Atzinums

No normas būtības un anotācijā skaidrotā izriet, ka normas mērķis ir atsavināt publiskas personas nekustamo īpašumu, ja uz zemes vienības vēl atrodas citām personām piederošas būves, kas ierakstītas dažādos zemesgrāmatas nodalījumos. Tādā gadījumā visi patstāvīgu ēku (būvju) īpašumu īpašnieki atsavināšanu ierosina kopā atbilstoši notariāli apliecinātai vienošanās par to, kādās domājamās daļās katrs īpašnieks iegūst nekustamo īpašumu.

No anotācijas nav skaidrs, vai uz minēto gadījumu attieksies nosacījums, ka zemes vienības sadale nav pieļaujama vai nav lietderīga. Lūdzu minēto skaidri norādīt anotācijā.

Tieslietu ministrijas ieskatā, ja šādā gadījumā sadale ir iespējama, valstij sadale ir jāveic. Ņemot vērā, Atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas mērķi un skatoties no zemes reformas skatu punkta, situāciju, kad uz vienas valstij piederošas zemes vienības ir vairākas patstāvīgas būves, radīja pati valsts, turklāt to nenovērsa sākotnēji. Tādēļ valsts rīcība to tagad nenovērst ir apšaubāma. Turklāt ir saskatāms, ka tas var radīt problēmas, ja būvju īpašnieki nenoteiks pareizi domājamās daļas. Lūdzam skaidrot, kā tiks nodrošināts, ka domājamās daļas tiks noteiktas tā, lai personas varētu īpašumu sadalīt vēlāk. Kāda būs publiskas personas rīcība, ja vienošanās par domājamām daļām būs noteikts tā, ka sadale nebūs iespējama.

Lūdzam anotācijā iekļaut izvērstu pamatojumu valsts rīcībai, kādēļ minētajā gadījumā, kur situāciju ir radījusi pati valsts un zemes sadale ir iespējama, tiek radīts komplicēts īpašums, nenovēršot problēmu saknē, turklāt ar lielu risku, ka sadali nevarēs veikt ar privātpersonas vai privātpersonām būs jāiegulda lieli resursi ne vien sadalei, bet arī strīdus risināšanā, turklāt strīdu risināšana iestādēs un tiesā patērē arī valsts finanšu resursus.
 

-

No normas būtības un anotācijā skaidrotā izriet, ka normas mērķis ir atsavināt publiskas personas nekustamo īpašumu, ja zemes vienības sadale ir iespējama, bet nav lietderīga.

Tādējādi minētā norma faktiski pieļaus arī atsavināšanu, kur būvju īpašnieki vēlas iegūt visu publiskas personas zemi, kaut gan sadale ir iespējama. Ja publiska persona būtu veikusi zemes sadali un īpašumu nodalīšanu, tad šādos gadījumos nemaz nepaceltos jautājums, vai sadale bija vai nebija lietderīga, jo persona nekad neiegūtu tiesības ierosināt šāda apbūvēta zemesgabala atsavināšanu. Turklāt atdalītais zemesgabals, ja vien nebūtu nepieciešams publiskai personai, vienmēr tiktu pārdots izsolē publiskā piedāvājumā, uzvarot augstākajam cenas piedāvājumam, nevis par nosacīto cenu atsavināts kaimiņam. Tāpēc anotācijā/tiesību normā ir jābūt skaidriem piemēriem un pamatojumam, kā minētais lietderības kritērijs ļaus izvairīties no tādiem gadījumiem, kad aiz lietderības tiek paslēpta nevēlēšanās vai necaurspīdīgas intereses neveikt zemesgabala sadali konkrētas privātpersonas interesēs, piemēram, ka ēkām ir jābūt funkcionāli saistītām vai privātpersonas ēkas funkcionāla izmantošana nav iespējama bez tās zemesgabala daļas, uz kuras atrodas šī nedzīvojamā ēka vai ka atsevišķa zemesgabala pārdošana izsolē nebūtu iespējama ar argumentiem, kas šādu neiespējamību pamatotu.

Tieslietu ministrijas ieskatā zemes vienības sadale vienmēr prasīs finanšu un administratīvos resursus un vienmēr varēs uzskatīt, ka sadale nav lietderīga, jo ikvienai sadalei būs jātērē publiskas personas līdzekļi. Līdz ar to valstij, kas faktiski attiecīgu situāciju privātpersonām ir radījusi, ir pienākums novērst pašas radītās sekas kā krietnam un rūpīgam saimniekam (kas īpaši norādīts likumprojekta mērķī).

Ņemot vērā minēto, lūdzam skaidrot un anotācijā detalizēti ietvert lietderības testu, kritērijus un piemērus, kā arī pamatojumu. Lūdzam lietderības kritērijus skaidri noteikt tiesību normā.


 

-

Tieslietu ministrijas ieskatā Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma (turpmāk – Atsavināšanas likums) 4. panta ceturtā daļa paredz izņēmumus no minētajā likumā ietvertā pamatprincipa, kādos gadījumos atsavina publiskas personas mantu. Izņēmuma mērķis ir veicināt piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanu gadījumos, kad nekustamajam īpašumam – ēkai vai būvei un zemes gabalam, uz kura atrodas ēka vai būve, ir dažādi īpašnieki (vienlaikus normā paredzēts arī dzīvokļu īrnieku tiesību aizsardzības mehānisms attiecībā uz tiesībām iegādāties izīrēto dzīvokli īpašumā). Līdz ar to secināms, ka izņēmumu noteikšanas mērķis ir saistīts ar būtisku sabiedrības interešu nodrošināšanu, ko realizē publiskā persona atkarībā no tai likumā noteiktās funkcijas veida.

Skaidrojam, ka piespiedu dalītais īpašums un brīvprātīgs dalītais īpašums ir divi dažādi dalītā īpašuma veidi. Pirmais tika izveidots vēsturisko notikumu rezultātā un ir pastāvīgs līdz īpašumu apvienošanai vienotā īpašumā. Viens no veidiem, kā šādu apvienošanu veicināt ir Atsavināšanas likumā noteiktais aizliegums publiskai personai atsavināt šādā īpašumā esošu zemi un ēkas īpašniekam paredzētās tiesības ierosināt zemes atsavināšanu par labu sev. 

Savukārt brīvprātīgs dalītais īpašums nav pastāvīgs - uz nomas pamata uzceltas būves patstāvība ir ar nosacījumu (nomas līgumu spēkā esamību) aprobežota. Brīvprātīgs dalītais īpašums izbeidzas pats, tiklīdz izbeidzas nomas līgums, uz kā pamata tas ir izveidots. Pēc būtības noma ar tiesībām celt būves kā patstāvīgus īpašuma objektus, Latvijā tika izmantota tādām funkcijām, kādas citās valstīs pilda apbūves tiesības vai mantojamās nomas institūti. Visi savā būtībā ir paredzēti gadījumiem, kur zemes izmantošana ir nepieciešama uz noteiktu laiku vai arī zemes atsavināšana būvju cēlējam nav iespējama. T.i., to nodibināšana nenotiek ar mērķi iegūt īpašumā zemi, būves tiek celtas, apzinoties, ka labumu no tām varēs gūt tikai, kamēr spēkā ir attiecīgā tiesība.
             
Tiesu praksē ir secināts, ka daļai Atsavināšanas likuma regulējuma ir publiski tiesisks mērķis.[1] Vienlaikus minētajā likumā ir ietvertas tiesību normas, kas reglamentē publiskas personas nekustamā īpašuma atsavināšanu ekonomiskās reformas ietvaros. Šādas normas ir iekļautas Atsavināšanas likuma 4. panta ceturtajā daļā. Tādēļ mantas atsavināšana arī Atsavināšanas likuma 4. panta ceturtajā daļā minētajos gadījumos notiek publisko tiesību jomā un ir pakļauta administratīvo tiesu kontrolei.[2]

Tiesu praksē ir norādīts, ka Atsavināšanas likuma 4. panta ceturtās daļas gadījumi pēc būtības ir raksturīgi īpašuma reformai, izceļas no īpašuma reformas vai ir tādi, kuru risinājums nav pabeigts tās laikā.[3] No minētā arī secināms, ka likumdevējs, tieši paredzot privātpersonas tiesības prasīt īpašuma atsavināšanu minētajos gadījumos, ļāvis to darīt ārpus privatizācijas procesa. Lai noskaidrotu privātpersonas tiesību saturu un apjomu, katrs ierosinātais un Atsavināšanas likuma 4. panta ceturtajā daļā paredzētais gadījums ir izvērtējams attiecīgo īpašuma reformas jomu (objektu, zemes, dzīvokļu privatizācija) regulējošo tiesību normu kontekstā.[4]

Ievērojot visu minēto, lūdzam anotācijā iekļaut normas skaidrojumu, ka, ņemot vērā Atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas būtību, tiesu praksi un tiesisko regulējumu, tad arī 4. panta ceturtās daļas 9.punkta tvērums attiecas tikai uz tādiem gadījumiem, kas aptver likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (Spēkā stāšanās likums) 14. panta pirmās daļas 1.-4. punkta gadījumus un Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 22. panta ietvaros veidotās tiesiskās attiecības. Tas padarītu skaidrāku normas būtību un  tiktu novērsta iespēja, ka būtiskas privilēģijas lietot un iegūt sabiedrībai piederošu nekustamo īpašumu privātpersona var iegūt procesā, kas nav atklāts un nav pieejams visiem.



[1] SKA-140/2012 15. punkts.

[2] SKA-727/2018 5. punkts.

[3] SKA-140/2012 9. punkts.

[4] Turpat.
 

-

Lai izvairītos no atsevišķa likumprojekta virzīšanas un normatīvo aktu plūdu radīšanas, lūdzam papildināt likumprojektu ar grozījumiem likuma 44.panta piektā daļā, attiecīgi grozot tajā lietoto terminoloģiju atbilstoši 2021. gada 30. septembra grozījumiem likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" (turpmāk - Grozījumi CL Spēkā stāšanās likumā). Ar Grozījumiem CL Spēkā stāšanās likumā līdz šim pastāvošās piespiedu nomas attiecības, kad būves īpašniekam bija pienākums uz likuma pamata maksāt zemes īpašniekam nomas maksu par zemes lietošanu, tiek pārveidotas par likumiskajām zemes lietošanas tiesībām par maksu, paredzot vienotu regulējumu visiem dalītā īpašuma gadījumiem, neatkarīgi no tā izveidošanās tiesiskā pamata. Turklāt saskaņā ar MK 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 3.1 punktu normatīvā akta grozījumus sagatavo, ja normatīvo aktu nepieciešams grozīt pēc būtības. Redakcionālus precizējumus sagatavo vienlaikus ar normatīvā akta grozījumiem pēc būtības.

Ievērojot minēto, lūdzam 44. panta piektajā daļā lietoto terminoloģiju izteikt atbilstoši Grozījumi CL Spēkā stāšanās likumam. Proti, 
44. panta piektajā daļā jāaizstāj termins "zemes nomas tiesības" ar terminu "likumiskās zemes lietošanas tiesības" un "pienākums zemes īpašniekam maksāt nomas maksu par to" jāaizstāj ar "pienākumu ēku (būvju) īpašniekam maksāt likumiskās zemes lietošanas maksu".

-

Lūdzam svītrot minēto normu.

Tieslietu ministrijas ieskatā minētā norma neatbilst likumisko zemes lietošanas tiesību tiesiskajam regulējumam.

Vēršam uzmanību, ka 2021. gada 30. septembra grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" (turpmāk - Grozījumi CL Spēkā stāšanās likumā) paredz likumiskās zemes lietošanas tiesības par maksu, paredzot vienotu regulējumu visiem dalītā īpašuma gadījumiem, neatkarīgi no tā izveidošanās tiesiskā pamata, tajā skaitā, tiek paredzēti ēku (būvju) īpašnieku tiesības un pienākumi.

Līdz ar to tiek radīta vienota pieeja un, Tieslietu ministrijas ieskatā, nav pamata iekļaut papildu normu, kas dublē spēkā esošas tiesību normas, kas normu piemērotājam savukārt rada iespaidu, ka ir kāds īpašs savādāks regulējums publiskas personas gadījumā. Turklāt Tieslietu ministrija nesaskata problēmas, kuras praksē nevar atrisināt, piemērojot jau spēkā esošas tiesību normas.

Tāpat anotācijā nav iekļauts normas pamatojums, kādas īsti ir problēmas un kādēļ tās nenovērš esošais tiesiskais regulējums. Tieslietu ministrijas ieskatā, ir spēkā esošs tiesiskais regulējums, kas skaidri nosaka atbildību un pienākumus, kā arī subjektus, kuriem ir jāpilda likumā noteiktie pienākumi. Attiecībā uz to, ka netiek slēgti nomas līgumi, minēto aspektu un problēmas, kas no tā izriet, Tieslietu ministrijas īpaši uzsvēra, kad tika izstrādāti Ministru kabineta 2018.gada 19.jūnija noteikumi Nr.350 “Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi”. Līdz ar to Ministru kabinets apzinājās sekas un riskus un izvēlējās, ka jautājums tiks risināts spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros. Tātad tika nolemts neradīt atšķirīgu pieeju dalītā īpašuma gadījumos un pienākumi būvju un zemju īpašniekam risināmi esošā tiesiskā regulējuma ietvaros. Šobrīd nekas nav mainījies un netiek saskatīts pamatojums, kādēļ jārada īpašs regulējums vienam gadam.

Tāpat vēršam uzmanību, ka spēkā esošais regulējums, kas nosaka nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības un pienākumus, attiecas uz visām piespiedu dalītā īpašuma attiecībām, neatkarīgi no tā vai viena puse ir publiskas persona vai privātpersona. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ ir jāparedz īpašas privilēģijas publiskai personai minētajās attiecībās. Tieslietu ministrijas ieskatā, atšķirīgas attieksmes pamatojums nav saskatāms.

Visbeidzot norma nav pietiekami skaidra un rada situāciju, ka ēkas (būves) īpašniekam ir jāuztur publiskai personai piederoša teritorija, kas nemaz nav tās likumiskajā lietošanā.
 

-

Ņemot vērā, ka likumprojekts ir papildināts ar jaunām normām, lūdzam precizēt arī likumprojekta mērķi anotācijā.

-

Anotācijā "Risinājuma apraksts" attiecībā uz grozījumiem 4.panta ceturtajā daļā tiek skaidrots, ka norma ir "lai nodrošinātu iespēju pirmpirkuma tiesīgajām  personām izmantot tām noteiktās tiesības iegādāties publiskas personas nekustamo īpašumu, ja sadale atbilstoši normatīvajos aktos iekļautajiem noteikumiem par vispārīgo teritorijas plānošanu, izmantošanu un apbūvi ir neiespējama vai iespējama, bet nelietderīga, jo sadales veikšanai publiskai personai nepieciešams ieguldītnesamērīgi lielus finanšu līdzekļus". Lūdzam minēto svītrot, jo tas neatbilst 4.panta ceturtās daļas mērķim un būtībai.

Tieslietu ministrijas ieskatā 4.panta ceturtajā daļā minētās tiesības ierosināt zemes atsavināšanu bez izsoles un pirmpirkuma tiesības ir dažādi tiesību institūti. Pirmpirkuma tiesības paredz iespēju iestāties pircēja vietā, ja objekts (uz kuru tiesības nodibinātas) tiek atsavināts, to pārdodot. Savukārt atsavināšanas ierosināšanas tiesības ir tiesības jebkurā laikā ierosināt publiskas personas nekustamā īpašuma atsavināšanu sev par nosacīto cenu. Skatīt arī Tieslietu ministrijas atzinuma pirmo iebildumu.

Līdz ar to 4.panta ceturtās daļas 9.punkts nedod nekādas tiesības pirmpirkuma tiesīgajām personām, bet paredz konkrētiem subjektiem ierosināt zemes atsavināšanu. Minētā norma neregulē pirmpirkuma tiesību realizācijas aspektus.


 

-