Atzinums

Iesakām pārskatīt noteikumu projekta 2.1. apakšpunktu kontekstā ar anotācijā sniegto informāciju. Proti, noteikumu projekta 2.1. apakšpunktā un anotācijas 1.3. apakšsadaļā kā atsauces vērtība norādīti 46 procenti, bet 5.4. apakšsadaļā, skaidrojot no Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 19. oktobra Direktīvas (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (turpmāk - direktīva 2022/2041) izrietošās rīcības brīvības izmantošanu, norādīts, ka rīcības brīvība izmantota un noteikumu projektā tiek paredzēta atsauces vērtība 45 procenti. Attiecīgi konstatējams savstarpēji atšķirīgs atsauces vērtības procents, kuru lūdzam savstarpēji salāgot, veicot nepieciešamos labojumus anotācijā un/vai noteikumu projektā.

-

Atkārtoti lūdzam izvērtēt, vai Direktīvas 2022/2041 pārņemšana tiek nodrošināta pilnībā, jo ņemot vērā anotācijas 5.4. apakšsadaļas 1. tabulā sniegto informāciju, atsevišķu Direktīvas 2022/2041 tiesību normu pārņemšana ir veikta un/vai skaidrota nepilnīgi. Piemēram:
1) Direktīvas 2022/2041 5. panta (pārņemts noteikumu projekta 2. punktā) 5. punkts nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt likumā noteiktu minimālo algu regulāru un savlaicīgu atjaunināšanu vismaz reizi divos gados. Savukārt noteikumu projekta 2. punkts paredz to, ka "Labklājības ministrija reizi gadā izstrādā priekšlikumu par minimālās mēneša darba algas apmēru [..]", kas pēc būtības nav viens un tas pats. Proti, noteikumu projekta 2. punkts noteic, ka tiek izstrādāti priekšlikumi minimālās mēneša darba algas apmēram, nevis to, ka praktiski tiek nodrošināta algas atjaunināšana; 
2) noteikumu projekta 6. punkts nosaka pienākumu Labklājības ministrijai iesniegt priekšlikumus Ministru kabinetā lēmuma pieņemšanai, nevis no Direktīvas 2022/2041 7. panta izrietošās prasības sociālo partneru iesaistīšanai likumā noteiktu minimālos algu noteikšanā un atjaunināšanā īstenošanu, kas atbilstoši noteikumu projekta redakcijai noteikts citās tā vienībās;
3) attiecībā uz Direktīvas 2022/2041 8. pantu iesakām vispārīgi norādīt tiesību aktu, kurā minētā direktīvas norma pārņemta pilnībā vai, ja tiek uzskaitītas konkrētas tiesību normas, minēt tās visas. Vēršam uzmanību, ka pašlaik norādītais Valsts darba inspekcijas likuma 3. panta otrās daļas 1. punkts paredz Valsts darba inspekcijas kontroles un uzraudzības kompetenci, kas neaptver no Direktīvas 2022/2041 8. panta b) apakšpunkta izrietošo pienākumu apmācīt un izglītot. Attiecīgi, domājams, Valsts darba inspekcijas likuma 3. panta otrās daļas 1. punkts nav vienīgā tiesību norma, kura nodrošina Direktīvas 2022/2041 8. panta pārņemšanu;
4) attiecībā uz Direktīvas 2022/2041 10. pantu iesakām izvērtēt, vai no tā izrietošo starptautisko saistību izpildei nav veicama minētās tiesību normas pārņemšana. Piemēram, vai nav nosakāma atbildīgā institūcija par informācijas vākšanu un paziņošanu, kā arī to vai noteikumu projekta 3. punktā skaidrotā datu vākšana nav saistīta ar Direktīvas 2022/2041 10. panta pienākuma izpildi.

-

Atkārtoti iesakām pārskatīt anotācijas 5.4. apakšsadaļas 1. tabulu un veikt tajā nepieciešamos precizējumus, ievērojot "Vadlīnijas tiesību akta projekta sākotnējās ietekmes novērtēšanai un novērtējuma ziņojuma sagatavošanai Vienotajā tiesību aktu izstrādes un saskaņošanas portālā". Vēršam uzmanību, piemēram, uz to, ka:
1) rindas "Direktīvas 2022/2041 4. pants" "C" ailē norādīts uz daļēju pārņemšanu, konkrētāk neskaidrojot to, kad un kādā veidā tiks nodrošināta minēto saistību izpilde pilnībā un norāda institūciju, kura ir atbildīga par šo saistību izpildi pilnībā;
2) Direktīvas 2022/2041 13. panta pārņemšanai nekorekti saglabāta norāde "Nav jāpārņem", kuru lūdzam svītrot, jo praktiski tiek skaidrots un norādīts, ka Direktīvas 2022/2041 13. panta prasību pārņemšana attiecināma uz Darba likuma 159. pantu. Savukārt, rindas "Direktīvas 2022/2041 11. pants" "B" ailē skaidrots, ka šī tiesību norma nav jāpārņem, vienlaicīgi norādot, ka praktiski konkrētā prasības tiek izpildītas;
3) neprecīzi skaidrots, ka Direktīvas 2022/2041 6. pants pārņemts pilnībā, jo pašlaik esošās sankcijas atbilst nediskriminēšanas un samērīguma principiem. Skaidrojam, ka atbilstoši Direktīvas 2022/2041 6. pantam, visos gadījumos, kad dalībvalstis pieļauj atšķirīgas likumā noteiktas minimālās algas likmes konkrētām darba ņēmēju grupām vai atskaitījumus, kas samazina izmaksāto atalgojumu, ir jānodrošina, ka minēto diferencēšanu un atskaitījumus veic atbilstīgi nediskriminēšanas un samērīguma principiem un ka atskaitījumus veic, īstenojot likumīgu mērķi. Proti, tas, ka pašlaik šī prasība jau tiek nodrošināta un jautājums nav aktuāls nenozīmē, ka nākotnē neradīsies nepieciešamība pieņemt jaunas tiesību normas, attiecībā uz kurām būs jāievēro no Direktīvas 2022/2041 6. panta izrietošais. Attiecīgi, lai nodrošinātu, ka diferencēšanu un atskaitījumus veic atbilstīgi nediskriminēšanas un samērīguma principiem minētā prasība nostiprināma nacionālajos tiesību aktos, nodrošinot no Direktīvas 2022/2041 6. panta izrietošo saistību izpildi;
4) no atsevišķām Direktīvas 2022/2041 tiesību normām izriet dalībvalsts rīcības brīvības. Attiecīgi anotācijas 5.4. apakšsadaļas 1. tabulā skaidrojams, kā ir izmantota Eiropas Savienības tiesību aktā paredzētā rīcības brīvība dalībvalstij pārņemt vai ieviest noteiktas tiesību akta normas? Kādēļ? Vēršam uzmanību, ka veiktie papildinājumi anotācijas 5.4. apakšsadaļā neaptver visu no Direktīvas 2022/2041 izrietošo rīcības brīvību izmantošanas/neizmantošanas skaidrojumus. Piemēram, 5. panta 1. punktā noteikts, ka: "[..] Dalībvalstis var lemt par minētajiem kritērijiem, tostarp par 2. punktā minēto elementu, salīdzinošo nozīmi, ņemot vērā valsts sociālekonomiskos apstākļus".

-