Atzinums

[1] Asociācija joprojām izsaka iebildumus pret Likumprojektā paredzēto 4.1 panta ceturtās daļas 3.punktu, jo Likumprojekta esošā redakcija nesasniedz Likumprojekta Anotācijā noteikto mērķi novērst nodokļu dubulto uzlikšanu.
 
[2] Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6.panta pirmā daļa paredz  “nodokļa maksātāja tiesības samazināt taksācijas periodā ar nodokli apliekamajā bāzē iekļauto dividenžu apmēru tādā apjomā, kādā nodokļa maksātājs taksācijas periodā ir saņēmis dividendes no dividenžu izmaksātāja, kurš tā rezidences valstī ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs, vai tādas dividendes, no kurām to izmaksas valstī ir ieturēts nodoklis”. Savukārt minētā panta otrā daļa paredz: “ja taksācijas periodā saņemto šā panta pirmajā daļā minēto dividenžu apjoms ir lielāks par aprēķināto dividenžu apmēru, starpību var attiecināt uz nākamajiem taksācijas periodiem (hronoloģiskā secībā), samazinot apliekamajā bāzē iekļaujamo dividenžu apmēru”.
 
[3] Ņemot vērā augstāk minēto, Likumprojekta  4.1 panta ceturtās daļas 3.punkta piedāvātā redakcija augstāk minētās nodokļa maksātāja tiesības pilnībā nenodrošina. Proti, ar minēto tiesību normu tiek paredzētas nodokļa maksātājam tiesības apliekamo bāzi samazināt tikai par konkrētajā pirms taksācijas periodā saņemto ārvalstu dividenžu apmēru. Ja nodokļa maksātājam ir uzkrātas t.s. caurplūstošās dividendes, tam pie faktiskā uzņēmumu ienākuma nodokļa (turpmāk – UIN) aprēķina (pie dividenžu sadales) budžetā maksājamais UIN neveidojas. Šādā situācijā nodokļa maksātājs budžetā iemaksāto nodokļa piemaksu ilgā periodā (vairāku gadu garumā, turklāt arī pie nosacījuma, ka ārvalstu dividenžu apmērs būtiski samazināsies) nebūs tiesīgs atgūt, jo likumdošanas teksts šobrīd paredz nodokļa piemaksu atgriezt atpakaļ tikai kā ieskaitu no faktiski aprēķinātā UIN pie faktiskās dividenžu izmaksas. Likumprojekts neparedz regulējumu situācijai, kur nodokļa maksātājam objektīvu apstākļu dēļ budžetā maksājamais UIN pie dividenžu sadales neveidojas, jo ar UIN apliekamā bāze pēc saņemto dividenžu atskaitīšanas, ir negatīva.
 
[4] Tādejādi ilgtermiņā veidojas nodokļa dubultā aplikšana, kad situācijā, kurā nodokļa maksātājam budžetā maksājamais UIN pēc būtības neveidojas, tam ir pienākums veikt UIN piemaksas iemaksu budžetā un ilgstoši gaidīt (pat vairākus gadus), kad tam būs tiesības šo nepamatoti iemaksāto UIN piemaksu atgūt. Šādas situācijas nebūtu, japatreizējā plānotā redakcija par nodokļa piemaksu būtu bijusi spēkā jau no 2018.gada, bet diemžēl šobrīd ir ticis noignorēts fakts, ka ir izveidojies “pārejas periods” no 2018.gada līdz 2024.gadam, kurā šīs ārvalstu caurplūstošās dividendes ir uzkrājušās un par kurām nav paredzēts piešķirt nodokļa maksātājam tiesības samazināt UIN piemaksas aprēķina bāzi, kā arī nav paredzētas tiesības saņem pārmaksāto nodokli atpakaļ (situācijā, kad faktiski maksājamais UIN ir nulle). Līdzīgi tas būtu arī attiecībā uz gūtajiem vēsturiskajiem ienākumiem no akciju atsavināšanas (Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 13.panta otrā daļa).

[5] Ņemot vērā augstāk minēto, lūdzam koriģēt Likumprojekta 4.1 panta ceturtās daļas 3.punktu, tajā iekļaujot regulējumu, ka nodokļa maksātājam, aprēķinot UIN piemaksu, ir tiesības ņemt vērā pirmstaksācijas gados (no 2018.gada) saņemtās un vēl nedeklarētās ārvalstu dividendes (atbilstoši UIN likuma 6.panta otrās daļas regulējumam). Līdzīgs regulējums arī jāiekļauj attiecībā uz nodokļa maksātāja saņemtajiem akciju atsavināšanas ienākumiem (UIN likuma 13.panta otrā daļa). Pretējā gadījumā Likumprojekts paredz nepamatotu UIN piemaksas iekasēšanu no nodokļa maksātājiem, kam pēc būtības, pie faktiskas dividenžu izmaksas budžetā maksājamais UIN ir nulle.
 

-

[1] Biedrība “FinTech Latvija asociācija” (turpmāk - Asociācija) ir iepazinusies ar Finanšu ministrijas aktualizēto likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”, ar kuriem kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem paredzēts noteikt pienākumu veikt Uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa aprēķinu un samaksu par pirmstaksācijas gadā gūto peļņu, neatkarīgi no tā, vai tiek veikta konkrētā taksācijas gada  peļņas sadale dividendēs (turpmāk – Likumprojekts) un Likumprojekta sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējuma ziņojumu (turpmāk – Anotācija), un izsaka iebildumus.
[2] Asociācija uztur savus iebildumus par Likumprojektā ietvertā regulējuma attiecināšanu kopā ar kredītiestādēm arī uz nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ.

[3] Likumprojekts patreizējā redakcijā ir pretrunā Satversmes 91. pantam, jo piemēro vienādu attieksmi pret atšķirīgiem subjektiem. Anotācijā norādīts: “[..] Likumprojekts tiek attiecināts ne tikai uz kredītiestādēm, bet arī uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, tādējādi nodrošinot Latvijas Republikas Satversmes 91.panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu un sabalansētu pieeju fizisko personu kreditētāju jomā.” Finanšu ministrija, veicot izvērtējumu, ir ignorējusi šādus būtiskus apsvērumus:
1) Pirmkārt, kredītiestāžu peļņa ir pieaugusi par vairāk kā 260%, kamēr nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju peļņas rādītāji līdzīgā periodā ir pieaugusi vien par aptuveni 13%. Anotācijā norādīts, ka Latvijas kredītiestādes 2023.gada pirmajā pusgadā strādāja ar peļņu 350,312 miljonu euro apmērā, kas ir 2,6 reizes vairāk nekā 2022.gada attiecīgajā periodā. Tātad, Likumprojektā ietvertais regulējums uz kredītiestādēm tiek attiecināts tādēļ, ka kredītiestādes strādājušas ar netipiski lielu peļņu, kas 2023. gadā, salīdzinot ar 2022. gadu ir pieaugusi par 260%. Līdzīgi dati par nebanku patērētāju kreditēšanas sektoru Anotācijā nav tikuši apkopoti. Saskaņā ar Asociācijas veikto apkopojumu par tās pārstāvēto nebanku patērētāju kreditēšanas uzņēmumu peļņas rādītājiem 2023. gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar 2022. gada 1. pusgadu, vērojams pieaugums par aptuveni vien 13%.  Tādējādi Anotācijā ietvertais apsvērums, ka Likumprojektā ietvertais regulējums būtu attiecināms uz nebanku patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, jo to vidējie rentabilitātes rādītāji “pārsniedz 30 procentu robežu, kas ir būtiski lielāka par Latvijā darbojošos uzņēmumu vidējo rentabilitāti” nevar tikt uzskatīts par pietiekamu pamatojumu, lai uz šo sektoru attiecinātu līdzvērtīgu nodokļu regulējumu kā uz kredītiestādēm;

2) Otrkārt, atšķirībā no kredītiestādēm nebanku patērētāju kreditētājiem ECB politikas rezultātā pretēji kredītiestādēm ir pieaugusi  izmaksu bāze.  Patērētāju kreditētāji neoperē ar savu klientu vai noguldītāju naudu atšķirībā no komercbankām, bet gan ar tirgū, kā arī no komercbankām aizņemtiem līdzekļiem. Pieaugot EURIBOR, patērētāju kreditētājiem tieši pieaug finansējuma izmaksas jeb cena, un samazinās  peļņa, atšķirībā no bankām;

3) Treškārt, patērētāju kreditētāji EURIBOR likmi uz patērētājiem neattiecina – pakalpojumu sniedzēju cena ir fiksēts komisijas maksājums, kurš aizdevuma laikā nemainās, atšķirībā no kredītiestāžu īstenotās kreditēšanas prakses, kad tiek piemērota EURIBOR mainīgā likme. Pie tam, uz patērētāju kreditētājiem joprojām attiecas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā noteiktie pakalpojuma cenas griesti. Attiecīgi EURIBOR rezultātā pieaugušās finansējuma izmaksas, patērētāju kreditētāji nepārnes uz patērētāju maksājumiem, kā to dara kredītiestādes.

4) Ceturtkārt, jau šobrīd spēkā esošais UIN likums nebanku kreditēšanas sektora uzņēmumiem uzliek pienākumu maksāt UIN par tādām izmaksu pozīcijām, par kurām kredītiestādes UIN nemaksā:

Slikto debitoru parādu norakstīšana. UIN likuma 9.panta pirmā daļa paredz noteiktus nosacījumus, pie kuriem izmaksas, kas uzņēmumiem rodas, veicot slikto debitoru parādu norakstīšanu grāmatvedības uzskaites vajadzībām, bet vienlaikus turpinot parādu piedziņu ārpus bilances uzskaitē, var tikt uzskatītas par nepamatotām, tāpēc tām pilnā apmērā piemērojams 25% UIN. Kredītiestādēm šī norma netiek piemērota (skat. 9. panta otro daļu).  Šāda atšķirīga attieksme tiek turpināta un to nav plānots mainīt, neskatoties uz to, ka gan kredītiestādēm, gan nebanku kreditētājiem slikto debitoru uzskaite un norakstīšana seko vienādiem grāmatvedības uzskaites principiem.
  Plānā kapitalizācija. UIN likuma 10.pants paredz nosacījumus, kas būtībā paredz ierobežojumus attiecībā uz tādu aizņēmumu procentu maksājumu iekļaušanu ar UIN neapliekamajos izdevumos, kas tiek saņemti no nebanku aizdevējiem. Atbilstoši UIN likuma 10.pantam, lai procentu izdevumi par šādiem aizņēmumiem būtu atbrīvoti no UIN maksājuma, uzņēmuma vidējais parādsaistību apmērs nedrīkst pārsniegt četrkāršotu uzņēmuma pašu kapitālu. Ja prasība netiek izpildīta, tad procentu izdevumu apmērs, kas pārsniedz noteikto ierobežojumu, ir uzskatāms kā objekts 25% UIN nomaksai. Attiecībā uz aizdevumiem, kas saņemti kredītiestādēs, šis ierobežojums netiek piemērots. Nebanku kreditēšanas sektora uzņēmumiem saņemt aizņēmumu no kredītiestādes ir praktiski neiespējami, jo kredītiestādes šo sektoru nefinansē. Nebanku patērētāju kreditēšanas uzņēmumi savu komercdarbību finansē, vai nu izlaižot parāda vērtspapīrus, vai arī aizņemoties finanšu līdzekļus savstarpējās aizdevumu platformās. Šiem finansējuma avotiem piemērotās procentu likmes vidēji 10%-12% robežās, un atbilstoši UIN likuma regulējumam nebanku patērētāju kreditētāji tās nedrīkst iekļaut ar UIN neapliekamajā izdevumu bāzē.
[3.1] Tiesiskās vienlīdzības princips prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.[1] Šajā sakarā norādāms, ka Likumprojekts paredz vienādi attiekties pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, lai gan abas minētās UIN maksātāju grupas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Likumprojekta virzība tika uzsākta tādēļ, lai reaģētu uz faktu, ka Eiropas Centrālās bankas procentu likmju paaugstināšanas politikas rezultātā kredītiestādēm radās netipisks likvīdo līdzekļu pārpalikums – peļņu, neuzņemoties papildus riskus, ņemot vērā apsvērumu, ka kreditētāju peļņas pieaugums vienlaikus negarantē UIN maksājumu pieaugumu budžetā. Pat tad, ja minētie apsvērumi pamatotu atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādēm iepretim visiem pārējiem UIN maksātājiem, šie apsvērumi nekādi nav attiecināmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas šajā ziņā atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos no kredītiestādēm.

[4] Likumprojekta Anotācija nepamatoti ignorēti dati, kas liecina, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu cenu svārstības, EURIBOR ietekmētajā periodā ir bijušas nebūtiskas. Pie tam,  invertējums ir balstīts uz 2022. gada datiem, neraugoties uz to, ka lielākā EURIBOR ietekme ir vērojama tieši 2023. gadā. Finanšu ministrija, atsaucoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskata par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā norādīto (turpmāk – Pārskats), ir secinājusi, ka distances kredītu likmju kāpuma iemesls varētu būt pieaugošais pieprasījums pēc tiem un kredīta devēju naudas resursa cenas izmaiņas dēļ tā paša Euribor sadārdzinājuma. Tomēr, neraugoties uz to, arī šis ticis lietots kā pamatojums Likumprojektā ietvertā regulējuma attiecināšanai uz nebanku kredītdevējiem, ingnorējot Pārskatā atrodamos datus, kas liecina, ka pat neraugoties uz būtisko izmaksu pieaugumu, patērētājiem piedāvāto produktu cenu pieaugums ir bijis salīdzinoši nebūtisks.  

[4.1.] Iepazīstoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskata par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā (turpmāk – Pārskats) 5.6.attēlu “”Vidēji svērtās aizņēmuma likmes no jauna izsniegtajiem Distances kredītiem no 2013.gada decembra – 2022.gada decembrim”, ir konstatējams, ka distances kredītu ar aizdevuma atmaksas grafiku un / vai kredītlīnijām aizņēmuma likmes periodā no 2022.gada jūnija līdz 2022.gada decembrim ir palielinājusies tikai par 0,59%. Savukārt periodā no 2021.gada decembra līdz 2022.gada jūnijam aizņēmuma likmes palielinājās par 1,55%. Salīdzinot pusgadu, kad nenotika Eiropas Centrālās bankas procentu likmju paaugstināšana un pusgadu, kad notika Eiropas Centrālās bankas procentu likmju paaugstināšana, distanču kredītu ar aizdevuma atmaksas grafiku un / vai kredītlīnijām aizņēmuma likmes paaugstināšanas attiecība ir būtiski samazinājusies.

[4.2.] Papildus tam no Pārskata 5.6.attēla “”Vidēji svērtās aizņēmuma likmes no jauna izsniegtajiem Distances kredītiem no 2013.gada decembra – 2022.gada decembrim” ir secināms, ka periodā no 2022.gada jūnija līdz 2022.gada decembrim distances kredītu ar atmaksu vienā maksājumā un termiņu līdz 14 dienām aizņēmuma likme samazinājās par 2,6%. Savukārt distances kredītu ar atmaksu vienā maksājumā un termiņu garāku par 14 dienām samazinājās par 2,59%. Savukārt, ja salīdzina 2013.gada decembrī un 2022.gada decembrī esošās aizņēmuma likmes distances kredītiem ar aizdevuma atmaksas grafiku un / vai kredītlīniju, ir secināms, ka aizņēmuma likme ir samazinājusies par 40,90%.


[4.3.] No Pārskata 5.7.attēla “Vidējās svērtās GPL no jauna izsniegtajiem Distances kredītiem no 2013.gada decembra līdz 2022.gada decembrim” izriet, ka periodā no 2022.gada jūnija līdz 2022.gada decembrim gada procentu likme distances kredītiem ar aizdevuma atmaksas grafiku un / vai kredītlīnijām ir paaugstinājies tikai par 0,78%. Savukārt periodā no 2021.gada decembra līdz 2022.gada jūnijam gada procentu likme palielinājās par 1,65%. Līdz ar to arī gada procentu likmes paaugstināšanas attiecība ir būtiski samazinājusies tieši par periodu, kad Eiropas Centrālās banka īstenoja procentu likmju paaugstināšanas politiku, kuras galvenais mērķis bija ierobežot inflāciju eirozonā.



[5] Regulējuma pamatojumā ietvertie apsvērumi par kreditēšanas tirgus koncentrāciju, kas kaitē patērētājiem, nepamatoti attiecināti uz nebanku sektoru. Kā viens no iemesliem Likumprojektā iekļautā regulējuma attiecināšanai uz nebanku patērētāju kreditēšanas sektoru, ir minēts apsvērums, ka kreditēšanas tirgū vērojama tirgus koncentrācija. Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskatā par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2022.gadā[2] redzami dati, kas liecina par pretējo -  nebanku patērētāju kreditēšanas tirgū uz 2022. gada beigām darbojās 38 komersanti (skat. zemāk), kas nozīmē, ka “augsta koncentrācija, kas ierobežo un sadārdzina pakalpojumu pieejamību” nebanku patērētāju kreditēšanas sektorā, atšķirībā no kedītiestādēm, nav vērojama. Gluži pretēji, šajā segmentā ir vērojama sīva konkurence dažādu tirgus spēlētāju starpā. 



[6] Nav notikusi priekšlikumu un alternatīvu scenāriju izvērtēšana sadarbībā ar skarto nozari. Uzsveram, ka konsultācijas ar Asociāciju šī Likumprojekta izstrāde gaitā nav notikušas, neraugoties uz to, ka tieši Asociācija pārstāv tirgus dalībniekus, kas pārstāv aptuveni 80% nebanku patērētāju kreditēšanas tirgus. Uz Asociācijas paustajām bažām, kas Finanšu ministrijai vēstulē nosūtītas 2023. gada augusta beigās, atbilde nav tikusi sniegta, kā arī no tikšanās ar Asociāciju Finanšu ministrija ir atteikusies, norādot uz Asociācijas tiesībām paust viedokli Likumprojekta publiskajā apspriešanā.   Papildus minētajam uzsveram arī, ka salīdzinājumam pieminētie Lietuvas un Igaunijas nodokļu politikas piemēri šajās valstīs ir tikuši attiecināti tikai uz kredītiestādēm, nevis uz citiem kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri peļņu no EURIBOR procentu likmes pieauguma nav guvuši.

[7] Ievērojot iepriekš minēto, aicinām Finanšu ministriju pirms Likumprojekta tālākas virzības novērst Likumprojektā saskatāmos trūkumus, iestrādājot labojumus, ko Asociācija sniegusi Tiesību aktu saskaņošanas portālā.


[1] Sk. Satversmes tiesas 2008.gada 29.decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7.punktu.

[2] Skat. skat. https://www.ptac.gov.lv/lv/media/3705/download?attachment

 

-