Atzinums

Regulas 2019/1148 10. pantā ir noteikti pienākumi nodrošināt noteiktas apmācības un izpratnes veicināšanas pasākumus, tostarp pienākums vismaz vienu reizi gadā organizēt izpratnes veicināšanas pasākumus, kas pielāgoti katra atsevišķā sektora īpatnībām, kuros izmanto reglamentētus sprāgstvielu prekursorus. Lūdzam apsvērt nepieciešamību izstrādāt normatīvo regulējumu, kas nodrošinātu šo prasību īstenošanu.
 

-

Šobrīd ir pieņemti Ministru kabineta 2021. gada 11. februāra noteikumi Nr. 95 "Kārtība, kādā ziņo par sprāgstvielu prekursoriem". To izdošanas pilnvarojums – Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 3. punkts –, ievērojot regulējuma saturu, ir apšaubāms. Lai to novērstu, lūdzam, atbilstošu pilnvarojumu iekļaut šajā likumprojektā vai pat izvērtēt iespējamību šobrīd Ministru kabineta noteikumos esošo regulējumu daļēji vai pilnībā iekļaut likumprojektā.

Aicinām apsvērt pilnvarojuma Ministru kabinetam nepieciešamību arī gadījumiem, lai Latvija varētu efektīvi īstenot Regulas 2019/1148 14. pantā paredzēto drošības klauzulu.
 

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 6. punktu likumprojekta nosaukumu veido iespējami īsu un atbilstošu likumprojekta saturam. Likumprojekta nosaukumu veido no vārdiem, kas atklāj likumprojekta saturu, un noslēdz ar vārdu "likums". Lakonisku nosaukumu ir viegli iegaumēt un uz to ir ērti atsaukties. Savukārt nosaukuma atbilstība likumprojekta saturam ir nepieciešama, lai pēc tā varētu spriest, kādas sabiedriskās attiecības likums regulēs. Nosaukums nedrīkst būt plašāks vai šaurāks par likumprojekta saturu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/89).

Pašreizējais likumprojekta nosaukums neatbilst tā saturam, nemaz nevērtējot to regulējumu, ko būtu nepieciešams vai iespējams šobrīd vai nākotnē iekļaut šajā likumprojektā (piemēram, licencēšanas režīms, drošības klauzulas izmantošana, pilnvarojums Ministru kabinetam). Šobrīd likumprojekta 4. pantā ir paredzēts regulējums saistībā ar valsts inspekcijas iestādi, kam nav tieša sakara ar administratīvo sodīšanu vai administratīvo atbildību kā tādu.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojekta nosaukumu (piemēram, Sprāgstvielu prekursoru aprites likums vai tamlīdzīgi).
 

-

Likumprojekta 1. pants paredz, ka likuma mērķis ir "ir nodrošināt sprāgstvielu prekursoru aprites noteikumu ievērošanu un atturēt personas no pārkāpumu izdarīšanas šajā jomā".

Formulējot likuma mērķi, pēc iespējas jākoncentrējas uz to, kas jāsasniedz ar šo likumu, nevis, ko likums regulē vai nosaka. Regulēšana kā tāda nav un nevar būt likuma mērķis. Likuma mērķis ir sasniegt labāku, tiesiskāku, efektīvāku, veiksmīgāku vai ekonomiski pamatotāku kādas situācijas risinājumu tiesisko attiecību virzību. Likuma mērķa formulēšana palīdz noskaidrot vispārējos likumdevēja mērķus, identificē problēmu, kuras noregulēšanai ir domāts konkrētais likums, un parāda, kā likumdevējs ir iecerējis problēmu atrisināt. Mērķa formulējums palīdz tiesību piemērotājiem likuma normu interpretācijā un atvieglo tiesību tālākveidošanu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/95).

Likuma mērķi raksta likuma sākumā. Ja likumā tiek ietverts pants par terminu skaidrojumiem, pantu, kurā noteikts likuma mērķis, raksta kā likuma otro pantu. Ja terminu skaidrojums nav paredzēts, likuma mērķi ietver likuma pirmajā pantā (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/95).

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likuma mērķa regulējumu.
 

-

Likumiem var būt noteikta konkrēta darbības joma, ierobežota piemērojamība vai izņēmumi. Šie jautājumi, ja nepieciešams, arī ir jāietver likumprojektā, un tos ietver likuma sākuma daļā (aiz likuma mērķa). Tādējādi tiek identificēta (sašaurināta) likuma piemērojamība attiecībā pret personām un noteiktiem tiesisko attiecību veidiem, savukārt, definējot darbības jomas, iespējams precīzāk atšifrēt likuma nosaukumu un atspoguļot tā saturu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/96). Tomēr likuma darbības joma nav vienkāršs tā satura izklāsts. Pašreizējam likumprojekta 2. pantam nav ne juridiskas, ne kādas citas nozīmes. Turklāt tas pat pilnībā neaptver visu likumprojekta saturu.

Ievērojot minēto, lūdzam svītrot likumprojekta 2. pantu vai arī, ja tas nepieciešams, noteikt ierobežotu likuma darbības jomu.
 

-

Vispārīgi, ja likumā paredzēta vairāku terminu skaidrošana, to lietderīgi ietvert likuma pirmajā pantā (ja likums sadalīts nodaļās, tad minētās normas ietver pirmajā nodaļā ar nosaukumu "Vispārīgie noteikumi"), jo tas palīdzēs labāk uztvert un saprast likumu (Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata, https://tai.mk.gov.lv/book/1/chapter/92). Prasība ietvert vairāku terminu skaidrojumu likumprojekta 1. pantā izriet arī no Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 40. punkta. Līdz ar to lūdzam likumā lietoto terminu skaidrojumu ietvert likumprojekta 1. pantā.
 

-

Likumprojekta 4. pantā paredzēts, ka "atbilstoši Regulas 2019/1148 11. panta 1. punktam valsts inspekcijas iestādes funkcijas pilda Valsts policija". Šīs regulas 11. panta 2. punktā ir noteikts, ka katra dalībvalsts nodrošina, ka valsts inspekcijas iestādēm ir līdzekļi un izmeklēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu pienācīgu to uzdevumu pārvaldību saskaņā ar šo regulu. Līdz ar to rodas jautājums, vai Valsts policijai kā valsts inspekcijas iestādei ir arī atbilstoša kompetence, lai varētu pilnvērtīgi īstenot uzraudzību vai kontroli šajā jomā (salīdzinājumam skatīt, piemēram, Ķīmisko vielu likuma 5. pantu). Lūdzam izvērtēt šo jautājumu un iekļaut pienācīgu kompetences regulējumu likumprojektā.

Šobrīd projektā ir paredzēta tikai administratīvā atbildība. Ir jānošķir administratīvā uzraudzība vai kontrole no administratīvās atbildības. Tās ir atšķirīgas valsts pārvaldes rīcības formas, kas veicamas atšķirīgā procesuālā kārtībā. Uzraudzība un kontrole ir valsts pārvaldes rīcības forma, kas attiecas uz t. s. materiālo administratīvo tiesību un administratīvā procesa jomu. Sodīšana kā tāda neietilpst uzraudzības un kontroles funkcijās. Tas ir patstāvīgs sodu tiesību jautājums ar atšķirīgiem materiālajiem un procesuālajiem priekšnoteikumiem. No projekta un projekta anotācijas nav skaidrs, kādas būs iestādes pilnvaras, pārbaudot un kontrolējot regulas piemērošanu.

Tāpat aicinām likumprojektā neizmantot vārdkopu "iestādes funkcijas". Tas ir saistīts ar jēdzienu "funkcija" un "uzdevums" izpratni un nošķiršanu valsts pārvaldē. Šajā gadījumā ir iespējams likumprojektā vienkārši norādīt, ka Valsts policija ir valsts inspekcijas iestāde.
 

-

Lūdzam atkārtoti izvērtēt un pamatot soda veida un apmēra izvēli visiem likumprojektā paredzētajiem administratīvajiem pārkāpumiem (sk. likumprojekta 5., 6., 7. un 8. pantu). Projekta anotācijā norādīts, piemēram: "Izvērtējot iespējamo minēto pārkāpumu kaitējumu un ietekmi uz sabiedrisko kārtību, veselību un drošību, sodi par šiem administratīvajiem pārkāpumiem tiek paredzēti pēc analoģijas ar tiem, kādi tie bija noteikti spēku zaudējušā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – LAPK) 167.³ pantā." Pirmkārt, tas nepamato, ka toreiz būtu noteikti atbilstoši sodi. Otrkārt, šobrīd administratīvo sodu sistēma ir mainījusies. Treškārt, nav vērtēta atbilstība regulā noteiktajām sankciju prasībām, proti, pienākumam paredzēt iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas.

Viens no soda samērīguma un soda veida un apmēra izvēles pamatkritērijiem ir pārkāpuma smagums un tā iespējamās sekas (Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 599). Lai to izvērtētu, citstarp nozīmīgs ir ar attiecīgajām tiesību normām aizsargātā tiesiskā labuma (interešu) svarīgums un pārkāpuma sabiedriskais nosodījums (Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera 2005. gada 26. maija secinājumu lietā C-176/03 46. punkts). Protams, šie kritēriji neļauj precīzi noteikt (aprēķināt) pārkāpumam atbilstošu soda veidu vai apmēru, tie vairāk vērtējoši raksturo pārkāpumu salīdzinājumā ar citiem pārkāpumiem (Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 81). Soda samērīgumu ietekmē arī citi kritēriji, piemēram, pārkāpuma rezultātā iespējamais iegūtais labums (ekonomiskais izdevīgums), kā arī tas, vai sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots.

Eiropas Savienības tiesību akti parasti tieši nenoteic, kāda veida sankcijas dalībvalstij ir jāparedz. Tas nav vērojams arī šajā gadījumā. Tādējādi ir iespējams pat kombinēt krimināltiesiskus, administratīvi tiesiskus vai civiltiesiskus pasākumus. Šādā gadījumā sankciju efektivitāte, samērīgums un preventīvā ietekme izvērtējama, ievērojot visu pasākumu kopumu (sal. Damjan M., Lutman K. Article 25. In: Collective Commentary about The New Package Travel Directive. Estoril: Estoril Higher Institute for Tourism and Hostel Studies, 2020, p. 529). Nav pamata uzskatīt, ka šī regula pieprasītu tieši krimināltiesiska, represīva rakstura pasākumus (tostarp paredzēt administratīvo atbildību).

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā un tiesību doktrīnā ir atklāts iedarbīgu, samērīgu un atturošu sankciju kritēriju saturs, kas ļauj izvērtēt iespējamo pasākumu atbilstību tiem (sk., piemēram: Cafaggi F., Iamiceli P. The Principles of Effectiveness, Proportionality and Dissuasiveness in the Enforcement of EU Consumer Law: The Impact of a Triad on the Choice of Civil Remedies and Administrative Sanctions. European Review of Private Law, 2017, Vol. 25, Iss. 3, p. 575-618; Faure M. Effective, Proportional and Dissuasive Penalties in the Implementation of the Environmental Crime and Shipsource Pollution Directives: Questions and Challenges. European Energy and Environmental Law Review, 2010, p. 256-278; Evaluation Study on the Implementation of Directive 2008/99/EC on the Protection of the Environment through Criminal Law by Member States. Brussels: 2014, p. 80 et seq.). Administratīvā atbildība pati par sevi automātiski negarantē, ka sankcijas būs iedarbīgas, atturošas un samērīgas.

Tāpat projekta anotācijā atrodami skaidrojumi, ka sodi par attiecīgu pārkāpumu "tiek noteikti, ņemot vērā nodarīta pārkāpumu būtību, bīstamību, sekas, aktualitāti un attiecināmību uz publiski tiesiskajām attiecībām, kā arī sabiedrisko kaitīgumu". Tie tomēr neatklāj soda veida un apmēra izvēles pamatojumu. Turklāt minētie kritēriji ir paredzēti, lai izvērtētu administratīvā pārkāpuma kā tāda pieļaujamību un nepieciešamību, nevis soda veida un apmēra vērtējumam.

Vērtējot soda radīto ietekmi, jāvērtē tā maksimālā apmēra piemērošanas ietekme. Līdz ar to nav korekti, piemēram, šāda veida apgalvojumi: "Ņemot vērā paredzētā soda minimālo robežu (fiziskām personām – 5,00 euro un juridiskai personai – 70,00 euro), sods nerada pārmērīgu apgrūtinājumu personai, kurai tas tiek piemērots."
 

-

Regulas 2019/1148 13. pantā noteikts, ka dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs regulas pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to īstenošanu. Tādējādi dalībvalstij ir pienākums paredzēt sankciju regulējumu. Lai tas būtu tiesisks, pārkāpumu formulējumam ir jāatbilst sodu tiesībās valdošajiem kritērijiem.

Vispārīgi atzīts, ka atbildību noteicošas normas nevar atzīt par neskaidrām tāpēc vien, ka to saturs noskaidrojams, pamatojoties uz citām tiesību normām vai normatīvajiem aktiem (sal. Satversmes tiesas 19.02.2021. sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 15. punkts). Izmantojot blanketo normu, likumdevējs formulē vispārinātu pazīmi, kas kopā ar citās normās noteikto šīs pazīmes detalizāciju veido pārkāpumu. Tomēr jāievēro, ka arī blanketā norma definē visas pārkāpuma pazīmes, vienīgi daļu no šīm pazīmēm sīkāk konkretizē citas normas (sal. Leja M. Krimināltiesību aktuālie jautājumi un to risinājumi Latvijā, Austrijā, Šveicē, Vācijā. Noziedzīga nodarījuma uzbūve; cēloņsakarība; vaina; krimināltiesību normu interpretācija un spēks laikā. I daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 95.-96. lpp.).

Ievērojot minēto, arī regulas pārkāpumi definējami pietiekami skaidri, neskatoties uz to, ka tie satur atsauci uz konkrētu regulas vienību. Likumprojektā ietvertajam pārkāpuma aprakstam, lai arī ļoti vispārīgi, bet ir jāsatur visas administratīvā pārkāpuma pazīmes. Arī no juridiskās tehniskas viedokļa atsauču lietojumam jābūt tādam, lai likumprojekta regulējumu varētu vispārīgi saprast, neizlasot atsaucē norādīto cita normatīvā akta vienību.

Ievērojot minēto, nepieciešams precizēt likumprojektā paredzēto pārkāpumu pazīmes (sk. likumprojekta 5., 6., 7. un 8. pantu).
 

-

Projekta anotācijā norādīts, ka "ar informācijas nesniegšanu iestādei saprot gadījumus, kad informācija nav iesniegta vispār vai ir nepilnīgi iesniegta vai netika glabāta Regulas Nr.2019/1148 8. panta 4. punktā noteiktajā laika periodā un kā rezultātā nevar tikt iesniegta. Ar informācijas nepienācīgu sniegšanu iestādei saprot informācijas nesniegšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ja iesniegtajā informācijā ir pārrakstīšanās kļūdas, šāda informācija nav uzskatāma par nepatiesi sniegtu informāciju."

Informācijas nesniegšana un informācijas glabāšana, lai arī var būt saistīti, tomēr ir patstāvīgi pienākumi. Līdz ar to nevar piekrist apgalvojumam, ka ar informācijas nesniegšanu ir saprotami arī gadījumi, kad informācija netiek glabāta noteikto laika periodu. Tie var būt patstāvīgi pārkāpumi.

Attiecībā uz informācijas nepienācīgu sniegšanu norādīts, ka ar to saprot informācijas nesniegšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Konkrētajā gadījumā nav saprotams, kuri normatīvie akti noteic minētās informācijas sniegšanas kārtību.

Projekta anotācijā norādīts: "Par likumprojekta 7. pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu sodi ir noteikti, ņemot vērā Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3. pantā noteiktos minimālos sodus par tādiem pašiem administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā, tomēr paredzot mazāku maksimālo sodu." Tomēr šie pārkāpumi nav savstarpēji salīdzināmi. Administratīvā atbildība par normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu iestādei ir paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 3. pantā. Šajā pantā ir paredzēts apvienot visus administratīvos pārkāpumus, kas saistīti ar normatīvajos aktos noteiktas informācijas sniegšanu iestādei (sk. likumprojekta "Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā" (Nr. 342/Lp13) sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) I sadaļas 2. punktā esošo skaidrojumu par administratīvajiem pārkāpumiem pārvaldes jomā). Ievērojot minēto, citos attiecīgo nozari regulējošajos likumos nav iekļaujami administratīvie pārkāpumi, kas izpaužas kā normatīvajos tiesību aktos noteiktas informācijas nesniegšana, informācijas nepienācīga sniegšana vai nepatiesas informācijas sniegšana iestādei. Savukārt iestādes pieprasītas informācijas nesniegšanas sekas risināmas ar administratīvā procesa piespiedu izpildes līdzekļiem vai citiem procesuālajiem līdzekļiem (atkarībā no procesa veida, informācijas pieprasījuma juridiskās kvalifikācijas u. tml.). Tāpat jāpievērš uzmanība krimināltiesiskajam regulējumam. Piemēram, Krimināllikuma 272. pantā ir paredzēta kriminālatbildība par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai. Līdz ar to gadījumos, kad informācijas sniegšanas pamats ir iestādes pieprasījums, administratīvā atbildība vispār nebūtu piemērojama.

Tāpat kritiski vērtējams projekta anotācijā norādītais, ka "būtībā informācijas nesniegšana pēc noteikto iestāžu pieprasījuma varētu liecināt par to, ka iespējams notika neatļautās darbības ar ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem (jo nav dokumentu, kas varētu pierādīt pretējo)". Šādu pieņēmums, vismaz ne likumprojekta 7. pantā paredzētā pārkāpuma kontekstā, nav korekts un neatbilst pierādīšanas pienākuma izpratnei administratīvā pārkāpuma procesā.

Ievērojot minēto, lūdzam precizēt likumprojektu un skaidrojumu projekta anotācijā.
 

-

Ņemot vērā, ka atbilstoši regulas Nr. 2019/1148 8. panta 4. punktam informācija darāma pieejamu pārbaudei pēc ne vien valsts inspekcijas iestāžu, bet arī tiesībaizsardzības iestāžu lūguma, nepieciešams izvērtēt un papildināt likumprojekta 7. pantu ar atbilstošu regulējumu vai alternatīvi nepieciešams likumprojekta anotācijā sniegt pamatotu skaidrojumu (nepieciešamības gadījumā papildinot arī likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu), kādēļ likumprojektā nav jāparedz administratīvā atbildība cita starpā arī par attiecīgas informācijas nesniegšanu, informācijas nepienācīgu sniegšanu vai nepatiesas informācijas sniegšanu pēc citu tiesībaizsardzības iestāžu lūguma.

-

Vēršam uzmanību, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija Regulas (ES) 2019/1148 par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 un atceļ Regulu (ES) Nr. 98/2013 (turpmāk - regula Nr. 2019/1148), 8. panta 4. punkts paredz, lai pārbaudītu šīs regulas ievērošanu un lai novērstu un atklātu sprāgstvielu nelikumīgu izgatavošanu, ekonomikas dalībnieki 1. un 2. punktā minēto informāciju glabā 18 mēnešus no darījuma norises dienas. Minētajā laikposmā informāciju dara pieejamu pārbaudei pēc valsts inspekcijas iestāžu vai tiesībaizsardzības iestāžu lūguma. Attiecīgi secināms, ka pēc valsts inspekcijas iestāžu vai tiesībaizsardzības iestāžu lūguma ekonomikas dalībniekam cita starpā jāsniedz regulas Nr. 2019/1148 8. panta 1., nevis 3. punktā minētā informācija (8. panta 3. punkts paredz ekonomikas dalībnieka pienākumu veikt noteiktu izvērtējumu). Ievērojot minēto, nepieciešams atbilstoši precizēt likumprojekta 7. pantu vai alternatīvi - sniegt pamatotu skaidrojumu par minētā panta atbilstību regulas Nr. 2019/1148 8. panta 4. punktam likumprojekta anotācijā.

-

Dažādi pienākumi, kas saistīti ar ziņošanu par aizdomīgiem darījumiem, pazušanas gadījumiem un zādzībām ir noteikti ne tikai Regulas 2019/1148 9. panta 1. un 5. punktā. Piemēram, ekonomikas dalībnieku un tiešsaistes tirdzniecības vietu pienākums ziņot par aizdomīgu darījumu vai aizdomīga darījuma mēģinājumu 24 stundu laikā ir noteikts šīs regulas 9. panta 4. punktā. Līdz ar to likumprojekta 8. pantā esošā atsauce ir neskaidra vai var būt maldinoša.

Savukārt Regulas 2019/1148 9. panta 2. punktā ir noteikts pienākums ekonomikas dalībniekiem un tiešsaistes tirdzniecības vietām izveidot piemērotas, saprātīgas un samērīgas procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai, kas pielāgotas specifiskajai videi, kurā tiek darīti pieejami reglamentēti sprāgstvielu prekursori. Šādu procedūru neesība pati par sevi ir pārkāpums.

Līdz ar to lūdzam rūpīgi pārskatīt visus Regulā 2019/1148 noteiktos pienākumus un izvērtēt, vai pastāv atbilstošas sankcijas par to pārkāpumiem.
 

-

Projekta anotācijā norādīts: "Strādājot pie Regulas Nr.98/2013 prasību izvērtēšanas Iekšlietu ministrija veica aptauju starp dažādās jomās atbildīgajām institūcijām (Zemkopības ministrija, Ekonomikas ministrija, Veselības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) par nepieciešamību noteikt licenču izsniegšanas procedūru sprāgstvielu prekursoriem vai saglabāt jau esošu licencēšanas mehānismu, ja tāds pastāv. Iekšlietu ministrijā netika saņemta informācija no minētajām institūcijām, ka šāds regulējums nozarēs būtu nepieciešams. Vienlaikus ir norādāms, ka licencēšanas mehānisms nekad nav pastāvējis un gan Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 15. janvāra Regulas (ES) Nr. 98/2013 par sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību un lietošanu, pieņemšanas brīdī, gan tagad, pieņemot un īstenojot Regulas prasības, neviena no valsts pārvaldes nozarēm (aptaujas laikā, sabiedriskās apspriešanas brīdī un konsultējoties ar atsevišķo nozaru ministrijām) nav izteikusi vēlmi uzsākt veidot licencēšanas mehānismu savā nozarē."

Vērtējot regulā noteiktās rīcības brīvības izmantošanu, nav pieļaujams atsaukties uz 2013. gadā veiktu aptauju. Aptauja ir veikta pirms astoņiem gadiem, šobrīd varētu būt pilnīgi cita situācija. Tāpat nav ziņu, vai šā jautājuma izlemšanā ir bijusi nodrošināta pienācīga sabiedrības līdzdalība (arī projekta saturs un projekta anotācijā minētās formālās sabiedrības līdzdalības aktivitātes neliecina, ka šobrīd personām būtu bijusi pienācīga iespēja izteikt viedokli par licencēšanas režīmu). Satversmes tiesa ir daudzkārt norādījusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 14.1. punktu). Projekta anotācijā nav arī nekādas konkrētas informācijas, ka šobrīd būtu notikušas šeit minētās konsultācijas ar ministrijām.
 

-

Saistībā ar likumprojekta 9. pantu (kompetence administratīvā pārkāpuma procesā) projekta anotācijā norādīts: "Konkrētajā gadījumā atbilstoši Regulas 2019/1148 11. panta 1. punktam un likumprojekta 4. pantam par kompetento iestādi (valsts inspekcijas iestādi), kas būs tiesīga veikt attiecīgā administratīvā pārkāpuma procesu ir noteicama Valsts policija." Šāds pamatojums, ievērojot arī Latvijas tiesību sistēmu, nav gluži precīzs. Regulas piemērošanas pārbaude un kontrole nav tas pats, kas sodīšana. Arī likumprojekta 4. pantā paredzētā kompetence ir atšķirīga no likumprojekta 9. pantā ietvertās kompetences. Līdz ar to nepieciešams precizēt minēto skaidrojumu.
 

-

Projekta anotācijā nav ietverts pilnvērtīgs, sistēmisks un viegli uztverams administratīvās atbildības kritēriju izvērtējums katram likumprojektā paredzētajam administratīvajam pārkāpumam (anotācijā turklāt lietots neskaidrs apzīmējums "administratīvo pārkāpumu atbildības izvērtējuma izklāsts").

Laika gaitā kritēriji ir attīstīti un šobrīd pirms noteikt jaunu administratīvās atbildības pamatu, jāizvērtē vismaz šādi kritēriji: 1) administratīvā akta (procesa) prioritātes princips; 2) sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte; 3) problēmsituācijas attiecināmība uz publiski tiesiskajām attiecībām; 4) problēmsituācijas bīstamība un kaitīgums; 5) aizliegums paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 54. lpp.). Nozīmīgs rādītājs ir arī problēmsituācijas aktualitāte, proti, vai attiecīgi pārkāpumi faktiski tiek izdarīti pietiekami bieži, lai par to būtu nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību, vai esošais regulējums nav novecojis (sal. Informatīvais ziņojums "Nozaru administratīvo pārkāpumu kodifikācijas ieviešanas sistēmas īstenošana", 03.03.2020., 2. lpp. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/).

Administratīvā akta (rīkojuma, procesa) prioritātes princips nozīmē to, ka, ja ir nepieciešams panākt, lai persona izpilda noteiktas normatīvo aktu prasības, prioritāte ir administratīvā akta izdošanai, nosakot pienākumu atbilstošā termiņā novērst neatbilstības un izpildīt prasības. Administratīvais sods paredzams tikai tajos gadījumos, kad nepieciešams reaģēt uz kādu personas izdarītu pārkāpumu, kurš vairs nav novēršams un ir ar augstu bīstamības pakāpi (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.). Latvijā valsts pārvaldei ir raksturīgi meklēt iespēju personu sodīt par pienākumu nepildīšanu, bet nereti netiek saskatīta iespēja panākt pienākumu izpildi ar administratīvā procesa līdzekļiem (Laveniece-Straupmane N., Briede J., Liholaja V., Judins A., Ziemane I. Ārkārtējā situācija: juristu viedokļi par tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Jurista Vārds, 17.03.2020., Nr. 11). Tādējādi, ja pienākuma īstenošanu var panākt izdodot administratīvo aktu vai ar citiem nesodoša rakstura administratīvi tiesiskiem līdzekļiem, tad administratīvā atbildība pamatā nav paredzama.
Papildus norādām, ka administratīvā akta prioritātes princips nebūt nav ierobežots tikai ar licencēšanas režīmu (kā to varētu saprast no projekta anotācijā ietvertā skaidrojuma). Administratīvā procesa līdzekļus var izmantot arī citos gadījumos (piemēram, ja nav izveidotas piemērotas, saprātīgas un samērīgas procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai vai nav nodrošināti pienācīgi informēšanas pasākumi piegādes ķēdē).

Sabiedriskās kārtības mērķa sasniegšanas efektivitāte nozīmē, ka ar administratīvās atbildības noteikšanu var sasniegt attiecīgo mērķi (citiem vārdiem, atrisināt konstatēto problēmsituāciju). Šajā aspektā nepieciešams izvērtēt, vai administratīvais sods spēs mazināt konstatēto problēmsituāciju skaitu, apmēru un izplatību sabiedrībā, kā arī vai ar administratīvā pārkāpuma procesā esošajiem līdzekļiem būs iespējams šādas situācijas konstatēt, izmeklēt un pierādīt (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 55. lpp.).

Administratīvās atbildības regulējums nav paredzēts civiltiesisku strīdu risināšanai. Ja privātpersonai ir iespējams savas aizskartās tiesības aizstāvēt ar civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tad par attiecīgu privāttiesiskās attiecības regulējošo normu neievērošanu administratīvā atbildība nav paredzama. Tādējādi pārkāpumam jābūt saistītam ar publiski tiesiskām attiecībām. Ir atsevišķi izņēmuma gadījumi, kad administratīvie sodi tradicionāli tiek piemēroti arī par tādiem pārkāpumiem, kas pēc savas tiesiskās dabas attiecas uz privāttiesiskām attiecībām, piemēram, ja pārkāpuma rezultātā tiek skarts plašs sabiedrības loks (patērētāju tiesības) (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56.-57. lpp.).

Izvērtējot nepieciešamību noteikt administratīvo atbildību konkrētas problēmsituācijas risināšanai, jākonstatē tās bīstamība vai kaitīgums sabiedrības interesēm. Proti, jāizvērtē, vai iespējamais pārkāpums var aizskart sabiedriskās intereses tādā mērā, ka nepieciešams paredzēt administratīvo atbildību par to (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57. lpp.). Šajā aspektā nozīmīga var būt arī administratīvās atbildības un kriminālatbildības norobežošana. Likumdevēja izvēle starp noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu nedrīkst būt patvaļīga. Administratīvie pārkāpumi izpaužas kā noteiktas pārvaldības kārtības neievērošana, un tie nav saistīti ar sociālu stigmatizāciju vai publisku kaunu (Smiltēna A. Administratīvās atbildības norobežošanas no kriminālatbildības problemātika. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 23. lpp.). Šie pārkāpumi ir vienkārši traucējoši labai pārvaldībai vai sabiedriskajai kārtībai, bet tie neietver sevī kādu īpašu ļaunumu vai pilnīgu sabiedrības vai valsts vērtību ignoranci (Kalniņa V. Administratīvo pārkāpumu tiesību sistēmas reforma – domāšanas reforma. Jurista Vārds, 15.11.2016., Nr. 46). Citiem vārdiem sakot, ja noziedzīgs nodarījums ir ļaunums pats par sevi, tad administratīvais pārkāpums ir morāli neitrāla rīcība un tā izdarītājs – nevērīga vai bezrūpīga persona (Foundations of European Criminal Law. Norel Neagu (Ed.). Bucureşti: Editura C.H. Beck, 2014, p. 67). Projekta anotācijā, balstoties uz dažādos dokumentos ietvertu klasifikāciju, norādīts, ka uz projektā minēto sprāgstvielu prekursoru apriti neattiecas Krimināllikuma 233., 236., 237. un 346. pants. Tomēr šāds apgalvojums pats par sevi nepamato, ka sankcijas būtu ieviešamas, izmantojot administratīvās atbildības sistēmu. Citiem vārdiem sakot, nav izvērtēta pārkāpumu atbilstība administratīvo pārkāpumu pazīmēm un to atšķirība pēc būtības no minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

Tāpat ir aizliegts paredzēt administratīvos sodus par administratīvā akta labprātīgu neizpildīšanu. Ja lieta ir uzsākta administratīvajā procesā, tad šajā procesā tā arī ir jāpabeidz, ja nepieciešams, izmantojot administratīvā akta piespiedu izpildes līdzekļus (Māliņa I. Jaunu administratīvo pārkāpumu sastāvu veidošana. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 57.-58. lpp.).  Kā norādījis Senāts, lietās par pienākuma nepildīšanu, kas ir uzlikts ar administratīvo aktu, šā pienākuma izpildi būtu jācenšas panākt, piemērojot Administratīvā procesa likumā noteiktos piespiedu izpildes līdzekļus (piemēram, piespiedu naudu), nevis piemērojot administratīvo atbildību. Administratīvās atbildības piemērošana minētajos gadījumos neveido saturiski un loģiski vienotu procesu, tādējādi apdraudot tiesisko noteiktību un skaidrību (Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 15. februāra lēmuma lietā Nr. SKA-946/2019 6. punkts).

Ievērojot minēto, lai varētu izvērtēt administratīvās atbildības nepieciešamību un pieļaujamību projektā paredzētajos gadījumos, projekta anotācijā jāietver argumentēts visu iepriekš minēto kritēriju izvērtējums.

Projekta anotācijā norādīts: "Patlaban nav indikāciju, kas ļautu uzskatīt, ka sodi būtu nesamērīgi vai būtu nepieciešams tos pārskatīt. Paredzētās sankcijas ir ar pietiekamu preventīvu raksturu, lai atturētu personas no attiecīgajām prettiesiskajām darbībām. Turklāt, veicot Regulas Nr. 2019/1148 prasību izvērtēšanu sadarbībā ar Valsts drošības dienestu, tika konstatēts, ka administratīvās atbildības noteikšana par Regulā Nr. 2019/1148 paredzēto pārkāpumu būs pietiekoši efektīvs, iedarbīgs un atturošs risinājums, kas pilnībā atbilstu gan Regulas Nr. 2019/1148 prasībām, gan nacionālajai tiesību aktu sistēmai." Šādiem deklaratīviem apgalvojumiem nav juridiskas nozīmes, lai vērtētu administratīvās atbildības pieļaujamību un nepieciešamību.
 

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 9.19. apakšpunktu nepieciešams papildināt likumprojekta anotācijas 5.4. sadaļas 1. tabulu, skaidrojot, kā paredzēts ieviest arī regulas Nr. 2019/1148 10. (šobrīd norādīts vienīgi uz 10. panta 3. punkta otrā teikuma ieviešanu) un 13. pantā paredzētās prasības.

-

Projekta anotācijā nav pienācīgi izvērtēta projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām un institucionālo struktūru (Ministru kabineta 2021. gada 7. septembra noteikumu Nr. 617 "Tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes izvērtēšanas kārtība" 14.7. apakšpunkts). Piemēram, ir acīmredzams, ka Valsts policijas uzdevumi tiks mainīti.
 

-

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 172. punktu nepieciešams likumprojekta 3. pantā regulas pieņemšanas datumu norādīt pirms regulas izdevējinstitūcijas nosaukuma, neizmantojot pieturzīmi iekavas.

-

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka regulas Nr. 2019/1148 7. panta 1. punkts paredz, ka komersants, kas ierobežoto sprāgstvielu prekursoru dara pieejamu citam komersantam, informē attiecīgo komersantu par to, ka ierobežotus sprāgstvielu prekursorus nedara pieejamus plašas sabiedrības locekļiem. Vēršam uzmanību, ka minētais regulas punkts sastāv no divām daļām un anotācijas 1.3. sadaļā sniegtais skaidrojums attiecas vienīgi uz pirmo daļu (vienlaikus gan anotācijā arī norādīts, ka informēšanas un instruēšanas pienākuma tvērums precīzi noteikts regulas Nr.2019/1148 7. panta 1., 2., 3.punktā). Attiecīgi likumprojekta anotācijā ietvertās informācijas nepārprotamam atspoguļojumam nepieciešams likumprojekta anotāciju papildināt ar attiecīgu skaidrojumu par regulas Nr. 2019/1148 7. panta 1. punkta otro daļu.

-