Projekta ID
23-TA-2277Atzinuma sniedzējs
SIA "Finanza"
Atzinums iesniegts
05.10.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots
Iebildumi / Priekšlikumi
Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
3. Likumprojekts joprojām ir pretrunā Satversmes 91.pantā nostiprinātajām vienlīdzības principam
Sabiedrība atkārtoti norāda, ka iepriekš minētais nepārprotami apstiprina to, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas dažādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos.
ST ir atzinusi, ka izvērtējot, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 31.marta sprieduma lietā Nr.2020-35-01 12.punktu). Tāpat ST ir atzinusi, ka personas neatrodas vienlīdzīgos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, ja viena personu grupa līdz konkrētam datumam ir veikusi kādas darbības, bet cita personu grupa šādas darbības nav veikusi (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 10.janvār sprieduma lietā Nr.2002-17-0103 secinājumu daļas 4.punktu).
Sabiedrības ieskatā, arī Likumprojekta papildinātā anotācija nesatur pamatojumu, kas ļautu atzīt pretējo, proti to, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji Likumprojekta tiesiskā tvēruma ietvaros atrastos vienādos apstākļos, jo Likumprojekta ietvaros centrālā prezumpcija ir nepareiza un neatbilst faktiskajiem apstākļiem – patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju procentu likmju palielināšanās nav saistāma ar ECB realizēto politiku. Attiecīgi peļņas pieaugums ECT realizētās politikas dēļ ir “kopīgā pazīme”, kas attaisno ar Likumprojektu noteikto papildus nodokļa sloga attiecināšanu, taču iepriekš norādītais par būtiskajām atšķirībām patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju pakalpojuma struktūrā un finansējuma piesaistes avotos nepārprotami liecina par atrašanos savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.
Sabiedrības ieskatā iecerētā tiesiskā regulējuma attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem tiek pamatota vienīgi ar šīs nozares komersantu peļņas pieaugumu, kas pats par sevi, kā jau minēts, neatbilst Satversmes 1.pantam. Vienlaikus šāda motivācija, proti, nodokļu attiecināšana uz kādu noteiktu nozari tikai tamdēļ, ka attiecīgajā nozarē ir augsti peļņas rādītāji, pelna kritiku arī pēc būtības. Ir ļoti iespējams, ka patērētāju kreditēšanas nozares uzņēmumi nav vienīgie uzņēmumi, kuri gūst peļņu, taču Likumprojekts netiek attiecināts uz citām nozarēm, jo acīmredzami situācija citās nozarēs nav tikusi izvērtēta.
Tādējādi Likumprojekts nonāk pretrunā ST praksē atzītajam, ka jebkuram nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Tas tāpat nonāk pretrunā ST praksē nostiprinātajai pieejai, ka objektīva un racionāla pamatojuma iztrūkums nodokļu normu attiecināšanā nozīmē to šo normu neatbilstību Satversmes 91.pantam un 105.pantam.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Sabiedrība aicina FM labot Likumprojektu un paredzētās izmaiņas UIN likumā, ciktāl tās attiecas uz pienākumu taksācijas gadā veikt nodokļa piemaksu 20% apmērā, attiecināt tikai uz kredītiestādēm, tādējādi sasniedzot Likumprojekta izstrādes mērķus un praksē ieviešot racionālus un pamatotus ekonomikas stimulēšanas pasākumus.
Sabiedrība atkārtoti norāda, ka iepriekš minētais nepārprotami apstiprina to, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas dažādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos.
ST ir atzinusi, ka izvērtējot, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2021.gada 31.marta sprieduma lietā Nr.2020-35-01 12.punktu). Tāpat ST ir atzinusi, ka personas neatrodas vienlīdzīgos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos, ja viena personu grupa līdz konkrētam datumam ir veikusi kādas darbības, bet cita personu grupa šādas darbības nav veikusi (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 10.janvār sprieduma lietā Nr.2002-17-0103 secinājumu daļas 4.punktu).
Sabiedrības ieskatā, arī Likumprojekta papildinātā anotācija nesatur pamatojumu, kas ļautu atzīt pretējo, proti to, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji Likumprojekta tiesiskā tvēruma ietvaros atrastos vienādos apstākļos, jo Likumprojekta ietvaros centrālā prezumpcija ir nepareiza un neatbilst faktiskajiem apstākļiem – patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju procentu likmju palielināšanās nav saistāma ar ECB realizēto politiku. Attiecīgi peļņas pieaugums ECT realizētās politikas dēļ ir “kopīgā pazīme”, kas attaisno ar Likumprojektu noteikto papildus nodokļa sloga attiecināšanu, taču iepriekš norādītais par būtiskajām atšķirībām patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju pakalpojuma struktūrā un finansējuma piesaistes avotos nepārprotami liecina par atrašanos savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.
Sabiedrības ieskatā iecerētā tiesiskā regulējuma attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem tiek pamatota vienīgi ar šīs nozares komersantu peļņas pieaugumu, kas pats par sevi, kā jau minēts, neatbilst Satversmes 1.pantam. Vienlaikus šāda motivācija, proti, nodokļu attiecināšana uz kādu noteiktu nozari tikai tamdēļ, ka attiecīgajā nozarē ir augsti peļņas rādītāji, pelna kritiku arī pēc būtības. Ir ļoti iespējams, ka patērētāju kreditēšanas nozares uzņēmumi nav vienīgie uzņēmumi, kuri gūst peļņu, taču Likumprojekts netiek attiecināts uz citām nozarēm, jo acīmredzami situācija citās nozarēs nav tikusi izvērtēta.
Tādējādi Likumprojekts nonāk pretrunā ST praksē atzītajam, ka jebkuram nodokļu regulējumam ir jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Tas tāpat nonāk pretrunā ST praksē nostiprinātajai pieejai, ka objektīva un racionāla pamatojuma iztrūkums nodokļu normu attiecināšanā nozīmē to šo normu neatbilstību Satversmes 91.pantam un 105.pantam.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Sabiedrība aicina FM labot Likumprojektu un paredzētās izmaiņas UIN likumā, ciktāl tās attiecas uz pienākumu taksācijas gadā veikt nodokļa piemaksu 20% apmērā, attiecināt tikai uz kredītiestādēm, tādējādi sasniedzot Likumprojekta izstrādes mērķus un praksē ieviešot racionālus un pamatotus ekonomikas stimulēšanas pasākumus.
Piedāvātā redakcija
-
2.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
2. Likumprojekts nav pietiekoši skaidrots, sabiedrība nav iesaistīta un līdzdalības process ir bijis formāls
Ņemot vērā Likumprojekta pirmo redakciju, kurā, kā jau minēts, pēc būtības nebija paredzēts papildu nodoklis vai nodokļa piemaksa, šī brīža piedāvātā Likumprojekta redakcija, vērtējot no tiesisko seku perspektīvas, ir fundamentāli cita. Taču tajā pat laikā, neskatoties uz izmaiņām Likumprojekta būtībā, FM nav īstenojusi Likumprojekta skarto subjektu uzklausīšanu un viedokļa noskaidrošanu, vai, piemēram, apspriedusi ar to alternatīvus risinājumus.
ST ir atzinusi, ka sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedumu lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 7.punktu). Demokrātiskā valstī skarto sabiedrības grupu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir nozīmīgs pilsoniskās sabiedrības līdzdalības veicināšanas mehānisms. Īpaši vēlams attiecīgo sabiedrības grupu viedokli uzklausīt būtu tādās situācijās, kad pieņemamais normatīvais akts ierobežo tām Satversmē garantētās pamattiesības. Apstrīdētās normas sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama steiga un tas, ka sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem iepriekš netika informēta. Minētie apstākļi kavēja tādas pārliecības izveidošanos sabiedrībā, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 26.novembra spriedums lietā Nr.2009-0801 17.2.punkts).
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība pievienojas Konkurences padomes 03.10.2023. iesniegtajā atzinumā norādītajam: “(..) KP norāda, ka vērā ņemams fakts ir atsevišķu tirgus dalībnieku izteiktie iebildumi par plānotajiem grozījumiem, līdz ar to KP aicina izdiskutēt ar nozari nepieciešamos grozījumus, lai tie būtu samērojami ar Ministru kabineta 2023.gada 26.septembra protokollēmuma Nr.47 42.§ “Informatīvais ziņojums “Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024.–2027. gadam izstrādes virzību”” 4.punktā doto uzdevumu”.
Jāpiebilst, ka ST ir atzinusi, ka nozīme ir tam, vai likumdevējs ir vērtējis iesniegtos priekšlikumus un apsvēris iespējamās alternatīvas (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.2016-14-01 25.2. punkts), taču ir acīmredzams, ka Likumprojekta pārstrādātās redakcijas ietvaros nav vērtēti nedz Sabiedrības, nedz arī citu atzinumu sniedzēju iepriekš izteiktie iebildumi , tajā skaitā PTAC un, kas īpaši būtiski tiesiskuma kontekstā, arī Tieslietu ministrijas viedokļi. Tas ne tikai liecina vien par formālu sabiedrības iesaisti Likumprojekta izstrādes procesā un tādējādi neatbilst Satversmes 1.pantā nostiprinātajam demokrātijas principam, bet arī norāda uz trūkumiem alternatīvu risinājumu izvērtēšanas procesā.
Atsevišķu vērību no Likumprojekta izstrādes gaitas pelna arī apsvērums, ka sākotnēji termiņš atzinumu/iebildumu sniegšanai par Likumprojekta pārstrādāto redakciju tika noteikts 09.10.2023., taču jau 05.10.2023. Valsts kancelejas vietnē (Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (mk.gov.lv)) parādījās norāde par atzinumu sniegšanas termiņa izbeigšanos. Sabiedrība uzskata, ka tas ne tikai neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprinātajām labas pārvaldības principam, bet arī vēlreiz akcentē formālo pieeju sabiedrības līdzdalības īstenošanai.
Ņemot vērā Likumprojekta pirmo redakciju, kurā, kā jau minēts, pēc būtības nebija paredzēts papildu nodoklis vai nodokļa piemaksa, šī brīža piedāvātā Likumprojekta redakcija, vērtējot no tiesisko seku perspektīvas, ir fundamentāli cita. Taču tajā pat laikā, neskatoties uz izmaiņām Likumprojekta būtībā, FM nav īstenojusi Likumprojekta skarto subjektu uzklausīšanu un viedokļa noskaidrošanu, vai, piemēram, apspriedusi ar to alternatīvus risinājumus.
ST ir atzinusi, ka sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedumu lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 7.punktu). Demokrātiskā valstī skarto sabiedrības grupu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir nozīmīgs pilsoniskās sabiedrības līdzdalības veicināšanas mehānisms. Īpaši vēlams attiecīgo sabiedrības grupu viedokli uzklausīt būtu tādās situācijās, kad pieņemamais normatīvais akts ierobežo tām Satversmē garantētās pamattiesības. Apstrīdētās normas sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama steiga un tas, ka sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem iepriekš netika informēta. Minētie apstākļi kavēja tādas pārliecības izveidošanos sabiedrībā, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta (sk. Satversmes tiesas 2009.gada 26.novembra spriedums lietā Nr.2009-0801 17.2.punkts).
Ņemot vērā minēto, Sabiedrība pievienojas Konkurences padomes 03.10.2023. iesniegtajā atzinumā norādītajam: “(..) KP norāda, ka vērā ņemams fakts ir atsevišķu tirgus dalībnieku izteiktie iebildumi par plānotajiem grozījumiem, līdz ar to KP aicina izdiskutēt ar nozari nepieciešamos grozījumus, lai tie būtu samērojami ar Ministru kabineta 2023.gada 26.septembra protokollēmuma Nr.47 42.§ “Informatīvais ziņojums “Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024.–2027. gadam izstrādes virzību”” 4.punktā doto uzdevumu”.
Jāpiebilst, ka ST ir atzinusi, ka nozīme ir tam, vai likumdevējs ir vērtējis iesniegtos priekšlikumus un apsvēris iespējamās alternatīvas (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra spriedums lietā Nr.2016-14-01 25.2. punkts), taču ir acīmredzams, ka Likumprojekta pārstrādātās redakcijas ietvaros nav vērtēti nedz Sabiedrības, nedz arī citu atzinumu sniedzēju iepriekš izteiktie iebildumi , tajā skaitā PTAC un, kas īpaši būtiski tiesiskuma kontekstā, arī Tieslietu ministrijas viedokļi. Tas ne tikai liecina vien par formālu sabiedrības iesaisti Likumprojekta izstrādes procesā un tādējādi neatbilst Satversmes 1.pantā nostiprinātajam demokrātijas principam, bet arī norāda uz trūkumiem alternatīvu risinājumu izvērtēšanas procesā.
Atsevišķu vērību no Likumprojekta izstrādes gaitas pelna arī apsvērums, ka sākotnēji termiņš atzinumu/iebildumu sniegšanai par Likumprojekta pārstrādāto redakciju tika noteikts 09.10.2023., taču jau 05.10.2023. Valsts kancelejas vietnē (Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (mk.gov.lv)) parādījās norāde par atzinumu sniegšanas termiņa izbeigšanos. Sabiedrība uzskata, ka tas ne tikai neatbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprinātajām labas pārvaldības principam, bet arī vēlreiz akcentē formālo pieeju sabiedrības līdzdalības īstenošanai.
Piedāvātā redakcija
-
3.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
1. Likumprojekta leģitīmais mērķis arī šobrīd neattiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem
Aplūkojot Likumprojekta šī brīža anotāciju ir secināms, ka FM ar Likumprojektu ir iecerējusi jauna, taču tikai uz kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem attiecināma nodokļa ieviešanu.
Tātad, attiecīgā iecere ir fundamentāli atšķirīga no iepriekš piedāvātās ieceres, jo iepriekš Likumprojekts paredzēja vien izmaiņas nodokļa samaksas kārtībā - nosakot nodokļa maksājumu avansā un neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale vai nē. Taču pašreizējā Likumprojekta redakcija paredz nodokļa piemaksu 20% apmērā, kura, lai arī tiks ņemta vērā aprēķinot maksājamo nodokli par peļņas sadali dividendēs, tāpat noved pie situācijas, ka kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem palielinās tikai uz tiem attiecināms nodokļu slogs.
Vienlaicīgi no Likumprojekta anotācijas joprojām izriet, ka leģitīmais mērķis (nodokļa piemaksas ieviešana) pēc būtības ir pamatots ar “Eiropas Centrālās Bankas (turpmāk – ECB) īstenoto procentu likmju paaugstināšanas politiku, kas tiek veikta ar mērķi ierobežot inflāciju eirozonā” (sk. Likumprojekta anotācijas 1.3.punkta sadaļu “Problēmas apraksts”) un tās rezultātā radušos Latvijas kredītiestāžu peļņas pieaugumu, kas nav attiecināms uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Lai arī Likumprojekta anotācijā ir ietverta atsauce uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) pārskatā par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā esošajiem datiem par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju procentu likmju pieaugumu 2022.gadā 2 līdz 3 procentpunktu robežās, Sabiedrība norāda, ka iepriekš norādītais kredītiestāžu peļņas pieaugums un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju likmju pieaugums ir radies atšķirīgu iemeslu dēļ.
Proti, kā jau Sabiedrība (un arī citi nozares uzņēmumi) ir norādījuši iesniegtajos iebildumos, pastāv fundamentāla atšķirība starp kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu nozares uzņēmumu pakalpojumu sniegšanas modeļiem, to struktūru un izmaksām. Atkārtoti ir jānorāda, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvātās procentu likmes absolūti lielākajā gadījumu ir fiksētas un ECB noteiktā procentu likme nav šīs likmes komponente. Iepriekš norādītās atšķirības ir tik acīmredzamas, ka uz minēto uzmanību vērsis arī PTAC savos 25.09.2023. iebildumos par Likumprojektu: “pastāv būtiskas atšķirības starp patērētāju kreditētājiem un kredītiestādēm, tajā skaitā gan piesaistītā finansējuma veida ziņā, gan piesaistītā finansējuma izmaksu, kā arī gūtās peļņas ziņā. PTAC norāda, ka patērētāju kreditētāji lielā pārsvarā izmanto fiksētās aizņēmumu likmes, tiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi, kā arī nav statistikā balstīti dati, ka patērētāju kreditētājiem būtu būtiski pieaugusi peļņa”.
Sabiedrība var piekrist, ka izņēmums starp patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem zināmā mērā varētu būt komersanti, kas piedāvā līzinga darījumus, taču, kas ir būtiski un acīmredzami nav ņemts vērā Likumprojekta izstrādes procesā – līzinga pakalpojumus pamatā piedāvā kredītiestādes vai to meitas uzņēmumi, kas, līdzīgi kā pašas kredītiestādes, patērētājiem piedāvā mainīgu aizdevuma likmi.
Sabiedrība un citi nozares uzņēmumi jau iepriekš vērsa FM uzmanību uz to, ka ECB īstenotās politikas rezultātā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izdevumi, kas saistīti ar finansējuma piesaisti komercdarbības īstenošanai, tikai palielinājās un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem - atšķirībā no kredītiestādēm, nav iespējams šīs izmaksas kompensēt, palielinot izmaksas patērētājiem, jo, kā jau tika minēts iepriekš, lielākajai daļai patērētāju procentu likmes ir fiksētas un ECB noteiktā procentu likme nav šīs likmes komponente.
Proti, ir vispārzināms, ka kredītiestādes savu darbību pamatā finansē no depozītiem. Tajā pat laikā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji savu komercdarbību finansē no citiem avotiem, piemēram, obligācijām, aizņēmumiem u.tml., kuriem nereti tiek piemērota ECB noteiktā likme. Tādējādi ir secināms, ka:
ja kredītiestāžu gadījumā to peļņas pieaugums ir saistīts ar “ECB īstenoto procentu likmju paaugstināšanas politiku, kas tiek veikta ar mērķi ierobežot inflāciju eirozonā”, tad patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju gadījumā tā nav, un
patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izmaksas, atšķirībā no kredītiestādēm, ir pieaugušas un, ņemot vērā, ka patērētājiem vairumā gadījumu ir noteikta nemainīga procentu likme, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav iespējams attiecīgās izmaksas kompensēt, palielinot izmaksas patērētājam.
Ievērojot iepriekš minēto un to, ka Likumprojekta mērķis nepārprotami ir ieviest papildu nodokli tiem subjektiem, kuriem peļņas pieaugums ir saistīts ar ECB īstenoto politiku, nav saprotama un pamatota šī nodokļa attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Šādā kontekstā Likumprojekta anotācijā norādītais “izvērtējot patērētāju kreditētāju peļņas rentabilitāti kopumā var secināt, ka tā pārsvarā pārsniedz 30 procentu robežu, kas ir būtiski lielāka par Latvijā darbojošos uzņēmumu vidējo rentabilitāti” ir vērtējams īpaši kritiski, jo Likumprojekta izstrādes materiāli neliecina, ka tā izstrādes procesā būtu izvērtēts, kādi ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju peļņas pieauguma iemesli, un vai tie vispār ir saistīti ar ECB realizēto politiku, tajā skaitā ar pasākumiem, kas vērsti uz inflācijas samazināšanu.
Ņemot vērā minētās atšķirības, Sabiedrība uzskata, ka Likumprojekta attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pamatota vienīgi ar to, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nesaistīti ar ECB realizēto politiku gūst lielāku pelņu, neatbilst Likumprojekta leģitīmajam mērķim.
Šajā sakarā būtu jāpiekrīt ST tiesneses Daigas Rezevskas atsevišķajās domās lietā Nr.2016-14-01 par Solidaritātes nodokļa likuma pieņemšanu norādītajam: “Saeima, pieņemot Solidaritātes nodokļa likumu, nav sekmējusi uzticību Latvijai un tiesībām, jo Satversmē ietverto jēdzienu “sabiedrības labklājība” ir izmantojusi kā tuvredzīgas ekonomiskās politikas attaisnojumu. Tieši veids, kādā likumdevējs ieviesis solidaritātes nodokli, nav sekmējis uzticību Latvijai un tiesībām”.
Sabiedrība pauž bažas, ka Likumprojekta pieņemšana iecerētajā redakcijā nesekmēs uzticību Latvijai un tiesībām, jo jauna nodokļa piemērošana tiek pamatota nevis ar racionāliem, pamatotiem un juridiski izsvērtiem apsvērumiem, bet vien ar populistisku apsvērumu, ka “nozarei ir liela peļņa”. Turklāt, Likumprojekta izstrādes process neliecina ne par to, ka šīs izmaiņas būtu vērstas uz valsts ilgtspējīgu attīstību, nedz arī par nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu, neskatoties uz to, ka likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir tāda solidāra un taisnīga – uz noteiktiem kritērijiem balstīta – sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanas mehānisma izveide, kas ir vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šā mehānisma efektīvu funkcionēšanu, kā arī nepieciešamo nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016-14-01 26.punktu).
Likumprojekta attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pēc būtības arī vistiešāk pierāda, ka attiecīgais ierobežojums nav pamatots ar faktiskajiem apstākļiem un šos apstākļus pamatojošiem argumentiem. Likumprojektam iztrūkst faktisks un juridisks pamatojums par to, kāpēc šāds pamattiesību ierobežojums vispār ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Atgādinām, ka atbilstoši ST praksei, tiesību normām, kuras ieviestas bez attiecīga izvērtējuma nav leģitīma mērķa un tādējādi tās ir vērtējamas kā antikonstitucionālas (sk. Satversmes tiesas 2006.hada 6.jūnija spriedumu lietā Nr.2005-25-01 20.punkts).
Aplūkojot Likumprojekta šī brīža anotāciju ir secināms, ka FM ar Likumprojektu ir iecerējusi jauna, taču tikai uz kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem attiecināma nodokļa ieviešanu.
Tātad, attiecīgā iecere ir fundamentāli atšķirīga no iepriekš piedāvātās ieceres, jo iepriekš Likumprojekts paredzēja vien izmaiņas nodokļa samaksas kārtībā - nosakot nodokļa maksājumu avansā un neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale vai nē. Taču pašreizējā Likumprojekta redakcija paredz nodokļa piemaksu 20% apmērā, kura, lai arī tiks ņemta vērā aprēķinot maksājamo nodokli par peļņas sadali dividendēs, tāpat noved pie situācijas, ka kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem palielinās tikai uz tiem attiecināms nodokļu slogs.
Vienlaicīgi no Likumprojekta anotācijas joprojām izriet, ka leģitīmais mērķis (nodokļa piemaksas ieviešana) pēc būtības ir pamatots ar “Eiropas Centrālās Bankas (turpmāk – ECB) īstenoto procentu likmju paaugstināšanas politiku, kas tiek veikta ar mērķi ierobežot inflāciju eirozonā” (sk. Likumprojekta anotācijas 1.3.punkta sadaļu “Problēmas apraksts”) un tās rezultātā radušos Latvijas kredītiestāžu peļņas pieaugumu, kas nav attiecināms uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Lai arī Likumprojekta anotācijā ir ietverta atsauce uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra (turpmāk – PTAC) pārskatā par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā esošajiem datiem par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju procentu likmju pieaugumu 2022.gadā 2 līdz 3 procentpunktu robežās, Sabiedrība norāda, ka iepriekš norādītais kredītiestāžu peļņas pieaugums un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju likmju pieaugums ir radies atšķirīgu iemeslu dēļ.
Proti, kā jau Sabiedrība (un arī citi nozares uzņēmumi) ir norādījuši iesniegtajos iebildumos, pastāv fundamentāla atšķirība starp kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu nozares uzņēmumu pakalpojumu sniegšanas modeļiem, to struktūru un izmaksām. Atkārtoti ir jānorāda, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvātās procentu likmes absolūti lielākajā gadījumu ir fiksētas un ECB noteiktā procentu likme nav šīs likmes komponente. Iepriekš norādītās atšķirības ir tik acīmredzamas, ka uz minēto uzmanību vērsis arī PTAC savos 25.09.2023. iebildumos par Likumprojektu: “pastāv būtiskas atšķirības starp patērētāju kreditētājiem un kredītiestādēm, tajā skaitā gan piesaistītā finansējuma veida ziņā, gan piesaistītā finansējuma izmaksu, kā arī gūtās peļņas ziņā. PTAC norāda, ka patērētāju kreditētāji lielā pārsvarā izmanto fiksētās aizņēmumu likmes, tiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi, kā arī nav statistikā balstīti dati, ka patērētāju kreditētājiem būtu būtiski pieaugusi peļņa”.
Sabiedrība var piekrist, ka izņēmums starp patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem zināmā mērā varētu būt komersanti, kas piedāvā līzinga darījumus, taču, kas ir būtiski un acīmredzami nav ņemts vērā Likumprojekta izstrādes procesā – līzinga pakalpojumus pamatā piedāvā kredītiestādes vai to meitas uzņēmumi, kas, līdzīgi kā pašas kredītiestādes, patērētājiem piedāvā mainīgu aizdevuma likmi.
Sabiedrība un citi nozares uzņēmumi jau iepriekš vērsa FM uzmanību uz to, ka ECB īstenotās politikas rezultātā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izdevumi, kas saistīti ar finansējuma piesaisti komercdarbības īstenošanai, tikai palielinājās un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem - atšķirībā no kredītiestādēm, nav iespējams šīs izmaksas kompensēt, palielinot izmaksas patērētājiem, jo, kā jau tika minēts iepriekš, lielākajai daļai patērētāju procentu likmes ir fiksētas un ECB noteiktā procentu likme nav šīs likmes komponente.
Proti, ir vispārzināms, ka kredītiestādes savu darbību pamatā finansē no depozītiem. Tajā pat laikā patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji savu komercdarbību finansē no citiem avotiem, piemēram, obligācijām, aizņēmumiem u.tml., kuriem nereti tiek piemērota ECB noteiktā likme. Tādējādi ir secināms, ka:
ja kredītiestāžu gadījumā to peļņas pieaugums ir saistīts ar “ECB īstenoto procentu likmju paaugstināšanas politiku, kas tiek veikta ar mērķi ierobežot inflāciju eirozonā”, tad patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju gadījumā tā nav, un
patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju izmaksas, atšķirībā no kredītiestādēm, ir pieaugušas un, ņemot vērā, ka patērētājiem vairumā gadījumu ir noteikta nemainīga procentu likme, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav iespējams attiecīgās izmaksas kompensēt, palielinot izmaksas patērētājam.
Ievērojot iepriekš minēto un to, ka Likumprojekta mērķis nepārprotami ir ieviest papildu nodokli tiem subjektiem, kuriem peļņas pieaugums ir saistīts ar ECB īstenoto politiku, nav saprotama un pamatota šī nodokļa attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.
Šādā kontekstā Likumprojekta anotācijā norādītais “izvērtējot patērētāju kreditētāju peļņas rentabilitāti kopumā var secināt, ka tā pārsvarā pārsniedz 30 procentu robežu, kas ir būtiski lielāka par Latvijā darbojošos uzņēmumu vidējo rentabilitāti” ir vērtējams īpaši kritiski, jo Likumprojekta izstrādes materiāli neliecina, ka tā izstrādes procesā būtu izvērtēts, kādi ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju peļņas pieauguma iemesli, un vai tie vispār ir saistīti ar ECB realizēto politiku, tajā skaitā ar pasākumiem, kas vērsti uz inflācijas samazināšanu.
Ņemot vērā minētās atšķirības, Sabiedrība uzskata, ka Likumprojekta attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pamatota vienīgi ar to, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nesaistīti ar ECB realizēto politiku gūst lielāku pelņu, neatbilst Likumprojekta leģitīmajam mērķim.
Šajā sakarā būtu jāpiekrīt ST tiesneses Daigas Rezevskas atsevišķajās domās lietā Nr.2016-14-01 par Solidaritātes nodokļa likuma pieņemšanu norādītajam: “Saeima, pieņemot Solidaritātes nodokļa likumu, nav sekmējusi uzticību Latvijai un tiesībām, jo Satversmē ietverto jēdzienu “sabiedrības labklājība” ir izmantojusi kā tuvredzīgas ekonomiskās politikas attaisnojumu. Tieši veids, kādā likumdevējs ieviesis solidaritātes nodokli, nav sekmējis uzticību Latvijai un tiesībām”.
Sabiedrība pauž bažas, ka Likumprojekta pieņemšana iecerētajā redakcijā nesekmēs uzticību Latvijai un tiesībām, jo jauna nodokļa piemērošana tiek pamatota nevis ar racionāliem, pamatotiem un juridiski izsvērtiem apsvērumiem, bet vien ar populistisku apsvērumu, ka “nozarei ir liela peļņa”. Turklāt, Likumprojekta izstrādes process neliecina ne par to, ka šīs izmaiņas būtu vērstas uz valsts ilgtspējīgu attīstību, nedz arī par nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu, neskatoties uz to, ka likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir tāda solidāra un taisnīga – uz noteiktiem kritērijiem balstīta – sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanas mehānisma izveide, kas ir vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šā mehānisma efektīvu funkcionēšanu, kā arī nepieciešamo nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu (sk. Satversmes tiesas 2017.gada 19.oktobra sprieduma lietā Nr.2016-14-01 26.punktu).
Likumprojekta attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pēc būtības arī vistiešāk pierāda, ka attiecīgais ierobežojums nav pamatots ar faktiskajiem apstākļiem un šos apstākļus pamatojošiem argumentiem. Likumprojektam iztrūkst faktisks un juridisks pamatojums par to, kāpēc šāds pamattiesību ierobežojums vispār ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Atgādinām, ka atbilstoši ST praksei, tiesību normām, kuras ieviestas bez attiecīga izvērtējuma nav leģitīma mērķa un tādējādi tās ir vērtējamas kā antikonstitucionālas (sk. Satversmes tiesas 2006.hada 6.jūnija spriedumu lietā Nr.2005-25-01 20.punkts).
Piedāvātā redakcija
-
4.
Likumprojekts (grozījumi)
Iebildums
Par likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”
(23-TA-2277)
SIA Finanza, reģistrācijas numurs 40103413280 (turpmāk – Sabiedrība), ir Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta (13) daļas un Ministru kabineta 29.03.2011. noteikumu Nr. 245 “Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai” kārtībā saņēmusi speciālo atļauju (licenci) Nr.NK-2016-049 (sk. https://registri.ptac.gov.lv/lv/table/kapitalsabiedribas-kuras-sanemu-licenci-pateretaju-krediteanas-pakalpojumu-sniegsanai) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai Latvijas Republikā.
Sabiedrība aktīvi seko līdzi dažādām uz to attiecināmam izmaiņām normatīvajos aktos, tajā skaitā arī Finanšu ministrijas (turpmāk – FM) izstrādātajam likumprojektam “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” (23-TA-2277) (turpmāk – Likumprojekts). Par minēto Likumprojektu Sabiedrība jau ir iesniegusi iebildumus (iesniegti un reģistrēti FM 27.09.2023. ar numuru FM AE6600 un 03.10.2023. iesniegti sākotnējie iebildumi par pārstrādāto Likumprojekta redakciju).
Pēc iepazīšanās ar šī brīža piedāvāto Likumprojekta redakciju (sk. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/467c6655-f4d0-40ad-8f18-de72dc730dcd), kā arī pārstrādāto Likumprojekta anotāciju, Sabiedrība, ievērojot noteikto termiņu iebildumu sniegšanai (09.10.2023.), iesniedz šos papildinājumus savam iepriekš izteiktajam viedoklim un atkārtoti norāda, ka neatbalsta ar Likumprojektu paredzētos Uzņēmumu ienākumu nodokļa (turpmāk – UIN likums) grozījumus, jo to izstrādes process ir sasteigts, nepārdomāts, kā arī tā ietvaros nav veikta skarto nozaru dalībnieku uzklausīšana. Turklāt, vērtējot no juridiskās perspektīvas, Likumprojekta izstrādes process neatbilst Satversmes tiesas (turpmāk – ST) praksē nostiprinātā labas likumdošanas principa prasībām, tiesiskā regulējuma izmaiņas nav pietiekoši izsvērtas un neatbilst samērīguma principam (tas norādīts arī Tieslietu ministrijas 03.10.2023. sniegtajā atzinumā, ar kuru Likumprojekts no Tieslietu ministrijas puses nav ticis saskaņots), kā arī klaji pārkāpj Satversmes 91.pantā nostiprināto tiesiskās vienlīdzības principu.
Tādējādi, neskatoties uz pašlaik veiktajām izmaiņām Likumprojekta būtībā, Sabiedrība uztur visus savus iepriekš izteiktos iebildumus un iebilst pret Likumprojektā paredzēto grozījumu veikšanu UIN likumā par nodokļa piemaksas noteikšanu 20% apmērā, ciktāl šie grozījumi attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Vienlaikus uzsverams, ka Sabiedrība ar šiem iebildumiem nekomentē paredzētās izmaiņas attiecībā uz nepārtraukti ilgstoši lietotu reprezentatīvo automobiļu ekspluatācijas izdevumu attiecināšanu uz saimnieciskās darbības izdevumiem.
Izvērtējot Likumprojekta pašreizējo redakciju un papildinot jau iepriekš izteiktos iebildumus, Sabiedrība norāda turpmāko.
(23-TA-2277)
SIA Finanza, reģistrācijas numurs 40103413280 (turpmāk – Sabiedrība), ir Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.panta (13) daļas un Ministru kabineta 29.03.2011. noteikumu Nr. 245 “Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai” kārtībā saņēmusi speciālo atļauju (licenci) Nr.NK-2016-049 (sk. https://registri.ptac.gov.lv/lv/table/kapitalsabiedribas-kuras-sanemu-licenci-pateretaju-krediteanas-pakalpojumu-sniegsanai) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai Latvijas Republikā.
Sabiedrība aktīvi seko līdzi dažādām uz to attiecināmam izmaiņām normatīvajos aktos, tajā skaitā arī Finanšu ministrijas (turpmāk – FM) izstrādātajam likumprojektam “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” (23-TA-2277) (turpmāk – Likumprojekts). Par minēto Likumprojektu Sabiedrība jau ir iesniegusi iebildumus (iesniegti un reģistrēti FM 27.09.2023. ar numuru FM AE6600 un 03.10.2023. iesniegti sākotnējie iebildumi par pārstrādāto Likumprojekta redakciju).
Pēc iepazīšanās ar šī brīža piedāvāto Likumprojekta redakciju (sk. https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/467c6655-f4d0-40ad-8f18-de72dc730dcd), kā arī pārstrādāto Likumprojekta anotāciju, Sabiedrība, ievērojot noteikto termiņu iebildumu sniegšanai (09.10.2023.), iesniedz šos papildinājumus savam iepriekš izteiktajam viedoklim un atkārtoti norāda, ka neatbalsta ar Likumprojektu paredzētos Uzņēmumu ienākumu nodokļa (turpmāk – UIN likums) grozījumus, jo to izstrādes process ir sasteigts, nepārdomāts, kā arī tā ietvaros nav veikta skarto nozaru dalībnieku uzklausīšana. Turklāt, vērtējot no juridiskās perspektīvas, Likumprojekta izstrādes process neatbilst Satversmes tiesas (turpmāk – ST) praksē nostiprinātā labas likumdošanas principa prasībām, tiesiskā regulējuma izmaiņas nav pietiekoši izsvērtas un neatbilst samērīguma principam (tas norādīts arī Tieslietu ministrijas 03.10.2023. sniegtajā atzinumā, ar kuru Likumprojekts no Tieslietu ministrijas puses nav ticis saskaņots), kā arī klaji pārkāpj Satversmes 91.pantā nostiprināto tiesiskās vienlīdzības principu.
Tādējādi, neskatoties uz pašlaik veiktajām izmaiņām Likumprojekta būtībā, Sabiedrība uztur visus savus iepriekš izteiktos iebildumus un iebilst pret Likumprojektā paredzēto grozījumu veikšanu UIN likumā par nodokļa piemaksas noteikšanu 20% apmērā, ciktāl šie grozījumi attiecas uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Vienlaikus uzsverams, ka Sabiedrība ar šiem iebildumiem nekomentē paredzētās izmaiņas attiecībā uz nepārtraukti ilgstoši lietotu reprezentatīvo automobiļu ekspluatācijas izdevumu attiecināšanu uz saimnieciskās darbības izdevumiem.
Izvērtējot Likumprojekta pašreizējo redakciju un papildinot jau iepriekš izteiktos iebildumus, Sabiedrība norāda turpmāko.
Piedāvātā redakcija
-