Atzinums

Enerģētiskā neatkarība un enerģijas ieguves veidu dažādošana ir kritiska Latvijas tautsaimniecības turpmākas attīstības nodrošināšanai. Turklāt esošajos ģeopolitiskajos apstākļos šis ir arī pēc iespējas steidzami risināms jautājums, kura neveiksmīga risināšana, kas mērķa sasniegšanu aizkavē par gadiem/dekādēm, būs ar vēl smagākām sekām, nekā iepriekšējās neveiksmīgās politikas iniciatīvas (garantētais obligātais iepirkums). Tomēr nedz jautājuma nozīmība, nedz tā steidzamība nevar būt iemesls, lai jautājuma risināšanu organizētu nepārdomāti, vieglprātīgi un paļaujoties uz to, ka mērķi sasniegs sevi paši. Riski nepārdomātai politikas izstrādei ir tādi, ka mērķi netiks sasniegti un to kavēšanās var notikt pat vairākas dekādes (tieši tāpat kā līdz šim), nemaz neapskatot jautājumus par zaudētiem resursiem un resursiem, kas būs nepieciešami, lai atgrieztos izejas punktā (no kura ir jāsāk virzība uz mērķu sasniegšanu).

Vēja enerģijas ieguves jautājumu risināšana šobrīd neliecina par konsekventu, profesionālu un metodisku virzību, kuras pamatuzdevums ir nodrošināt mērķu sasniegšanu. Šis projekts, tāpat kā citi ar šo jautājumu saistītie projekti, ir izsludināti steidzamības kārtībā (ar 3 dienu saskaņošanas termiņu), kas nozīmē, ka atzinumu sniedzējiem nav pietiekami laika, lai izvērtētu likuma atbilstību Latvijas tiesību sistēmai, tiesību normu tiesiskumu un ietekmi ne tikai uz Latvijas ekonomiku, bet arī vidi un ikvienu Latvijas iedzīvotāju, tāpat izvērtēt tiesību normas, lai tās būtu kvalitatīvas un efektīvas. Vienlaikus, kā lielākā daļa, pats jautājums ir starpinstitucionāls un pēc būtības prasa dažādu jomu ekspertu iesaisti. Šādu jautājumu risināšanai pēc būtības būtu jāveido komandas, kuras pēc vajadzības piesaista nepieciešamos ekspertus, lai izveidotu pilnvērtīgus modeļus un tiesiskos ietvarus, ar kuriem būs iespējams sasniegt definētos mērķus. Ja komandas netiek veidotas, speciālisti netiek piesaistīti, vienīgais brīdis, kurā tiek risināti starpinstitucionālie jautājumi, ir projektu saskaņošanas laiks. Šim projektam saskaņošanas termiņš ir 3 darba dienas, kas nozīmē, ka atzinumu sniedzējiem labākajā gadījumā ir laiks, lai virspusēji iepazītos ar jaunu likumu un iespējams tikai identificētu risināmo jautājumu loku, ne jebkādā veidā pievērstos reālu risinājumu izstrādei un tiesību normu detalizētai izvērtēšanai. 

Ievērojot visu minēto, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pilnībā atbildīga par likuma atbilstību Latvijas tiesību sistēmu, ES tiesību normām, likumā ietverto normu skaidrībai, kvalitātei un tiesiskumam un ikviena indivīda tiesību aizsardzībai, kā arī to, ka minētais likums tik tiešām pilnveidos tiesisko regulējumu, kas veicinās vēja enerģijas ieguves jautājumu. Tieslietu ministrija nevar atbalstīt šādu rīcību tik svarīgu jautājumu risināšanā.

 

-

Projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (turpmāk - anotācija) I sadaļā norādīts, ka projekts stāsies spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Savukārt no projektam pievienotā Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekta izriet, ka projekts ir steidzams. Savukārt projektā nav noteikts, ka tas stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas vai jebkurā citā ātrākā termiņā nekā to paredz vispārējie noteikumi par likumu izsludināšanu un spēkā stāšanos. Ņemot vērā minēto, lūdzam paredzēt attiecīgu projekta spēkā stāšanās termiņu.

-

Likumprojekta "Likums par atviegloto kārtību vēja elektrostaciju būvniecībai enerģētiskās drošības un neatkarības veicināšanai" (turpmāk – projekts) tekstā lietots termins "paredzētā darbība" un vārdu savienojums "vēja elektrostaciju būvniecība". Terminu "paredzētā darbība" skaidro likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 1. panta 3. punkts un tas ir attiecināms uz dažādām darbībām. Savukārt projekta 8. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka paredzētā darbība, uz kuru attiecināms projekts, ir vēja elektrostaciju būvniecība. Projekta tekstā tiek lietots arī tikai vārds "darbība", kas ne vienmēr attiecināts uz terminu "paredzētā darbība". Ņemot vērā to, ka projekts attiecināms tikai uz vienu paredzēto darbību, proti, vēja elektrostaciju būvniecību, lūdzam projektā ietvertā regulējuma vienkāršākas uztveramības nolūkos izvērtēt lietoto terminoloģiju un precizēt projektu, lietojot vienu apzīmējumu tam, uz ko attiecināms projekts.

-

Projekta 3. pants paredz, ka projekts attiecas uz jaunām paredzētajām darbībām, izmaiņām esošajās darbībās un paredzētajām darbībām, kurām uzsākta ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūra. Vēršam uzmanību uz to, ka projektā ietvertajam regulējumam būs tūlītējs spēks, proti, tas būs piemērojams uz visām paredzētajām darbībām, kas tiks veiktas pēc projekta spēkā stāšanās. Tādējādi projektā nav jānorāda, ka tas attiecas uz jaunām paredzētajām darbībām.
Vienlaikus norādām, ka projekta 3. panta 2. un 3. punktā ietvertais regulējums nav ar patstāvīgu raksturu, jo attiecas uz jau īstenotām paredzētajām darbībām vai tādām paredzētajām darbībām, kurām uzsākta ietekmes uz vidi novērtēšana. Proti, tam ir pārejas regulējuma raksturs.
Ņemot vērā minēto, lūdzam izslēgt projekta 3. pantu un papildināt projektu ar pārejas noteikumiem, nosakot, ka projekts piemērojams arī attiecībā uz jau īstenotām paredzētajām darbībām un uzsāktām paredzētajām darbībām.

-

Lūdzam atkārtoti izvērtēt projekta 4. panta trešo punktu kopsakarā ar projekta 5. panta 1. punktu. Tie ir savstarpēji pretrunīgi, līdz ar to rada neskaidru situāciju un var radīt dažādas pieejas normu realizācijā, kā arī strīdus situācijas. Lūdzam normas precizēt, kā arī skaidrāk un detalizētāk anotācijā iekļaut skaidrojumu.

-

Projekta 6. panta trešajā daļā noteikts, ka Valsts vides dienesta tehniskos noteikumus pēc būtības var apstrīdēt būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktā kārtībā kopā ar Nacionālā interešu objekta būvniecībai izdoto būvatļauju, par atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestādi nosakot arī Valsts vides dienestu. Projekta 11. panta otrā daļa paredz, ka Nacionālā interešu objekta būvniecībai izdotas būvatļaujas apstrīdēšana vai pārsūdzēšana notiek būvniecību regulējošos normatīvajos aktos noteiktā kārtībā. Vēršam uzmanību uz to, ka, pirmkārt, projekta 6. panta trešajā daļā ietvertais regulējums attiecināts tikai uz gadījumiem, kad kopā ar būvatļaujas apstrīdēšanu apstrīd arī Valsts vides dienesta tehniskos noteikumos, lai gan būvatļauju var arī pārsūdzēt. Otrkārt, personas tiesības skar būvniecības procesā pieņemti starplēmumi (tehnisko noteikumu izsniegšana, būvprojekta akceptēšana). Starplēmumi parasti nav patstāvīgi apstrīdami (pārsūdzami), jo tiem nav galīgā noregulējuma, izņemot gadījumus, ja tie paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu (Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa). Ja ir konstatējams, ka ar šādu starplēmumu radīts aizskārums var būt būtisks, personai ir tiesības prasīt tā tiesiskuma patstāvīgu kontroli (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 13. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA – 624/2009 6. punktu). No projekta izriet, ka Valsts vides dienesta tehnisko noteikumu saņemšana un izpilde ir priekšnoteikums būvatļaujas saņemšanai. Tādējādi ar tehnisko noteikumu izsniegšanu personai var rasties tāds tiesību un tiesisko interešu aizskārums, kurš ir atzīstams par būtisku, kas savukārt ļauj par šo noteikumu tiesiskumu vērsties kompetentā iestādē vai tiesā. Šādā situācijā nebūtu saprātīgi galīgā lēmuma, proti, būvatļaujas kā vienīgā pārsūdzamā lēmuma saņemšanas nolūkā prasīt personai izpildīt noteikumus, lai jau pēc to izpildes noskaidrotu noteikumu tiesiskumu (sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 13. oktobra lēmuma lietā Nr. SKA – 624/2009 8. punktu). Proti, personai nevar liegt apstrīdēt un pārsūdzēt tehniskos noteikumus, negaidot būvatļaujas izsniegšanu, ja tie būtiski aizskar personas tiesības. Tādējādi nav skaidrs, kāpēc projekta 6. panta trešajā daļā paredzēts, ka Valsts vides dienesta tehniskos noteikumus var apstrīdēt tikai vienlaikus ar būvatļaujas apstrīdēšanu.
Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka Administratīvā procesa likuma 81. panta pirmā daļa paredz, ka augstāka iestāde izskata lietu vēlreiz pēc būtības kopumā vai tajā daļā, uz kuru attiecas iesniedzēja iebildumi. Ņemot vērā minēto, apstrīdēšanās procesā augstāka iestāde lietu izskata pēc būtības saskaņā ar Administratīvā procesa likumā noteikto, tāpēc nav nepieciešams paredzēt, ka Valsts vides dienesta tehniskos noteikumus apstrīd pēc būtības.
Administratīvā procesa likuma 34. panta pirmā daļa paredz, ka atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cita atvasināta publisko tiesību juridiskā persona vai cits publisko tiesību subjekts. Atbildētājs ir viens no administratīvā procesa dalībniekiem. Šāds procesa dalībnieks administratīvajā procesā nav iestādē, bet tikai tiesā. Atbildētājs ir tiesību subjekts, pret kuru tiesiski tiek vērsts pieteikums, un tātad pret kuru juridiski iedarbosies tiesas nolēmums lietā. Atbildētājs ir lietas obligātais dalībnieks, kuram parasti ir jābūt ikvienā administratīvajā lietā tiesā (sk. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Autoru kolektīvs Dr.iur. J. Briedes zinātniskajā redakcijā. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 409. lpp.). Vēršam uzmanību, ka apstrīdēšanas process notiek augstākā iestādē, nevis tiesā, tādējādi apstrīdēšanas laikā nav runa par atbildētāju un tā pusē pieaicināmo iestādi.
Ņemot vērā minēto, lūdzam izslēgt projekta 6. panta trešo daļu vai attiecīgi to precizēt.

-

Savlaicīgi vēršam uzmanību, ka nav saprotams koncepts vēja elektrostacijas attīstītāja īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Nav saprotams, kas ar to domāts un kur tas tiks fiksēts. Vai ir doma par vēja elektrostacijas kā nekustamā īpašuma īpašnieku un kas būs saprotams ar vēja elektrostaciju vai vēja elektrostaciju kā nekustamo īpašumu. Ja doma un mērķis ir pateikt, ka minētā stacija būs civiltiesiskās apgrozības objekts, vēršam uzmanību, ka tā tas realitātē nebūs. Piemēram, ja projekta virzītājs to saprot, ka stacija tiks celta uz apbūves tiesību pamata (piemēram, vismaz masti), tad tā būs apbūves tiesība ar visām no tā izrietošajām tiesiskajām sekām. Tiktāl ciktāl tas attieksies un nekustamajiem īpašumiem, tie būs civiltiesiskās apgrozības objekti un tiem būs īpašnieks.  Savukārt pārējie objekti (piemēram, ceļi, pieslēgumi, sadales skapji, transformatori) atkal būs citu tiesību jautājums, kur vēja elektrostacijas attīstītājs var nebūt arī īpašnieks (izņemot, piemēram, ja ceļ ceļu uz savas zemes). Lūdzam politikas veidotāju minēto ņemt vērā un konceptuāli saprast, kas ar ko ir saprasts un ko vēlas noregulēt, un ar attiecīgu skaidrojumu papildināt anotāciju.
 

-

Lūdzam skaidrot normas būtību un nepieciešamību, kā arī skaidrot, kādēļ Ministru kabinetam būtu jānosaka vēja elektrostacijas funkcionēšanai nepieciešamā teritorija un aizsargjosla, vēja enerģijas ražošanas uzsākšanas un izmantošanas nosacījumus. Proti, lūdzam minēto normu izvērtēt kopsakarā ar Aizsargjoslas likumu. Tieslietu ministrijas ieskatā Ministru kabinetam nevajadzētu noteikt aizsargjoslu, ja to paredz un nosaka atbilstoši Aizsargjoslas likumam. Ja jau esošais regulējums nosaka attiecīgu kārtību un to, ka aizsargjoslai ir jābūt, tad tā ir un zemes īpašnieks ar būvnieku risina jautājumus par savām attiecībām un to, ka aizsargjosla attiecīgi būs atbilstoši Aizsargjoslu likumam. Lūdzam minēto skaidrot un papildināt anotāciju ar detalizētu informāciju, kā šī norma saskan ar Aizsargjoslu likumu un kā normas būs piemērojamas un attiecīgie jautājumi būs risināmi. Nepieciešamības gadījumā lūdzam precizēt normu, lai tā ir nepārprotami skaidra.
 

-

Vēršam uzmanību, ka minētās normas būtība un nepieciešamība nav saprotama. Pirmšķietami tā ir deklaratīva. Lūdzam anotāciju papildināt ar detalizētu skaidrojumu, ko ar minēto normu ir mēģināts panākt un kas tiek sagaidīts no iesaistītajām pusēm. Proti, kā projekta sagatavotājs redz, kas un kādas tiesības attīstītājam ar zemes īpašniekiem ir jānostiprina Zemesgrāmatā. Vēršam uzmanību, ka jau šobrīd lietu tiesības ir jānostiprina Zemesgrāmatā, savukārt dažādiem problēmu aspektiem ir dažāds risinājums, kas jānostiprina zemesgrāmatā (piemēram, zemes vienības īpašnieks ir tikai tāds, kas ierakstīts Zemesgrāmatā, savukārt tiesiskā valdītāja un tā tiesības ir neskaidras, vai nomas līgumi ir nostiprināmi Zemesgrāmatā, vai ir prasīts jau nodibināt visus nepieciešamos ceļa servitūtus, tāpat vēršam uzmanību, ka elektrības pieslēgumi, izmantojot Enerģētikas likumā paredzēto aprobežojumu, un paša vēja parka būvniecība, var notikt ar saskaņojumu, nomu vai apbūves tiesību). Tādējādi lūdzam skaidrot, kādiem aspektiem ir jābūt nostiprinātiem Zemesgrāmatā pirms nacionālā interešu objekta statusa piešķiršanas, kas varētu būt pamatots nosacījums.
 

-

Lūdzam precizēt projekta 5. panta 1. punktu, ņemot vērā to, ka saīsinājums vārdkopai "Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas" veidots jau projekta 4. panta otrajā daļā.

-