 21.panta, 24. panta 1. punkta apakšpunktu un otrās daļas;
4) izvērtēt, vai direktīvas Nr. 2010/75/ES (konsolidētās redakcijas) 8. panta 3. punkta otrā daļa nav pārņemta arī likumprojekta 32. panta ceturtajā daļā, vai atbilstoši papildināt likumprojektu;
5) ņemot vērā numerācijas izmaiņas, pārskatīt un precizēt likumprojekta vienības (jo īpaši 5. pantā u.c. minētās), kurās pārņemtas direktīvas Nr. 2024/1785 prasības. Papildus lūdzam tehniski precizēt, jo informācijā pie minētās direktīvas iekļautas arī direktīvas Nr. 2010/75/ES normas, kuras direktīvā Nr. 2024/1785 nav atrodamas;
6) pārskatīt sniegto informāciju par direktīvā Nr. 2024/1785 ietvertās grozītās direktīvas 27.b panta pārņemšanu, jo attiecīgajam pantam ir viena, nevis vairākas, daļas un nav saprotams, vai minētā panta prasības ir pilnībā pārņemtas un kura institūcija ir atbildīgā par tiesību akta sagatavošanu;
7) skaidrot direktīvā Nr. 2024/1785 ietvertās grozītās direktīvas 34.d pantā 79.a panta 3. punktā (vēršam uzmanību, ka speciāls noilguma termiņš pamatotos gadījumos var tikt paredzēts vienīgi likumā) paredzētās rīcības brīvības izmantošanu vai neizmantošanu likumprojektā un attiecīgus apsvērumus.

-

Lūdzam norādē "kā arī ar minētajiem pieejamiem tehniskiem paņēmieniem saistītie emisiju līmeņi" izslēgt vārdu "pieejamiem" vai skaidrot likumprojekta anotācijā minētās norādes atbilstību direktīvas Nr. 2024/1785 3. panta 10. punktam.

-

Vēršam uzmanību, ka direktīvas Nr. 2024/1785 1. pantā norādīts uz mērķiem novērst (nevis samazināt) atkritumu rašanos, uzlabot resursefektivitāti un veicināt aprites ekonomiku un dekarbonizāciju, attiecīgi lūdzam izvērtēt un nepieciešamības gadījumā papildināt likumprojekta mērķi vai likumprojekta anotācijas 5.4. apakšsadaļas 1. tabulā skaidrot, kā (ar kādiem citiem tiesību aktiem) paredzēts sasniegt minētos mērķus.

-

Vēršam uzmanību, ka no likumprojekta 1.3. apakšsadaļas izriet, ka deleģējums paredz Ministru kabinetam noteikt prasības par informācijas sniegšanu sabiedrībai, prasības par informācijas sniegšanu Eiropas Savienības institūcijām, tādēļ lūdzam atbilstoši salāgot un precizēt anotācijā ietverto informāciju.

-

Lūdzam redakcionāli precizēt.

"(1) Operators nodrošina piesārņojošās darbības monitoringu, kuru veic saskaņā ar atļaujā vai lēmumā, kas izsniegts saskaņā ar šā likuma 17. panta trešo daļu, norādītajām prasībām, un saskaņā ar vides aizsardzības jomas normatīvajiem aktiem.

Lūdzam papildināt ar vārdiem "ņemot vērā ūdens plūsmas dinamikas variācijas saņemošajos ūdensobjektos" vai pārformulēt minēto regulējumu atbilstoši direktīvas Nr. 2010/75/ES 14. panta otrās daļas "a" apakšpunktā minētajam.

-

Lūdzam izslēgt vārdus "un termiņus", ievērojot, ka ar kārtību saprotami arī termiņi. Kā arī lūdzam izslēgt vārdus "un izstrādā", jo tā ir liekvārdība. Papildus lūdzam izvērtēt, vai nepārklājas 30. panta otrās daļas 1. un 2. punktā ietvertais pilnvarojums attiecībā uz attiecīgās sistēmas sagatavošanu, nepieciešamības gadījumā atbilstoši salāgojot minētās vienības.

-

Aicinām redakcionāli precizēt.

"3) kompensācijas apmēru par nodarīto kaitējumu cilvēka veselībai un kompensācijas izmaksas kārtību."

Precizējams soda veida apzīmējums, norādot, ka piemēro naudas sodu.

-

Lūdzam precizēt anotācijas 1.3. sadaļu "Risinājuma apraksts", paredzot, ka likumprojekta 35. panta sestā daļa paredz, ka Dienesta ģenerāldirektora lēmums par atļaujas pilnīgu vai daļēju vai C reģistrācijas apturēšanu apstrīdēšana neaptur tā darbību, nevis likumprojekta 33. panta sestā daļa, kā norādīts anotācijā.
 

-

Lūdzam precizēt anotācijas 4.sadaļas 4.1.13. apakšpunktu, paredzot, ka likumprojekta 37. panta otrajā daļā ir iekļauts deleģējums Ministru kabinetam izdot attiecīgus Ministrs kabineta noteikumus, nevis likumprojekta attiecīgās vienības otrajā punktā, kā norādīts anotācijā.
 

-