Atzinums

PAZIŅOJUMS:
LVRTC informē, ka 2024. gada 31.maijā laika posmā no plkst. 00.00 līdz plkst. 02.00 tiks veikti plānoti LVRTC infrastruktūras uzturēšanas darbi. To laikā īslaicīgi var būt traucēti vai nepieejami e-Identitātes apliecināšanas pakalpojumi ar eID, eParaksts kartēm un mobilo lietotni eParaksts mobile.
Projekta ID
23-TA-2246
Atzinuma sniedzējs
Tieslietu ministrija
Atzinums iesniegts
28.11.2023.
Saskaņošanas rezultāts
Nesaskaņots

Iebildumi / Priekšlikumi

Nr.p.k.
Projekta redakcija
Iebildums / Priekšlikums
1.
Anotācija (ex-ante)
1.3. Pašreizējā situācija, problēmas un risinājumi
Iebildums
Lūdzam noteikumu projekta anotācijā iekļaut komersantam noteikto ierobežojumu attaisnojamības pamatojumu.
Vēršam uzmanību, ka saskaņošanas ietvaros jau ticis norādīts, ka noteikumu projekta anotācija papildināma ar ierobežojumu attaisnojamības izvērtējumu. Šobrīd anotācijā iekļautais skaidrojums atklāj grozījumu saturu, taču tas nepamatoto ierobežojumu attaisnojamību. Turklāt tie nav tikai redakcionāli precizējumi, bet būtiskas ierobežojuma izmaiņas. Ir liela atšķirība, vai komersantam piešķiramais atbalsts ir atkarīgs no komersanta paša vai tā nodarbināto pārkāpumiem. Tāpat no projektā ietvertā regulējuma teksta viennozīmīgi neizriet, ka komersanta valdes vai padomes loceklim, prokūristam u. tml. jābūt sodītam par pārkāpumu, kas saistīts ar attiecīgo komersantu (resp., ja šī persona ir iepriekš sodīta par pārkāpumu un tagad ir komersanta valdes loceklis, vai tas liegtu komersantam iegūt atbalstu).
Skaidrojam, ka samērīguma kontekstā citastarp jāievēro, ka juridiskās personas pārkāpumi ir cieši saistīti ar tās pārstāvju vai nodarbināto rīcību (sk., piemēram, Administratīvās atbildības likuma 7. pantu). Juridiskās personas pārkāpumu raksturs (personas saikne ar pārkāpumu) nav identisks fiziskas personas izdarītam pārkāpumam. Piemēram, publisko iepirkumu jomā, neskatoties uz pārkāpumu esību, juridiskai personai pastāv iespēja atjaunot uzticamību, ja tā iesniedz skaidrojumu un pierādījumus par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu vai noslēgtu vienošanos par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, sadarbošanos ar izmeklēšanas iestādēm un veiktajiem tehniskajiem, organizatoriskajiem vai personālvadības pasākumiem, lai pierādītu savu uzticamību un novērstu tādu pašu un līdzīgu gadījumu atkārtošanos nākotnē (Publisko iepirkumu likuma 43. pants).

 
Piedāvātā redakcija
-
2.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Vēršam uzmanību, ka noteikumu projektā (Ministru kabineta noteikumos) nav pieļaujams noteikt ar administratīvo atbildību saistītus ierobežojumus privātpersonām. Turklāt likumā esošais pilnvarojums nepiešķir Ministru kabinetam tiesības noteikt atbalsta piešķiršanas nosacījumus (kritērijus).
1. Kā iepriekš saskaņošanas ietvaros tika norādīts, pastāv atsevišķi jautājumi, kuri vienmēr ir jāizlemj pašam likumdevējam. Turklāt pat tad, ja Ministru kabinets varētu noteikt ierobežojumus privātpersonām, pilnvarojuma saturs to šajā gadījumā nepieļauj.
Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sankciju noteikšana par noziedzīgu nodarījumu ir saistīta ar demokrātijas un tiesiskuma izpratni valstī, tādējādi sankciju noteikšana kā politisks jautājums ir likumdevēja kompetencē (Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 11.3. punkts; Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punkts). Minētais attiecināms arī uz administratīvo atbildību un citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura sankcijām. Sodam ir jābalstās uz parlamenta (formālā likumdevēja) pieņemtu likumu vai parlamentam vismaz jābūt galvenajam un galīgajam likumdevējam (nulla poena sine lege parlamentaria; sk. Gröning L. Nulla Poena Sine Lege Parlamentaria? Democratic Legitimacy and European Penal Law. In: Legislation in Context: Essays in Legisprudence. Edited by Luc J. Wintgens. Hampshire: Ashgate, 2007, p. 185). Tas nozīmē, ka vienīgi parlaments var noteikt administratīvos pārkāpumus un par tiem piemērojamos sodus (Latvijā vēsturiski to var arī pašvaldība kā tieši demokrātiski leģitimēta institūcija, balstoties uz precīzu parlamenta pilnvarojumu). Minētais attiecas arī uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar sodu un tā tiesiskajām sekām. Pretējā gadījumā šādā veidā izpildvara varētu būtiski izmainīt likumdevēja īstenoto politiku.
Dažkārt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas iziet ārpus formālajām administratīvo pārkāpumu tiesībām. Likumdevējs atsevišķās jomās ir noteicis (papildu) ierobežojumus administratīvi sodītajām personām (Smiltēna A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 141. lpp.). Taču būtībā šādiem ierobežojumiem ir papildsodam raksturīga ietekme. Vienīgi privātpersonām tiesību ierobežojumi netiek formāli piemēroti kā Administratīvās atbildības likumā minētie papildsodi, bet noteikti citi tiesību ierobežojumi attiecīgās nozares likumā. Tomēr Ministru kabinetam jebkurā gadījumā nav tiesību noteikt šādus ierobežojumus, pretējā gadījumā izpildvara varētu būtiski ietekmēt administratīvās sodāmības tiesiskās sekas. Saeimai kā formālajam likumdevējam nav tiesību arī pilnvarot Ministru kabinetu regulēt šādus jautājumus. Tā ir ekskluzīva likumdevēja kompetence.
Ievērojot minēto, noteikumu projektā un grozāmajos noteikumos nav ietverami atbalsta piešķiršanas kritēriji, kas saistīti ar administratīvo atbildību vai citām krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvām sankcijām.
Izziņā un noteikumu projekta anotācijā norādīts, ka "ka izslēgšanas nosacījumu piemērošana faktiski izriet no ES tiesību aktiem, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija direktīvas 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi". Tomēr no norādītā regulējuma nav secināms, ka Eiropas Savienība noteiktu tikt kategorisku pienākumu, ka nacionālā līmeņa normatīvajos aktos nebūtu nepieciešams vai pieļaujams to konkretizēt (nepastāvētu nekāda rīcības brīvība). Piemēram, direktīvā ir minētas "dažas vai visas priekšrocības", "uz laiku līdz 5 gadiem", "uz laiku un patstāvīgi". Tas prasa likumdevēja izšķiršanos, kādu tieši ierobežojumu konkrētajā gadījumā noteikt. Savukārt, ja precīzs ierobežojums būtu noteikts regulā, tad to nav nepieciešams un nav arī pieļaujams atkārtot Ministru kabineta noteikumos.
2. Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus – noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. 
Skaidrojam, ka prasība pēc noteikumu galveno satura virzienu norādīšanas nozīmē Saeimas obligātu saturisko virsvadību. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets var tikai konkretizēt (detalizēt) Saeimas pieņemto likumu, pie tam šī konkretizējuma virzienam jau jābūt noteiktam Saeimas likuma pilnvarojumā. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, nedrīkst tajos ietvert tādas normas, kas nav uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanā. Bez tam Ministru kabinetam, īstenojot šo pilnvarojumu, protams, jāņem vērā arī visa likuma mērķis, jēga, sistēma, kā arī tiesību sistēma kopumā (Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija. Viedokļi: 2008-2011. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 185.-186. lpp.). 
Jābūt skaidram pilnvarojuma mērķim, tā saturam un apjomam. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 19. punkts). Pilnvarojuma saturs atklāj tā būtību un jēgu (Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punkts). Likumdevēja dotajam pilnvarojumam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam (Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punkts; Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punkts). Savukārt pilnvarojuma apjoms nozīmē to jautājumu loku, kurus institūcija, īstenojot likumdevēja doto pilnvarojumu, ir tiesīga noregulēt (Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 23.4. punkts).
Satversmes tiesa ir atzinusi: ja likumdevēja dotajā pilnvarojumā lietots vārds "kārtība", tas nepārprotami norāda uz Ministru kabineta noteikumu procesuālo raksturu, proti, noteiktas procedūras izstrādāšanu. Tādēļ Ministru kabineta noteikumos, kuri izdoti, pamatojoties uz šādi formulētu pilnvarojumu, nevar būt iekļautas materiālo tiesību normas, kas veidotu jaunas, pilnvarojumā neparedzētas tiesiskās attiecības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-33-03 14. punktu). Pat pieņemot skaidrojumu, ka pilnvarojošā norma – "noteikt kārtību" – neizslēdz Ministru kabineta tiesības pieņemt materiāla rakstura normas, ja tās atbilst likuma mērķim un citiem Latvijas Republikas Satversmes un demokrātiskas valsts pamatprincipiem un neveido jaunas, pilnvarojuma neparedzētas tiesiskās attiecības (Valsts iestāžu juridisko dienestu vadītāju 2020. gada 22. oktobra sanāksmes protokola Nr. 2 1. §), tas nav attiecināms uz krimināltiesiska (sodoša) rakstura administratīvajām sankcijām vai to piemērošanas tiesiskajām sekām.
Tāpat nevar teikt, ka Attīstības finanšu institūcijas likuma 12. panta ceturtajā daļā likumdevējs nebūtu mēģinājis ierobežot Ministru kabineta regulējamo jautājumu loku. Tajā ir ietverts visai detalizēts uzskaitījums, taču neviens no tiem skaidri nenorāda uz atbalsta piešķiršanas kritērijiem. Līdzīgi secinājumi attiecas arī uz Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.3 panta otro daļu.
3. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrija uztur 2023. gada 13. novembra atzinumā ietverto 3. un 4. iebildumu. Saistībā ar 4. iebildumu izziņā ir iekļauta vien nekonkretizēta atsauce uz "ES tiesību aktiem, kuros noteikti termiņi" un ES fondu praksi. Pēdējam apsvērumam nav izšķirošas nozīmes. Tādā gadījumā likumsakarīgs ir jautājums, kāpēc tajā likumā tika noteikti tieši tādi termiņi un vai attiecīgais regulējums nav jāpārskata.
 
Piedāvātā redakcija
-
3.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Noteikumu projektā ietvertie kritēriji, kas saistīti ar administratīvo atbildību, un to skaidrojums projekta anotācijā neatbilst administratīvās atbildības regulējumam, tādēļ lūdzam precizēt noteikumu projektā ietverto subjektu uzskaitījumu un skaidrojumu anotācijā.
Vēršam uzmanību, ka jau iepriekš saskaņošanas ietvaros norādīts, ka nav saprotama noteikumu projektā ietverto sodīto personu izvēle. Šobrīd noteikumu projekta anotācijā ir skaidrots, ka praksē sods tiek piemērots ar komersantu saistītām personām, nevis pašam komersantam. Piemēram, par nodarbināšanas pārkāpumiem tiek sodīts konkrētā uzņēmuma valdes loceklis, nevis pats komersants kā juridiska persona (Imigrācijas likuma 68.4 pants). Ja tāda prakse tiešām pastāv, tad pamatā (izņemot attiecībā uz valdes locekli) tā ir prettiesiska un projekts paredz ierobežojumus, vēl vairāk pastiprinot prettiesiskas prakses rezultātā radītās sekas.
Imigrācijas likuma 68.4 pantā noteikts, ka atbildību par šiem pārkāpumiem piemēro fiziskajām personām vai valdes loceklim. Lai šajā gadījumā noskaidrotu, kuram subjektam ir piemērojama administratīvā atbildība, nepieciešams saprast, kāds ir bijis likumdevēja mērķis, nosakot administratīvo atbildību, un kurām personām ar likumu tika noteikti pienākumi. Sistēmiski izvērtējot regulējumu (tostarp Darba likumu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija direktīvu 2009/52/EK), secināms, ka administratīvā atbildība ir piemērojama darba devējam – fiziskai vai juridiskai personai.
Administratīvās atbildības likuma 8. panta otrajā daļā ir noteikts, ka par pārkāpumiem, kurus izdarījusi privāto tiesību juridiskā persona, nozaru likumos noteiktajos gadījumos pie administratīvās atbildības sauc valdes locekli. Galvenais apsvērums juridiskās personas atbildības pārnešanai uz fizisku personu – valdes locekli – bija nepieciešamība piemērot papildsodu, kas uz noteiktu laiku liedz ieņemt amatus komercsabiedrībās. Tādējādi personas, kas tieši atbildīgas par pārkāpuma izdarīšanu komercdarbības jomā, tiesības piedalīties komercdarbībā uz laiku tiek ierobežotas (Smiltēna A. 2. nodaļa. Administratīvais pārkāpums. Skaidrojumi. Grām.: Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Sagatavojis autoru kolektīvs. E. Danovska un G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 112. lpp.).
Tas nozīmē, ja projektā minētais komersants kā darba devējs būtu izdarījis Imigrācijas likuma 68.4 pantā noteiktu pārkāpumu, administratīvā atbildība varētu būt piemērota komersanta valdes loceklim. Taču tas neattiecas uz padomes locekli, prokūristu, vai personu, kura ir pilnvarota pārstāvēt komersantu ar filiāli saistītās darbībās. Vienīgi gadījumā, ja ņemtu vērā šīm personām kā darba devējiem vai darba devēja valdes locekļiem iepriekš piemērotu administratīvo atbildību, varētu izskaidrot projektā esošo regulējumu. Šajā gadījumā atkal ir pavisam apšaubāms ierobežojuma samērīgums, jo minēto personu pārkāpums nekādi nav saistāms ar projektā minēto komersantu.
Līdzīgi arī saistībā ar grozāmo noteikumu 27.6.3. apakšpunktā minētajiem konkurences tiesību pārkāpumiem atbildību šobrīd piemēro tirgus dalībniekam, nevis konkrētam tirgus dalībnieka valdes loceklim vai citām fiziskām personām.
 
Piedāvātā redakcija
-
4.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Lūdzam izvērtēt personas datu apstrādes tiesisko pamatojumu. Pieteikuma iesniedzējs nevar piekrist citu fizisku personu sodāmības datu apstrādei.
Vēršam uzmanību, ka jau iepriekš saskaņošanas ietvaros tika norādīs, ka nepieciešams skaidrot, kur un kā tiek fiksēta personas piekrišana tās datu apstrādei. Izziņā norādīts, ka projekta iesniedzējs informācijas sistēmā piekrīt datu apstrādei gan par komersantu, gan par saistītajām personām. Saistībā ar minēto rodas šaubas, vai personas piekrišana šajā gadījumā patiešām ir atbilstošais datu apstrādes pamats. Kā arī nav saprotams, kā pieteikuma iesniedzējs varētu piekrist citu personu datu apstrādei (t. s. saistītās personas).
Piedāvātā redakcija
-
5.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Tiesiskās noteiktības nolūkā lūdzam noteikumu projekta 53.7.7. un 54.9.7. apakšpunktā (nepieciešamības gadījumā arī citos līdzīgos gadījumos) vai tā anotācijā norādīt, kādi vēl citi pasākumi varētu atbilst attiecīgajām izmaksām, nepieciešamības gadījumā minot konkrētus piemērus.
Piedāvātā redakcija
-
6.
Noteikumu konsolidētā versija
Iebildums
Atkārtoti vēršam uzmanību, ka no noteikumu projekta un tā anotācijas nav gūstama pārliecība par noteikumu projekta saderību ar tiesiskās paļāvības principu. Tādēļ lūdzam noteikumu projekta anotācijā skaidrāk norādīt grozījumu ietekmi uz personām, kuras iesniegušas atbalsta pieteikumus, un personām, kurām atbalsts jau piešķirts, proti, norādīt, kā paredzētie grozījumi  ietekmēs minētās personas (vai tām pasliktināsies tiesiski iegūtais stāvoklis), tai skaitā, vai atbalstu saņēmušās personas ir informētas par iespējamiem grozījumiem un tās brīvprātīgi piekritušas šādiem grozījumiem.  Uzsveram, ja minētie grozījumi negatīvi un bez būtiska pamatojuma ietekmēs minēto personu jau iegūtās tiesības, Tieslietu ministrija nevar atbalstīt noteikumu projekta tālāku virzību, ciktāl tajā ietvertas normas, kuras neatbilst tiesiskās paļāvības principam (aizskar atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību).



 
Piedāvātā redakcija
-
7.
Noteikumu konsolidētā versija
Priekšlikums
Lūdzam noteikumu projekta 53.7.3. apakšpunktā un nepieciešamības gadījumā cituviet simbolu un vārdus "un/vai" aizstāt ar saikli "un" vai saikli "vai", jo no attiecīgās normas nav skaidrs, vai ar simbolu un vārdiem "un/vai" tiek saprasts saiklis "un" vai saiklis "vai".
 
Piedāvātā redakcija
-
8.
Noteikumu konsolidētā versija
Priekšlikums
Saistībā ar izziņas 12. punktā ietverto iebildumu, ņemot vērā sniegto izziņā ietverto skaidrojumu, tomēr aicinām pārskatīt noteikumu projektu un svītrot noteikumu projektā ietvertās atsauces, kas nav objektīvi nepieciešamas, jo vairākos gadījumos, kur noteikumu projektā ietvertas atsauces uz regulām, nepastāv šaubas par to, kuras no regulu normām ir piemērojamas uz attiecīgo atbalsta programmu.
Piedāvātā redakcija
-
9.
Noteikumu konsolidētā versija
Priekšlikums
Saistībā ar izziņas 14. punktā ietverto iebildumu lūdzam redakcionāli precizēt noteikumu projekta 47. punktā ietverto 64.1 punktu, attiecīgo normu formulējot, ņemot vērā izziņā sniegto minētās normas skaidrojumu, piemēram, “atbalstu nepiešķir, ja iekārtas atbalsta pieprasīšanas brīdī jau tiek ekspluatētas” vai tamlīdzīgi, vai arī šo skaidrojumu iekļaut anotācijā, vienlaikus norādot, ka frāze “ierobežot atbalstu ar atpakaļejošu datumu” nav korekta, jo Ministru kabineta noteikumiem atbilstoši Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9. panta ceturtajai daļai nevar būt atpakaļejošs spēks. Norādām, ka 64.1 punkts attiecas uz prasībām atbalsta piešķiršanai (ja iekārta jau tiek darbināta, atbalstu nepiešķir), nevis projekta īstenošanas nosacījumiem (atbalstu atgūst, ja iekārtu iedarbina).
Piedāvātā redakcija
-